Aliens

Māris Olte. Zives auss

Tas, iespējams, ir sugspecifiski, bet manī vislielāko iekāri pavilkt uz zoba rada lašvaidīgās zivis. Sevišķi Lasis un Taimiņš. Mūsu zemē lielo lašveidīgo legāla ķeršana atļauta vien gadus sešus, tāpēc ir lieliska iespēja vērot un dokumentēt to, kā mainās makšķernieku pieredze un attieksme pret šīm izcilajām zivīm.

2002.gada 23.martā, Latvijas Makšķernieku asociācijas čempionātā man bija gods būt pirmajam legālajam laša un arī taimiņa izvilcējam uz mākslīgās mušas. Taimiņš mums ar kolēģi Reini Rutki pieķērās praktiski vienlaicīgi - man sitiens bija sekundes desmit pirms savējo sajuta mūsu pirmā izlaiduma FFF gids.

Toreiz draugi spiningotāji pirms sacensībām mūs no visas sirds centās pierunāt nemāžoties ar mušām, jo gaisa temperatūra tajā rītā bija +4 grādi. „Kādas mušas, vai nesaprotiet, ka tās dabā vēl pat nav atmodušās!” - mums toreiz centās iestāstīt... Šogad vīri Salacas malā par mušotājiem nebrīnās un nu jau dedzīgi cenšas mani pārliecināt, ka mušošana nekad šajā upē nebūs tik produktīva kā spiningošana...

Kā laši un taimiņi jūtas upē, kas pamudina tos grābt mānekļus, vai tie ko ēd šajā laikā - jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Tāpēc paralēli makšķerēšanai daudz esmu filmējis un fotografējis, Salacā. Katrs konkrētais zivs noķeršanas gadījums analizējot apstākļus upē zivs notveršanas brīdī var ļoti daudz pavēstīt. Ir ļoti interesanti vērot mušiņmakšķernieku ceļu līdz savai zivij. Dažiem tas mērāms gados, citiem pārdesmit minūtēs. Kāpēc zivs izvēlas grābt mušu? Par to vairāk šajā rakstā.

Zivs uzvedība un statuss upē

Arī zivīm, tāpat kā cilvēkiem vai suņiem, ir pašapziņa. Tā atkarīga no zivs vietas zemūdens barā, no hierarhijas. No tā, vai zivs ir plēsoņa, no zivs lieluma. Skaidrs, ka lielākās zivis sev izkārto labākās slēptuves un izdevīgākās paslēptuves vai izejas pozīcijas uzbrukuma izklupienam uz straumes nesto barību. Upē pastāvīgi dzīvojošajām zivīm no jūras ienākušie laši un taimiņi ir citplanētieši. Nārstam tuvojoties tie iegūst sevišķi baisu izskatu un uzvedas agresīvi, kas pārējo zivju bailes vēl pastiprina.

Milzīgas, agresīvas un neredzētas plēsoņas, kas pēkšņi parādījušās upē. Tieši tāpēc vimbu bedrē makšķerējot pēkšņi vienā dienā dziļumā vairs neķeras neviena zivs, tāpēc alatu štata rudens straumes barotavā pēkšņi nav neviena plunkšķa. Upes zivju uzvedības izmaiņas bieži vien zinātājiem skaidri norāda - kaut kur tuvumā savā paslēptuvē ir iepeldējusi sveša liela un agresīva zivs.

Savukārt pašai ienācējai jūras dzīves laiks nekādus kompleksus nav radījis. Laši un taimiņi sasniedzot noteiktu izmēru ir spiesti baidīties vienīgi no roņiem. Zivju pasaulē tie ir barības ķēdes tronī. Tāpēc nonākot upē zivis sākumā ir diezgan labi pamanāmas. Tās cilājas, seklākas vietas pārvar muguras spuru turot virs ūdens... Sevišķi šajā jomā izceļas laši. Taimiņi, kā jau augumā mazāk raženi, ir piesardzīgāki. Ilgi gan tas parasti neturpinās - arī lasis ir spiests atskārst, ka upē briesmu ir vairāk nekā ārpus tās, sālsūdenī... Lai vai kā - daudzās vietās laša klātbūtni var konstatēt pēc zivs cilāšanās, retāk, pēc lēkāšanas. 

