Aliens

Nibiru. Jahve - Dievs vai Vells?

Jau kopš viduslaikiem Eiropas cilvēku gaišākos prātus nodarbinājusi doma par Vecās derības jūdu dievības personību, kuras tēlojums un darbība bībelē pavisam dīvainā kārtā konfliktē ar visvarenā, taisnīgā un visuresošā Dieva tēlu.

Raksturojums. Žīdu monoteiskais Dievs, ar kuru slēgta derība.

Radniecība. Nekur bībelē nav minēta Jahves sieva, vai kādi citi radagabali. Radinieku neesamība (izrādās tomēr - ziņu trūkums par tiem) atšķir Jahvi no citiem senajiem Austrumu dieviem, kuriem visiem tādi ir. Tomēr šādas tādas ziņas levīti nav spējuši izdeldēt no dienvidu Palestīnā 1975.g. uzietiem arheoloģiskajiem materiāliem, kuros ap 800.g.pmē. rakstītais vēsta par Jahves sievu - Ašēru: "Es svētīju jūs ar Jahvi, mūsu sargu, un ar viņa Ašēru."

Žīdu dieva vārds. Viņu nedrīkstēja saukt vārdā, bet gan uzrunāt par adonai – „mans kungs.” Šo vārdu lietoja helēnisma periodā, kā Jahves aizvietotājvārdu. Etimoloģiski tas līdzīgs Adonīsa vārdam.
Mūsdienu teologu aprindās šis vārds pazīstams kā tetragramatons ("četrburtis" tātad!) – YHWH. Patiesībā tas nav nekāds vārds, bet gan tāds kā izvairīgs epitets, kurš pamatojas uz senžīdu darbības vārdu "būt." Vārds nenozīmēja neko citu, kā tikai "dieva aktīvu izpausmi," un īstenībā tādējādi turpināja slēpt tā īsto vārdu. Šie 4 burti ir tik noslēpumaini, ka vēl līdz pat šai dienai mēs nezinām, kāda vēsturiska personība aiz tiem slēpusies. Laikā, kad V-X gs. ivritā tika ieviesti patskaņi, tad aiz katra līdzskaņa ierūmēja kādu patskani un vārds tapa izrunāts kā Jehova, latviski lietots kā Jahve vai pat latviskots kā Jāve.

Nedrīkstēšana saukt vārdā, iespējams, ir saistīta ar kādu senu okultisma principu, kad kalps, uzzinājis sava Kunga īsto vārdu, var kādā vīzē viņu izmantot un pakļaut. Interesanta ir vieta VD 2.Mozus grāmatā, kad Mozus prasa Dievam caur liesmojošo ērkšķu krūmu, kāds ir tā vārds. Dievs atbild pavisam izvairīgi: „Jūsu tēvu dievs, Ābrama dievs, Īzaka dievs, Jēkaba dievs.”

1753.gadā francūzis Žans Astruks izteicis domu, ka 1.Mozus grāmatas sarakstīšanā Mozus izmantojis divus senākus dokumentus: viens no tiem vēsts, ka dievišķais vārds JaHWeH - "kungs," ir lietots kopš Seta laika (1.Moz.4:26), turpretim otrā dokumentā teikts, ka šis vārds pirmoreiz atklājies Mozum (2.Moz.3:14 un 6:2). Pirms šī notikuma otrajā dokumentā ticis lietots vārds ElōHīM.

Tālāk jau K.H.Grafs un tā sekotājs Jūlijs Velhauzens savā teorijā izmantoja Astruka ideju par divām Mozus grāmatu (Toras) redakcijām jeb dokumentiem, kas parasti tiek saukti par Jehovistu vai Jahvistu (apzīmē ar "J") un Elohistu (apzīmē ar "E"). Pirmajā hipotētiskajā dokumentā tiek lietots "Jahves-Jehovas-Jāves" vārds, sākot jau ar Pirmo Mozus grāmatu (4:26). Otrajā hipotētiskajā dokumentā tas sākts lietot tikai ar Otro Mozus grāmatu (3:14). Pieņemts "J" datēt ar 850.g.pmē., bet "E" - ar 750.g.pmē. Un vēl tiek apgalvots, ka šo avotdokumentu galīga apvienošana notikusi pravieša Ezras laikā.

