Hārapas kultūra
Hārapas civilizācijas pirmsākumi saistās ar lopkopības un lauksaimniecības ienākšanu Indijas subkontinentā pirms aptuveni 9000 gadiem. Ar šo laiku - 7000.g.pmē. - datējama senākā zināmā lauksaimnieku apmetne Dienvidāzijā. Tā ir Mergara Beludžistānā, mūsdienu Pakistānas teritorijā. Izrakumi liecina, ka mergarieši audzējuši kviešus un miežus, kā arī turējuši lopus - vēršus, aitas un kazas. Mergariešu mājokļi bija celtnes no dubļu ķieģeļiem, ko var uzlūkot kā tālus vēlākās Indas ielejas civilizācijas urbāno centru priekštečus.
Lai no nelieliem lauksaimnieku ciemiem izveidotos savam laikam milzīgas pilsētas bija jāpaiet aptuveni 5000 gadiem. Laiku no apm. 3500.-2600.g.pmē. sauc par agrīno Hārapas laikmetu. Tas bija laiks, kad Indas ielejā veidojās plašākas apmetnes, kas pārauga par nelielām pilsētām, nostiprinājās ar zemkopību un amatniecību saistīts dzīves veids un attīstījās savdabīga kultūra.
Pāreja no Hārapas civilizācijas agrās uz brieduma fāzi noritēja salīdzinoši strauji un to iezīmē ne tikai zināma sadzīves un mākslas priekšmetu standartizācija un rakstības izveidošanās, bet arī lielas daļas (vietumis pat 3/4) iepriekšējo apmetņu nopostīšana un pamešana. Nav gan skaidrs vai tā atspoguļo kādu notikušu karadarbību (nav atrastas liecības par militārām norisēm) jeb paši hārapieši šādā veidā ar nolūku simboliski iznīcināja veco pasauli, lai sāktu dzīvi jaunajā, kuras centrā viņiem atradās jaunas, lieliski plānotas, kardinālos virzienos orientētas pilsētas.
Indas ielejas civilizācija bija laikabiedre un līdziniece III g.tk.pmē. uzplaukušajām Senās Ēģiptes un Divupes civilizācijām, kuras tieši tāpat veidojās, urbanizējoties zemkopju sabiedrībām. Tomēr, atšķirībā no Ēģiptes un Šumeras, Indas ielejā sabiedrība tik krasi nenodalījās valdošajā un pakļautajā kārtā, tās locekļiem saglabājot līdzīgas tiesības. Teritorijas platības ziņā Indas ielejas civilizācija ir lielākā bronzas laikmeta civilizācija - tās apmetnes atrastas no ziemeļaustrumu Afganistānas ziemeļos līdz Daimabadai Maharaštras pavalstī Indijā dienvidos un Beludžistānai rietumos.
Dažreiz Mohendžodaru kopā ar Hārapu dēvē par Indas ielejas "dvīņu galvaspilsētām," tomēr tam nav pierādījumu. Hārapas civilizācija bez šaubām bija vienota ar kopēju ideoloģiju, saimnieciskām, kultūras un (multi)etniskām saitēm, tāpat skaidrs, ka Mohendžodara bija ļoti nozīmīgs centrs, taču, par centralizētas valsts pastāvēšanu zinātnieku domas dalās. Daudz lielāka vienprātība turpretī ir par Mohendžodaru, kā protoindiešu sabiedrības radošo sasniegumu izteiktāko izpausmi. Ne velti tieši Mohendžodaras pastāvēšanas laiks ieguvis Indas ielejas civilizācijas ziedu jeb brieduma perioda (Mature Harappa) apzīmējumu. Savā pastāvēšanas laikā bija visattīstītākā un progresīvākā lielpilsēta Dienvidaustrumāzijā, un iespējams pasaulē, tā laika pilsētbūvniecības augstākā pakāpe. Mohendžodaras iedzīvotāju skaitu pilsētas uzplaukuma gadsimtos lēš no 35 000 līdz 80 000 cilvēku, kamēr visā Indas ielejā dzīvoja aptuveni 5 miljoni hārapiešu.
Pastāvīgas cilvēku apmetnes Indas ielejā bija izveidojušās jau VII g.tk.pmē. Atradumi Mergarā (Pakistānas ZR ) parādīja, ka tad Indijā jau pastāvēja zemkopība, amatniecība un ārējā tirdzniecība.
