Aliens

Mohendžodara

"Mirušo pakalns" - sindu val.

Līdzās Hārapai ir otrs svarīgākais Indas ielejas civilizācijas kultūras centrs un, kā viena no senākajām un vislabāk saglabātajām pasaules nozīmes bronzas laikmeta urbānajām apmetnēm, nereti tiek dēvēta arī par "pilsētu māti."

Atrašanās vieta. Mohendžodara atrodas Indas upes labajā krastā, Sindas apgabalā, 25 jūdzes uz DR no Larkanas, mūsdienu Pakistānas teritorijā. Koordinātes – 27’8’’ ziemeļu platuma un 109’23’’ rietumu garuma. Interesanti, ka tieši pretējā zemeslodes pusē atrodas Lieldienu sala.

Vēsture. Mohendžodara senajā laikmetā bija viens no svarīgākajiem administratīvajiem centriem Indas ielejas jeb Hārapas civilizācijā.
Hārapas civilizācijas pirmsākumi saistās ar lopkopības un lauksaimniecības ienākšanu Indijas subkontinentā pirms aptuveni 9000 gadiem. Ar šo laiku - 7000.g.pmē. - datējama senākā zināmā lauksaimnieku apmetne Dienvidāzijā. Tā ir Mergara Beludžistānā, mūsdienu Pakistānas teritorijā. Izrakumi liecina, ka mergarieši audzējuši kviešus un miežus, kā arī turējuši lopus - vēršus, aitas un kazas. Mergariešu mājokļi bija celtnes no dubļu ķieģeļiem, ko var uzlūkot kā tālus vēlākās Indas ielejas civilizācijas urbāno centru priekštečus.
Lai no nelieliem lauksaimnieku ciemiem izveidotos savam laikam milzīgas pilsētas bija jāpaiet aptuveni 5000 gadiem. Laiku no apm. 3500.-2600.g.pmē. sauc par agrīno Hārapas laikmetu. Tas bija laiks, kad Indas ielejā veidojās plašākas apmetnes, kas pārauga par nelielām pilsētām, nostiprinājās ar zemkopību un amatniecību saistīts dzīves veids un attīstījās savdabīga kultūra.
Pāreja no Hārapas civilizācijas agrās uz brieduma fāzi noritēja salīdzinoši strauji un to iezīmē ne tikai zināma sadzīves un mākslas priekšmetu standartizācija un rakstības izveidošanās, bet arī lielas daļas (vietumis pat 3/4) iepriekšējo apmetņu nopostīšana un pamešana. Nav gan skaidrs vai tā atspoguļo kādu notikušu karadarbību (nav atrastas liecības par militārām norisēm) jeb paši hārapieši šādā veidā ar nolūku simboliski iznīcināja veco pasauli, lai sāktu dzīvi jaunajā, kuras centrā viņiem atradās jaunas, lieliski plānotas, kardinālos virzienos orientētas pilsētas.
Indas ielejas civilizācija bija laikabiedre un līdziniece III g.tk.pmē. uzplaukušajām Senās Ēģiptes un Divupes civilizācijām, kuras tieši tāpat veidojās, urbanizējoties zemkopju sabiedrībām. Tomēr, atšķirībā no Ēģiptes un Šumeras, Indas ielejā sabiedrība tik krasi nenodalījās valdošajā un pakļautajā kārtā, tās locekļiem saglabājot līdzīgas tiesības. Teritorijas platības ziņā Indas ielejas civilizācija ir lielākā bronzas laikmeta civilizācija - tās apmetnes atrastas no ziemeļaustrumu Afganistānas ziemeļos līdz Daimabadai Maharaštras pavalstī Indijā dienvidos un Beludžistānai rietumos.
Dažreiz Mohendžodaru kopā ar Hārapu dēvē par Indas ielejas "dvīņu galvaspilsētām," tomēr tam nav pierādījumu. Hārapas civilizācija bez šaubām bija vienota ar kopēju ideoloģiju, saimnieciskām, kultūras un (multi)etniskām saitēm, tāpat skaidrs, ka Mohendžodara bija ļoti nozīmīgs centrs, taču, par centralizētas valsts pastāvēšanu zinātnieku domas dalās. Daudz lielāka vienprātība turpretī ir par Mohendžodaru, kā protoindiešu sabiedrības radošo sasniegumu izteiktāko izpausmi. Ne velti tieši Mohendžodaras pastāvēšanas laiks ieguvis Indas ielejas civilizācijas ziedu jeb brieduma perioda (Mature Harappa) apzīmējumu. Savā pastāvēšanas laikā bija visattīstītākā un progresīvākā lielpilsēta Dienvidaustrumāzijā, un iespējams pasaulē, tā laika pilsētbūvniecības augstākā pakāpe. Mohendžodaras iedzīvotāju skaitu pilsētas uzplaukuma gadsimtos lēš no 35 000 līdz 80 000 cilvēku, kamēr visā Indas ielejā dzīvoja aptuveni 5 miljoni hārapiešu.
Savā sešsimt līdz septiņsimt gadus ilgajā pastāvēšanas periodā, no 2600.- apm. 1900.g.pmē., plūdu dēļ pilsēta tika pārbūvēta septiņas vai pat vairāk reižu, līdz galu galā pamesta pavisam.
Mohendžodara uzturēja intensīvu tirdzniecību ar Elamu, Divupi, Mazāziju, Vidusjūras austrumu daļu. Uz šīm zemēm eksportēja kokmateriālus, pusdārgakmeņus, ziloņkaulu, kokvilnu, sezama eļļu, vairāku šķirņu kviešus, miežus un pākšaugus, pat rīsus, liellopus, zebu vēršus, aitas, kazas, cūkas, podnieku izstrādājumus, krāsainu keramiku, izstrādājumus no bronzas, vara, zelta, sudraba un akmeņiem.
Sakari ar Šumeru. Izrakumi Mohendžodarā, Hārapā un citās vietās Indas ielejā pierāda, ka sirmā senatnē starp šumeru valstīm un augsti attīstītās Indas ielejas pilsētām pastāvējuši intensīvi tirdzniecības sakari. Arheologi atraduši šumeru pilsētās Indas ielejas amatnieku darinātos spiedogus un akmens vāzes. Tāpēc daži pētnieki izteikuši pat hipotēzi, ka tirgotāji no Mohendžodaras un Hārapas dzīvojuši Ūrā (Joels Veinbergs „Kolumbi pirms Kolumba”). Ūras slavenais pētnieks L.Vūlijs, veicot izrakumus šajā senajā šumeru pilsētā, atklāja no dedzinātiem ķieģeļiem celtu ēku grupu, kas pēc Džona Māršala sacītā, "ir vienīgās [Mezopotāmijā-?] zināmās celtnes, kas līdzinās Mohendžodaras paraugiem un atbilst vēlajā pilsētas apdzīvotības periodā nevīžīgi celtajām mājām." Ūras ķieģeļu ēkas Vūlijs datējis ar III dinastijas laiku (2278.-2170.g.pmē.).
XX gadsimta 60.gados zinātniekiem izdevās atklāt „pārkraušanas punktu” tirdzniecības trasē Divupe-Indostāna. Tā bija Bahreinas sala Persijas jūras līcī. Uz šīs salas pastāvējusi kultūra, kura apvienojusi šumeru un Indas ielejas kultūras iezīmes.
Kādās Ūras kapenēs arheologi uzgāja tupoša pērtiķa statueti, kas bija līdzīga Mohendžodaras drupās izraktajām pērtiķu figūrām. Šīs pērtiķu figūriņas, iespējams, var uzskatīt par prototipu Hanumānam, seno indiešu eposā Rāmajana daudzinātajam dievišķā Rāmas palīgam. Indiešu arheologs S.K.Dikšits rakstīja: „Tā kā senajā civilizētajā pasaulē pērtiķis pazīstams kā tipisks Indijas dzīvnieks un tā kā to diez vai būt sākuši attēlot skulptūrā, ja tas nebūtu bijis svēts dzīvnieks, tad var domāt, ka Rietumāzijas zemes jau bronzas laikmetā aizguva no Indijas dažas reliģiskas idejas.” Tomēr statuete visdrīzāk varēja piederēt kādam protindiešu tirgotājam, kas bija apmeties Divupē, jo, kā uzskata Dikšits, "rietumzemju tirgoņi, šķiet, nesvārstīdamies atzina par likumīgu darījumu, kas noslēgts svēto dievību aizbildniecībā."
Uz trim Mohendžodaras drupās uzietajiem zīmogiem attēlots vīrietis, kas cīnās ar diviem tīģeriem, bet uz viena zīmoga ar tīģeriem cīnās sieviete, kas, domājams, atveido Lielo dievieti māti. Attēlojums tematiski ļoti līdzīgs šumeru eposa varonim Gilgamešam, kura varoņdarbu uzskaitījumā ietilpst arī cīņa ar plēsīgiem dzīvniekiem - vilkiem un lauvām.
Kādā citā Mohendžodaras zīmogā attēlots ragains cilvēks ar vērša kājām un asti. Arheologs E.Makejs grāmatā „Indas ielejas vissenākā kultūrā” raksta: „Viņš atveidots cīņā ar ragainu tīģeri, laikam ļaunu garu, kas pastāvīgi karo ar ienaidniekiem. Šis puscilvēks-pusvērsis ir pārsteidzoši līdzīgs kādam šumeru pusdievam vai varonim, bet tas acīmredzot norāda uz attālu radniecību starp šo divu kultūru atsevišķiem ticējumiem. Nav izslēgta iespēja, ka starpnieka lomā bijusi kāda trešā zeme, ar kuru Šumeras un Indas ielejas iedzīvotāji tālajā pagātnē uzturējuši ciešus sakarus.”

