Aliens

Agnese Ziemele. Velomaratons "Barona taka" 2012

Sestdiena, 7. jūlijs. Izturības pārbaude

Ir skaists, saulains agrs jūlija rīts. Ar smaidu sejā es stumju savu mantām apkrauto velosipēdu cauri Rīgas centram. Pie Nacionālās Operas mani jau sagaida bariņš citu velomaratonistu. Visi šķiet pozitīvi noskaņoti, draudzīgi, ar prieku uzņem savā barā ik vienu, kas pievienojas... Sākam krāmēt mantas un riteņus autobusos. Dažus riteņus nākas izjaukt, lai tie aizņemtu mazāk vietas bagāžas nodalījumā un piekabē. Kamēr tiek krāmētas mantas, valda neliels haoss un tiek gaidīti vēl citi velomaratonisti, es apsēžos uz sola un lasu savu mīļāko žurnālu, militāro izdevumu „Tēvijas Sargs”, vēroju arī pārējos velomaratonistus, jo apzinos, ka kopā ar šiem cilvēkiem pavadīšu vairāk nekā divas nedēļas. Secinu, ka esam raibs pulciņš, jo mūsu vidū ir dažāda vecuma cilvēki – gan bērni un jaunieši, gan pensionāri. Tātad – būs interesanti. Patīkama neziņa par to kā būs. Pēc brīža dodos atpakaļ pie pārējiem, jo pamanu, ka ieradies Gatis (velomaratona organizators), cilvēks, kuram pateicoties beidzot izbrīvēju laiku, lai ļautos šī brauciena piedzīvojumam. Gati pazīstu kopš mana pirmā studiju gada Rīgā, jo mācāmies vienā augstskolā un kopā darbojāmies augstskolas studentu pašpārvaldē. Katru gadu solu viņam, ka piedalīšos velomaratonā „Barona taka”, bet citu pasākumu dēļ tā arī nekad nesanāca izbrīvēt laiku. Tad nu šogad arī es mīšu velosipēda pedāļus no Tartu pilsētas Igaunijā līdz mājām Dundagā (kas ir arī paša velomaratona noslēguma vieta). Gandrīz 1000 km būs jānomin, bet tā kā ikdienā skrienu krosiņus un aktīvi sportoju, tad domāju, ka tas man būs pa spēkam.

Kad mantas sakrāmētas, sēžamies busā, lai brauktu uz Tartu, sākot no kurienes jau 8. gadu pēc kārtas velomaratonisti izbrauks to ceļu, ko, būdams Tērbatas universitātes students, kājām, dodoties uz mājām Dundagas pusē, nogājis pats Kr. Barons. Pa ceļam viņš esot arī vācis tautasdziemas, papildinot savu dainu krājumu, kas mūsdienās veido vienu no nozīmīgākajām latviešu kultūras mantojuma sastāvdaļām.

Ceļš uz Tartu ir garš un nogurdinošs, jo uz šosejas tiek veikti apjomīgi remontdarbi un ļoti lēni virzamies uz priekšu. Sasniedzam Tartu pilsētu tikai pēc vairākām stundām. Pirms sākam mīties, izkraujam laukā mantas, saliekam kopā izjauktos riteņus un izmantojam brīvo laiku, lai apskatītu pilsētu un paēstu. Pēc tam mēs visi (ap 40 cilvēku) izkārtojamies pa 2 kolonnā un sākam velomaratonu. Aiz mums brauc zaļais busiņš, kas turpmāk visu maratonu būs mūsu glābējbuss. Tajā saliekam savas mantas, glabājam lielo mucu ar dzeramo ūdeni, tajā var patverties arī velomaratonisti, kuru ritenim gadās kāda tehniska ķibele... Tāpat šis zaļais busiņš ir mūsu izklaidētājs, jo lielās tumbas uz tā jumta, mums minoties, nodrošina muzikālo pavadījumu.

Pirmā diena, velomaratons tikko sācies, bet vakarpusē jau jūtos pārgurusi, jo laiks ir karsts, svelme neciešama, muskuļi nav pieraduši pie tik intensīvas slodzes minoties pa Otepē novada stāvajiem pakalniem. Tāpēc esmu laimīga, kad vakarā sasniedzam Puhajarves ezeru, kur mums paredzēta apmešanās un nakšņošanas vieta. Ātri vien pļavā tiek saceltas teltis un tā tagad izskatās pēc kāda festivāla telšu pilsētiņas. Uz ugunskura lielā katlā tiek jau gatavotas kopistiskās vakariņas, bet es kopā ar citiem dodos atveldzēties un relaksēties Puhajarves ezera tumšajos, dzidrajos ūdeņos. Atnākot atpakaļ, baudām gandrīz itāļu cienīgas vakariņas – makaronus ar gaļu un gurķu, tomātu salātus un es arī savu glābēju – alu. Man pievienojas citi alus mīļotāji. Pie ugunskura turpinam iepazīšanās procesu. Katrs vēlreiz nosauc savu vārdu un īsumā pastāsta par sevi, savām interesēm, kā arī to, kā velomartona laikā varētu būt pārējiem noderīgs (kādi talanti, spējas piemīt katram). Es pastāstu par savām militārajām interesēm un apsolos, ja vajadzēs velomaratona laikā, tad stāvēšu nakts sardzē un sargāšu velosipēdus un mantas no zagļiem, kamēr citi gulēs.

Naksnīgās sarunas pie ugunskura vēl ilgi turpinās un nebeidz rimties ļaužu smiekli... Burvīgs vakars velomaratona „Barona taka” pirmajā dienā. Arlabunakti!

Svētdiena, 8. jūlijs. Ar mīlestību par Latviju

No rīta pamostos jau ap pulksten 6, bet sēžu teltī, jo ārā stipri līst, arī pērkons un zibens ir izdomājuši mūs apciemot. Kādam jau telts slīkst ūdenī. Manējā, par laimi, vēl spītīgi pretojas lietum un ūdens šaltīm, esmu sausumā. Pēc laika spēcīgās lietus šaltis nomaina lēna smidzināšana, līdz pārstāj līt pavisam. Jaucam nost teltis, kraujam mantas pavadošā busa piekabē un brokastojam. Pavāra godā iecelts Jānis no Liepājas, jo kādreiz viņš ēst taisījis armijā visiem savas vienības karavīriem. Brokastīs ēdam auzu pārslu putru ar ievārījumu, jo tā mums dos tik ļoti nepieciešamo spēku un enerģiju, lai varam cītīgi mīt velosipēda pedāļus.

Šodien šķērsojām robežu un tagad minamies pa Latvijas ceļiem. Valkā iestādījām vairākus kociņus un secinājām, ka pagājšgadējo „Barona takas” dalībnieku iestādītie kociņi jau izauguši varen lieli.

Šovakar pa nakti paliekam Gaujas krastā. Kurp vien skatos – slejas teltis. Tūlīt jau bariņš cilvēku dosies kārtējā ūdens peldē. Peldēt Gaujā šeit ir aizraujošs piedzīvojums, jo jāpeld pret straumi un jācīnās ar to, nedrīkst ne mirkli atslābt, citādi upes straume peldētāju aiznes prom no apmešanās vietas.