Kāpēc lielās lašveidīgās zivis tā dara? Uzpeldēšana ūdens virspusē un purna pabāšana bieži taču nodod zivs atrašanās vietu un piesaista lieku uzmanību. Un pat lielai zivij tas ir bīstami dzīvībai un veselībai. 

Galvenie iemesli, domāju, ir trīs. Pirmais - lasim nav roku. Tas nevar paglaudīt vai paspaidīt savu vēderu savādāk, kā vien uznirstot un nonirstot. Ienākot upē tā dzimumprodukti sāk nobriest un izmainīties tilpuma ziņā, tāpat notiek arī morfoloģiskās pirms un pēc nārsta pārmaiņas. Tas ir tāpat kā Šitaki sēnēm - ja grib, lai tās augtu nepieciešams pa baļķiem, kurās tās sasētas, sist ar kokiem. Lai no satricinājuma sēņotne sāktu plesties.

Vistrakāk morfoloģoskajām pārmaiņām pakļauti lašveidīgo tēviņi.

Lasis savas iekšas var pamasēt lecot ārā no ūdens. Tāpat stimulējoši iedarbojas ierastā stāvokļa izmaiņas. Uznirstot un nonirstot zivs vēderpusi masē straume un no savām vietām iekšējos orgānos izkustās gāzes. Loģiski tādā veidā skaidrojama zivju cilāšanās rīta pusē pēc nakts tumsas. Rīta pusē kūleņo arī karpas, tomēr viņām kūleņu mešana vairāk varētu būt gremošanas sistēmas gāzu, ne morfoloģiskas dabas izmaiņu rosināta.

Otrais - gāzu apmaiņa. Neesmu zivs tiktāl, lai varētu izskaidrot kam tad īsti gaiss ir nepieciešams, bet ir skaidrs, ka zivs dažreiz vienkārši cilājas paceļoties līdz ūdens virsmai un atkal nolaižoties, bet dažreiz tā uztver gaisa porciju un nirstot lejup daļu no tās atlaiž kā burbuli. Kam tas vajadzīgs? 

Iespējams, tas ir saistīts ar peldpūslī esošo gāzu sastāva atjaunošanu, bet varbūt zivs norītais burbulis ir veids kā tā regulē gremošanas trakta stāvokli? Par spīti tam, ka tiek uzskatīts - lasis nārsta migrācijas laikā upē nebarojas, ir makšķernieki, kas gatavi apzvērēt, ka redzējuši lašus lasām no ūdens virspuses mušas. Apgalvo arī to, ka noķertam lasim pavasarī, pirms atgriešanās jūrā, gremošanas traktā atrastas gan norītas zivtiņas, gan mušas un to fragmenti, gan maksteņu kāpuri ar visām mājiņām. Taimiņam kuņģī sagremotu zivtiņu atradis esmu (sk. šo fotogrāfiju galerijā). Tas bālais loks augšējā labajā stūrī ir tās mugurkaula paliekas.

Ir teorija, kas faktu, ka lašu un taimiņu kuņģos liedz atrast barības objektus, skaidro ar šo zivju kuņģa šķidruma ļoti spēcīgo dabu. Barību tas sašķeļ ļoti ātri. Salacas gids Eduards Maituss apgalvo, ka noķertai lasenei redzējis no mutes svaigi ķertu zivtiņu izveļamies. No lielveikalu apmeklētāju viedokļa ir grūti saprast kā vasaras beigās upē iemigrējusi zivs bez ēšanas var iztikt līdz nākamā gada pavasarim. Puslīdz droši var apgalvot vienīgi to, ka lielās zivis upes migrācijas laikā ļoti aktīvi nebarojas.

Uzturoties upē nārstam ienākušo lašveidīgo tēviņu un mātīšu uzvedība stipri atšķirās. Mātītes vairāk pūles velta nārsta bedrei un tās drošībai, lielie tēviņi ir tramīgāki, arī pēc nārsta mātītes vairāk uzturas nārsta pauguru tuvumā. Sešus gadus akcijas „Lašiem būt” laikā gana bieži esmu redzējis, ka sajūtot briesmas lielie tēviņi pazūd, bet mātītes ar sevi it kā piesedz ligzdas. Tāda pati bilde vērota arī lašu radinieču - strauta foreļu nārsta vietās.