Jahves attēlojums. Urūkas valdnieks Gilgamešs pēc ilgiem klejojumiem nonācis paradīzes salā, kur dzīvojis dievu mīlulis Utnapaštims, lai no viņa iegūtu dzīvības zāli. Atpakaļceļā, kad varonis pārcēlies pāri upei, viens no dieviem, negribēdams, ka cilvēks tiek pie nemirstības, čūskas izskatā izniris no ūdens un izrāvis Gilgamešam no rokām dzīvības zāli. Varbūt tieši tādēļ daudzus gadsimtus kopš Ābrama laikiem jūdi iztēlojušies Jahvi čūskas veidā. Ar laiku priesteri, nikni apkarodami līdzīgus dievu attēlus, pasludināja šo simbolu par elkdievību un izskauda.
Nez, vai kaut kur tādi attēli ir saglabājušies un būtu aplūkojami?

Vai Jahve ir Dievs? VD Jahve ir netaisnīgs, bargs un viltīgs. Viņa darbi liecina par ļaunprātīgumu, netaisnīgumu, atriebīgumu, sīkumainību un nežēlību, bieži par prastu mantkārību. Viņa izredzētā tauta – žīdi, pārdzīvo dažādas likstas. Viņš tos soda vienā laidā: nevainīgus bērnus par vecāku kļūdām, nevainīgus iedzīvotājus par vadoņu grēkiem, pat teļus un citus lopus par saimnieku grēkiem.

Jahve ļoti neatbilst Dieva statusam, jo nestāv ārpus laika un telpas, nav visuresošs, visuzinošs un visuvarošs.
Jahve nezina, kur paslēpies Ādams Paradīzes dārzā. (1.Moz. 3:9)
Jahve nezina, vai Ādams apēdis ābolu. (1.Moz.3:11)

Kādā Ezras apokrifu grāmatā pravietis žīdu dievam vaicā par savu nākotni. Atbilde: „Zīmes, par kurām tu man jautā, visas es tev nevaru pavēstīt, un pateikt kaut ko pat tavu dzīvi Es arī nevaru, Es pats nezinu, kas tevi nākotnē gaida.”

Kad Jahve no Kaina negrib pieņemt upuri, Kains apvainojas. Dievs to neizprot un jautā par ko viņš apvainojies. (1.Moz. 4:6)
Tālāk, trakāk. Dievs nezina par Kaina pastrādāto brāļa Ābela slepkavību. (1.Moz. 4:9)
Dievs nezina arī ar ko nodarbosies viņa „dēli” nogājuši pie Zemes meitām. (1.Moz. 6:1,2,4)

No tā visa izskatās, ka šis dievs nepavisam nav viszinošs.

Kad Noāss, izglābies Plūdos, Ararata kalnā dedzina ziedokli, Jahve to saož. (1.Moz. 8:21). Vai vārds „saož” lietots pārnestā nozīmē? Bet būtībā, šeit jau vispār nav stāsts par Jahvi. Babiloņu „Eposā par Gilgamešu” attēlota tā pati aina. Tikai šeit darbojas daudz dievu, kas diskutē ar Plūdus izraisījušo Enlilu. Vēl līdzīga aina aprakstīta Enum Eliš. Tātad žīdu Jahve ir pielīdzināms jebkuram no daudzajiem senās Divupes dieviem.