Atklāšana un izpēte. 1922.gadā Mohendžodaras pakalnā, lai apsekotu uz tā stāvošā ķieģeļu torņa drupas, ieradās indiešu arheologs R.D.Benerdži. Spriežot pēc vietējo iedzīvotāju nostāstiem, tornis nebija vecāks par 400 gadiem, turklāt hindu zvejnieki, kas dzīvoja tā tuvumā, ticēja, ka būve ir apburta un katrs, kas tajā uzkāps, kļūs zils. Šis apstāklis tornim bija ļāvis samērā labi saglabāties, pie tā neredzēja nekādas apdzīvotības pēdas - nebija pat musulmaņu kapeņu.
Drīz vien Benerdži noskaidroja, ka tornis īstenībā ir izlaupīta sena I gs. budistu ķieģeļu stūpa. Nekas, izņemot kailas sienas, no tās kādreizējā satura nebija atlicis. Sākot izrakumus, Benerdži atsedza stūpas taisnstūrveida pamatus, kuriem piekļāvās atliekas no vēlāk piebūvēta klostera. Pētnieks atrada Kušītu lielvalsts laika monētas, pēc kurām stūpas celtniecību viņš datēja ar II gadsimtu.
Turpinot rakt, Benerdži, kopā ar krama rīkiem, uzgāja arī zīmogus ar nezināmiem simboliem, kādi jau bija atrasti Hārapā - kļuva skaidrs, ka vieta ir daudz senāka nekā budistu stūpa. Pamazām sāka iezīmēties aprises lielai, no ķieģeļiem celtai pilsētai, kuru līdz tam bija slēpušas smiltis. Pilsēta sastāvēja no divām daļām - Augšpilsētas jeb Citadeles un Lejas pilsētas. Citadele atradās uz zemes strēles, ko vietējie iedzīvotāji sauca par Salu. To bija veidojuši Indas upes ūdeņi. Upe tecēja starp Augšpilsētu un apmēram kvadrātjūdzi lielās senās pilsētas austrumu sienu.
Ņemot vērā atklājuma nozīmīgumu, tika uzsākta sistemātiska, plaša mēroga pilsētas izpēte, darbu virsvadību uzņemoties toreizējam Britu Indijas arheoloģiskās izpētes ģenerāldirektoram seram Džonam Māršalam. Izrakumi tika uzsākti uzreiz piecās 80 ha lielās pilsētas vietās un katra laukuma apzīmēšanai izmantoja tā tehniskā vadītāja iniciāļus (HR - no H.Hergrīva, kurš strādāja Mohendžodaras dienviddaļā; VS - no M.S.Vata uz ziemeļiem no HR laukuma; DK - no K.N.Dikšita; SD - no A.D.Sidika Citadeles rajonā un DM - no B.M.Dāma). Lielākā darba daļa, piesaistot simtiem strādnieku, tika visai ātri izdarīta 1924.-1925.gada ziemas sezonā. Šie apzīmējumi joprojām tiek izmantoti, lai norādītu uz konkrētiem pētījumiem un atradumiem.
1931.gadā, rakstot par Mohedžodaras stratigrāfiju Māršals norādīja, ka, sākot no augšas līdz pat apakšējam, gruntsūdeņos mirkstošajam pamatzemes līmenim viņš izdalījis vismaz 7 atsevišķas kārtas. Šīs kārtas viņš sagrupēja trīs periodos - agrajā, vidējā un vēlajā.
1920.-1930.gados intensīvi izrakumi Mohendžodaro notika sera Džona Māršala, K.N.Dikšita (K.N.Dikshit), Ernsta Makeja (Ernest Mackay) un citu arheologu vadībā. II Pasaules kara gados pētījumi nenotika un nākamos izrakumus senās pilsētas drupās no 1945.gada veica Ahmeds Hasans Dani (Ahmad Hasan Dani) un sers Mortimers Vīlers (Mortimer Wheeler).
Pēdējie lielākie izrakumi Mohendžodarā notika 1964.-1965.gadā Dr.G.F.Deila (G.F.Dales) vadībā. Tālāku senās pilsētas konstrukciju atsegšanu 1964.g.aizliedza, jo pastāvēja bažas, ka atklātās struktūras tiktu pakļautas nelabvēlīgai atmosfēras iedarbībai. Kopš 1965.gada vienīgie projekti, kurus Pakistānas pieminekļu aizsardzības institūcijas Mohendžodarā atļāva veikt, bija glābšanas izrakumi, teritorijas mērīšana un konservēšanas projekti. Kā izņēmums atzīmējami Dr.Mihaēla Jensena un Dr.Maurīcija Tosi (Mauricio Tosi) vadītās itāļu-vācu grupas pamatā 1980.gados veiktie pētījumi, kuros, lai iegūtu papildu informāciju par Mohendžodaru, izmantoja mazinvazīvas arheoloģijas tehnikas - arhitektūras formu dokumentēšanu, apvidus uzmērīšanu un šurfēšanu.
Zinātnieki uzskata, ka tieši mohendžodarieši bijuši pirmie, kas pieradinājuši ziloņus un audzējuši vistas.

Arhitektūra. Mohendžodara, tāpat kā Hārapa, bija labi plānota pilsēta (celtas pēc vienota plāna) ar taisnām ielām, vairākstāvu mājām un lielisku ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu. 
Pilsēta celta ap 2600.g.pmē., bet ap 1900.g.pmē. tā bija jau pamesta, nākošajām paaudzēm atstājot vairāk jautājumu un mīklu nekā atbilžu.
Celtnes datētas ar XXIV-XVII gs.pmē.

Arheologi ir pārliecināti, ka šo pilsētu pēc iepriekš izstrādāta plāna būvējuši prasmīgi arhitekti, kuri dzīvojuši augsti civilizētā sabiedrībā. Var pat teikt, ka Mohendžoaro plānojums bijis etalons vēlākajiem pilsētu arhitektiem Āzijas centrālajā un rietumu daļā- tieši pie šāda pilsētu plānojuma viņi turējušies četrus gadu tūkstošus, bet nav pārspējuši.

Pilsētai nebija lielu tempļu un iespaidīgu piļu, kas liecināja par sociālu vienlīdzību(tā raksta Tūrs Heijerdals). Pašas lielākās ēkas koncentrējušās pilsētas centrālajā daļā- uz terasēm, ap augsto svētnīcu, uz kuras tagad atrodas budistu tempļa drupas. No šejienes- iegarenā centrālā paaugstinājuma- uz visām pusēm tika izveidotas paralēlas ielas, kas veda ziemeļu- dienvidu un austrumu- rietumu virzienā. Ielas bija taisnas un platas. Dažas ielas bijušas pat avēnijas gandrīz trīsdesmit pēdu platumā un tās pilsētu sadalīja taisnstūra sekcijās, kuru garums bija četrsimts jardu un platums bija divsimts vai trīssimts jardu(Tūrs Heijerdāls).

Mohendžodaro izrakumu veicējus pārsteigusi no sarkaniem ķieģeļiem celto ēku vienveidība: „Katram, kurš šeit ierodas pirmoreiz, liekās, ka viņš atrodas mūsdienu strādnieku pilsētiņā Lankanšīrā.” Ēkām iztrūka jebkādu rotājumu, tikpat kā nebija skulptūru. Arheologi savās atskaitēs senpilsētu raksturojuši kā „stingri utilitāru”.

Tomēr jāatzīmē, ka dedzināto ķieģeļu sienas bija prasmīga mūrnieka darbs. Lielākajai daļai namu durvis un nedaudzie logi bija izbūvēti šauro sānielu pusē, kas bija paredzēti kājniekiem.

Pētniekus īpaši pārsteidzis augstais sanitārijas līmenis. Visās mājās bija ierīkota kompleksa kanalizācija: gar ielu malām stiepās no ķieģeļiem veidotas notekcaurulēs, kurās ar zināmiem intervāliem atradās lūkas, pa kurām varēja notekcaurules regulāri tīrīt. Pilsētai bijis savs ūdensvads un publiskā peldētava.

Divstāvu un trijstāvu ķieģeļu nami, baseini un lieliska kanalizācijas sistēma. Katrā mājā bija neliels iekšpagalmiņš ar aku, kas bija pilna ar svaigu ūdeni.
Priekšpilsētās arheologi atraka platas ielas ar lielām savrupmājām. Katrā kvartālā bija akas un publiskās tualetes. Kanalizācijas notekas bija tik platas, ka tajās varēja nokāpt. Šāda plānveidīga pilsēta ir pilnīgi neraksturīga mūsdienu Indijai.
Ļoti raksturīga ir no sarkanajiem ķieģeļiem celto ēku vienveidība. Ēkām nav nekādu rotājumu, gandrīz nav sastopamas skulptūras. 
Upe tecēja starp Citadeli un apmēram kvadrātjūdzi lielās senās pilsētas austrumu priekšpilsētām.

Aplūkojamie objekti. 
Budistu stūpa. Pirms tūkstoš piecsimt gadiem budisti uz senās svētnīcas drupām uzbūvējuši savu ķieģeļu stūpu, ko veido apaļas kleķa sienas, zem tās uz terasēm izvietotas mūku celles.

Ielas. Taisnas, orientētas pēc Z-D un A-R asīm, krustojumi ir precīzi. Neviena strupceļa vai šķērsielas – visi stūri tikai taisni. Krustojumos ēku stūri bija noapaļoti. Ielas pat 10 m platumā. 

Citadele. Tā ir ap 450 jardu gara. Būve atrodas uz zemes strēles, ko vietējie sauc par Salu, un to veidojuši Indas upes ūdeņi. Upe tecēja starp cietoksni un apmēram kvadrātjūdzi lielas senās pilsētas austrumu priekšpilsētām.  
Citadelē bija daudz dažādu ceremonijām domātu un pārvaldes ēku, tur bija liela zāle ar kolonnām, milzīga noliktava, baseins ar kolonādi (40 pēdas garš, 23 – plats un 8 – dziļš). Baseina sienas bija veidotas no divām ar asfalta ķieģeļu kārtām un 8 collas bieza asfalta slāņa zem tām. Baseins atgādina rituālās apmazgāšanās baseins, kādus Indijā var redzēt vēl šodien. Ar baseinu bija saistīta plaša „kolēģija” (Maikls Vuds „Pirmo civilizāciju meklējumi”) - laikam celtne ar sevišķi biezām sienām un slēgtu iekšpagalmu (Tūrs Heijerdāls „Tigris ekspedīcija”).

Svētnīca. Ja tāda bija, tad tā, visticamāk, atradās zem budistu stūpas kalna galā, taču to nesāka nojaukt. Svētnīcas oriģinālā struktūra bijusi kvadrātveida un pakāpienveida. Visa celtne atgādinājusi terasveida piramīdu, kuru mūki pārveidojuši savām vajadzībām. Protams, svētnīca atradusies Citadeles centrā.

Ūdensapgāde un kanalizācija. Pa visām pilsētas ielām tecēja ariki, bet no tiem uz divstāvu mājām tika padots ūdens. Saules iedarbībā ūdens sasila, tādejādi pilsētniekiem bija dušas. Katra māja bija saistīta ar kanalizācijas sistēmu, kas ir senākā zināmā cilvēces vēsturē. Tās caurules no apdedzinātiem ķieģeļiem bija ieraktas zemē. Tā netīrie ūdeņi tika izvadīti aiz pilsētas robežām. Pat vēl Apgaismības laikmeta Eiropas pilsētās tādu ietaišu nebija.

Apgaisme. Tiek apgalvots, ka naktīs ielas tikušas apgaismotas ar luminiscējošiem augiem vai īpašiem gaismekļiem ar dabisko fosforu un viņa ķīmiskajiem savienojumiem. 

Dzīvojamie nami. Divu un trīs stāvu.
Pirtis. Ar vīriešu, sieviešu un bērnu nodalījumiem.
Teātri.
Cirki. Ar savvaļas dzīvniekiem.
Bibliotēkas. Milzīgas. Tajās bijušas simtiem tūkstošu stearīna plāksnīšu. Diemžēl līdz mūsdienām gandrīz nekas nav palicis. 

Atradumi. Arheologi izrakumos uzgāja ļoti daudz depozītu, kas ļāva spriest par pilsētas iedzīvotāju dzīvi un pasaules uzskatu u.c. Senās pilsētas iemītnieki bija atstājuši sadzīves priekšmetus, attēlus un rotājumus, kas bijuši darināti no izturīgiem materiāliem (bazalta, māla, bronzas, zelta un dārgakmeņiem). Mohendžodaro ļaudis un viņu sadzīve ir atveidota vairākās lieliskās, teicamās bronzas skulptūrās un neskaitāmās keramikas statuetes. Mazā keramikas figūriņa attēlo ceļos nometušos sievieti, kas berž graudus miltos, bet bronzas skulptūras attēlo ar rotas lietām izgreznotas un dejai nostājušās meitenes. Daudzas keramikas figūras attēlo vīrus ar vēršu pāri, kas velk divričus, un miniatūrus no bronzas veidotus kaujas ratus.