Šovakar taisām īpašo ēdienu – auksto zupu un arī enerģijas dzērienu rītdienai no dabīgiem līdzekļiem (vairs jau neatceros, kas par brīnumiem tur tika likti klāt).

Pēc vakariņām es paņemu volejbola bumbu un kopā ar citiem volejbola piekritējiem dodos pļavā pasportot. Secinām, ka būs vien katru dienu jātrenējas, lai visiem sanāktu precīzas piespēles, bet mums taču vēl daudz laika, lai trenētos. Līdz Dundagai uztrenēsim tādu līmeni, ka varēsim vēl sacensībās piedalīties – kas zina.

Vēlāk tiek spēlēta ģitāra, dziedāts, bet ilgi to nevaram darīt, jo šovakar īpaši aktīvi mums uzbrūk odi (varbūt tāpēc, ka pie ūdenstilpnēm viņu vienkārši ir vairāk), vienīgais glābiņš ir slēpties teltīs.

Pirms ļaujos miegam domāju par to, ka ir tik labi būt Latvijā – mūsu mīļajā tēvzemē. Tas, ka šodien šķērsojām robežu mani tik ļoti iedvesmoja, ka sāku sacerēt patriotisma pilnus dzejoļus. Varētu jau rakstīt un rakstīt par dienā piedzīvoto, bet šis ir vairāk tāds emociju piepildīts brauciens, grūti jau emocijas paust vārdos, it īpaši, kad acis līp ciet un nogurums ņem virsroku... Lai runā dzeja!

Lai sarkanbaltsarkanais karogs mastā plīvo,
Lai latvieši savā tēvzemē laimīgi dzīvo,
Lai cilvēki no laimes smejas
Un metas trakās dejās,
Lai visās sētās latvju dziesmas skan,
Un sirds patriotismā pukst gan tev, gan man!

Pirmdiena, 9. jūlijs. Vasaras negaisa burvība

Kā jau katru rītu lielākā daļa velomaratonistu pamodušies agri pirms norunātā celšanās, izbraukšanas laika.

Minamies uz Smilteni. Atpūtas pauzē notiek fotogrāfēšanās ziedu pļavā, vainagu pīšana un vīšana, velosipēdu pušķošana. Sajūtas kā Jāņos. Smiltenē piestājam veloveikalā, kur tiek salaboti tie riteņi, kas nav izturējuši pirmos pārbraucienus. Kamēr tiek laboti velosipēdi, atpūšamies, guļot turpat zālienā. Tālāk dodamies uz kafejnīcu atpūtas kompleksā „Oāze”, kur pasūtam pusdienas. Tās nācās gaidīt tik ilgi, ka, lai nedomātu par milzīgo izsalkumu, izklaidējām sevi kā vien mācējām – cits spēlējot ģitāru un dziedot, cits šūpojoties šūpolēs, cits skrienot un kūleņojot pa lielo gaisa bumbu dīķī, cits vienkārši izlēma pagulēt zālītē diendusu. Kāds pat paspēj nomazgāties dušā, kas šobrīd liekas ekskluzīva iespēja.

Pirms dodamies uz apmešanās vietu Raunā, apciemojam Smiltenes bērnu dārzu „Pīlādzītis”, kas, manuprāt, ir viens no labākajiem, modernākajiem bērndārziem Latvijā. Viss tik piemērots bērnu vajadzībām, gaišas, modernas telpas, kurās pārsvarā izmantots dabīgais materiāls – koks. „Pīlādzītī” mūs pacienā ar garšīgu sulu, maizītēm un pīlādžu ievārījumu. Pīlādžogu ievārījumu baudīju pirmo reizi mūžā un man ļoti garšoja. Tagad būsim uzņēmuši nevien enerģijas, bet arī vitamīnu devu. Ne jau tikai ēdām bērndārzā, arī kārtīgi pastrādājam... Sastādījām kociņus, krūmiņus bērnu dārza teritorijā un, kā jau „Barona takā” ierasts, pēc kociņu stādīšanas sastājāmies ap tiem aplī un nodziedājām tautasdziesmu „Bēdu manu lielu bēdu”, tādējādi novēlot, lai kociņi aug lieli un vareni.

Raunā iegriežamies vietējā veikalā, nespējam arī vienaldzīgi pabraukt garām dīķim. Daudzi metas tajā atveldzēties. Neesmu uzvilkusi peldkostīmu, bet uzzinot, ka līdz apmešanās vietai tikai apmēram kilometrs palicis, ko nomīties, neko nedomājot metos ar visām drēbēm ūdenī iekšā. Izmantojam arī iespēju ielaisties un ielēkt dīķī ar virvi, kas piesieta pie koka. Kā tādi tarzāni pieķērušies pie striķa laižamies un lecam ūdenī. Tāds azarts.

Šī vakara apmešanās vieta mūs pārsteidz ar garu, nenopļautu zāli, bet arī tas nav mums šķērslis, ātri vien garajā zālē tiek iemītas taciņas. Vakariņās zivju zupa. Atļaušos izcelt to, ka man negaršo zivju zupa, tāpēc šovakar tēloju veģetārieti un tieku pie zupas bez zivs. Lai gan ja nebūtu iespējas tikt pie zupas bez zivs, tad ēstu tādu kā ir.. Neesmu jau nemaz tik izvēlīga.

Vēlāk, kad satumst, sāk līt lietus, bet izturīgākie dodas nakts pārgājienā uz netālu esošo Velnalu, upes dambi jeb aizsprostu un Tanīsa kalnu. Lietus mēteļiem čaukstot, dodamies tumsā. Pie Velnalas apstājamies un man tiek uzticēts nolasīt seno teiku par šo alu, mēģinu pārveidot balsi un stāstīt tā, lai citus iebiedētu. Pēc tam dodamies iekšā alā un es vienīgā nenoslinkoju un ielienu iekšā alā cik vien tālu var. Tad dodamies tālāk. Visapkārt zibeņo. Izskatās tik skaisti – zibens uzplaiksnījumi debesīs un grāvmalā mirdz jāņtārpiņu zaļās uguntiņas. Tik daudz jāņtārpiņu! Daba mums, lietus mēteļos tērptiem ceļiniekiem, šonakt rāda savu varenību un skaistumu jeb es teiktu – vareno skaistumu. Romantiskais kāpiens pa tumsu Tanīsa kalnā nemaz tik romantisks nav, jo katrs solis jāsper uzmanīgi - zāle ir slapja un slidena.

Kad esam atgriežusies apmetnē, slēpjamies teltīs, jo lietus sāk līt spēcīgāk. Naktī savā teltī uzņemu izmirkušo Gati, jo viņa telts pārvērtusies nelielā dīķī un sausu vietu tajā vairs atrast neesot iespējams. Tā kā telts ir piekrauta ar mantām, tad atrast brīvu vietu ir grūtāk, bet mums tas izdodas. Aizmiegu ļoti vēlu, jo nākas sadzīvot ar Gata skaļo krākšanu, bet izpalīdzu viņam ar prieku, jo visi velomaratonisti esam viena komanda, kļuvuši jau par vienu lielu ģimeni.