Tālāk seko dīvainības ar derībām – vairākām, kuras Jahve slēdz ar Ābramu (1.Moz. 13:15, 15:15, 18), lai gan pavisam pietiktu ar vienu un āmen. „Dievam” nepieciešami aizvien jauni un jauni padevības un uzticības apliecinājumi. Nonāk pat līdz tam, ka Ābramam liek upurēt savu dēlu (1.Moz. 22:2), kas, par laimi, tomēr nenotiek. Šis dievēklis bez tik brutālas un nevajadzīgas pārbaudes pats nav spējīgs tikt skaidrībā par Ābrama uzticamību vai arī gluži otrādi - neuzticamību. Tas vairāk gan atgādina kāda jakudzas grupējuma rituālu nevis visvarenā Dieva gribu.

Slikti tā visa lieta ir arī ar Sodomas un Gomoras iznīcināšanu. "Dievs," lai gan spējīgs radīt Visumu, nav bijis spējīgs nedz paredzēt, nedz arī labot notikumu gaitu šais Kanaānas pilsētās. Nu nekādi šai bībeliskajā epizodē navar ieraudzīt patiesā Dieva radošo un saprātīgo garu. Iesākumā "dievs" uzzina, ka abās pilsētās ļaudis, maigi sakot, nav īsti labi (dupsē viens otru!?). Taču nav par uzzināto pārliecināts (!) un dodas turpu, lai pārbaudītu stāvokli uz vietas: „Es iešu un lūkošu, vai viņi ir darījuši pēc tās brēkšanas, kas aizsniegusi Mani, vai ne; to Es gribu uzzināt." (1.Moz. 18:21). Liekas, ka klātienē uzzināja gan - tiešām dupsē!

Šeit arī redzams, ka „dievs” nevalda pār laiku, jo viņa eņģeļiem visai steidzīgi jāizved Lāta ģimene no iznīcībai nolemtās pilsētas.

Nolemjot Izraēļa tautu iziešanai no Ēģiptes, Mozus ar sava dieva atbalstu stīvējas ar faraonu, kurš nevēlas jūdu aiziešanu. Tā vietā, lai, kā jau Augstākajam Saprātam piedienētu, šo operāciju novadītu Mīlestībā un Harmonijā, žīdu dievs izvēlas pavisam citu ceļu - konfrontāciju. Ēģiptiešiem tiek uzsūtītas visādas likstas (siseņu uzbrukums, neraža, tumsa utt.). Kad tas nelīdz, daudzcietušajā Ēģiptes zemē tiek nogalēti visi jaundzimušie – pat lopiņiem! Un tās taču ir tūkstošiem dzīvības! Vai jums vēl liekas, ka šeit ir darīšana ar Visuma valdnieku?

Tam, domājams, netic pat Ēģiptes faraons (!), jo ne jau velti viņš tik ilgstoši pretojas žīdu "dieva" gribai. Faraona burvji pat sacenšas savā mākslā ar Āronu, laikam taču domādami to pārspēt.

Par ko faraons uzskata Mozus aizbildni? Visdrīzāk par kādu parastu ierindas dievēkli, ar kādiem pilna toreizējā pasaule. Pašiem ēģiptiešiem ir tādi, uz kuru atbalstu, iespējams, cerējis arī pats faraons. Bez tam, faraonam jābūt pilnīgam bezprātim, lai pēc visām viņa likstām vēl sūtītu aizejošaiem jūdiem pakaļ savu armiju drošā nāvē (tiesa gan, par to trūkst jebkādu dokumentālu norāžu pašu ēģiptiešu hronikās).

Papildus tam, aizejot jūdi aplaupa ēģiptiešus, paņemot vērtslietas un drēbes. Iepējams, ka šeit gan varētu būt runa par pamatotu ekspropriāciju pēc 1917.g. lielinieku devīzes "Laupi salaupīto!", un  jūduprāt labumi izceļotājiem pienācās kā nopelnīti ilgos darba gados Ēģiptē.