Rakstu plāksnītes. Līdzīgas Lieldienu salas kultūras rongo-rongo. Bijušas simtiem tūkstošu bibliotēkās. Nedaudzās līdz mūsdienām palikušās nav atšifrētas. 

Cilindriskie spiedogi. Starp atrastajiem artefaktiem bijuši spiedogi ar uzrakstiem un skaistiem rotājumiem. Tādi paši spiedogi bija nonākuši Mezopotāmijā, Failakā un Bahreinas salā. Tas liecina par tirdzniecības saiknēm un arī kultūras saiknēm. Rakstību zinātnieki vēl nav atšifrējuši, līdz ar to uzraksti uz spiedogiem nav izlasīti un mēs nezinām, ko tie vēsta. Taču uz spiedogiem iegravētie miniatūrie dievu, cilvēkveidīgo nezvēru un mitoloģisko epizožu attēlojumi sniedz ieskatu par Mohendžodaras-Hārapas kultūras cilvēku māksliniecisko stilu, teokrātiskajiem un kosmoloģiskajiem priekšstatiem. Šie priekšstati ir pārsteidzoši tuvi šumeru, kā arī, nu jau mazākā mērā, seno ēģiptiešu pasaules uzskatam (Tūrs Heijerdāls). Tāpat šajos zīmogos attēloti govs, kuprains vērsis, tīģeri, ziloņi, antilopes, krokodili un citi dzīvnieki. Vienā tādā ar bizoņa attēlu ir attēlots ugunskrusts. Uz zīmogiem bija attēloti arī svētie augi.

Zīmogs ar lotosa pozā sēdošu dievu. Tas sēž lotosa pozā ar nolaistām rokām. Dievība sēž jogas pozā ar nolaistām rokām, galvā ir cepure ar ragiem (šumeru ietekme?) un visapkārt ir savvaļas dzīvnieki. Zinātnieki uzskatīja, ka dievam vajadzēja būt trim sejām, taču tas ir tik niecīgs, ka nevar to konstatēt. Visi šie atribūti atgādina dievu Šivu viduslaiku un modernajā hinduismā (Pašaputi), it īpaši dzīvnieku pavēlnieka lomā. Tādējādi nav noliedzams, ka šīs atradums kaut kādā mērā ir Šivas prototips.

Dievu mātes māla skulptūriņas. 
Rotaļu vēršu pajūgs.
Sieviešu apģērbs. Tikai īsi svārki. 

Rotas. Pieres diadēmas, sudraba rokassprādzes un gredzeni, pērļu rotas, jostas no zeltītas bronzas, spices un ķemmes no ziloņkaula. Visu to arheologi atrada lielā daudzumā.

Smaržas un grims. 
Vīriešu frizūras. Pēc saglabātiem attēliem var spriest, ka tiem bijušas „babiloniešu tipa” frizūras.
Izrakumos atrasti zemnieku darbarīki un viņu izaudzēto vīģu, labības un kultivētās kokvilnas paraugi.
Skaisti bronzas makšķerāķi.
Smalki veidoti tirgotāju svari ar precīziem krama atsvariem un vesels komplekts gleznu spiedogu.
Keramikas meistardarbi, sākot ar spilgtās krāsās apgleznotām vāzēm līdz putnu, zvēru un cilvēku izskatā veidotiem figurāliem traukiem.
Gleznotāja miezeris krāsu smalcināšanai.
Namdara griežamie rīki.
Rotkalēja no zelta un dārgakmeņiem darinātās kaklarotas, rokassprādzes un citas rotaslietas.
Metālmākslinieku darinājumi- no statuetēm līdz rokasspoguļiem.
Spēļu galdiņi ar figūriņām, kas bīdāmas pa uzzīmētajiem kvadrātiņiem.
Kuģu attēli. Mohendžodarā arheologi ir uzgājuši zīmējumus, kuros attēloti kuģi ar mastu.

Terakota statuete. Statuete attēlo sievieti īsos svārkos ar jostu, kaklarotu un augstu galvassegu. Tā izgatavota laikā starp 2300. un 1750.g.pmē. Arheologs Stjuarts Pigats pierādījis, ka tas ir viens no pirmajiem Indijā līdz pat mūsu laikiem ļoti godātās Dievmātes attēlojumiem. Zinātnieks savā grāmatā „Aizvēsturiskā Indija” rakstīja: „Tā nekādā ziņā nav rotaļlieta, bet drīzāk nežēlīgas dievmātes, kas turklāt ir arī mirušo sargātāja, iemiesojums un pazemes pasaules dievības iemiesojums.”

Dejojošās meitenes bronzas statuja. Dejojošās meitenes bronzas statuja ir kādus 4500 gadus veca. Tā uzieta 1922.gadā. 10,8 cm garā bronzas statuja bijusi īpaši mīļa arheologam Mortimeram Vīleram.

Priesterķēniņa statuja. Tā arheologi nosaukuši sēdoša vīrieša skulptūru. Šī 17,5 cm lielā statuja ir vēl viens artefakts, kas kļuvis par Indas ielejas civilizācijas simbolu. Arheologi šo skulptūru uzgāja Zemajā Mohendžodaras pilsētas daļā 1927.gadā. Tā tika uzieta neparastā mājā ar dekoratīvu ķieģeļu sienu un sienas nišu un atradās starp ķieģeļu pamatu sienu, kas reiz balstīja grīdu.
Bārdainais vīrietis valkā lentu ap galvu, piedurknes apsēju, un apmetni, izgreznotu āboliņa lapu zīmējumu, kas sākotnēji bija piepildīti ar sarkanu pigmentu. Divi lentas gali nokarājās gar mugurpusi, lai arī mati rūpīgi saķemmēti uz pakausi, nav manāms neviens mezgls.
Divi caurumi zem ļoti stilizētajām ausīm liek domāt, ka kaklarota vai kāds cits galvas rotājums bija piestiprināts skulptūrai. Kreisais plecs ir apsegts ar apmetni, kas dekorēts ar āboliņa lapu, dubultu apļu un atsevišķu apļu zīmējumu, kas sākotnēji bija pildīts ar sarkanu pigmentu. Izurbtie caurumi katra apļa centrā varētu norādīt, ka tie ir veidoti ar īpašiem urbjiem un tad pielaboti ar kaltu. Acis ir dziļi iegrieztas, un iespējams bijušas instruētas.

-------------------

Arheologi izrakumos uzgāja ļoti daudz senlietu - sadzīves priekšmetus, rotas un mākslas darbus, kas ļāva spriest gan par pilsētas iedzīvotāju amatniecības prasmēm, gan dzīvi un pasaules uzskatu.

Mohendžodaras ļaudis un viņu sadzīve ir atveidota vairākās lieliskās, teicamās bronzas skulptūrās un neskaitāmās keramikas statuetēs. Maza keramikas figūriņa, piemēram, atveido ceļos nometušos sievieti, kas berž graudus, bet bronzas skulptūras attēlo ar rotas lietām izgreznotas un dejai nostājušās meitenes. Daudzas keramikas figūras attēlo vīrus ar vēršu pāri, kas velk divričus, un miniatūrus no bronzas veidotus kaujas ratus.

Atrasti arī namdaru un zemkopju darbarīki, hārapiešu audzēto lauksaimniecības kultūru paliekas, bronzas makšķerāķi, smalki veidoti tirgotāju svari ar precīziem krama atsvariem, spēļu galdiņi ar figūriņām, kas bīdāmas pa uzzīmētajiem kvadriem, plašs klāsts ar keramikas darinājumiem un citi priekšmeti.

Terakotas dieve - māte. No māla gatavotā statuete attēlo sievieti īsos svārkos ar jostu, kaklarotu un augstu galvassegu. Tā izgatavota laikā starp 2300. un 1750.g.pmē. Arheologs Stjuarts Pigats uzskata, ka tas ir viens no pirmajiem Indijā līdz pat mūsu laikiem ļoti godātās Dievmātes attēlojumiem. Zinātnieks savā grāmatā „Aizvēsturiskā Indija” raksa: „Tā nekādā ziņā nav rotaļlieta, bet drīzāk nežēlīgas dievmātes, kas turklāt ir arī mirušo sargātāja, iemiesojums un pazemes pasaules dievības iemiesojums.”

Dejojošā meitene. Dejojošās meitenes bronzas statujas vecumu lēš uz 4500 gadiem. Tā uzieta 1926.gadā Mohendžodarā. 10,8 cm augstā bronzas statuja bijusi īpaši tuva arheologam Mortimeram Vīleram, kurš par to rakstījis: "Tur viņa ir ar savu baluhi (Pendžabā dzīvojoša tautība - red. piez.) stila seju, uzmesto lūpu un nekaunīgu skatu acīs. Viņai ir apmēram piecpadsmit gadu, ne vairāk, es domāju, un viņa tur stāv ar savām, uz vienas rokas savērtām rokassprādzēm, kas stiepjas līdz pat plecam un ir vienīgais viņas apģērbs. Meitene ir pilnīgi pārliecināta par sevi un pasauli. Man šķiet, nekas uz pasaules viņai nelīdzinās."

Priesterķēniņš. Lai gan nav zināms vai Indas ielejas pilsētās valdīja ķēniņš, priesteris vai, piemēram, kāda pilsoņu ievēlēta pārstāvju grupa, taču tieši tā arheologi nosaukuši no taukakmens gatavotu, daļēji saglabājušos bārdaina vīrieša skulptūru, ko 1927.gadā atrada neparastā Mohendžodaras mājā ar dekoratīvu ķieģeļu sienu un sienas nišu. Šī 17,5 cm augstā statuja, kas tagad atrodas Pakistānas Vēstures muzejā, līdz ar dejojošo meiteni ir kļuvusi par pazīstamākajiem Indas ielejas civilizācijas simboliem.

"Priesterķēniņš" valkā lentu ap galvu, piedurknes apsēju. Divi lentas gali nokarājās gar mugurpusi, lai arī mati rūpīgi saķemmēti uz pakausi, nav manāms neviens mezgls, kādi redzami dažu citu vīriešu figūriņām. Divi caurumi zem stilizētajām ausīm liek domāt, ka skulptūrai bijusi piestiprināta kaklarota vai kāds cits galvas rotājums. Kreisais plecs ir apsegts ar apmetni, kas dekorēts ar āboliņa lapu, dubultu apļu un atsevišķu apļu zīmējumu, kas sākotnēji bija pildīts ar sarkanu pigmentu. Izurbtie caurumi katra apļa centrā varētu norādīt, ka tie ir veidoti ar īpašiem urbjiem un tad pielaboti ar kaltu. Acis ir dziļi iegrieztas, un iespējams bijušas inkrustētas.

