Aliens

Bronzas laikmeta jūras laivas atdarinājums veiksmīgi iztur pirmo pārbaudījumu

6. martā, Felmautas ostā, Kornvolā pirmo reizi pēc vairāk nekā 3000 gadiem pie Lielbritānijas krastiem ūdenī tika nolaista pilna izmēra bronzas laikmeta jūras laiva. Eksperimentālās arheoloģijas projekta ietvaros izgatavotais 15 metru garais peldlīdzeklis ar 18 airētāju komandu sekmīgi izturēja pirmos divus 500 metru garos izmēģinājuma braucienus.

Laivas nolaišana Angļu šauruma ūdeņos bija viens no atskaites punktiem projekta vadītāja Ekseteras universitātes arheologa, profesora Roberta Van de Norta pētnieciskajā darbā, kas saistīts ar bronzas un dzelzs laikmeta jūras arheoloģiju, uzmanību pievēršot gan seno peldlīdzekļu tehnoloģiskajiem aspektiem, gan jūrasbraukšanas un tāltirdzniecības sociāli kulturālajai nozīmei elites grupu pārvaldītās klanu sabiedrības tapšanā un attīstībā.

"Laivas vadītspēja mani priecē. (...) Pat uzņēmuši ātrumu, mēs viegli varējām to pagriezt. Būves laikā mēs apguvām daudz jauna un šodienas brauciens ir revolucionizējis visu, ko mēs zinājām. (...) Mēs vienmēr esam teikuši, ka jāuzbūvē pilna mēroga bronzas laikmeta laivas atdarinājums, lai saprastu kāda tā īsti bija ūdenī," Van de Norts teica pēc izkāpšanas krastā.

Laiva 11 mēnešu laikā tika izgatavota Kornvolas nacionālajā jūras muzejā Felmautā. Darbus, kuri galvenokārt tika veikti, kā brīvprātīgajiem piedaloties dažādu universitāšu arheologiem, studentiem un amatierpētniekiem, vadīja profesionāls kuģu būvētājs Braiens Kembijs. Laivas būvniecībā izmantoja bronzas laikmeta darbarīku atdarinājumus, taču, lai iekļautos projekta termiņos, daļa darbu tika veikta ar mūsdienu instrumentiem. Kā paraugu laivas izgatavošanai Van de Norts bija izvēlējies Hambertas upes grīvā, Ziemeļjorkšīrā pie Fīrbijas un Kilnsijas atrasto bronzas laikmeta t.s. "šūto" dēļu laivu "pilno rekonstrukciju", ko 1986.-1989.g. izstrādāja Džons Kouts un trīs Fīrbijas laivu atklājējs Hallas universitātes goda doktors Eduards Raits.

Ja par konstrukcijas formu un detaļām daudz jautājumu rekonstrukcijas darinātājiem neradās, tad par materiālu sagatavošanas metodēm tādu netrūka. Piemēram, kā bronzas laikmeta laivu meistari apstrādāja īves zarus, lai tie kļūtu mīksti un lokani?

Pāri jūrai pēc prestiža precēm un izejvielām

Atšķirībā no vienkocenēm, kādas braukšanai pa mierīgajiem iekšējiem ūdeņiem tika izgatavotas jau neolītā (Eiropā senākās, datētas ar 7000 g.p.m.ē., atrastas Ziemeļvācijā), "šūtās" dēļu laivas, ar kurām varēja doties arī jūrā, parādījās tikai bronzas laikmetā. Laivas būvēja no ozolkoka, vispirms izcērtot biezākos ķīļa un dibena dēļus, kuriem stiprināja klāt nedaudz plānākus karkasa dēļus. Savstarpēji dēļus sasaistīja ar īves zaru "šuvumu" un tapām, spraugas aizdrīvējot ar dzīvnieku taukiem un sūnām. Korpusa nostiprināšanai laivā iebūvēja ribas. Katra no "šūtajām" laivām, ņemot vērā vienotu standartu neesamību un atkarību no pieejamā materiāla, bija nedaudz savādāk būvēta, bet tām visām bija raksturīgs plakans dibens un nedaudz paaugstināti gali. Atrasto laivu fragmenti liecina, ka to izmēri bija 14-16 metri garumā un aptuveni 2-2,5m platumā. Kravnesība bija no 4,5 līdz 5 tonnām bez pasažieriem, bet laivas pilnā masa, ietverot pašas svaru, kravu un pasažierus-airētājus varēja sasniegt 11 tonnas. Kā dzinējspēku "šūtajās" laivās izmantoja airus, taču, balstoties uz vienu neskaidru konstruktīvu elementu Pirmās Fīrbijas laivas ķīļa dēlī, izteikts pieļāvums, ka tai varēja būt arī masts ar buru.