Otrdiena, 10. jūlijs. Dziesmotā ballīte pie Inešu ezera

Astoņos no rīta ēdam brokastis, tas jau kļuvis par rituālu, tad liekam mantas busā, piekabē un pirms lecam uz velosipēdiem un turpinam ceļu – iekustinam tikko pamodušos ķermeni, vingrojot rīta rosmē. Tās mums vada atraktīvā skolotāja Aina. Esmu jau tā pieradusi pie mīšanās, ka no rīta nevaru vien sagaidīt, kad visi būs sataisījušies un sāksim šīs dienas braucienu.
Vispirms aizminamies apskatīt Staburagu. Kāpjam pa garām trepēm lejā pa krauju pie skaistā, zaļām sūnām noklātā Staburaga. Šeit tek tik dzidrs ūdens, ka piepildam visas savas tukšās pudeles, lai pa ceļam varam veldzēt slāpes. Pēc tam top kārtējā kopbilde, ļaujamies fotogrāfa Vladimira „diriģēšanai” un tiekam iemūžināti ar Staburaga fonu aiz muguras. Nākamā mūsu šīs dienas pietura ir bioloģiskā saimniecība „Jaunieviņas”. Tur apskatām savvaļas zirgus un uzspēlējam volejbolu.

Tālāk ceļš mūs ved uz Taureni. Minamies uz Taurenes novadpētniecības muzeju, kur apskatām ekspozīcijas, iestādām kociņus un tiekam pacienāti ar marinētiem gurķīšiem, rupjmaizi un zapti. Velomaratonistiem ēst gribās vienmēr! Visur mūs tik mīļi sagaida, visur mūs jau pazīst, visur zina, kas ir „Barona takas” velomaratonisti un visi saprot, ka mums priekšā vēl tāls ceļš mērojams līdz finišam.

Minamies tālāk un klausāmies mūziku no pavadošā busa tumbām, dziedam līdzi. Mūsu vidū ir cilvēki, kas izvairās braukt pirms pavadošā busa, jo nepatīkot skaļā mūzika, bet man tas netraucē, pat patīk. Pateicoties muzikālajam pavadījumam, cilvēki jau pa gabalu dzird, ka braucam garām viņu mājam, mēdz arī smaidot un mājot ar roku sveicināt. Dziedot minamies līdz Vecpiebalgai, kur pie ūdensrozēm nodziedam „Vecpiebalgas ūdensrozes”. Tikai pēc tam dodamies uz apmešanās vietu Inešos viesu nama „Avotiņi” teritorijā. Jūtamies kā kūrortā, baudam pirts priekus un peldes Inešu ezera ūdeņos, vakariņās izvārīto zupu. Pie lielā katla veidojas rindas. Daudzi rindā stājas arī otrreiz, lai dabūtu papildporciju. Pēc vakariņām Lauris māca spēlēt frīsbiju. Man iepatīkas, krītu azartā. Nezināju, ka ir tik daudzi veidi, paņēmieni kā mest lidojošo šķīvīti.

Pie Inešu ezera ir tik skaisti, ka nespējam aiziet gulēt. Kopā būšana. Aivars spēlē ģitāru un dziedam dziesmas, līdz attopamies, ka ir jau vēla, vēla nakts un jādodas vismaz pāris stundiņas pagulēt, lai no rīta spētu mīt velosipēdu pedēļus un ieraudzīt Latvijas dabas krāšņumu.

Trešdiena, 11. jūlijs. Kājās stāvot aizmigt varam, „Dziesmu kalnā” saulrieta starus ganām!

Tradicionālā brokastu auzu pārslu putra ir tik garda, esmu jau pie šādām brokastīm tā pieradusi, ka tad, kad būšu mājās visticamāk turpināšu brokastīs ēst tik veselīgo putru.

Inešos apskatām seno, krāšņo domes ēku, vēsturiskas ekspozīcijas gida pavadībā. Pateicoties tam, ka naktī tikpat kā neesmu gulējusi, jūtu, ka acis līp ciet un aizmigšu kājās stāvot, tāpēc aizlavos prom no pāārējiem, apskatu vēsturiskos priekšmetus ēkas 1. stāvā un dodos ārā, lai atgultos zālītē. Iepriekšējās nakts dziedāšana un ballēšanās liek par sevi manīt – daži zālītē pie domes ēkas jau guļ. Arī es, gaidot pārējos, paspēju pagulēt. Vispirms aizmiegu zem milzīgās egles, kas esot apmēram 200 gadus veca, tad pamostos un aizeju pie strūklakas, kur apguļos uz soliņa un atkal aizmiegu. Pēc muzeja apskates atkal dodamies ceļā...

Šīs dienas brauciens kilometru ziņā bija mazs, bet nogurdinošs gan, jo mināmies pa pakalnainiem grants ceļiem. Pie Jumurdas muižas peldamies ezerā, sauļojamies uz laipas, Lāsma bauda šūpošanās priekus šūpolēs, kāds guļ zālītē. Pēc atpūtas ripojam uz Ērgļiem, pa ceļam apstājamies ceļa malā un dodamies iekarot melleņu mežu. Mutes netīras no mellenēm, sastopam arī citus čaklos ogotājus, kas ieraugot mūsu lielo baru metas ātrāk kustināt rokas un grābt pēc ogām, laikam baidās, ka neapēdam visas.

Šovakar apmetamies brāļu Jurjānu memoriālajā muzejā „Meņģeļi” Ērgļos. Apskatām muzeja ekspozīcijas, pamēģinām – kā ir aust audumu, pūst taures. Izrādās, ka mazajai Madariņai ir talants spēlēt trompeti. Mikus sniedz nelielu klavierkoncertu. Peldamies Pulgožņa ezerā, spēlējam volejbolu, izmantojam iespēju un uzlādējam telefonus.

Vakarā „Dziesmu kalnā” (no metāla konstrukcijām un koka dēļiem būvēts apaļš pakalns, estrāde, kur stāvēt koriem) dziedam un skatāmies kā saule noriet Polgožņa ezera otrā krastā. Nemāku paskaidrot kāpēc, bet „Meņģeļos” valda mājīguma sajūta.

Fonā skanot griezes dziesmai (tiem kas nezin – ir tāds putns, kas slēpjas garā pļavas zālē un kā iestājas krēsla sāk dziedāt savu dziesmu), esmu iekārtojusies teltī un tūlīt ļaušos miegam, lai jau rīt dotos pretī jauniem piedzīvojumiem...