Spiedogi un Indas ielejas rakstība. Vieni no interesantākajiem un noslēpumainākajiem atradumiem hārapiešu pilsētās ir spiedogi ar uzrakstiem un skaistiem rotājumiem. Tādi paši spiedogi atrasti arī Divupē, Failakā un Bahreinas salā, tādējādi liecinot par Indas ielejas iedzīvotāju tirdzniecības un arī kultūras saiknēm ar šīm zemēm. Indas ielejas rakstību, kura pie mums nonākusi galvenokārt pateicoties tieši šiem spiedogiem, zinātnieki, par spīti vairākkārtējiem mēģinājumiem, vēl nav atšifrējuši, līdz ar to mēs nezinām, ko tie vēsta. Taču uz spiedogiem iegravētie miniatūrie dievu, cilvēkveidīgu nezvēru un, domājams, mitoloģisku sižetu attēlojumi sniedz ieskatu par Mohendžodaras-Hārapas kultūras cilvēku māksliniecisko stilu, teokrātiskajiem un kosmoloģiskajiem priekšstatiem. Šie priekšstati ir pārsteidzoši tuvi šumeru, kā arī, nu jau mazākā mērā, seno ēģiptiešu pasaules uzskatam. Tāpat šajos zīmogos attēloti govs, kuprains vērsis, tīģeri, ziloņi, antilopes, krokodili un citi dzīvnieki. Uz zīmogiem bija attēloti arī svētie augi.

------------------------------------------------

Vēsture. Mohendžodaro senajā laikmetā bija viens no svarīgākajiem administratīvajiem centriem Indas ielejas civilizācijā. Tā bija visattīstītākā un progresīvākā lielpilsēta Dienvidaustrumāzijā, un iespējams pasaulē, tā laika pilsētbūvniecības augstākā pakāpe.

Tā savā tūkstoš gadus ilgajā pastāvēšanas periodā, no 2500. g. p.m.ē. līdz 1500. g. p.m.ē., plūdu dēļ tika pārbūvēta septiņas reizes, līdz galu galā pamesta pavisam. Kāpēc, tas vēl nav noskaidrots.

Mohendžodaro bija viens no lielākajiem Indas ielejas civilizācijas centriem. Mohendžodaro iedzīvotāju skaits Indas ielejas civilizācijas ziedu laikos bija 80 000 cilvēku, bet visā Indas ielejā 5 miljoni cilvēku.

Mohendžodaro uzturēja intensīvu tirdzniecību ar Elamu, Divupi, Mazāziju, Vidusjūras austrumu daļu. Uz šīm zemēm eksportēja vairāku šķirņu kviešus, miežus un pākšaugus, pat rīsus, liellopus, zebu vēršus, aitas, kazas, cūkas, podnieku izstrādājumus, krāsainu keramiku, izstrādājumus no bronzas, vara, zelta, sudraba un akmeņiem.

Sakari ar Šumeru. Izrakumi Mohendžodaro un Harapā un citās vietās Indas ielejā pierāda, ka sirmā senatnē starp šumeru valstīm un augsti attīstītās Indas ielejas pilsētām pastāvējuši intensīvi [tirdzniecības]sakari. Arheologi atraduši šumeru pilsētās Indas ielejas amatnieku darinātos spiedogus un akmens vāzes. Tāpēc daži pētnieki izteikuši pat hipotēzi, ka tirgotāji no Mohendžodaro un Harapas dzīvojuši Ūrā(Joels Veinbergs „Kolumbi pirms Kolumba”).

Turpinām izvērst šo tematu. Divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados zinātniekiem izdevās atklāt „pārkraušanas punktu” trasē Divupe- Indostāna. Tā bija Bahreinas sala Persijas jūras līci. Uz šīs salas pastāvējusi kultūru, kura apvienojusi šumeru un Indas ielejas kultūras iezīmes. Dabiski, ka šo intensīvo kultūras un tirdzniecības sakaru rezultātā abas šīs senās civilizācijas savstarpēji viena otru ietekmējusi: šumeru kultūra Indas ielejas kultūru un Indas ielejas kultūra šumeru.

Senajā šumeru pilsētā Ūrā arheologi atklāja no dedzinātiem ķieģeļiem celtu ēku grupu, kas pēc arheologa Džona Maršala sacītā, „veido redzamu izņēmumu no vispārēja likuma; bet tās uzrāda tik pārsteidzošu līdzību ar vēlās Mohendžodao nelielajām un diezgan nevīžīgi celtajām mājām, ka grūti šaubīties, kā ietekmē tās celtas”’.

Kādas Ūras kapenēs arheologi uzgāja tupoša pērtiķa statueti, kas bija līdzīga Mohendžodaro drupās uzietajām pērtiķu figūrām. Šīs pērtiķu figūriņas kalpoja par prototipu Hanumanam, seno indiešu eposā „Rāmajana” daudzinātajām dievišķā Rāmas palīgām. Indiešu arheologs S. K. Dikšits rakstīja: „Tā kā senajā civilizētajā pasaulē pērtiķis pazīstams kā tipisks Indijas dzīvnieks un tā kā to diez vai būt sākuši attēlot skulptūrā, ja tas nebūtu bijis svēts dzīvnieks, tad var domāt, ka Rietumāzijas zemes jau bronzas laikmetā aizguva no Indijas dažas reliģiskas idejas.” Tomēr statuete visdrīzāk varēja piederēt protindiešu tirgotājam, kas bija apmeties Divupē, jo, pēc Dikšita, „rietumzemju tirgoņi laikam nesvārstīdamies atzina par likumīgu darījumu, kas noslēgts svēto dievību aizbildniecībā.”

Gordons Čailds :”Mohendžodaro sudrabā cilindriskā vāze prasa to salīdzināt ar Ūrā atrastajiem alabastra traukiem.”

Uz trim Mohendžodaro drupās uzietajiem [kvadrātveida] zīmogiem attēlots vīrietis, kas cīnās ar diviem tīģeriem. Attēlojums dikti līdzīgs Enkidu, šumeru eposa varoņa Gilgameša draugam, kas palīdzējis viņam cīņā ar plēsīgiem dzīvniekiem.

Kādā citā Mohendžodaro zīmogā attēlots ragains cilvēks ar vērša kājām un asti. Arheologs E. Makejs grāmatā „Indas ielejas vissenākā kultūrā” raksta: „Viņš atveidots cīņā ar ragainu tīģeri, laikam ļaunu garu, kas pastāvīgi karo ar ienaidniekiem. Šis puscilvēks- pusvērsis ir pārsteidzoši līdzīgs kādam šumeru pusdievam vai varonim, bet tas acīmredzot norāda uz attālu radniecību starp šo divu kultūru atsevišķiem ticējumiem. Nav izslēgta iespēja, ka starpnieka lomā bijusi kāda trešā zeme, ar kuru Šumeras un Indas ielejas iedzīvotāji tālajā pagātnē uzturējuši ciešus sakarus.”

Arī antropoloģijas fakti apliecina ciešos sakarus starp šim abām senajām civilizācijām. Lielākā daļā protindiešu galvaskausi esot identiski ubaidu galvaskausiem. Mohendžodaro uzietā „Priestera- ķēniņa” seja ir līdzīga cilvēkiem, kas attēlota Divupes senajā plastikā. E. Makejs rakstīja: „Īsā bārda un pēc tā laika modes noskūtā virslūpa atgādina Divupē atrasto dievu un cilvēku statujas.”

Saistība ar Lieldienu salu? Šīs saistība it kā atklājās Lieldienu salas rakstības(rongo- rongo)līdzībā ar Mohendžodaro. Šo līdzību ievērojis ungāru inženieris Heveši. Viņš 1932. gadā iepazīstināja Parīzes Academie des Inscription et Belles- Lettres ar vairāku rapanujiešu rakstu zīmju sarakstu. Rapanujiešu zīmes bijušas ļoti līdzīgas uzrakstiem un glifiem, kas atrasti uz zīmogiem senās Indas ielejas pilsētās Mohendžodaro un Harapa.

Mohendžodaro un Lieldienu salas rakstu zīmju ārēja līdzība ir pārsteidzoša, bet Rapanuja atrodas vairāk nekā 15 000 km attālumā no Indas ielejas. Turklāt Mohendžodaro rakstu zīmes radušās trešajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, tas ir laikā, kad Polinēzijā vēl bija(saskaņā ar oficiālo viedokli)neapdzīvota. Tā kā pēc abu rakstību ārējās līdzības nevar izdarīt secinājumus par rapanuju indisko izcelsmi, par to, ka Lieldienu salas senči ieradušies no Indas ielejas. Protams, var pieņemt, ka rapanuju un Mohendžodaro rakstība izcēlusies no kopēja avota, proti, no Lemūrijas/Mu zemes rakstības. Tādejādi pēc šīm pārsteidzošajām atbilstībām var izsecināt kādas „mātes civilizācijas” eksistenci, no kuras radušās vēsturiskās civilizācijas, par kurām esam mācījušies skolas solā no vēstures mācību grāmatām.

Kritiķi gan norāda, ka Heveši, aiz pārlieku lielās vēlmes pamatot rapanuju rakstības indisko izcelsmi, rongo rongo zīmēs esot saskatījis pat pērtiķus, ziloņus, u.tt. Kritiķi saka, ka Heveši nav ņēmis atšķirības starp abām kultūrām: rapanuji nav pazinuši īstas pilsētas, nav apstrādājuši metālus, nav pazinuši ne cūkas, ne suņus, par liellopiem nemaz nerunājot.

Mohendžodaro dievi. Senie Mohendžodaro dievi nav pazuduši nebūtībā, tāda vai citādā veidolā transformējušies, tie joprojām atrodami hinduismā dievu panteonā. Galu galā nav tik svarīgi, kā dažādos laikos šie dievi dēvēti. Seno dievu atstātais mantojums pats par sevi liek mums skatīties uz zvaigznēm, no kurienes šie dievi, senie astronauti, sirmos aizlaikos ieradušies uz Zemes. Un zemapziņā mēs saprotam, ka civilizācijas sākumi ir nesaraujami saistīti ar dievu darbībām.

Proto- Šiva. Indologi uzskata, ka Šivas kults uzņēmis sevī daudz seno kultu , kas pastāvējuši senās Indijas pamatiedzīvotāju vidū, pirms ieradās ārieši(tagad āriešu invāzijas teorija gan tiek apšaubīta). Tomēr izrakumi Mohendžodaro un citās Indas ielejas pilsētās liecinot, ka taisnība ir Šivas pielūdzējiem, kas uzskata savu dievu vecāku par Vēdām.

Proto- Šiva attēlots uz kāda no zīmogiem kā daudzsejaina dievība, kuru ielenc dzīvnieki. Tā sēž troni, vienā no jogas pozām- „asanām”. Šis attēlojums liecina, ka jogu tradīcija sākusies Indas ielejas civilizācijā, vairākus gadu tūkstošus pirms jogu mācības tēva Patandžāli. Dievības rokas grezno sprādzes, galvā uzlikta dīvaina vēdekļveida, ar bifeļa ragiem rotāta galvassega. Ap dievību pulcējās zilonis, tīģeriene, divas antilopes, degunradzis un bifelis.

Angļu arheologs Džons Maršals uzskatījis, ka šī dievība ir Šiva, kas attēlots kā „zvēru valdnieks” Pašupati. Viņš raksta : „Tas apstāklis, ka figūrai ir trīs sejas, bet varbūt pat ceturtā, kas novietota uz aizmuguri pievērstajā pusē, runā par labu šai domai, jo Šivu līdz šim laikam Indijā attēlo dažreiz pat ar piecām sejām.” Maršalam piekrita cits protindiešu civilizācijas pētnieks Makejs: „Jau sen izteikta hipotēze, ka Šivas kults esot viens no vissenākajiem indiešu kultiem, kuru sākums meklējams aizvēsturiskajā periodā; šeit minētā zīmoga- amuleta figūras interpretācija šo minējumu apstiprina. Tomēr nav jādomā, ka Harapas kultūras cilvēku dievība arī saucās Šiva; tas ir viens no viņa vārdiem- tas, kurā viņu visbiežāk sauc mūsu dienās; kā stāsta, Šivam esot tūkstotis astoņi vārdi, kuru vairums izsakot viņa dažādās funkcijas.”

