Hadīsas
Arābiski - الحديث - khadīs - „Atskaites,” „stāstījumi.”
VII-VIII gs. radušās leģendas un nostāsti par pravieša Muhameda dzīvi un darbību kā arī par viņa līdzgaitnieku dzīvi un darbību.
Hadīsas var sastapt jau agrīnajos musulmaņu tekstos. Tajās apkopoti pravieša izteicieni, kuri tika apliecināti ar lieciniekiem, ko tā sekotāji pēc pravieša nāves ir centīgi apkopojuši vairākās grāmatās. Kā Sunnas daļa papildina Korānu, palīdz risināt musulmaņu sabiedrības tiesiskās un ētiskās problēmas. Hadīsu autentiskuma kritērijs ir nepārtraukta stāstītāju virkne ("balsts" - isnad) - tajā bija hadīsu sacerētāju vārdi, un teksts (matns), t.i. pati hadīsa. Tad hadīsa tika uzskatīta par autentisku (sahih) un labu (hasan). Šādu hadīsu arī sauc par “secības” hadīsu (hadith mutawatir). Ja hadīsa stāstītāju “ķēde” ir pārrauta vai tam ir tikai viens (ahad) stāstītājs, hadīsa ir “vāja” (da’if) un neautentiska (ahad hadith). Par autoritatīvajiem autentisko hadīsu krājumiem uzskata un " Islāmā ir pieņemtas gan autentiskās, gan neautentiskās hadīsas.
Par autoratīviem tiek uzskatīti seši hadīsu sakopojumi, no tiem pirmie divi - par īpaši autoratīviem.
Ibn Ismaīla al Buhari (?-870.g.). "Sahih Al-Bukhari." Visautoratīvākais. Buhari bija Vidusāzijas imāms.
Huseina Muslima al Hadžžala (?-875.g.). "Sahih Muslim."
Ibn Madži (?-886.g.).
Abu Davada al Sidžistani (?-888.g.).
Muhameda al Tirmidhi (?-900.g.).
Al Nasai (?-915.g.).
Muhamedam, kas vienmēr bija ideāls musulmanis, viņa piekritēju acīs bija jābūt par atdarināšanas paraugu visiem musulmaņiem. Tāpēc, kad civilizētajās feodālajās kalifāta zemēs attīstītu sabiedrisko attiecību sarežģītajos apstākļos radās situācijas, kas nevarēja būt paredzētas Korānā, ar reliģijas autoritāti vajadzēja sankcionēt kādu jaunu parādību un tādēļ tika sacerēta jauna hadīsa.
Esot bijis saskaitīts, ka apgrozībā bijis vesels miljons tādu hadīsu. Uzskaitītie islāma zinātnieki no šīm daudzajām pēc saviem kritērijiem ir atlasījuši „patiesākās.” Viens no būtiskiem elementiem hadisu atlasē bija isnad – konkrēto hadisu dzirdējušo un pārstāstošo cilvēku virkne. Vienam no pirmajiem virknes posmiem bija nepieciešams būt kādam no Muhameda pavadoņiem. Hadīsu pārstāstīšana notika mutiski, svarīga bija pārstāstošo personu reputācija.
Ņemot vērā, ka saistību ar pravieti un tā laikabiedriem gribētu uzrādīt daudzi pārstāstītāji, hadīsu kritiķi stipri apšauba šādu atlases kārtību, taču jāatzīst, ka savādāka to atlase diez vai arī varētu būt bijusi iespējama.
Hadisas un šariats. Kalpo kā otrais (aiz Korāna) avots šariata islāma likumiem, lai gan tika pierakstītas jau pēc pirmo šariata skolu parādīšanās. Šariata domātāji ņēmās atdalīt "īstās” hadīsas no apokrifistiskajām. Tādējādi tika sakopoti hadīsu krājumi, kuru autoratīvismu varēja apspriest savā starpā daudzās šariata skolas. Šie krājumi kalpoja savas taisnības pamatošanai. Musulmaņi tās uzskata par svētām, kas ir tikai zemākas par Korānu.
Ibn Hašims (?-833.g.). Hadīsu sastādītājs.
Interesanti citāti no hadīsām.
„Ziniet, ka paradīze atrodas zobenu ēnā.”
„Mana tauta sadalīsies septiņdesmit trijās daļās, un tikai viena no tām iegūs glābšanu.”
„Ja ieraudzīsi, ka veseli trīs jāj uz viena paša dzīvnieka, met tiem ar akmeņiem, kamēr viens no tiem nenokritīs.”
No hadīsām arī nākot islāma simbols – pusmēness. Vaicāts vai ieraudzīs Allahu tas, kam pienākas paradīze, Muhameds atbildējis, ka jā, bet tikai tad, kad tas ieraudzīs kā saule apspīd Mēnesi.
Saites.
Sunna.
Islāms un musulmaņi.