Ceturtdiena, 12. jūlijs. Dejas uz ceļa un sacensības

Rīta rosme šodien citādāka, jo norisinās „Dziesmu kalnā”. Pēc tās ņemam katrs savu velosipēdu, kas smuki sarindoti viens otram blakus, un dodamies ceļā. Šodien pirmā pietura – Rūdolfa Blaumaņa muzejā „Braki”. Tajā mums jākļūst par aktieriem un jāizspēlē Blaumaņa „Velniņu” sižets. Daļa kļūstam par aktieriem un daļa par skatītājiem. Pārsmējāmies par atraktīvo Vladimira tēlojumu, viņš iejutās vērša lomā. Pozitīvisms redzams ikviena velomaratonista sejā. Manuprāt, šis velomaratons vispār ir pozitīvisma sajūtu radītājs un stiprinātājs, jūtu, ka ar katru dienu smaidu arvien biežāk.

Līdz Odzienas muižai sanāca braukt pa gludu, tikko uzlietu asfaltu. Minoties garām ceļu būvētājiem – pateicībā tos sveicinājām. Asfalts bija tik gluds, ka īsti pat nevarēja just mīšanos, likās ka ritenis pats no sevis ripo uz priekšu vien. Parasti īsajās atpūtas pauzēs ceļa malā visi laiku izmanto, lai padzertos, uzpildītu pudeles ar dzeramo ūdeni un tiešām atpūstos, bet braucot pa šo gludo ceļu, neviens pat īsti nejutās noguris, tāpēc atpūtas brīžus izmantoja, lai uz ceļa padejotu. Laikam tāpēc Gatis izdomā uzrīkot sacensības. Tie, kas vēlas tajās piedalīties, nostājas uz ceļa vienā līnijā un tad Gatis pastāsta, ka jāminās līdz pavadošajam busam, kas stāvēs kaut kur pa ceļu uz priekšu, cik tālu – tas nav zināms. Tiek dots starts un cītīgā mīšanās var sākties. No puišiem uzvar Mikus. Meiteņu grupā startējam divatā – es un Lāsma. Šoreiz piekāpjos Lāsmai, nezinu vai tāpēc, ka spēka bija par maz, vai tāpēc, ka bija jāpielieto dubults spēks, jo ātrumu pārslēgs bija sabojājies un nācās mīties tikai uz muskuļiem, tādējādi slodzi dubultojot. Lai vai kā priecājos par 2. vietu. Sveiciens uzvarētājiem – Mikum un Lāsmai. Vakarā apmešanās vietā tiek pasniegtas balvas ātrākajiem velomaratonistiem, Mikum un Lāsmai tiek pa arbūzam un nelielām balviņām no veikala „Trase”.

Piektdiena, 13. jūlijs. Žogs – visērtākā guļvieta pasaulē

Šodienas maršruts ved gan pa pakalnainiem grants ceļiem, gan asfaltētu šoseju. Mūsu baram klāt nākušas 2 jaunpienācējas.

Pusdienojam un atpūšamies bistro „Klidziņa”. Tālāk dodamies uz Skrīveru dendroloģisko parku. Daļa aiziet apskatīt parku, bet bariņš paliek turpat pie ieejas parkā. Gaidot pārējos, sāk līt spēcīgs lietus, bet tas arī ātri mitējas līt un uzspīd spoža saulīte. Es domāju pagulēt, bet zāle ir slapja, tāpēc apguļos uz žoga un aizsnaužos. Kas to būtu domājis, ka gulēt uz žoga ir tik ērti. Droši vien izklausās amizanti, bet Skrīveru dendroloģiskā parka žodziņš ir ērta guļvieta. Pamostoties, par savu atklājumu pastāstu citiem, kas arī labprāt izmēģina gulēšanu uz žoga. Mūsu boss (tā esam iesaukuši Gati „Barona takas” organizatorisko lietu kārtotāju) šo skatu paspējis iemūžināt fotogrāfijā un bildi ievietojis tviterī, klāt pierakstot – „tā runājot, ka ērtākā guļvieta pasaulē esot Skrīveru dendroloģiskā parka žogs”.

Par velomaratonistu piedzīvojumiem katru dienu Latvijas radio 2 ēterā ziņo Baiba Palkavniece. Arī par mūsu amizanto guļvietu viņa paspējusi pastāstīt klausītājiem.

Gaidot pārējos atpakaļ no ekskursijas pa parku, izpētām internetā laika prognozi, tā mūs nemaz neiepriecina, jo turpmākās dienas sola lietainas un tikai 12 – 14 grādus siltas jeb pareizāk sakot – aukstas. Būs auksti, īpaši tiem, kuriem līdzi pārsvarā siltam laikam paredzētas drēbes, tātad lielākajai daļai braucēju.

Vēlāk apmeklējam Skrīveru saldumu veikaliņu, kur sapērkamies saldās konfektes „Gotiņa”, macipāna konfektes, šokolādes, jo zinam, ka saldumi dos enerģiju, kas mums katru velomaratona dienu vajadzīga lielā daudzumā. Minamies uz Ķeipenes kino muzeju, tur arī paliekam pa nakti. Šonakt skatāmies brīvdabas kino, spēlējam tumsā volejbolu, rīt brīvā diena un nebūs jāminās, varēsim atpūsties.

Sestdiena, 14. jūlijs. Lēnbraukšanas sacensības un kaislīgie volejbolisti

Pēdējie velomaratonisti gulēt aizgāja no rīta kādos četros, piecos. Arī es biju viņu vidū, jo gāju naksnīgā ekskursijā pa vietējo ciemu. Pēc tam vēl Dāvim radās doma iet nopeldēties, tad nu naktī ar kājām gājām uz 5 km attālo ezeru. Atpakaļceļu mērojām pa lietu un pērkona negaisu. Izlijām galīgi slapji un nometnē atgriezāmies tikai, tad, kad jau ausa saule un bija pienācis rīts. Aizgāju gulēt un pamodos jau pēc pusstundiņas. Tātad šonakt sasniegts mans gulēšanas rekords – pusstundiņa, kā es smejos, ja labi grib, tad pa pusstundiņu arī var izgulēties.

Šodien visu dienu spēlējām volejbolu. Esam jau tā satrenējušies, ka savā starpā saspēlējamies dodot precīzas piespēles un bumbu zemē nenolaižam ilgu laiku, varam arī uzņemt spēcīgas serves, progress ir jūtams. Volejbola spēles pauzē braucam ar riteņiem atkal peldēties uz Plaužu ezeru, pēc tam tiek uzrīkotas lēnbraukšanas sacensības, kurās dalībniekiem bija jānobrauc neliels gabaliņš pa vecajām dzelzceļa sliedēm, pēc iespējas lēnāk. Laiks tika precīzi uzņemts ar hronometru. Lēnākā braucēja tiltulus ieguva Mikus un Signija, viņi ir šo sacensību uzvarētāji.

Vakarpusē klausījāmies stāstījumā par kino muzeju un skatījāmies filmas. Daudzi, izmantojot Kino muzeja datoru, ielūkojas virtuālajā pasaulē. Brīvā diena tiešām izmantota, lai atpūstos... Gribējās jau rakstīt, lai atpūstos no mīšanās, bet pat šodien kāpām uz velosipēda, lai brauktu peldēt. Tātad tā jau ir zīme – esam tā pieraduši pie mīšanās, ka tā vien prasās sēsties virsū savam velosipēdam un braukt pa Latvijas līkumotajiem ceļiem. Rīt jau dodamies tālāk. Cerams, ka lietus nelīs...