Nav vienota viedokļa par "šūto" laivu izcelsmi. Tās varēja rasties gan attīstoties no lielām, saliktām vienkocenēm, gan no ādu laivām, līdzīgas tām, kādas vēl šodien skarbos arktisko jūru apstākļos lieto inuīti.

"Šūtās" bronzas laikmeta laivas Ziemeļeiropā un Atlantijas piekrastē līdz šim ir atrastas tikai britu salās - Anglijā un Velsā. Kā uzskata Van der Norts (Noort 2006), šādas laivas pavisam noteikti tikušas izmantotas arī Skotijā un, ļoti iespējams, arī Skandināvijā un kontinentālajā Eiropā. Atradumu neesamību citos reģionos varētu skaidrot ar vides un ģeoloģiskajiem apstākļiem, kā arī, iespējams, ar lokāliem, Lielbritānijas dienvidu daļā, pieaugot tāltirdzniecības un līdz ar to - jūrasbraukšanas - nozīmei, piekoptiem rituāliem, kuros svarīga loma bija tieši "šūtajām" laivām (Pryor 2004). Par bronzas laikmeta tirdzniecības apmēriem un nozīmi liecina Vācijā pie Nebras 1999.g. atrastais simboliskas vai rituālas nozīmes disks, ko depozītā, kopā ar citiem statusu apliecinošiem priekšmetiem - cirvjiem un zobeniem - kāds bija noslēpis aptuveni 1600.g.p.m.ē. Disks, uz kura attēlota Saule, Mēness, zvaigznes un laiva bija izgatavots, izmantojot varu, kas nācis no Austrijas, bet zelts un alva, kā noteica analizējot metālu sastāvu, iegūti rakstuvēs Kornvolā.

Neskatoties uz neapšaubāmajiem bronzas laikmeta jūras tirdzniecības pierādījumiem - arheoloģiskajiem atradumiem, kas apliecina preču apmaiņu starp Lielbritāniju, Īriju un kontinentālo Eiropu - vairāki akadēmiskie pētnieki ir izteikuši šaubas par "šūto" laivu spējām šķērsot jūras. Pēc viņu uzskatiem tās drīzāk kalpoja kā upju grīvu prāmji un piekrastes tirdzniecības transporta līdzekļi. Jāatzīst, ka pašreizējais Norta komandas sasniegums, ar jaunuzbūvēto laivu izmetot nelielu līkumu ostas akvatorijā vēl ne tuvu nav pierādījums, ka ar to iespējams pārvarēt arī lielākus attālumus atklātā jūrā. Tāpēc, kamēr ar šo vai kādu citu "šūtās" laivas atdarinājumu nebūs šķērsots Angļu kanāls, jautājums joprojām paliks neizšķirts.

Pavisam laikā no 1888.g. līdz 1996.g. ir uzietas droši identificējamas 10 "šūto" laivu paliekas (Noort 2006), kā arī vairāki koka priekšmetu fragmenti, kas varētu būt bijuši laivu konstrukcijas daļas. Ievērojamākie ir Fīrbijas un Duvras laivu atradumi.