Pavasara lomos makšķernieki tad arī ķer pārsvarā iznārstojušās lasenes. Skaidri saprotot, ka rekordizmērus sasniedz lašu papi, jo tieši tiem dažreiz jūras dzīves laikā gadās izlaist pirmo dabas nārstošanas saucienu un garākā jūras dzīves perioda rezultātā sasniegt patiesi monstrozus izmērus. Maluzvejnieki apgalvo, ka lielākās viņu veiktās zivis svarā bijušas pat 35 kilogramus smagas. Parasti tās izdodas piešmaukt makšķerējot nārsta lieguma laikā.

Pēc nārsta sezonas makšķernieki uz āķa tos izjust dabū ļoti reti. Pavasara licenzētās copes sezonas laikā Salacā tie ir divi-trīs gadījumi, kad uz spininga āķa turēti lielie ķeņķi. Pamatīgo izmēru dēļ tie vai nu atliec āķus, vai noraujas. Gadās arī, ka tie tiek aizcirsti. Pat aiz muguras vai astes aizcirstu lielo zivi izvilkt no upes straumes līdz šim nav izdevies. Turpretī mātītes, iespējams, nārsta vietas tuvumā uzturas līdz pat pavasarim.

Mute kā zivs tvērējorgāns

Vienkāršots ir makšķernieku uzskats, ka tas, vai zivs uz āķa uzķeras labi, vai sliktāk lielā mērā ir nejaušība.

Vispirms jāsaka, ka laši un taimiņi ir visai piesardzīgas zivis un tās ļoti labi pārredz upi un tās apkārtni. Ja vien upe nav pilna duļķaina ūdens, pavisam nemanāmam pie upes pieiet parastam ierindas makšķerniekam praktiski nav iespējams. Lasim redze ir laba, turklāt par izmaiņām krastmalā pastarpināti ziņo mazāko zivtiņu izturēšanās. Tāpēc patiesībā zivi paķert uz izbrīnu var tikai pāris pirmajos metienos. Pēc tiem jau sākas variācijas- pozicionāla spēle, kurā makšķerētājs lūko atrast īsto mānekļa spēles noti, bet zivs- nepaļauties provokācijām. Un veiksmes iespēja šajā spēlē ir tā, ka lašveidīgās zivis pēc rakstura ir visai impulsīvas. Tas arī viņas nodod. 

Bet makšķernieki kā dzīvas radības ļoti bieži ir nepamatoti augstprātīgi un līdz galam nenovērtē tādu momentu kā zivs grābienu. Parastais situācijas skaidrojums pēc nerealizētas copes ir „nebija labi uzķērusies.” Pareizāk būtu - „biju pārāk neuzmanīgs.”

Ja paskatās uzmanīgi, ir ļoti daudz veidu kā zivis uz āķa mēdz uzķerties. Aiz mutes kaktiņa, aiz paša žokļa gala, aiz mēles vai žaunu lokiem, no ārpuses vai nu aiz „bārdas” vai galvas sāniem. Dažreiz zivs māneklim brūk virsū tā, it kā gribētu pilnībā aprīt, citreiz tikai sit, bet neķer. Mute zvīņainajām ir vienīgais tvērējorgāns, cilvēkiem tādas ir rokas. Ja uz galda noliktu tasīti mēs varam pastumt, pagrūst, piespiest, apgāzt, pagriezt vai sasist, tad kāpēc lai zivs ar mānekli nevarētu spēt rīkoties līdzīgi?

Paraksts: 5 kilo lasene mušu tvērusi bija lasim neparasti pārliecinoši.

Šis taimiņu paps uzķēries klasiski - mutes kaktiņā.

Par klasisku šo āķa ieķeršanās vietu mēdz saukt tāpēc, ka tā norāda uz parasto zivs tvēriena notikumu secību. Zivs stāvējusi straumē, tad ieraudzījusi mānekli, tas saistījis uzmanību, jau gar purnu garām aizpeldējošo mušu zivs grābusi un pagriežoties lai atgrieztos izejas pozīcijā pati piecirtusies.

Šīs taimiņu mammas mušu tvērušas palecoties no lejas tai pakaļ, tāpēc āķis ieķēries purna galā.

Pilnīgi noteikti lasis mušu spēj pastumt, paspiest, pagrūst vai arī grābt. Parasti mēs kā notikušus apjēdzam vienīgi pēdējos. Bet cik bija piespiedieni un piegrūdieni? Saprotams, pilnīgi droši tos noteikt nevar, bet strādājot jūtīgi un ar iztēli šajā jomā, zivis atrast un izprovocēt iespējas tikai palielinās. Nevajag maitāt sev garastāvokli domājot, ka šodien zivis neķeras! Labāk lūkot skaidrot katru piesitienu lūkojot atšķirt zāles vai akmeņa šķērsli no zivs uzmanības izpausmes - tā ir daudz interesantāk.