Svētdiena, 15. jūlijs. Cauri dubļu jūrai un kuģu laišanas sacensības

Minamies pa lietu un dubļiem. Ja sākumā centos nenosmērēties, tad ātri vien sapratu, ka visu laiku izvairīties no dubļiem nav iespējams, jo jāminas pa ceļu, kur notiek rekonstrukcijas darbi, līst lietus un ik pa laikam sanāk tā iestigt dubļos, ka, lai neapkristu, jāatbalstās un jāatsperās ar kāju. No galvas līdz kājām nošķaidīti ar dubļiem, bet tāpat smaidīgi minamies uz priekšu. Garām aizbrauc autobuss ar cilvēkiem, kas pielipuši pie logiem, izbrīna pilnām sejām vēro kā mēs cīnāmies pa dubļiem.

Zaubē apskatām devīto resnāko Latvijas ozolu, nofotogrāfējamies. Es cenšos sasildīt mazās Madariņas nosalušās rokas ar savām aukstajām plaukstām, grūts darbiņš. Apbrīnoju šo izturīgo, mazo meiteni, kas cītīgi minas tētim aiz muguras, sēžot uz īpaši konstruētā, divvietīgā velosipēda. Madara nečīkst, bet minas.

Nītaurē apmetamies pļavā netālu no mini Zoo „Salmiņi” un rīkojam kuģu laišanas sacensības. Sadalāmies komandās un katra komanda no dabas materiāliem uztaisa kuģīti. Pēc tam kuģīšus palaidām upē tilta vienā pusē un to finišs bija otrā pusē. Uzvarēja manas komandas būvētais salmu kuģītis „Kontiki”.
Vakars tika pavadīts sarunās pie ugunskura malkojot tēju un vīnu.

Pirmdiena, 16. jūlijs. Rimi pavāra meistarklase

No rīta viesojamies mini Zoo „Salmiņi”, kur apskatām aitas, trušus, papagaiļus, vitas, ponijus, punduraitiņas, pīles, pāvu un citus putnus un zvēriņus. Mūs pacienā ar omleti, kas pagatavota no dažādu putnu olām, biezpienu.

Visu dienu cītīgi minamies, pusdienojam Siguldā, Turaidā stadām kociņus, pie kuriem pēc tam top kopbilde.

Šovakar mūsu apmešanās vieta ir Gaujas Nacionālajā parkā, pļavā pie Gaujas. Iekārtojam nometni, pēc laiciņa pie mums ciemos ierodas Rimi pavārs, kas šovakar taisīs mums īpašās vakariņas – ēdienu, kas pēc izskata ļoti līdzīgs plovam, bet tam klāt tiks pievienotas garneles, mīdijas un dārzeņi. Tā man bija iespēja pirmo reizi mūžā pagaršot garneles un mīdijas, jo visu laiku esmu baidījusies tās lietot uzturā. Pavārs ēdienu pagatavoja uz milzīgi lielas pannas. Palīdzējām viņam sagriezt, sagatavot produktus un klausījāmies viņa stāstījumā un pamācībās. Ēdiens bija tik ļoti garšīgs, ka papildporcijas tika izsniegtas pāris minūšu laikā. Uztaisījām kopbildes ar lielisko pavāru, sirsnīgi atvadāmies un smejamies, ka jebkurā laikā var atkal mums pievienoties un uztaisī ko gardu. Smejamies, ka mums vajadzētu viņu iesēdināt zaļajā pavadošajā busā un vienkārši vest mums līdzi līdz pat finišam Dundagā.

Pēc vakariņām daudzi aizbrauc uz veikalu, papildināt savus krājumus. Es, Guna, Lauris, Guntars pļavā mētājam frīsbija šķīvīti. Uzmanamies, lai tas neielidotu Gaujā.

Turpmāko vakaru vienkārši pavadīsim baudot... Baudot skaistu ainavu, vīna saldo buķeti, dziesmas pie ugunskura un rīt jau mīsimies tālāk uz Rīgu un nekas pēc tam šai pļavā neliecinās, ka esam te bijuši, jo aiz sevis savācam visu, pat ugunskura vieta tika paslēpta ar zāles velēnām! Esam taču Gaujas nacionālā parka teritorijā un pret dabu, ainavu šeit jāizturās īpaši saudzīgi.

Otrdiena, 17. jūlijs. Rīga – tik mīļa un bezgalīga...

Secinu, ka ar katru dienu arvien grūtāk rakstīt velomaratona dienasgrāmatu, jo gribās vienkārši baudīt burvīgo kopā būšanas noskaņu, nevis apsēsties vienatnē teltī un mēģināt aprakstīt vārdos tās sajūtas, ko dod man katra velomaratona diena. Šīs sajūtas tāpat sajust var tikai atrodoties šeit, kopā ar mums, kļūstot par mūsu velomaratona draudzīgās ģimenītes locekli. Bet sajūtas ir lieliskas, labākais notikums šajā manā vasarā pavisam noteikti ir „Barona takas” velomaratons.

Ceļš uz Rīgu paiet samērā ātri. Kilometrs pēc kilometra paliek aiz muguras. Jūtu patīkamu saviļņojumu, jo esam pievarējuši jau tik tālu ceļu! Vairs jau nespēju iedomāties dienu bez riteņbraukšanas. Rīgā apmetamies Latvijas etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Tur mums notiek meistarklase, kurā folkloriste mācīja dziedāt tautasdziesmas. Dziedam tautasdziesmas par ūdeni. Esmu nokļuvusi paradīzē, jo visapkārt tāda latviskuma sajūta – senās latviešu ēkas, tautasdziesmu dziedāšana, man kā patriotei ļoti patīk būt Latvijas Etnogrāfiskajā Brīvdabas muzejā.

Cienājamies ar arbūzu un šokolādi, dodamies apskatīt muzeja eksponātus – senās ēkas.

Neiztikām arī bez peldes Juglas ezerā. Šovakar pļāpājam, līdz vēlai naktij sēžot pavadošā busa piekabē, jo ārā līst neliels lietus, kas pēc laika jau arī rimstas. Es sēžu un vēroju kā ņirb mašīnu uguntiņas. Rīga – mēs nākam!

Trešdiena, 18. jūlijs. Akcija „Mēs par velo!” un vienmuļā Liepājas šoseja

Ceļamies agri no rīta, bet tāpat visu laiku nepamet sajuta, ka nokavēšu stāšanos braucienam cauri Rīgai. Vēl jāsameklē tīras drēbes, jāsapucējas, jānojauc telts, jāsaliek mantas. Šodien taču mums īpaša diena – akcija „Mēs par velo!”