„Maha devi”- „Lielās dievietes” kults. Lielās dievietes kults radies tālā pagātnē un tas bijis izplatīts Indas ielejas civilizācijā. Par šās dievietes kultu liecina attēli uz zīmogiem, kas uzieti Mohendžodaro un citās pilsētās. Arī terakota statuete, kuru esam aprakstījuši augstāk, apliecina „Lielās dievietes” kulta esamību Mohendžodaro. Arheologi „Proto- Šivu” un „Lielo dievieti” uzskata par laulāto pāri un Indas ielejas dievu panteona augstākajām dievībām. Kā zināms, arī Šivas sievai ir daudzi vārdi, kas tiek uzskatīta šī visuresošā dieva sievišķo iemiesojumu. Šivas sieva Indijā tiek godināta visdažādākajos veidolos, sākot skaisto Umu un beidzot ar nikno Kali. Kali grezno no cilvēku galvaskausiem veidots kaklarota un vainags. Protams, tas nenozīmē, ka šādos vārdos šīs dievības dēvējuši Mohendžodaro ļaudis.

Ragainas dievietes attēls. Uz vienas no Mohendžodaro plāksnītēm svētā vīģes koka sazarojumā attēlota ragaina dieviete, viņas priekšā goddevīgā pozā atrodas ragains adorants , viņam starp ragiem ir zars ar ziediem un lapām; aiz viņa āzis ar cilvēka seju; apakšā septiņas sieviešu figūras, laikam dievietes, ar garām bizēm un zariem uz galvas. Dievietes acīmredzot saistītas ar apakšzemes pasauli. Viņas tiek saistītas ar baku dievieti Sitalu un viņas sešām māsām. Savukārt ragainā dieviete identificēta ar Lakšmi. Pats par sevi saprotams, ka arī šajā gadījumā ragainās dievietes attēlojums saistīts ar auglības motīvu, tāpat kā Proto- Šivas, kurš simbolizē auglības vīrišķo aspektu.

Mohendžodaro celtnieki. It kā jau šajā jautājumā viss ir skaidrs un nepārprotams. Mohendžodaro uzcēla [proto]dravīdi, maza auguma ļaudis, ar tumšu ādas krāsu. Mūsdienu dravīdi tieši tādi arī ir- maza auguma, tumšādaini. Taču protodravīdi atšķīrās no mūsdienu dravīdiem. Protodravīdiem bijusi daudz gaišāka ādas krāsa, viņi bijuši arī garāka auguma. Dienvidindijas vidienē, Zilajos kalnos vēl mūsu dienās dzīvo todu cilts; tās ļaudis, dzīvojot pilnīgā izolācijā, ir vislabāk saglabājuši protodravīdu iezīmes. Todiem bija lielas, gaišbrūnas vai iezaļganas acis, romiešu deguns, plānas lūpas, gaiša ādas krāsa, kastaņbrūni mati ar rudu nokrāsu, augumā todi vijuši visai lieli. Daži autori todus uzskata par to lemūriešu pēctečiem, kuri pēc Lemūrijas nogrimšanas ieradušies Indostānā.

Tūrs Heijerdāls raksta(atvainojos par atkāpi no esejas tēmas), ka Harapas kapenes apglabāti četru antropoloģisko tipu cilvēki. Kāns rakstījis(citēts no Tūra Heierdala grāmatas), ka Harapas iedzīvotāju vidū „pārsvarā bija Vidusjūras tips- neliela auguma cilvēki ar iegarenu galvu, šauru, uz priekšu izvirzītu degunu un garu seju. Bija sastopams vēl otrs tips- arī ar garu seju, bet spēcīgāku ķermeņa veidojumu un slaidāku augumu. Trešais tips ar īsu galvu, bet ceturtais- īsts mongoloīds.” Tātad Mohendžodaro iedzīvotāju skaits antropoloģiskā un etniskā ziņā nebūt nebija viendabīgs.

Pakistānas ziemeļrietumu daļā starp Pendžabu un Beludžistānu no neatminamiem laikiem dzīvojuši un joprojām dzīvo liela auguma baltās rases pārstāvji. Cik saprotu, tad baltie cilvēki Indas ielejā dzīvojuši ilgi pirms mistisko āriešu uzrašanās. Jau minētā Todu cilts ir tam labs apliecinājums.

Laika gaitā varētu izrādīties, ka teorija par āriešu invāziju ir Rietumu zinātnieku sagudrota, kam nav apstiprinājuma ne arheoloģiskajos pieminekļos, ne arī senās Indijas mutvārdu un literatūras avotos.

Džeims Šefers ,arheologs no Keisa Rietumu universitātes, raksta: „Daži zinātnieki ir izteikušies, ka „literatūrai”, kas apņēmīgi izlika indoāriešus no Dienvidāzijas, nav pamatojuma, un arheoloģiskās liecības tagad to apstiprina...Mēs kategoriski noraidām vienkāršotos vēstures skaidrojumus, kas sakņojās astoņpadsmitajā gadsimtā...”

Mohendžodaro bojāeja. Par Mohendžodaro bojāejas cēloņiem zinātnieki min vai nu klimata izmaiņas, vai āriešu iebrukumu. Neordināra teorija ir par Mohendžodaro bojāeju aizvēsturiskā kodolkatastrofas izraisītā ugunsgrēka. Tālāk piedāvāju dažas teorijas par Mohendžodaro bojāeju.

Klimata izmaiņas. Viena no hipotēzēm par Mohendžodaro bojāeju ir tāda, ka Indas upe vairākas reizes mainījusi virzienu. Iemesls esot bijis zemestrīču izraisīta tektonisku plākšņu kustība. Amerikāņu zinātnieks D. Reikss atklāja, ka 140 kilometrus uz dienvidiem no Mohendžodaro atradies gigantiskas zemestrīces epicentrs. Šī zemestrīce izmainījusi Indas ielejai pieguļošos rajonus. Katastrofisks kalnu iežu nobrukums aizsprostojis vareno Indas upi un tā sākusi plūst atpakaļ. Dubļu straume pārvērtušās Indas ūdeņus seklā purvainā ezerā, kas applūdināja ieleju.

Indas upe vairāk nekā 5 reizes appludināja Mohendžodaro, pie tam sabojājot tās kanalizācijas sistēmu, kā rezultātā sākušās briesmīgas epidēmijas, kas pļāva cilvēkus kā ar izkapti. Tomēr pilsēta atkal un atkal adzimusi no drupām. Zinātnieki domā, ka dūņu jūras uzbrukums ildzis ap simts gadus. Cīņa ar šo dabas stihiju paņēmusi protindiešiem daudz spēka un tā novājināja Indas ielejas civilizāciju kopumā, līdz tā nespēja pretoties svešu ienākušu cilšu spiedienam. Tie bija ārieši. Lai gan visticamāk pilsēta tika pamesta jau labu laiku pirms āriešu ierašanās. Turklāt daži indiešu zinātnieki apšauba Rietumu zinātnieku dzemdināto āriešu teoriju.

Āriešu iebrukums. Sers Mortimers Vīlers uzskatīja, ka klimatiskās, ekonomiskās un politiskās situācijas pasliktināšanās gan iedragāja Indas ielejas pilsētu civilizāciju, bet galīgi to iznīcināja āriešu cilšu iebrukums no ziemeļiem. Par iebrukumu liecinot Mohendžodaro drupās uzietie skeleti ar vardarbīgas nāves pazīmēm kaujas apstākļos. Iebrucēji runājuši sanskrita valodā un vēlāk pārņēmuši vārdu mleka(mleccha), ar kuru apzīmēja neāriešus.

Tomēr šī teorija tiek arī apšaubīta. Deivids Lūiss raksta, ka rietumu zinātnieki, konstatējuši, ka sanskrita vārdu saknes sastopamas gandrīz visās galvenajās pasaules valodā, izdomāja etnocentrisku teoriju, ka sirmā senatnē esot eksistējusi eiropiešu pirmtauta- indoeiropieši, kurā atrodamas pasaules, arī Indijas lingvistiskās saknes un ģenētiskais fonds. Tālāk, apaudzējot šo izgudroto teoriju, zinātnieki no indoeiropiešiem atvasināja Indijā tagad mistiskos āriešus, kuri esot izcēlušies Eiropā un iekarojuši Indas ieleju Indijas ziemeļos. Tādā veidā rietumu zinātnieki padarījuši sanskritu un vēsdisko kultūru par nosacīti jaunu Rietumu kultūras produktu, nevis priekšteci.

Džeims Šefers no Keisa Rietumu universitātes, arheologs, kas specializējies senajā Indijā, par šo jautājumu saka, lūk, ko: „Dienvidāzijas arheoloģiskie pieminekļi patlabam saplūst ar senajām mutvārdu un literārajām tradīcijām.”