Fīrbijas laivas

Ļoti interesanti, ka visas trīs Fīrbijas laivas atrada viens cilvēks - Eduards Raits. Pirmo laivu 1918.g. dzimušais Eduards, kopā ar savu brāli Viljamu atrada 1937. gadā, kad viņi, staigājot pa Hamberas upes piekrasti, pēkšņi ieraudzīja no dubļiem izslējušos trīs dēļus. Drīz vien, sākot pētīt atradumu, brāļi saprata, ka laivai bijusi visai sarežģīta konstrukcija, kuras būve nebūtu iespējama bez labām amatnieka prasmēm.

Otro Fīrbijas laivu Raits, arī šoreiz kopā ar brāli, atrada 1940. gadā, kad bija ieradies mājās atvaļinājumā no dienesta armijā.

Pēc IIPK kara beigām, 1946. g. Raits ar lielām pūlēm abas laivas izraka no dubļainajām smiltīm. Darbs, pēc viņa rakstītā, bijis pielīdzināms "trausla siera vilkšanai laukā no līmes".

Pirmās laivas garums bija 50 pēdas (15,24 m) un tajā, sēžot pa pāriem, varēja atrasties 18 airētāji. Bija saglabājies ķīlis un daļa no abiem galiem. Pagatavota no bieziem, galos 3-4 collas (apm. 12cm) , bet vidū 6-8 collas (apm. 18 cm) platiem ozola dēļiem, laiva varēja pārvest dažādas kravas - metālu, ādas, dzintaru, u.c. Raits uzskatīja, ka ar šādām laivām vesti arī Stounhendžas akmeņi.

No otrās laivas bija palicis tikai ķīlis, kas sastāvēja no diviem, vidū sastiprinātiem dēļiem.

Izraktos dēļus konservācijai un izpētei pārveda uz Nacionālo jūras muzeju Grīnvičā. Tomēr saglabāšana nebija izdarīta atbilstoši un pēc dažiem gadiem pūstošie koki tā smirdēja, ka muzeja vadība pavēlēja tos izmest. Laimīgā kārtā kāda kuratora slepenas rīcības rezultātā dažas laivu daļas, kuras šobrīd ir izstādītas muzeja ekspozīcijā, tomēr tika saglabātas.

Trešo Fīrbijas laivu veiksmīgajam pētniekam izdevās atrast 1963. gadā, šoreiz pastaigājoties upmalā ar dēlu Roderiku. Brīdī, kad dēls atradās laivas vidū, Raits saprata, kas atrodas viņa priekšā un izsaucās: "Stāvi, kur esi vai arī samīdīsi liecības!" No šīs laivas bija saglabājušies tikai divi dēļi - viens apakšas dēlis, kas atradies blakus ķīlim un pirmais sānu dēlis. Izpētot dēļu caurumus, arheologi secināja, ka tie nav daļa no Otrās laivas ķīļa, kā sākotnēji tika pieļauts.

Sākotnējie laivu datējumi, kurus izdarīja ar radioaktīvā oglekļa metodi liecināja, ka tās nav vecākas par aptuveni 1700 gadiem pirms mūsu ēras. Raits, savukārt, uzskatīja, ka laivu vecums ir lielāks un, argumentējot savu pārliecību, ieguldīja daudz enerģiju diskusijās ar citiem jūras arheologiem. To, ka viņam taisnība, izdevās noskaidrot tikai 20. gs. pašās beigās, kad, izmantojot jaunu datēšanas tehnoloģiju - masspektrometru ar paātrinātāju, laivu vecums tika precizēts. Pirmajai laivai tas tagad tiek lēsts 1880-1680. g.p.m.ē., Otrajai - 1940-1720. g.p.m.ē., bet Trešajai - 2030-1780. g.p.m.ē. 2001.g., tikai dažus mēnešus pirms Raita nāves 82 gadu vecumā visā pasaulē izskanēja ziņa, ka viņa atrastā laiva ir tobrīd senākais zināmais jūras peldlīdzeklis Eiropā.

