Publiskās lūgšanas kā džihāda taktika
- Detaļas
- Publicēts 25 Augusts 2016
- 5163 skatījumi
Eiropā, ASV un citās nemusulmaņu zemēs ieradušies islāmistu migranti bieži rīko gājienus un veic demonstratīvas, plašas publiskas lūgšanas. Nereti tās notiek attiecīgajai valstij un tās pamatiedzīvotājiem svarīgu, nozīmīgu objektu - kultūras pieminekļu, reliģisku celtņu, valsts iestāžu priekšā. Lūgšanu laikā tiek bloķēti laukumi, ielas... Vai tā ir tikai sagadīšanās, kurā nav vērts meklēt likumsakarības jeb šīs darbības ir daļa no džihāda taktikas cīņā par korānā sludināto pasaules pārņemšanu islāma varā?
Par to, kā īpašas, kolektīvas, publiski veiktas lūgšanas islāmā jau izsenis kalpojušas gan savējo iedrošināšanai un psiholoģiskai stiprināšanai, gan ienaidnieka iebiedēšanai un demoralizācijai, 1924.g. publicētajā grāmatā "Turku impērija no 1288. līdz 1914.gadam," atstāstot Konstantinopoles krišanas dienas norises, rakstīja angļu vēsturnieks lords Eiverslijs (lord Eversley):
[Konstantinopoles aplenkumu Muhameds II "Iekarotājs" uzsāka 1453.gada 6.aprīlī. Uzbrukuma vajadzībām viņš bija nolīdzis inženierus, kas izgatavoja lielgabalus un bumbas. Tāpat viņš bija uzaicinājis zinību vīrus un imāmus karavīru uzmundrināšanai, kaujas gara celšanai. Atbilstoši šariatam (musulmaņu svētajam likumam), Muhameds Bizantijas imperatoram Konstantīnam Paleologam (1449.–1453.g.) trīs reizes piedāvāja padoties, pretī solot saudzēt pilsētas iedzīvotāju dzīvības, godu un bagātības, taču Konstantīns šo piedāvājumu drosmīgi noraidīja.]
"Pēc vairāk nekā mēnesi ilgušām [nesekmīgām] cīņām, Muhameda padomnieki sāka zaudēt cerību [par uzvaru]. Tomēr sultāns viņu padomam [atkāpties] nepaklausīja un turpināja aplenkumu. Vakarā pirms pēdējā, [sekmīgā] uzbrukuma Muhameds pārsprieda iepriekšējos pilsētas ieņemšanas mēģinājumus, cenšoties izdomāt, kurp un kā vērst savus spēkus. 1453.g. 29.maija rītā sultāns pavēlēja izziņot adžanu (aicinājumu uz lūgšanu), taču šoreiz tas nebija parastais musulmaņu reliģiskais rituāls, bet drīzāk iebiedēšanas taktika: visas otomaņu armijas vienota mešanās ceļos, [slavējot Allahu] bizantiešu aizstāvju acu priekšā, bija domāta, lai vispirms uzvarētu to garu un pēc tam arī ķermeni."
Avots:
Eversley, Lord. The Turkish Empire from 1288 to 1914. 3rd ed. Howard Fertig. New York: Howard Fertig Inc., 1924.p. 2.
© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.