------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Andra Kraševska raksts.
Mohendžodaro ( atrodas 350 km uz ziemeļiem no Karači, mūsdienu Pakistānas teritorijā ) nozīmīgs protoindiešu kultūras centrs mīklainos apstākļos gāja bojā pirms 3500 gadiem. Mohedžodaro - "Miroņu pilseta", tāpat kā Harapa, bija labi plānota pilseta ar precīzu ielu plānojumu, vairakstāvu mājām un lielisku ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu - tās augstākais uzplaukuma laiks bija ap 2800.g.pmē., bet ap 1500.g.pmē. pilsēta beidza eksistēt.
Atrašanās vietā. Mohendžodoro atrodas Sindā apgabalā, 25 jūdzes uz dienvidrietumiem no Larkanas , mūsdienu Pakistānas teritorijā. Mohendžodaro atrodas Sindā uz Pleistocēna ūdensšķirtnes applūstošā Indas upes līdzenuma centrā.
Atklāšana un izrakumi. 1921.gadā(vai 1922. gadā) R. D. Benerdži sāka izrakumus Mohendžodaro pakalnā, kas tulkojumā nozīmē „Mirušo pakalns”, uz dienvidiem no Sindas. Pakalna virsotnē atradās ķieģeļu stupa no mūs ēras 1. gs. Benerdži veicot izrakumus Mohendžodaro pakalnā, cerēja atrast budistu dzīves liecības, un visai drīz uzdūrās aizvēsturiskas kultūrās liecībām. Citadele atradās uz zemes strēles, ko vietējie iedzīvotāji sauca par Salu. To bija veidojuši Indas upes ūdeņi. Upe tecēja starp cietoksni un apmēram kvadrātjūdzi lielas senās pilsētas austrumu priekšpilsētām.
1930. gados intensīvi izrakumi Mohendžodaro notika Džona Maršala, K. N. Dikšita(K. N. Dikshit), Ernsta Makkeja un citu vadībā. Nākamos izrakumus senās pilsētas drupās no 1945. gada veica Ahmad Hasan Dani un Mortimers Vīlers(Mortimer Wheeler).
Pēdējie lielākie izrakumi Mohendžodaro notika 1964.- 1965. gadā Dr. G. F. Dales vadībā. Pēc šā perioda turpmākie izrakumi tika aizliegti, jo pastāvēja bažas, ka atklātās struktūras tiktu pakļautas nelabvēlīgai atmosfēras iedarbībai. Kopš 1965. gada vienīgie projekti, kurus atļāva veikt šajā vietā bija glābšanas izrakumi, teritorijas mērīšana un konservēšanas projekti.
Arhitektūra un pilsētas infrastruktūra. Mohendžodaro bija labi plānota pilsēta ar precīzu ielu plānojumu, vairākstāvu mājām un lielisku ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmu. Arheologi ir pārliecināti, ka šo pilsētu pēc iepriekš izstrādāta plāna būvējuši prasmīgi arhitekti, kuri dzīvojuši augsti civilizētā sabiedrībā. Var pat teikt, ka Mohendžoaro plānojums bijis etalons vēlākajiem pilsētu arhitektiem Āzijas centrālajā un rietumu daļā- tieši pie šāda pilsētu plānojuma viņi turējušies četrus gadu tūkstošus, bet nav pārspējuši.
Pilsētai nebija lielu tempļu un iespaidīgu piļu, kas liecināja par sociālu vienlīdzību(tā raksta Tūrs Heijerdals). Pašas lielākās ēkas koncentrējušās pilsētas centrālajā daļā- uz terasēm, ap augsto svētnīcu, uz kuras tagad atrodas budistu tempļa drupas. No šejienes- iegarenā centrālā paaugstinājuma- uz visām pusēm tika izveidotas paralēlas ielas, kas veda ziemeļu- dienvidu un austrumu- rietumu virzienā. Ielas bija taisnas un platas. Dažas ielas bijušas pat avēnijas gandrīz trīsdesmit pēdu platumā un tās pilsētu sadalīja taisnstūra sekcijās, kuru garums bija četrsimts jardu un platums bija divsimts vai trīssimts jardu(Tūrs Heijerdāls).
Mohendžodaro izrakumu veicējus pārsteigusi no sarkaniem ķieģeļiem celto ēku vienveidība: „Katram, kurš šeit ierodas pirmoreiz, liekās, ka viņš atrodas mūsdienu strādnieku pilsētiņā Lankanšīrā.” Ēkām iztrūka jebkādu rotājumu, tikpat kā nebija skulptūru. Arheologi savās atskaitēs senpilsētu raksturojuši kā „stingri utilitāru”.
Tomēr jāatzīmē, ka dedzināto ķieģeļu sienas bija prasmīga mūrnieka darbs. Lielākajai daļai namu durvis un nedaudzie logi bija izbūvēti šauro sānielu pusē, kas bija paredzēti kājniekiem.
Pētniekus īpaši pārsteidzis augstais sanitārijas līmenis. Visās mājās bija ierīkota kompleksa kanalizācija: gar ielu malām stiepās no ķieģeļiem veidotas notekcaurulēs, kurās ar zināmiem intervāliem atradās lūkas, pa kurām varēja notekcaurules regulāri tīrīt. Pilsētai bijis savs ūdensvads un publiskā peldētava.
Objekti.
Citadele. Tā bijusi ap 450 jardus gara un cietokšņa sienas droši aizsargātas. Citadelē bija daudz dažādu ceremonijām domātu un pārvaldes ēku, tur bija liela zāle ar kolonnām, milzīga noliktava, baseins ar kolonādi. Tas bija 40 pēdas garš, 23- plats un 8 pēdas dziļš. Baseina sienas bija veidotas no divām ar asfalta ķieģeļu kārtām un 8 collas bieza asfalta slāņa zem tām. Šis baseins ir līdzīgs tiem rituālās apmazgāšanas baseiniem, kādi vēl joprojām redzami Indijā. Ar baseinu bija saistīta plaša „kolēģija”(Maikls Vuds „Pirmo civilizāciju meklējumi”)- laikam celtne ar sevišķi biezām sienām un slēgtu iekšpagalmu(Tūrs Heijerdāls „Tigris ekspedīcija”).
Templis. Templis iespējams atradies zem budistu stupas. Tempļa oriģinālā struktūra bijusi kvadrātveida un pakāpienveida. Visa celtne atgādinājusi terasveida piramīdu, kuru mūki pārveidojuši savām vajadzībām. Protams, templis atradies citadeles centrā.
Budistu stupa. Pirms tūkstoš piecsimt gadiem budisti uz senā tempļa drupām uzbūvējuši savu templi, ko veido apaļas kleķa sienas, zem tās uz terasēm izvietotas mūku celles.
Artefakti. Arheologi izrakumos uzgāja ļoti daudz depozītu, kas ļāva spriest par pilsētas iedzīvotāju dzīvi un pasaules uzskatu u.c. Senās pilsētas iemītnieki bija atstājuši sadzīves priekšmetus, attēlus un rotājumus, kas bijuši darināti no izturīgiem materiāliem(bazalta, māla, bronzas, zelta un dārgakmeņiem). To visu Mohendžodaro izrakumos atrada arheologi un ir saglābuši no tālāka laika zoba iedarbības.
Mohendžodaro ļaudis un viņu sadzīve ir atveidota vairākās lieliskās, teicamās bronzas skulptūrās un neskaitāmās keramikas statuetes. Mazā keramikas figūriņa attēlo ceļos nometušos sievieti, kas berž graudus miltos, bet bronzas skulptūras attēlo ar rotas lietām izgreznotas un dejai nostājušās meitenes. Daudzas keramikas figūras attēlo vīrus ar vēršu pāri, kas velk divričus, un miniatūrus no bronzas veidotus kaujas ratus.
Tālāk:
• Izrakumos atrasti zemnieku darbarīki un viņu izaudzēto vīģu, labības un kultivētās kokvilnas paraugi;
• skaisti bronzas makšķerāķi;
• smalki veidoti tirgotāju svari ar precīziem krama atsvariem un vesels komplekts gleznu spiedogu;
• keramikas meistardarbi, sākot ar spilgtās krāsās apgleznotām vāzēm līdz putnu, zvēru un cilvēku izskatā veidotiem figurāliem traukiem;
• gleznotāja miezeris krāsu smalcināšanai;
• namdara griežamie rīki;
• rotkalēja no zelta un dārgakmeņiem darinātās kaklarotas, rokassprādzes un citas rotaslietas;
• metālmākslinieku darinājumi- no statuetēm līdz rokasspoguļiem;
• spēļu galdiņi ar figūriņām, kas bīdāmas pa uzzīmētajiem kvadrātiņiem.
Spiedogi. Starp atrastajiem artefaktiem bijuši spiedogi ar uzrakstiem un skaistiem rotājumiem. Tādi paši spiedogi bija nonākuši Mezopotāmijā, Failakā un Bahreinas salā. Tas liecina par tirdzniecības saiknēm un arī kultūras saiknēm. Rakstību zinātnieki vēl nav atšifrējuši, līdz ar to uzraksti uz spiedogiem nav izlasīti un mēs nezinām, ko tie vēsta. Taču uz spiedogiem iegravētie miniatūrie dievu, cilvēkveidīgo nezvēru un mitoloģisko epizožu attēlojumi sniedz ieskatu par Mohendžodaro- Harapas kultūras cilvēku māksliniecisko stilu, teokrātiskajiem un kosmoloģiskajiem priekšstatiem. Šie priekšstati ir pārsteidzoši tuvi šumeru, kā arī, nu jau mazākā mērā, seno ēģiptiešu pasaules uzskatam(Tūrs Heijerdāls). Tāpat šajos zīmogos attēloti govs, kuprains vērsis, tīģeri, ziloņi, antilopes, krokodili un citi dzīvnieki. Uz zīmogiem bija attēloti arī svētie augi.
Uz kāda zīmoga bija attēlots tronī lotosa pozā sēdošs dievs. Dievība sēž jogas pozā ar nolaistām rokām, viņa galvu grezno cepure ar ragiem, un visapkārt viņam savvaļas dzīvnieki. Zinātnieki centās saskatīt zīmoga attēlotajai dievībai trīs galvas, taču zīmogs bija tik niecīgs, ka detaļas nevarēja saskatīt. Tomēr zīmogā atveidotā dievība atgādina Šivu- dzīvnieku pavēlnieku Pašaputi.
Kuģu attēli. Mohendžodaro arheologi ir uzgājuši zīmējumus, kuros attēloti kuģi ar mastu.
Terakota statuete. Statuete attēlo sievieti īsos svārkos ar jostu, kaklarotu un augstu galvassegu. Tā izgatavota laikā starp 2300. un 1750. gadu p.m.ē. Arheologs Stjuarts Pigats pierādījis, ka tas ir viens no pirmajiem Indijā līdz pat mūsu laikiem ļoti godātās Dievmātes attēlojumiem. Zinātnieks savā grāmatā „Aizvēsturiskā Indija” rakstīja: „Tā nekādā ziņā nav rotaļlieta, bet drīzāk nežēlīgas dievmātes, kas turklāt ir arī mirušo sargātāja, iemiesojums un pazemes pasaules dievības iemiesojums.”
Dejojošā meitene. Dejojošās meitenes bronzas statuja ir kādus 4500 gadus veca. Tā uzieta 1922. gadā Mohendžodaro. 10, 8 cm garā bronzas statuja bijusi īpaši mīļa arheologam Mortimeram Vīleram.
„Priesteris-ķēniņš”. Tā arheologi nosaukuši sēdoša vīrieša skulptūru. Šī 17, 5 cm lielā statuja ir vēl viens artefakts, kas kļuvis par Indas ielejas civilizācijas simbolu. Arheologi šo skulptūru uzgāja Zemajā Mohendžodaro pilsētas daļā 1927. gadā. Tā tika uzieta neparastā mājā ar dekoratīvu ķieģeļu sienu un sienas nišu un atradās starp ķieģeļu pamatu sienu, kas reiz balstīja grīdu.
Bārdainais vīrietis valkā lentu ap galvu, piedurknes apsēju, un apmetni, izgreznotu āboliņa lapu zīmējumu, kas sākotnēji bija piepildīti ar sarkanu pigmentu.
Divi lentas gali nokarājās gar mugurpusi, lai arī mati rūpīgi saķemmēti uz pakausi, nav manāms neviens mezgls.
Divi caurumi zem ļoti stilizētajām ausīm liek domāt, ka kaklarota vai kāds cits galvas rotājums bija piestiprināts skulptūrai. Kreisais plecs ir apsegts ar apmetni, kas dekorēts ar āboliņa lapu, dubultu apļu un atsevišķu apļu zīmējumu, kas sākotnēji bija pildīts ar sarkanu pigmentu. Izurbtie caurumi katra apļa centrā varētu norādīt, ka tie ir veidoti ar īpašiem urbjiem un tad pielaboti ar kaltu. Acis ir dziļi iegrieztas, un iespējams bijušas instruētas.
Vēsture. Mohendžodaro senajā laikmetā bija viens no vispiemērotākajiem administratīvajiem centriem Indas ielejas civilizācijā. Tā bija visattīstītākā un progresīvākā lielpilsēta Dienvidaustrumāzijā, un iespējams pasaulē, tā laika pilsētbūvniecības augstākā pakāpe.
Tā savā tūkstoš gadus ilgajā pastāvēšanas periodā, no 2500. g. p.m.ē. līdz 1500. g. p.m.ē., plūdu dēļ tika pārbūvēta septiņas reizes, līdz galu galā pamesta pavisam. Kāpēc, tas vēl nav noskaidrots.
Mohendžodaro bija viens no lielākajiem Indas ielejas civilizācijas centriem. Mohendžodaro iedzīvotāju skaits Indas ielejas civilizācijas ziedu laikos bija 80 000 cilvēku, bet visā Indas ielejā 5 miljoni cilvēku.
Mohendžodaro uzturēja intensīvu tirdzniecību ar Elamu, Divupi, Mazāziju, Vidusjūras austrumu daļu. Uz šīm zemēm eksportēja vairāku šķirņu kviešus, miežus un pākšaugus, pat rīsus, liellopus, zebu vēršus, aitas, kazas, cūkas, podnieku izstrādājumus, krāsainu keramiku, izstrādājumus no bronzas, vara, zelta, sudraba un akmeņiem.
Sakari ar Šumeru. Izrakumi Mohendžodaro un Harapā un citās vietās Indas ielejā pierāda, ka sirmā senatnē starp šumeru valstīm un augsti attīstītās Indas ielejas pilsētām pastāvējuši intensīvi [tirdzniecības]sakari. Arheologi atraduši šumeru pilsētās Indas ielejas amatnieku darinātos spiedogus un akmens vāzes. Tāpēc daži pētnieki izteikuši pat hipotēzi, ka tirgotāji no Mohendžodaro un Harapas dzīvojuši Ūrā(Joels Veinbergs „Kolumbi pirms Kolumba”).
Turpinām izvērst šo tematu. Divdesmitā gadsimta sešdesmitajos gados zinātniekiem izdevās atklāt „pārkraušanas punktu” trasē Divupe- Indostāna. Tā bija Bahreinas sala Persijas jūras līci. Uz šīs salas pastāvējusi kultūru, kura apvienojusi šumeru un Indas ielejas kultūras iezīmes. Dabiski, ka šo intensīvo kultūras un tirdzniecības sakaru rezultātā abas šīs senās civilizācijas savstarpēji viena otru ietekmējusi: šumeru kultūra Indas ielejas kultūru un Indas ielejas kultūra šumeru.
Senajā šumeru pilsētā Ūrā arheologi atklāja no dedzinātiem ķieģeļiem celtu ēku grupu, kas pēc arheologa Džona Maršala sacītā, „veido redzamu izņēmumu no vispārēja likuma; bet tās uzrāda tik pārsteidzošu līdzību ar vēlās Mohendžodao nelielajām un diezgan nevīžīgi celtajām mājām, ka grūti šaubīties, kā ietekmē tās celtas”’.
Kādas Ūras kapenēs arheologi uzgāja tupoša pērtiķa statueti, kas bija līdzīga Mohendžodaro drupās uzietajām pērtiķu figūrām. Šīs pērtiķu figūriņas kalpoja par prototipu Hanumanam, seno indiešu eposā „Rāmajana” daudzinātajām dievišķā Rāmas palīgām. Indiešu arheologs S. K. Dikšits rakstīja: „Tā kā senajā civilizētajā pasaulē pērtiķis pazīstams kā tipisks Indijas dzīvnieks un tā kā to diez vai būt sākuši attēlot skulptūrā, ja tas nebūtu bijis svēts dzīvnieks, tad var domāt, ka Rietumāzijas zemes jau bronzas laikmetā aizguva no Indijas dažas reliģiskas idejas.” Tomēr statuete visdrīzāk varēja piederēt protindiešu tirgotājam, kas bija apmeties Divupē, jo, pēc Dikšita, „rietumzemju tirgoņi laikam nesvārstīdamies atzina par likumīgu darījumu, kas noslēgts svēto dievību aizbildniecībā.”