Fīrbijas laivu pirmais atdarinājums

Pirmo Raita-Kouena Fīrbijas laivu rekonstrukcijas atdarinājumu ūdenī nolaida 2004.g. To, ar dažu ieinteresētu kuģubūvētāju finansiālu atbalstu Sauthemptonā uzbūvēja Fīrbijas mantojuma fonds. Par "Ozollapu" nosauktā laiva, kurai bija arī masts ar buru, sevi labi pierādīja nelielos piekrastes braucienos. Tomēr, ņemot vērā, ka tā bija būvēta mērogā 1:2, resp. - uz pusi mazāka nekā tās oriģināls, šī laiva nevarēja kalpot ne kā pārliecinošs pierādījums, ne noliegums bronzas laikmeta britu salu iedzīvotāju "šūto" laivu piemērotībai kuģošanai atklātās jūrās.

Duvras laiva

Duvras laivu uzgāja līdzīgi kā daudzus pēdējo gadu arheoloģiskos atklājumus Lielbritānijā - uzraugot būvniecības darbus. Lietainā 1992.g. 28. septembra dienā Kenterberijas arheoloģijas fonda arheoloģe Keita Pērfita, vērojot, kā strādnieki Duvrā rok bedri A20 šosejas gājēju tunelim, apmēram 6 metru dziļumā pēkšņi pamanīja šķiedru virves murskuli un plānu koka apmali. Vispirms viņa iedomājās, ka tas varētu būt dažas nedēļas iepriekš atraktās romiešu ostas stabu sienas turpinājums. Tomēr, notīrot dubļainās smiltis, noskaidrojās, ka ir atsegta bronzas laikmeta "šūto" dēļu laiva.

Būvniecības darbi tika apturēti un virkne izsaukto arheologu un koka restaurācijas speciālistu ķērās pie vraka izcelšanas. Nepilna mēneša laikā laiva, to sadalot vairākos gabalos, bija nogādāta muzejā. Izceltās daļas garums bija 9,5 m, bet platums apmēram 2 metri. Zemē palika daļa no laivas, kuru nevarēja atrakt, jo virs tās atradās liela māja.

Turpmākajos gados ar Mērijas Rozes fonda speciālistu atbalstu laiva tika iekonservēta un izpētīta un tagad tā ir viens no Duvras muzeja ekspozīcijas ievērojamākajiem priekšmetiem, kas piesaista gan plašsaziņas līdzekļu, gan zinātnieku uzmanību.

Duvras laiva ir vienīgā, kas atrasta Anglijas dienvidaustrumos, ja neskaita 1974.g. atklāto Lengdona līča depozītu, kas sniedz netiešas liecības par jūras braucamlīdzekli, kas vedis nogrimušās bronzas laikmeta senlietas, ieskaitot cirvjus, kuru tipoloģija liecina, ka tie izgatavoti Francijā.

Izmantojot masspektrometru ar paātrinātāju Duvras laivas vecumu noteica 1575 – 1520. g.p.m.ē. robežās, kas to ļauj attiecināt uz vidējā bronzas laikmeta sākumu.

Atšķirībā no Fīrbijas laivām, Duvras laivas dibenu veido nevis trīs, bet četri dēļi. Divi vidējie veido ķīli, bet malējie, nedaudz ieliektie, ir kā pāreja starp dibena un sānu dēļiem.

Neveiksmīgais Duvras laivas atdarinājums

Arheologu komanda Pītera Klārka vadībā, sadarbībā ar dāņu jūras arheoloģijas speciālistiem uzbūvēja Duvras laivas mērogā par 50% samazinātu atdarinājumu, taču tā izmēģinājums cieta neveiksmi - laiva nogrima tūlīt pēc nolaišanas ūdenī Duvras ostā 2012.g. maijā.

Video: laivas tapšana un pirmais brauciens

Augšējais attēls: projekta publicitātes foto.

Avoti un literatūra:

Van de Noort, Robert, 2006. Argonauts of the North Sea - a Social Maritime Archaeology for the 2nd Millennium BC. Proceedings of the Prehistoric Society 72, pp. 267-287.
Pryor, Francis, 2004. Britain BC: life in Britain and Ireland before the Romans. HarperCollins.

heritagedaily.com
abc.se
humanities.exeter.ac.uk
2.rgzm.de
nmmc.co.uk
hullcc.gov.uk
goldenageproject.org.uk
archaeology.co.uk