Ar smaidu sejā pulcējamies stāvlaukumā pie muzeja. Tur mums klāt piepulcējas citi velomīļi un Aina novada tik ierasto rīta rosmi. Sagaidām Vitu Jaunzemi un Radzēviča kungu un dodamies ceļā uz Rīgas centru. Rīdzinieki un Rīgas viesi mūsu garo velobraucēju rindu uzņēma ar sajūsmu. Mūsu acīs mirdz prieks. Gatis, sēžot pavadošajā busā, sveicināja rīdziniekus no velomaratonistiem un aicināja mums pievienoties. Maratonistu rindas priekšgalā minās Edgars jeb kā mēs viņu mīļi dēvējam Edžiņš, viņš ir ikgadējs velomaratona „Barona taka” dalībnieks un 82 gadi nav šķērslis, lai nomītu gandrīz 1000 km velomaratonā. Edžiņu droši varu saukt par „Barona takas” dvēseli, palīgu, kas spēj salabot jebkuru velosipēdu.

Pie Brīvība spieminekļa veicam goda apļus, kā arī nodziesām „Bēdu manu lielu bēdu”, tad mināmies līdz Okupācijas muzejam, tur Vita, Gatis, Radzēvičs saka svinīgās runas. Mūs apciemot ieradās arī Latvijas radio 2 balss Baiba Palkavniece.

Pirms izbraucam no Rīgas, sēžot zālienā, pusdienojam pie „Maximas”. Gatim pusdienās dažāda veida astoņkāji. Diezgan interesanta pusdienu izvēle.

Tālāk minamies pa Liepājas šoseju uz Slampi. Pūš diezgan stiprs pretvējš, kas apgrūtina mīšanos. Apmeklējam maizes ceptuvi „Lāči”. Velomaratonisti izmanto atpūtas brīdi, lai zālē pagulētu.

Pa ceļam iebraucam arī līdz Ložmetējkalnam, kur kāpjam augstajā skatu tornī. Uzkāpjot līdz pašai augšai, paveras skaists skats uz mežu, koku galotnēm. Tikai vējā koka tornis mazliet šūpojas, tas man liek justies neomulīgi, tāpēc dodos aši pa trepītēm lejā. Pie torņa satiekam vēl kādu velosipēdistu, kurš, kā izrādās, liek kontrolpunktus tuvējā apkārtnē priekš veloorientieristu sacensībām. Braucam ārā no Ložmetējkalna uz šoseju. Gaidot pārējos, sākam pētīt ceļa malā novietoto fotoradaru. Smejamies, ka tik šis mūs nenobildē, jo braucam pārāk lēni, varbūt fotoradaram liekas, ka ar savu lēnumu traucējam satiksmi.

Dodamies talāk, sāk līt lietus, diezgan spēcīgi, bet mums priekšā taisns, vienmuļš braucamais gabals pa šoseju, kurai abās pusēs tikai mežs. Paslēptien no lietus arī nav kur. Minamies. Sāku just nogurumu, turklāt vienmuļais ceļš vēl uzdzen miegu. Acis līp ciet, bet uz šosejas jābūt modram, jo asfalts slapjš un slidens, mašīnas garām drāžas lielā ātrumā un mēs paši braucam ciešā kolonnā, viens aiz otra. Bīstami. Dažbrīd liekas, ka vienkārši aizmigšu sēžot uz velosipēda un minoties.

Nogriežoties no Liepājas šosejas uz ceļu, kas ved uz Džūksti, Tukumu, Slampi, lietus mitējas līt. Uzspīd saulīte un tālumā redzami pavisam melni mākoņi, kas nupat mūs atstājuši. Cik skaisti. Bija plānots, ka apmetamies kinopilsētiņā „Cinevilla”, bet plānus mainām un paliekam pa nakti tepat kādās mājās. Mums ierāda vietiņu, kur drīkstam uzcelt savas teltis.. Tad nu šonakt guļam ķiršu dārzā. Baudam arī gardos ķiršus, man jau sāk likties, ka esam kā putni, kas uzklūp virsū gatavajām, tumši sarkanajām ogām.

Mani apciemo māsa ar vīru un mazo meitiņu. Māsa atveda man divus pārus biezās zeķes un džemperi, tagad varēšu naktī siltumā gulēt, jo pēdējās naktīs man sala.

Vakarā ap desmitiem, nolemju, ka iešu pagulēt un ar savu pagulēšanas plānu iedvsmoju arī Dāvi. Tā nu nolemju, ka vienu stundiņu pagulēšu un tad celšos augšā, lai papļāpātu ar pārējiem pie ugunskura, bet kā aizmigu, tā nogulēju līdz rītam, modinātāju biju vienkārši nospiedusi nost un gulējusi tālāk.

Ceturtdiena, 19. jūlijs. Dzīve kā pasaka

No rīta devāmies nelielā ekskursijā pa saimniecību (tā saimnieka, pie kura palikām pa nakti) un pēc tam sekoja rīta rosme, kuru šoreiz vadīja Guna.

Šodien varu teikt lielu paldies Dāvim, kas man atviegloja mīšanos pa akmeņainajiem grants ceļiem un mazliet arī pa gludajiem asfaltētajiem ceļiem, ik pa laikam stumjot mani un arī velkot, ļaujot pieķerties pie viņa rokas. Biju pārsmējusies par amizanto skatu, bet bija mazāk savs spēks jāizmanto, jo šodien jūtos sagurusi.

Džūkstē apciemojam „Džūkstes pasaku muzeju”, kurā satieku savu augstskolas kursa biedreni Ditu, kura tur strādā. Noskatījāmies multfilmu par Kurbadu, rādam leļļu izrādi, apskatām muzeja telpas, ekspozīcijas.

Lestenē apskatām Brāļu kapus un Lestenes baznīcu. Jaunpilī piestājam pie Jaunpils pils, kur filmēti kadri „Emīla nedarbiem”. Pa ceļam man lūpā iedzeļ kamene, labi, ka tā nepiepampa. Apskatām arī Elles alu un dodamies uz nakšņošanas vietu kempingā pie Skultes muižas.

Rīt jau būsim Sabilē. Tad jau jutīšos tikpat kā mājās. Cik gan labi būt Kurzemē!

Piektdiena, 20. jūlijs. Pārsalšana, apmaldīšanās dubļainajos zemes ceļos un nakts sardze

Šodien, braucot no Struteles uz Irlavu apmaldījāmies. Braucām pa grants ceļu, dubļiem, lietu. Visi bijām izmirkuši, pārsaluši, turklāt vēl ļoti gribējās ēst. Nogurums arī bija nežēlīgs. Nolēmām uz Irlavu nebraukt, jo nevarējām atrast īsto ceļu, arī laiks skrēja uz priekšu ļoti ātri. Sanāca ar lieliem līkumiem braukt uz Zemīti, kur mūs jau gaidīja. Minamies pa lietu, dubļiem, cīnāmies par katru nomīto metru... Aukstums, izsalkums nogurdināja ikvienu. Pa ceļam, lai sasildītos, apstājamies, sastājamies aplī un spēlējam spēles.