Gordons Čailds :”Mohendžodaro sudrabā cilindriskā vāze prasa to salīdzināt ar Ūrā atrastajiem alabastra traukiem.”
Uz trim Mohendžodaro drupās uzietajiem [kvadrātveida] zīmogiem attēlots vīrietis, kas cīnās ar diviem tīģeriem. Attēlojums dikti līdzīgs Enkidu, šumeru eposa varoņa Gilgameša draugam, kas palīdzējis viņam cīņā ar plēsīgiem dzīvniekiem.
Kādā citā Mohendžodaro zīmogā attēlots ragains cilvēks ar vērša kājām un asti. Arheologs E. Makejs grāmatā „Indas ielejas vissenākā kultūrā” raksta: „Viņš atveidots cīņā ar ragainu tīģeri, laikam ļaunu garu, kas pastāvīgi karo ar ienaidniekiem. Šis puscilvēks- pusvērsis ir pārsteidzoši līdzīgs kādam šumeru pusdievam vai varonim, bet tas acīmredzot norāda uz attālu radniecību starp šo divu kultūru atsevišķiem ticējumiem. Nav izslēgta iespēja, ka starpnieka lomā bijusi kāda trešā zeme, ar kuru Šumeras un Indas ielejas iedzīvotāji tālajā pagātnē uzturējuši ciešus sakarus.”
Arī antropoloģijas fakti apliecina ciešos sakarus starp šim abām senajām civilizācijām. Lielākā daļā protindiešu galvaskausi esot identiski ubaidu galvaskausiem. Mohendžodaro uzietā „Priestera- ķēniņa” seja ir līdzīga cilvēkiem, kas attēlota Divupes senajā plastikā. E. Makejs rakstīja: „Īsā bārda un pēc tā laika modes noskūtā virslūpa atgādina Divupē atrasto dievu un cilvēku statujas.”
Saistība ar Lieldienu salu? Šīs saistība it kā atklājās Lieldienu salas rakstības(rongo- rongo)līdzībā ar Mohendžodaro. Šo līdzību ievērojis ungāru inženieris Heveši. Viņš 1932. gadā iepazīstināja Parīzes Academie des Inscription et Belles- Lettres ar vairāku rapanujiešu rakstu zīmju sarakstu. Rapanujiešu zīmes bijušas ļoti līdzīgas uzrakstiem un glifiem, kas atrasti uz zīmogiem senās Indas ielejas pilsētās Mohendžodaro un Harapa.
Mohendžodaro un Lieldienu salas rakstu zīmju ārēja līdzība ir pārsteidzoša, bet Rapanuja atrodas vairāk nekā 15 000 km attālumā no Indas ielejas. Turklāt Mohendžodaro rakstu zīmes radušās trešajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, tas ir laikā, kad Polinēzijā vēl bija(saskaņā ar oficiālo viedokli)neapdzīvota. Tā kā pēc abu rakstību ārējās līdzības nevar izdarīt secinājumus par rapanuju indisko izcelsmi, par to, ka Lieldienu salas senči ieradušies no Indas ielejas. Protams, var pieņemt, ka rapanuju un Mohendžodaro rakstība izcēlusies no kopēja avota, proti, no Lemūrijas/Mu zemes rakstības. Tādejādi pēc šīm pārsteidzošajām atbilstībām var izsecināt kādas „mātes civilizācijas” eksistenci, no kuras radušās vēsturiskās civilizācijas, par kurām esam mācījušies skolas solā no vēstures mācību grāmatām.
Kritiķi gan norāda, ka Heveši, aiz pārlieku lielās vēlmes pamatot rapanuju rakstības indisko izcelsmi, rongo rongo zīmēs esot saskatījis pat pērtiķus, ziloņus, u.tt. Kritiķi saka, ka Heveši nav ņēmis atšķirības starp abām kultūrām: rapanuji nav pazinuši īstas pilsētas, nav apstrādājuši metālus, nav pazinuši ne cūkas, ne suņus, par liellopiem nemaz nerunājot.
Mohendžodaro dievi. Senie Mohendžodaro dievi nav pazuduši nebūtībā, tāda vai citādā veidolā transformējušies, tie joprojām atrodami hinduismā dievu panteonā. Galu galā nav tik svarīgi, kā dažādos laikos šie dievi dēvēti. Seno dievu atstātais mantojums pats par sevi liek mums skatīties uz zvaigznēm, no kurienes šie dievi, senie astronauti, sirmos aizlaikos ieradušies uz Zemes. Un zemapziņā mēs saprotam, ka civilizācijas sākumi ir nesaraujami saistīti ar dievu darbībām.
Proto- Šiva. Indologi uzskata, ka Šivas kults uzņēmis sevī daudz seno kultu , kas pastāvējuši senās Indijas pamatiedzīvotāju vidū, pirms ieradās ārieši(tagad āriešu invāzijas teorija gan tiek apšaubīta). Tomēr izrakumi Mohendžodaro un citās Indas ielejas pilsētās liecinot, ka taisnība ir Šivas pielūdzējiem, kas uzskata savu dievu vecāku par Vēdām.
Proto- Šiva attēlots uz kāda no zīmogiem kā daudzsejaina dievība, kuru ielenc dzīvnieki. Tā sēž troni, vienā no jogas pozām- „asanām”. Šis attēlojums liecina, ka jogu tradīcija sākusies Indas ielejas civilizācijā, vairākus gadu tūkstošus pirms jogu mācības tēva Patandžāli. Dievības rokas grezno sprādzes, galvā uzlikta dīvaina vēdekļveida, ar bifeļa ragiem rotāta galvassega. Ap dievību pulcējās zilonis, tīģeriene, divas antilopes, degunradzis un bifelis.
Angļu arheologs Džons Maršals uzskatījis, ka šī dievība ir Šiva, kas attēlots kā „zvēru valdnieks” Pašupati. Viņš raksta : „Tas apstāklis, ka figūrai ir trīs sejas, bet varbūt pat ceturtā, kas novietota uz aizmuguri pievērstajā pusē, runā par labu šai domai, jo Šivu līdz šim laikam Indijā attēlo dažreiz pat ar piecām sejām.” Maršalam piekrita cits protindiešu civilizācijas pētnieks Makejs: „Jau sen izteikta hipotēze, ka Šivas kults esot viens no vissenākajiem indiešu kultiem, kuru sākums meklējams aizvēsturiskajā periodā; šeit minētā zīmoga- amuleta figūras interpretācija šo minējumu apstiprina. Tomēr nav jādomā, ka Harapas kultūras cilvēku dievība arī saucās Šiva; tas ir viens no viņa vārdiem- tas, kurā viņu visbiežāk sauc mūsu dienās; kā stāsta, Šivam esot tūkstotis astoņi vārdi, kuru vairums izsakot viņa dažādās funkcijas.”
„Maha devi”- „Lielās dievietes” kults. Lielās dievietes kults radies tālā pagātnē un tas bijis izplatīts Indas ielejas civilizācijā. Par šās dievietes kultu liecina attēli uz zīmogiem, kas uzieti Mohendžodaro un citās pilsētās. Arī terakota statuete, kuru esam aprakstījuši augstāk, apliecina „Lielās dievietes” kulta esamību Mohendžodaro. Arheologi „Proto- Šivu” un „Lielo dievieti” uzskata par laulāto pāri un Indas ielejas dievu panteona augstākajām dievībām. Kā zināms, arī Šivas sievai ir daudzi vārdi, kas tiek uzskatīta šī visuresošā dieva sievišķo iemiesojumu. Šivas sieva Indijā tiek godināta visdažādākajos veidolos, sākot skaisto Umu un beidzot ar nikno Kali. Kali grezno no cilvēku galvaskausiem veidots kaklarota un vainags. Protams, tas nenozīmē, ka šādos vārdos šīs dievības dēvējuši Mohendžodaro ļaudis.
Ragainas dievietes attēls. Uz vienas no Mohendžodaro plāksnītēm svētā vīģes koka sazarojumā attēlota ragaina dieviete, viņas priekšā goddevīgā pozā atrodas ragains adorants , viņam starp ragiem ir zars ar ziediem un lapām; aiz viņa āzis ar cilvēka seju; apakšā septiņas sieviešu figūras, laikam dievietes, ar garām bizēm un zariem uz galvas. Dievietes acīmredzot saistītas ar apakšzemes pasauli. Viņas tiek saistītas ar baku dievieti Sitalu un viņas sešām māsām. Savukārt ragainā dieviete identificēta ar Lakšmi. Pats par sevi saprotams, ka arī šajā gadījumā ragainās dievietes attēlojums saistīts ar auglības motīvu, tāpat kā Proto- Šivas, kurš simbolizē auglības vīrišķo aspektu.
Mohendžodaro celtnieki. It kā jau šajā jautājumā viss ir skaidrs un nepārprotams. Mohendžodaro uzcēla [proto]dravīdi, maza auguma ļaudis, ar tumšu ādas krāsu. Mūsdienu dravīdi tieši tādi arī ir- maza auguma, tumšādaini. Taču protodravīdi atšķīrās no mūsdienu dravīdiem. Protodravīdiem bijusi daudz gaišāka ādas krāsa, viņi bijuši arī garāka auguma. Dienvidindijas vidienē, Zilajos kalnos vēl mūsu dienās dzīvo todu cilts; tās ļaudis, dzīvojot pilnīgā izolācijā, ir vislabāk saglabājuši protodravīdu iezīmes. Todiem bija lielas, gaišbrūnas vai iezaļganas acis, romiešu deguns, plānas lūpas, gaiša ādas krāsa, kastaņbrūni mati ar rudu nokrāsu, augumā todi vijuši visai lieli. Daži autori todus uzskata par to lemūriešu pēctečiem, kuri pēc Lemūrijas nogrimšanas ieradušies Indostānā. Nu, Golem, baltie lemūrieši visdrīzāk bija protodravīdi un mūsdienu dravīdiem ar Mohendžodaro celtniekiem ir tikpat liels sakars kā ēzelim ar dziesmu grāmatu.
Tūrs Heijerdāls raksta(atvainojos par atkāpi no esejas tēmas), ka Harapas kapenes apglabāti četru antropoloģisko tipu cilvēki. Kāns rakstījis(citēts no Tūra Heierdala grāmatas), ka Harapas iedzīvotāju vidū „pārsvarā bija Vidusjūras tips- neliela auguma cilvēki ar iegarenu galvu, šauru, uz priekšu izvirzītu degunu un garu seju. Bija sastopams vēl otrs tips- arī ar garu seju, bet spēcīgāku ķermeņa veidojumu un slaidāku augumu. Trešais tips ar īsu galvu, bet ceturtais- īsts mongoloīds.” Tātad Mohendžodaro iedzīvotāju skaits antropoloģiskā un etniskā ziņā nebūt nebija viendabīgs.
Pakistānas ziemeļrietumu daļā starp Pendžabu un Beludžistānu no neatminamiem laikiem dzīvojuši un joprojām dzīvo liela auguma baltās rases pārstāvji. Cik saprotu, tad baltie cilvēki Indas ielejā dzīvojuši ilgi pirms mistisko āriešu uzrašanās. Jau minētā Todu cilts ir tam labs apliecinājums.
Laika gaitā varētu izrādīties, ka teorija par āriešu invāziju ir Rietumu zinātnieku sagudrota, kam nav apstiprinājuma ne arheoloģiskajos pieminekļos, ne arī senās Indijas mutvārdu un literatūras avotos.
Džeims Šefers ,arheologs no Keisa Rietumu universitātes, raksta: „Daži zinātnieki ir izteikušies, ka „literatūrai”, kas apņēmīgi izlika indoāriešus no Dienvidāzijas, nav pamatojuma, un arheoloģiskās liecības tagad to apstiprina...Mēs kategoriski noraidām vienkāršotos vēstures skaidrojumus, kas sakņojās astoņpadsmitajā gadsimtā...”
Mohendžodaro bojāeja. Par Mohendžodaro bojāejas cēloņiem zinātnieki min vai nu klimata izmaiņas, vai āriešu iebrukumu. Neordināra teorija ir par Mohendžodaro bojāeju aizvēsturiskā kodolkatastrofas izraisītā ugunsgrēka.
Klimata izmaiņas. Viena no hipotēzēm par Mohendžodaro bojāeju ir tāda, ka Indas upe vairākas reizes mainījusi virzienu. Iemesls esot bijis zemestrīču izraisīta tektonisku plākšņu kustība. Amerikāņu zinātnieks D. Reikss atklāja, ka 140 kilometrus uz dienvidiem no Mohendžodaro atradies gigantiskas zemestrīces epicentrs. Šī zemestrīce izmainījusi Indas ielejai pieguļošos rajonus. Katastrofisks kalnu iežu nobrukums aizsprostojis vareno Indas upi un tā sākusi plūst atpakaļ. Dubļu straume pārvērtušās Indas ūdeņus seklā purvainā ezerā, kas applūdināja ieleju.
Indas upe vairāk nekā 5 reizes appludināja Mohendžodaro, pie tam sabojājot tās kanalizācijas sistēmu, kā rezultātā sākušās briesmīgas epidēmijas, kas pļāva cilvēkus kā ar izkapti. Tomēr pilsēta atkal un atkal adzimusi no drupām. Zinātnieki domā, ka dūņu jūras uzbrukums ildzis ap simts gadus. Cīņa ar šo dabas stihiju paņēmusi protindiešiem daudz spēka un tā novājināja Indas ielejas civilizāciju kopumā, līdz tā nespēja pretoties svešu ienākušu cilšu spiedienam. Tie bija ārieši. Lai gan visticamāk pilsēta tika pamesta jau labu laiku pirms āriešu ierašanās. Turklāt daži indiešu zinātnieki apšauba Rietumu zinātnieku dzemdināto āriešu teoriju.
Āriešu iebrukums. Sers Mortimers Vīlers uzskatīja, ka klimatiskās, ekonomiskās un politiskās situācijas pasliktināšanās gan iedragāja Indas ielejas pilsētu civilizāciju, bet galīgi to iznīcināja āriešu cilšu iebrukums no ziemeļiem. Par iebrukumu liecinot Mohendžodaro drupās uzietie skeleti ar vardarbīgas nāves pazīmēm kaujas apstākļos. Iebrucēji runājuši sanskrita valodā un vēlāk pārņēmuši vārdu mleka(mleccha), ar kuru apzīmēja neāriešus.
Tomēr šī teorija tiek arī apšaubīta. Deivids Lūiss raksta, ka rietumu zinātnieki, konstatējuši, ka sanskrita vārdu saknes sastopamas gandrīz visās galvenajās pasaules valodā, izdomāja etnocentrisku teoriju, ka sirmā senatnē esot eksistējusi eiropiešu pirmtauta- indoeiropieši, kurā atrodamas pasaules, arī Indijas lingvistiskās saknes un ģenētiskais fonds. Tālāk, apaudzējot šo izgudroto teoriju, zinātnieki no indoeiropiešiem atvasināja Indijā tagad mistiskos āriešus, kuri esot izcēlušies Eiropā un iekarojuši Indas ieleju Indijas ziemeļos. Tādā veidā rietumu zinātnieki padarījuši sanskritu un vēsdisko kultūru par nosacīti jaunu Rietumu kultūras produktu, nevis priekšteci.
Džeims Šefers no Keisa Rietumu universitātes, arheologs, kas specializējies senajā Indijā, par šo jautājumu saka, lūk, ko: „Dienvidāzijas arheoloģiskie pieminekļi patlabam saplūst ar senajām mutvārdu un literārajām tradīcijām.”
Mohendžodaro- aizvēstures Hirosima. Vairāki pētnieki ( Deivids Hetčers Čaildress, Deivids Devenports u.c. ) par Mohendžodaro ( un Harapas ) bojāejas cēloni uzskata aizvēsturisku kodolkatastrofas izraisītu ugunsgrēku. Indijā dzimušais itāļu zinātnieks Deivids Devenports apgalvo: "Mohendžodaro, viena no vecākajām pilsētām pasaulē, iznīcināta atomsprādzienā."
Daudzas paziīmes Mohendžodaro liecina par pēkšņas un varenas iedarbības izraisītiem postījumiem - tie ir cieši saistīti ar augstas temperatūras iedarbību:
1. Kilometra radiusā no pilsētas centra atrasti akmens sakusumi. Nomalēs eksplozijas sekas bija vājākas.
2. Arheologi pilsētas centrā atraduši tūkstošiem māla traukus, kas bija sakusuši melnās pikās. Tatad tie bija pakļauti augstas temperatūras iedarbībai ( D.Devenports aprēķinājis 2000 grādus ).
3. Daudzas ēkas iznīcinājis kodolsprādziena triecienvilnis, kas naca no augšas.
4. Atrastie skeleti bija līdz nepazīšanai sakropļoti. Bieži tie gulēja roku rokā uz zemes - it kā saspiesti plakani. Ar geigera skaitītāju izmērītais radioaktīvais starojums 20 reižu pārsniedzis normālo līmeni. Mērījumu rezultāti bija līdzīgi tiem, kas konstatēti mirušajiem Hirosimā un Nagasaki.