Uz ko un kā zivs reaģē savā tuvumā

Par lašiem un taimiņiem runājot, mūsu ūdeņos tās ir zivis, kurām pieaugušā stadijā zivju pasaulē pretinieku vai sāncenšu nav. Lielas, agresīvas un spēcīgas tās iepeld no jūras. Upē tās galvenokārt slēpjas vai arī uzmeklē ar skābekli bagātās straumes, kurās pareizi pozīciju atrodot var ļoti labi ekonomēt spēkus.

Ja ūdens temperatūra ir pietiekami augsta, zivīm daudz vairāk spēka jāpatērē pārvarot lēnākos upju posmus nekā „sēžot” straumē. Tajā atsevišķās vietās zivs var nopozicionēties tā, ka straume pati to notur noteiktā pozīcijā. Lasis labprāt atpūšas vidēji dziļās straumēs ar asti it kā atspiežoties pret nelieliem akmeņiem vai citiem šķēršļiem. Turklāt straume nodrošina lielu elpojamā ūdens daudzuma apjomu. 

Analoģijās ar mūsu pasauli var teikt, ka cilvēks, kurš visu dienu skraidīs pa priekšpilsētām skaitot satiktos cilvēkus galu beigās būs noskrējies bez spēka un tik un tā saticis mazāk nekā otrs, kurš tanī pat laikā iznesis savu krēslu pilsētas centra krustojumā pie lielā universālveikala un laipni mājis ar galvu garāmgājējiem. 

Tā nu mūsu sapņu zivis sēž savās straumēs no tām automātiski izspiežot sapalus un citas straujo upju posmu zivis. Agresivitāte tām ir atbilstoša ieņemtajai pozīcijai un pašapziņa liela. Vienīgās konkurentes - līdakas un mežavimbas savus medību laukus izvēlas klusākās vietās, līdz ar to konkurence var būt tikai savstarpēja. Tas nu ir skaidrs, ka lielākās zivis ieņems labākās vietas - te izmēram nozīme ir. 

Pavasarī ir viens brīdis, kurš labi izskaidro lašveidīgo agresivitāti un tās izpausmes. Pieņemu, ka makšķernieka veiksme no tās atkarīga ļoti lielā mērā. Uz ķērienu vieglāk izprovocējama ir „svaiga” un netramdīta zivs. Un gluži pretēji - bieži vien lasis bedrē, kuru jau labu laiku „apstrādā” viens makšķernieks, jau pirmajos metienos pieķeras nupat pienākušajam, kura rīki un mānekļa vadīšanas taktika ir atšķirīga. 

Cik reizes Krievijā, Kolas pussalā, mānot lašus upē, zivs kampiens gadās pirmajā metienā pēc tam, kad garām aiztraukusies motorlaiva! Viens notikums sadusmo zivi tik ļoti, ka tā savas dusmas izgāž un nākamā - vai tas būtu cita veida māneklis, vai pirmā muša pēc motorlaivas sliedes. 

Te jāpiemin arī pavasara zivju migrācijas un abinieku mošanās laiks. Lielā skaitā migrējošās raudas, vimbas un teibas vai nārstojošās salakas lašveidīgo temperamentu var krietni atvēsināt. Masveida migrāciju brīdī upē zivju ir tik daudz, ka teritorijas un statusi zaudē savu ikdienas nozīmi. Zem ūdens situāciju šādā laikā varētu nosaukt kā massovoje bedstvije labā nozīmē. 

No mūsu pasaules paralēlēs varētu šo situāciju apzīmēt kā katra cilvēka komforta zonu. Attālums, par kuru tuvāk cenšamies nevienu pielaist, kādu cenšamies turēt visās dzīves situācijās. Un neskatoties uz to sabiedriskajā transportā vai masu pasākumos esam spiesti par to aizmirst, samierināties ar sajūtu, kad starp citiem iespiesti jūtamies „kā siļķes mucā.” Skaidrs, ka reālu situācijas novērtējumu un adekvātas individuālās reakcijas tādos brīžos gaidīt arī no cilvēkiem ir bezcerīgi.

