Sunna
Arābiski - سنة [sunna] - "paraža, uzvedība."
Islāma svēto rakstu daļa, kas izskaidro un papildina Korānu, kas radās VII-IX gs. un sastāv galvenokārt no hadīsām.
Šaurākā nozīmē par sunnu dēvē likumos un paražās ieteiktu un atbalstāmu darbību, kuras izpilde paredz atzinību, atlīdzību, bet neizpilde neparedz sodu, tikai nosodījumu.
Vēsture. Jau savas pastāvēšanas pirmajā gadsimtā islāms, ko bija pieņēmusi ievērojama daļa iedzīvotāju arābu iekarotajās zemēs, sāka pārveidoties, atspoguļojot jaunos sociāli ekonomiskos apstākļus. Sākotnējais islāms, kas izpaudās Korānā, nevarēja pildīt tās prasības, kādas valdošajai reliģijai izvirzījās plašajā feodālajā valstī - kalifātā.
Sakarā ar to arvien lielāku nozīmi ieguva sunna ar tās daudzajām hadisām.
Lielum lielais vairums mūsdienu musulmaņu atzīst Korānu un sunnu par svēto literatūru, ticības mācības avotiem un ticīgo rokasgrāmatu. Tādi musulmaņi pārstāv galveno virzienu islāmā un ir pazīstami ar nosaukumu "sunnīti." Par savu garīgo vadoni viņi uzskatīja kalīfu, kas bija līdz 1924.gadam, kad Turcijā kalifātu atcēla. Kalifs viņiem bija augstākais priesteris, pravieša Muhameda pēctecis un Allāha vietnieks virs zemes.
Šiīti un sunna. Šiīti to neatzīst, un tiem ir sava svētā leģenda - haberas jeb ahbars.
Saites.
Sunnītisms un sunnīti.