Pirms Zemītes apstājamies kādā autobusa pieturā, kur mazliet paslēpāmies no lietus un arī sagaidījām pēdējos braucējus. Visus iepriecināja Gata ziņa, ka līdz Zemītei tikai pāris kilometri (gaviles nebeidz rimties, tas nozīmē, ka esam beidzot uz pareizā ceļa un vairs pa lietu un dubļiem vairs ilgi nebūs jāmaldās) un tur mūs gaidot jau pusdienas. Uzreiz visiem radās jauni spēki, lai brauktu un trauktos tālāk uz Zemīti. Zemītes kultūras namā mūs sagaidīja bagātīgi klāts galds ar pusdienām – kartupeļiem, sēņu mērci, gaļu, salātiem, maizi un citiem labumiem. Velomaratonisti bija tik ļoti izsalkuši, ka pāris minūtēs no traukiem pazuda pilnīgi viss. Izmantojām iespēju un iedzērām siltu tēju, kafiju, mūs cienāja arī ar mājās brūvētu vīnu. Kas varēja atrast savas mantas busā vai piekabē, tas pārvilka sausas drēbes, cits ar gludekli mēģināja slapjo apģērbu izžāvēt. Zemītē iestādījām arī eglīti un uzdziedājām.

Pēc pusdienām daļa braucēju devās ekskursijā pa Zemīti, pārējie palika kultūras namā. Nogurums tik liels, ka aizmiegu uz cietiem koka skatuves podestiem. Guļot man kļuva ļoti auksti, jo slapjās drēbes nebija iespējams pārvilkt. Kamēr gulējām lietus bija pārstājis līt, uzspīdēja saulīte. Saulītē drēbes nedaudz apžuva, bet aukstums mani nepameta, biju pārsalusi. Laipnais pavadošā busā šoferītis bija mans glābējs, jo aizdeva savu sauso kreklu. Palika siltāk. Minoties uz Kandavu BEIDZOT sasilu.

Kandavā piestājām pie skolas, iestādījām bērziņus. Mūs pacienā ar ābolu sulu. Tālāk devāmies uz veikalu un tad jau uz Sabili. Uz Sabili minoties tiek dots brīvais režīms, katrs var mīties savā tempā.

Man tā sāka sāpēt vēders, ka atlikošos 7 kilometrus līdz Sabilei nobraucu ar vienu roku turoties pie velosipēda stūres, otru turot pie vēdera, jo tādējādi vismaz varēju paciest sāpes. Pastāvēja jau arī iespēja ar visu velosipēdu lekt iekšā pavadošajā busā, bet to es nebūtu darījusi pat ja sāpes būtu vēl lielākas, jo ja kaut vai nelielu gabaliņu nobrauc pavadošajā busā, nevis ar saviem spēkiem minoties, tad beigās neskaitīsies, ka esi veicis visu velomaratona maršrutu. Līdz ar to uz priekšu vilkos kā gliemezis. Lēnā garā ripinot uz priekšu, pa ceļam pabraucu garām Signijai un Elīzai, izrādās Signijas velosipēdam riepas kamera pārsprāgusi. No Sabiles tālāk braucam uz Abavas rumbu, kur apmetamies kempingā - viena nojume mums jau bija rezervēta. Šovakar mums pievienojās vēl divi braucēji.

Sastādījām nakts dežūru grafiku, lai apsargātu velosipēdus un pārējās mantas. Tagad, kad rakstu šīs dienas ierakstu dienasgrāmatā ir jau 2.40 naktī, es sēžu sardzē. Mana un Lindas maiņa gan bija no 24.00 – 2.00, bet es esmu nolēmusi sargāt apmetni visu nakti. Esam bruņojušies ar visu nepieciešamo cīņai pret zagļiem. Ik pa stundai eju ap nometni apgaitā. Mums ir varen aktīvi kaimiņi, kas ballējas visu nakti, bet, par laimi, viņi netaisās mūs apzagt, tomēr modrība jāsaglabā...

Sestdiena, 21. jūlijs. Brīvā diena Sabilē un naktssardze nr. 2

Gulēt aizgāju tikai pēc brokatīm. Kad pamodos, pievienojos bariņam velomaratonistu, kas devās apskatīt Sabili. Sabilē, kamēr citi pusdienoja, es sargāju riteņus. Pēc tam sadalījāmies divās daļās. Vieni devās apskatīt „Zeķu krogu”, „Zviedru cepuri”, bet es, Gatis, Linda palikām pilsētas centrā. Gribējām sameklēt kādu velo servisa veikaliņu, bet uzzinājām, ka tāda Sabilē neesot. Tad nu sēdējām Abavas krastā un pļāpājām. Kad tuvojās vakariņu laiks, braucām atpakaļ uz nometni.

Atgriežoties nometnē, palīdzēju pavāram sagatavot vakariņas. Pēc tam devos pāris stundas pagulēt, lai atkal naktī varētu stāvēt sardzē. Pamodos no tā, ka laukā uznāca pērkons un lietus gāziens, bet tas ātri pārgāja.
Naktī atkal stāvēju sardzē līdz pulkstens pieciem rītā (nevis kā pagājušo nakti līdz 9 rītā), sagaidīju, kad pēdējā sardzes maiņa nomainās un devos pie miera.

Svētdiena, 22. jūlijs. Finišs Dundagā, tikšanās ar velomaratona patronesi Vairu Vīķi-Freibergu, pēršanās un ballēšanās prieki velomaratona pēdējā naktī

Rīts mūs aplaimo ar skaidrām debesīm, siltu, saulainu laiku. Velomaratonisti vāc kopā mantas, pucējas, uzvelk tīrās (iespējams vienīgās tīrās) drēbes.

Šodien man ir ļoti pacilāts garastāvoklis, jo minamies līdz Dundagai, mājām. Abavas rumbā mums pievienojas citi dundadznieki. Es satieku savu tanti Ilzi. Tad seko rīta rosme un dodamies ceļā.

Mīties šodien ir pavisam viegli, jo pozitīvisms, saviļņojums, māju sajūta dzītin dzen mani uz priekšu. Staroju no laimes. Mājam katrai pretīm braucošajai mašīnai, katram cilvēkam ceļa malā.

Talsos pie Tautas nama mums ir atpūtas pauze. Tajā stāstu Ilzei kā mums līdz šim gājis. Pūņās iebraucam kafejnīcā „Belgrada”, tur ēdam zupu, salātus, plātsmaizes un citus gardumus. Tad ar pilniem vēderiem minamies uz Laumu dabas parku. Samērā ātrs brauciens sanāk. Braucu starp velomaratonistiem rindas priekšgalā, jo esam tik daudz, ka negribas tur pa vidu lēni ripināt uz priekšu, gribas traukties uz priekšu. Laumu dabas parkā daudzi dodas ekskursijā, citi vienkārši atpūšas vai nolēmuši pagulēt. Es guļu ēnā uz dēļu grīdas. Velomaratona laikā esmu pieradusi gulēt tik neērtās vietās, ka cieta dēļu grīda liekas lieliska vieta gulēšanai. Pēc pamošanās secinu, ka mums pievienojies arī mans onkulis Guntis.