Bojāgajušo skaits Mohendžodaro pilsētā tiek lēsts uz 30 000 cilvēku. Kodolsprādziens cilvēkus pārsteidza negaidīti. Profesors M.Dmitrijevs konstatēja: "No skeletu stāvokļa redzams, ka pirms nāves cilvēki mierīgi staigājuši pa pilsētas ielām." Kas gan radīja tādu pekles karstumu? Tas nebija vulkāna izvirdums, jo nekur netika atrasta ne lava, ne vulkāniskie pelni.
H.Verners Zahmans secina: "Viss minētais norāda uz to, ka šajā vietā zeme burtiski kvēlojusi un Mohendžodaro drupās pārvērtusi varena eksplozija, pie tam iedzīvotāji tikuši nogalināti dažu sekunžu laikā."
Lars A.Fišingers izdara tādu pašu secinājumu: "Drausmīgie skeletu sakropļojumi noteikti radušies no kāda dievu ieroča."
Avoti.
Tūrs Heijerdāls „Tigris ekspedīcija”,
Maikls Vuds „Pirmo civilizāciju meklējumi”,
Larss A. Fišingers „Dievu laiki”,
A. Kondratovs „Triju okeānu noslēpumi”,
Dž. Duglass Kenjons „Aizliegtā Vēsture”,
A. Gorbovskis „Fakti, Minējumi un Hipotēzes”,
Valters Jergs Langbeins „Sfinksas sindroms”,
Ēriks fon Dēnikens „Sensacionāli Senās Astronautikas Atklājumi”,
Joels Veinbergs „Kolumbi pirms Kolumba”,
Mitoloģijas enciklopēdija, 2. daļa,
Wikipedija.
----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------- 

Raksti.
Mohendžodara - Indas ielejas civilizācijas pērle.
Mohendžodara - aizvēstures Hirosima?

Saites.
Hārapas kultūra.