Aliens

Bērzainē atrasts par pazudušu uzskatītais Daviņu II dobumakmens

Latvijas vēstures materiālu brīvpieejas krātuves un novadpētniecības platformas Historia.lv darbiniekiem, sadarbībā ar Dabas retumu krātuvi, Kocēnu novada Bērzaines pagastā izdevies atrast kopš XX gs. 80. gadiem pazudušo Daviņu II dobumakmeni.

Daviņu II dobumakmeni, izmēros un bedrīšu skaita ziņā mazāku par savu pazīstamo, 1925.gadā Pieminekļu valdes reģistrēto "vecāko brāli," lielceļa malā, melioratoru savestā akmeņu kaudzē, netālu no Bērzaines pagasta (toreiz – ciema) "Straumēm," kur tagad ir dzīvojamā māja, bet tolaik vēl darbojās krejotava, 1983.gadā atrada arheologs Juris Urtāns.

Nav īsti skaidrs, vai pēc Urtāna pirmā apmeklējuma vēl kāds pētnieks šo akmeni vispār dabā redzēja, taču, kad 90.gados Atmodas procesu ierosmē daudzi cilvēki iesaistījās Latvijas dabas un kultūras pieminekļu apzināšanā, dokumentēšanā un izpētē, Daviņu II dobumakmeni, lai kā meklētu, atrast vairs nevarēja. Tas neizdevās arī pašam pirmatklājējam Urtānam, kad viņš 1998.gada 11.augustā atkārtoti apsekoja vietu. Ziņojumā pieminekļu aizsardzības inspekcijai Juris Urtāns rakstīja: "Daviņu II dobumakmens (..) vairs nav atrodams. To ir meklējis gan G.Eniņš, gan arī citi interesenti. Agrākais ceļš, kas gāja gar akmeņu kaudzi tagad vairs nepastāv. Apmeklējuma brīdī akmeņu kaudze bija pāraugusi ar zāli un krūmiem un pavirši to apstaigājot dobumakmeni neizdevās uziet."

Interesanti, ka, neskatoties uz šaubām par akmens tābrīža atrašanās vietu (tika arī pieļauts, ka kāds savdabīgu akmeņu cienītājs to no kaudzes varētu būt aizvedis), neilgi pēc J.Urtāna neveiksmīgajiem meklējumiem, Daviņu II dobumakmens kā arheoloģijas piemineklis, adresi norādot "akmeņu kaudzē pie Straumes krejotavas," 1998.gada 29.oktobrī ar KM rīkojumu nr. 128 tika ieskaitīts vietējas nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā...

Pēdējais Daviņu II dobumakmeni akmeņu kaudzē, šķiet, nesekmīgi meklēja vides speciālists Vilnis Velde, kurš Valsts meža dienesta īstenotā projekta "Kultūras mantojums" ietvaros 2010.gadā apzināja Bērzaines pagasta vietas. Velde, reģistrējot projekta datu bāzē akmeņu grēdu, piezīmēs rakstīja: "Pēc vietējo nostāstiem šajā akmens krāvumā varētu būt mazais Dāviņu akmens. To neizdevās atrast. Laukakmeņi šeit sakrauti ļoti daudz."

Tomēr izrādījās, ka akmens ir nevis pazudis, bet noslēpies...

Šī gada 24.februārī Dabas retumu krātuves darbinieks Ansis Opmanis man atsūtīja kādas Bērzaines pagastā dzīvojošas sievietes, Zintas, kontakttālruni, lūdzot sazināties un aizbraukt pārbaudīt ziņas, ka šķietami pazudušo akmeni varētu būt izdevies atrast. 25.februārī sazvanījos ar Zintu, kura izrādījās "Jaunķīšos" dzīvojošā bijusī ģeogrāfijas skolotāja Zinta Gmizo. Kā vēlāk noskaidrojās, informāciju par Bērzainē uzietu akmeni ar bedrītēm Ansis nesen bija saņēmis no Zintas meitas, Latvijas Dabas fonda darbinieces Ineses Gmizo-Lārmanes. Vienojāmies, ka akmeni dosimies apskatīt nākošajā dienā.

26.februāris bija pelēka, drēgna diena. Cerības sagaidīt kādu Saules gaišumu un līdz ar to – daudz maz fotografēšanai labvēlīgus apstākļus, līdzinājās nullei. Taču atlikt braucienu negribējās un ap pulksten 11.00 es biju klāt "Jaunķīšos." Pēc brīža, paņēmuši līdzi vēl drāšu birsti akmeņu tīrīšanai, auto kratoties pa neaprakstāmi bedraino ceļu, braucām tālāk uz pāris kilometru attālajām "Straumēm."