Pēc laika izkārtojamies kolonnā un dodamies uz Dundagu. Pie Dundagas novada zīmes mūs sagaida pašvaldības policijas auto un tālāk braucam tās pavadībā. Pie pašas Dundagas zīmes sāku dziedāt: „..nekur nav tik labi kā mājās, nekur tevi negaida tā...” Iebraucam Dundagas centrā, kur mūs (esam ap 60 – 65 velosipēdistu) sagaida orķestris. Lecam nost no velosipēdiem un sākam dejot, tad ēdam zupu. Es no laimes staroju un mirdzu kā dimants - es to paveicu, nobraucu visu velomaratona „Barona taka” maršrutu, par spīti dažādām problēmām, kas man gadījās garā ceļa laikā, es esmu mājās! Lieliski!

Pie mums ierodas bijusī prezidente Vaira Vīķe – Freiberga, kura nāk ar mums sasveicināties. Dodamies uz pili. Pie Līkās muižas kopā ar eksprezidenti iestādām krūmiņus un nofotogrāfējamies, dziedam kopā tautasdziesmu. Tālāk dodamies uz stāvlaukumu pie parka, lai sagaidītu uzaicinājumu uzbraukt uz estrādes noslēguma pasākumā.

Estrādē tiekam apsveikti. Īpašs sveiciens Vilnim un man kā vienīgajiem dundadzniekiem, kas šogad veikuši visu velomaratona maršrutu. Jūtos lepna, ka to paveicu. Tad jau ņemam savus velosipēdus un dodamies uz veikalu un tad uz pirti, kur notiks atvadu ballīte visas nakts garumā. Pie pirts paņemu savas mantas, ko aizvest uz mājām. Atgriežos ap 24.00, pēršanās pirtiņā rit pilnā sparā. Es esmu tikko mājās izmazgājusi matus un nolēmusi, ka pirtiņā neiešu, bet mani pierunā un es arī izbaudu pēršanās priekus. Ballējāmies līdz rītam, tad nolemju vienu stundiņu pagulēt, pirms jāceļas. Guļu viesu mājā uz grīdas, nevis teltī un tā dara daudzi.

Pirmdiena, 23. jūlijs. Dundagas velo aplis un sirsnīgās atvadas

Pamostos no tā, ka visapkārt notiek mantu krāmēšana un taisīšanās, jo tūlīt jau jāizbrauc, lai dotos Dundagas velo aplī, bet gulēt gribas nežēlīgi. Novilcinu celšanās brīdi līdz pēdējam. Citi jau mani aiz kājām grib izvilkt ārā no guļvietas, tad gan sevi piespiežu celties.

Braucam uz Dundagas tirgus laukumu, lai sagaidītu citus vietējos velomīļus un dotos „Dundagas velo aplī”. Vispirms braucam uz Pāces vilnas fabriku, tad apskatīt zirgus „Kalējos” un tālāk pa meža celiņiem uz Liepniekvalka alām. Katrs minas savā tempā un satiekamies apskates objektos. Vēlāk piestājam bioloģiskajā saimniecībā „Jumari”, kur ieturam garšīgas pusdienas, tad apmeklējam Valpenes piramīdu. Tajā gan paši uzkāpjam, gan uznesam velosipēdu. Pirmo reizi velomaratona vēsturē pirmīdas galā tiek uznests arī velosipēds. Tad Kubalu skolas muzejā senās ēkas bēniņos ar projektoru tiek rādītas bildes. Tālāk minamies līdz "Zadiņu" saimniecībai. Liels pretvējš. Tur mūs cienā ar pūteli, kuram klāt liekam svaigas avenes, un dižraušiem. „Jaunsniķeri” arī ir bioloģiskā saimnicība.

Tad jau esam atpakaļ Dundagā. Atliek vien pārkraut mantas no busa busā. „Barona taka” šogad beigusies. Izņemu savas mantas, stāvu, gaidu, kad pārējie sakārtosies atpakaļceļam uz Rīgu. Tāda sajūta, ka nekas nav beidzies, ka būs tikai pārbrauciens ar autobusu uz citu vietu, tikai nez kāpēc mani atstāj Dundagā un neņem līdzi... Skatos uz saviem ceļa biedriem un saprotu, ka esmu viņus ļoti iemīļojusi. Viņi man kļuvuši par vienu lielu ģimeni. Jūtu, ka acis pilnas asaru, jo negibas no viņiem šķirties, bet esmu apņēmusies neraudāt, knapi turos, līdz Lāsma pagriežas pret mani un ierauga manas asaru pilnās acis un tiklīdz viņa to ierauga, asaras laužas uz āru. Visi mani samīļo. Bet izrādās, ka atvadas saskumdinājušas arī Elīzu un Signiju, kas tāpat ļaujas asarām. Tā mēs tur stāvam, apkampjam, samīļojam viens otru un mēģinām novilcināt brīdi, kad būs jākāpj busā un jābrauc prom. Bet tas brīdis pienāk. Taču nu jau asaras noslaucītas, smaids sejā (smaids par to, ka satiku šos lieliskos cilvēkus, ar kuriem aizvadīju burvīgas 2 nedēļas un 2 dienas, minoties ar velosipēdiem), sarunājam vēl tikties un tad, mājot visiem ar roku, pavadu projam braucošo autobusu un visi velomaratonisti man māj pretī, līdz autobuss pazūd aiz līkuma...

Atvados arī no Aleksandra, Andra un Gata, kas uz Rīgu brauc ar pavadošo busiņu. Apskauju Gati cieši, cieši un priecājamies par to, ka varēsim atkal tikties augstskolā.

Visus pavadījusi, apkrāvusies mantām, minos no centra trīs kilometrus uz mājām. Mājās manī visu laiku ir tāda dīvaina sajūta it kā kaut kā pietrūktu, - kā, nav jāminas? Nu kā tas var būt? Tuvākās pāris naktis, lai cik smieklīgi tas neliktos, guļu uz grīdas, jo gulta vienkārši liekas pārāk ērta.

Paldies visiem maniem mīļajiem velomaratona „Barona taka” draugiem, ka bijāt tik lieliski ceļa biedri! Tiekamies nakamajā vasarā.

Agnese Ziemele, dundadzniece,
8. velomaratona „Barona taka” dalībniece

P.S. pēc velomaratona finiša Dundagā, tā dalībnieki atlikušās vasaras laikā paspēja vēl vairākkārt tikties, jo bija kļuvuši par ļoti labiem draugiem. Velomaratonisti tikās Rīgas svētku laikā, minoties ar velosipēdiem tie paspēja būt aviošovā Spilves lidlaukā, baudīt atmosfēru Dzegužkalnā, Rīgas centrā, Krastmalā. Velomaratonisti tikās arī Valsts svētku laikā, „Baltajās naktīs”... Es ar Dāvi devos braucienā gar jūras piekrasti. Mēs turpinam tikties visu laiku. 

Vairāk par velomaratonu "Barona taka:" http://www.pedas.lv/?page=81
Jautā par ceļojumu: Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. 
 

Ceļojuma attēlu galerija ŠEIT.

Etiķetes:{tortags,919,1}