Pētījumi parādīja, ka Indas civilizācijām ir indiešu izcelsme, nevis Divupes ietekme, kā ilgi tika uzskatīts. Kopš 1980.gada sāka izprast, ka senā elamiešu valoda ir radniecīga senajām dravīdu valodām.
Parādījusies arī hipotēze, ka Indas ielejas civilizācijas dibinātāji bijuši redīni (Maldīvu salu kultūras tauta). Pamatojums – lingvistiskās līdzības.
Sākotne. Indas ielejas civilizācija radās ap 2800.g.pmē.
Ilgstoši uzskatīja, ka Indas ielejas kultūru radīja āriešu ciltis, kas šai apgabalā ienāca no Kaspijas jūras DR apgabaliem.
Citos avotos tomēr norādīts, ka šai kultūrai nebija nekādas indoāriešu ietekmes un pēdējā laikā pētnieki uzskata, ka tā bijusi dravīdu kultūra, kas visai cieši bijusi saistīta ar elamiešiem tagadējā Irānā. Ārieši bijuši tikai vēlākie ienācēji un iekarotāji.
Visai pamatota un loģiska kļuvusi hipotēze, ka Indas ielejas civilizāciju dibinājuši izceļotāji no grimušās Mu/Lemūrijas zemes, par ko liecina kaut vai šejienes rakstības forma.
Rakstība. Nav atšifrēta, bet domā, ka tā ir dravīdiska rakstība. Konstatēta apbrīnojama saistība ar Lieldienu salas rongo-rongo rakstību.
Uzskata, ka Indas ielejā runājuši dravīdu valodā, ko vēlāk asimilējuši ārieši.
Kultūras panīkums. Tas iestājies ap 1700.g.pmē. un var būt saistīts ar klimata izmaiņām (sausums). Lielās pilsētas tika pamestas, taču apmetnes pastāvēja vēl ilgi. Tad nāca ārieši.
Āriešu ienākšana. Ap 1700.g.pmē. Indas ieleju iekaroja ārieši. Tie nāca jau no iekarotās Irānas un virzījās uz kalnu rajoniem starp Oksu un Indu. Sindā un Pendžabā āriešu kultūra ar laiku kļuva dominējošā.
Eiropieši pēta Indijas vēsturi. Līdz pat 1920.gadam Indijas vēsture bija pavisam nezināma.
Historiogrāfija Indijā neeksistēja līdz pat islāma iekarotājiem. Bija tikai episkas poēmas, tādas kā Rāmajana vai Mahābharata, kas vēstīja par kādu tālu un mītisku senatni. Visus tekstus no galvas zināja bramaņu kastas pārstāvji, kas uzskatīja par nepieļaujamu svētos tekstus pierakstīt. Šāds aizliegums Indijā pastāvēja vēl ilgi.
Pēdējos gadu desmitos priekšstats par Mohendžodaras un Hārapas civilizāciju ir kļuvis pilnīgāks. Tagad jau ir zināmas vairāk kā 1000 līdzīgas apmetnes no Afganistānas līdz Deli un no Himalaju pakājes līdz Bombejai. Visticamāk, ka šai teritorijā pastāvēja vienota kultūra, māksla, rakstība un tehnoloģijas. Šai teritorijā bija ap 5 miljoniem iedzīvotāju.
Citos avotos apgalvots, ka mūsdienu arheologi noteikuši 14 Indas ielejas civilizācijas centrus, kas, visdrīzāk, bijuši vienota politiskā veidojuma daļas, nevis irdena pilsētvalstu savienība.
Kultūru stipri ietekmēja Indas upes plūdi, kas deva iespēju cilvēkiem te audzēt kviešus, miežus, rīsus un kokvilnu. Sindā pirmo reizi pasaulē sāka audzēt kokvilnu (no šejienes grieķu nosaukums sindon).
Tirdzniecība. No Indas ielejas uz Šumeras pilsētām veda kokvilnu, kokmateriālus, ziloņkaulu un dārgakmeņus. Ūrā jau III g.tk.pmē. pastāvēja Indas tirgotāju kolonija. Šumerā uzieti Indas zīmogi.
Galvenā Indas civilizācijas osta bijusi Lotala, no kurienes tirgotāji kuģojuši pa visu Indijas okeānu un vēl tālāk.
Hārapa.
Lotala.
Mohendžodara.
Naušahra.
Piraka.
Raksti.
Jauns Hārapas kultūras senvietu komplekss Indijā.
Saites.
Indas ielejas civilizācja.