"Straumēs" Zinta paaicināja līdzi mājas saimnieku Imantu Jerkinu un visi trīs devāmies uz akmeņu kaudzi, sākot lūkoties pēc akmens. Kaudze ir apmēram 60 metrus gara un kādus 10 metrus plata; tai apkārt un arī starp akmeņiem aug vairāki krūmi un koki. Uzreiz dobumakmens rokā doties negribēja – nācās to meklēt savas krietnas 15 minūtes. Pa to laiku Zinta pastāstīja, ka bedrītes akmeni pamanījusi pirms apmēram 2 gadiem (2014), kad kopā ar Imantu un vēl dažiem citiem vietējiem iedzīvotājiem braukājuši apkārt pa tuvējām akmeņu kaudzēm, meklēdami piemērotāko kandidātu Bērzaines (Jaunburtnieku) pagasta represēto ļaužu piemineklim. "Atceros, noplēsu sūnas kā segu un ieraudzīju akmenī bedrītes," Zinta stāstīja. Savukārt Imants, kurš dzimis (1943.g.) un audzis "Daviņos", atminējās, ka akmens ar bedrītēm viņa bērnībā gulējis ieplakā, tīrummalā netālu no "Daviņiem" un viņi abi ar māsu uz tā, mazi būdami, kāpuši. "Bija ko papūlēties, kamēr tikām augšā."

Tad, Zintai priecīgi iesaucoties, akmens beidzot bija rokā. Tas atradās apmēram grēdas vidū un, redzams, pēc ievietošanas kaudzē kustināts vairs nebija. "Pazušanas" iemesls, tātad, bija pavisam vienkāršs – akmens precīzas atrašanās vietas pagarajā kaudzē neiezīmēšana plānā un tā vēlāka apaugšana ar sūnām. Te gan jāatzīmē, ka pats akmens savulaik acīmredzot ticis iezīmēts vizuāli - tā augšpusē divās vietās redzami, domājams, speciāli uzklāti zaļas eļļas krāsas pleķi.

Pēc maniem sākotnējiem mērījumiem akmens redzamās daļas izmēri ir apmēram 170x100x110 cm. Akmens plakanajā, gandrīz vertikālajā malā redzamas trīs izteiktas, ar citu akmeni ieveidotas koniskas formas bedrītes un viena iespējama "pusbedrīte," kuras otra puse varētu būt nošķēlusies akmeni pārvietojot. Kādreiz, kad akmens vēl gulēja savā vietā, atbilstoši I.Jerkina teiktajam, līdzenā mala ar bedrītēm atradusies tā augšpusē. Bedrīšu diametrs apmēram 6,5 cm, bet dziļums – 1,2–2 cm.

Kad akmens bija izmērīts un nofotografēts, kopā ar Imantu aizgājām līdz "Daviņu" ceļgalam un viņš parādīja, kur tieši akmens pļavas ieplakā gulējis. Norādītā vieta atrodas apmēram 100 m uz DDR no "Daviņu" dzīvojamās mājas, pļavā, tīruma malā, mājas ietverošā koku stādījuma ārpusē, apmēram 10 m no koku rindu stūra uz ADA. Pēc Imanta domām melioratori akmeni no tā iepriekšējās vietas uz kaudzi aizveduši laikā, kad viņš bija iesaukts PSRS okupācijas armijā – 1963. vai 1964.gadā. Viņam atgriežoties no dienesta, akmens pie mājas vairs neesot atradies. Nekādas teikas vai nostāstus saistībā ar akmeni Imants neatcerējās, ka būtu dzirdējis. Turpretī Zinta Gmizo netālajos "Kauliņos" no tur dzīvojošā Anda Kukjāņa noskaidrojusi, ka meliorācija šeit notikusi 1970.gadu vidū.

Kā, uzzinot par Daviņu II dobumakmens atkalatrašanu, pastāstīja Latvijas petroglifu centra vadītājs Andris Grīnbergs, tas nozīmē, ka no Latvijā līdz šim uzietajiem bedrīšakmeņiem neatgriezeniski esam zaudējuši tikai vienu pieminekli – Pūres Zviedru akmeni, kuru 1963.gadā saspridzināja padomju melioratori. Iepriekš pazudis bija arī tīrumā, netālu no Kalnmaļu (Mātras) pilskalna 2008.gadā atklātais Odziņu bedrīšakmens. 2011.gadā izrādījās, ka zemes īpašnieks, ārzemnieks, neskatoties uz saņemto informāciju par akmens nozīmi, to turpat laukā bija apracis, lai tas netraucētu lauksaimnieciskajām darbībām. 2013.gadā ar Grobiņas novada pašvaldības atbalstu šo kultūrvēsturisko akmeni izraka un pārveda uz jaunu, drošāku vietu.

Attēlu galerija: ŠEIT.

Akmens tagadējās atrašanās vietas aptuvenās koordinātas: WGS84 (D.DDD) x(N): 57.627662 y(E): 25.213943
Akmens sākotnējās atrašanās vietas aptuvenās koordinātas WGS84 (D.DDD) x(N): 57.623812 y(E): 25.212055

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.