Mušiņmakšķerēšanā lietotās metodes zivju piemānīšanai

Kas tad mušai dod X faktoru?

Lasis rudenī lēni kustās upes straumē. Tuvojas nārsts, jebkurā brīdī var uzrasties konkurenti, vai, gluži otrādi, sapņu mātīte. Situācija saspīlēta. Tad pēkšņi tieši virsū peld straumes nesta lapa - zivs instinktīvi kampj, tad nopurina to un turpina peldēt. Tādu situāciju esmu redzējis rudenī filmētajos materiālos. 

Šī situācijā vistriviālāk ļauj izprast vismaz vienu iemeslu kāpēc zivs uzraujas uz mušas. Tas ir kaut kas, kas peld gar purnu pareizā dziļumā. Kampiens, un no „lapas” atbrīvoties vairs nevar. Šinī situācijā mušas krāsai nozīmes nav, galvenais, lai tā būtu pareizā peldēšanas pozīcijā. Spilgti oranžā, kas tā uzbudina rudenī un ir labi pamanāma duļķainā ūdenī var nospēlēt ar gluži pretēju efektu dzidrā ūdenī, kas pilns saules gaismas.

Šis vīrs principā neatzīst klasiskās lašu mušas. Lašus viņš sekmīgi māna ar šādām Wooly Bugger smagajām variācijām un uzskata, ka lasim tā ir piemērotākā.

Lai arī varbūt zivs krāsas neizprot tieši tāpat kā mēs, tomēr fizikālais krāsu atšķirības izpratnes skaidrojums neapšaubāmi ir saistīts ar atstarotās gaismas viļņiem. Atšķirības atstarotajā gaismā zivis spēj noteikt ļoti labi. Tāpēc mušā ieliekot noteiktus krāsu akcentus tai var pievērst pastiprinātu zivs uzmanību.

Noteiktā dienā tas nozīmētu to, ka uz viena veida krāsu salikumu mušās zivis var reaģēt aktīvāk nekā uz citu. Cik lielā mērā nozīme ir sīkākajām detaļām mušās, nezinu, tomēr noteikti krāsa un mušas vadīšanas dziļums un taktika. Ja muša zivij pāri iet muguras spuras vai astes līmenī - zivs kļūt piesardzīga vai aizbēg. Ir svarīgi sākt zivi meklēt ar tuvākajiem metienu rādiusiem, ja vien vieta nav labi zināma un zivs apstāšanās vieta jau iepriekš atšifrēta. 

Trešais mušas kā provocētājas iedarbības līmenis bez pareizā padošanas līmeņa un krāsu akcentiem ir joslojums un materiālu kustīgums.

Skandināvu mušas ar garo spārnu, kas it kā imitējot strauta nēģus vai nēģu kāpurus, snake tipa mušas, tandēmi, marabū pielietojums dod mušām iespēju plīvot straumē saplokot un izplešoties straumes un vadīšanas kustību iespaidā. Muša pulsē, vijas un raustās, tas var izrādīties būtiski, sevišķi meklējot zivis lēnākās straumēs un dziļumos.

Joslojums, kuru var labi redzēt mušās ar Jungle cock vaigiem tiek pastiprināts arī mušas ķermenī un zem ūdens velkot rada ko līdzīgu zivs galvas kontūrai. Turklāt tai ir izteikts un agresīvs joslojums, kas atkal var panākt vajadzīgo zivs reakciju. 

Nonākot pie upes un ņemot vērā ūdens duļķainību, straumes stiprumu un temperatūru ir jāsaprot kuru faktoru kopumu izvēlēties. Lielas un pūkainas, vai mazas un tumšas mušas- variantu ir daudz un būtisks var izrādīties pat nebūtiskākais sīkums. 

Mušiņmakšķerēšanu sauc par nodarbi, kuru pilnībā apgūt nav iespējams nekad, var vienīgi vērot un mācīties no tā, ko mums saka priekšā daba. 

Zivis ir daudz līdzīgākas cilvēkiem, viņu sabiedrība balstīta uz nežēlīgākiem, bet godīgākiem principiem nekā mūsējā, tāpēc izturieties saudzīgi pret savu lomu un esiet pazemīgi upes un dabas tuvumā.

Raksts pirmo reizi publicēts aliens.lv iepriekšējā versijā 07.02.2008.

Makšķernieku piedzīvojumu attēlu galerija ŠEIT.

Etiķetes:{tortags,631,1}