Dievs jau gan var iesākt ar savām radībām ko vien vēlas, bet vai tomēr viņam ar savu rīcību nevajadzētu būt piemēram Cilvēka priekšā?

Tādejādi žīdu Dievs atrodas visai vājās pozīcijās kaut vai salīdzinot ar musulmaņu Allahu, par ko korānā teikts: „Ja viņš [Allahs] kaut ko nolēmis, tad tikai teic: lai notiek tā – un tā tas arī notiek” (2.sūra, 118.pants). Un nekādas armiju slīcināšanas, bērnu zūmēšanas vai siseņu migrācijas.

Tehnogēniskais Jahve. Visai interesanta ir Jahves nosliece uz dīvainu un spēcīgu aparātu būvi. Viņš Mozum Horeba (Sinaja) kalnā parāda kādu savu verķi un vēlas, lai pravietis tur lejā, pie cilvēkiem, uzbūvētu tādu pašu. Tas ir slavenais Derības šķirsts. Interesanti, kas gan tas varētu būt par „dievu,” kam svarīgi, lai žīdi n-tos gadus vazātos pa tuksnesi kopā ar šo dīvaino, bet ļoti spēcīgo un bīstamo ierīci!? Pa to laiku Šķirsts paspēj nogalināt lērumu ļaužu, un šie gadījumi Bībelē ir visai labi dokumentēti. Kāpēc Visuma Radītājam būtu vajadzīga šāda atrakcija? Varbūt saziņai, tātad šis "dievs" nevar bez valkī-talkī?

Jahve baidās no patogēniem mikrobiem? Jahve mēdz būt arī bailīgs. Kad viņš aicina Mozu pie sevis Sinaja kalnā, Jahve piekodina, lai neviens cits netuvotos viņa kalnam. Nepaklausīgos pieprasa nonāvēt nomētājot ar akmeņiem vai nošaujot ar bultām (2.Moz.19:12 un 19:21). Nez, no kā gan Dievam būtu bīties? Kamdēļ tiek novilkta robeža ap kalnu?

Varbūt vinš baidās no infekcijas, ko varētu atnest cilvēki? Varbūt tādēļ eksistē tik stingras pārģērbšanās un mazgāšanās normas priesteriem ieejot Svētajā teltī vai kādā citā reliģiskā objektā? Forši – Dievam karantīna!

Doma par karantīnu nemaz vairs neliekas tik neiespējama, ja izlasa to, kā priesteriem pilnīgi noliegts nemazgātiem ieiet Svētajā teltī. Līdz pat nāves draudiem (3.Moz.16:2). Pretrunas gan te ir daudz: no vienas puses Mozus nekad nav redzējis savu šefu sejā, tātad nonācis tuvā kontaktā, bet no priesteriem prasa pilnīgu higēnisko normu ievērošanu. Kāpēc?

Jahve lido raķetē. Bet kalnā trešās dienas rītā Jahve nolaižas efektīgi – ar troksni, dūmiem un zemes drebēšanu (2.Moz.19:16 un tālāk). Kā gan nesaskatīt līdzību ar kosmosa kuģa nosēšanos?
Jahve lido raķetē arī slavenajā epizodē no Ecekiēla grāmatas.

Mantkārīgais Jahve. Pēc instruktāžas Sinaja kalnā Jahve demonstrē kādu savu pavisam dīvainu un Dievam nevajadzīgu īpašību – mantkārību! Pēc epizodes ar zelta vērša pielūgšanu Jahve ir „vīlies” savos žīdos un paziņo, ka gājiena priekšā neviens vairs neies un ceļu nerādīs. Tad mazliet apdomājās un pārdomāja – par savāktām zeltlietām viņš tomēr būtu gatavs iet! Nu, johaidī! Tāds riktīgs austrumu tirgus gājiens ar promiešanu un atgriešanos (es pats Marokā tā esmu pircis paklāju!). Un pasakiet man lūdzu, ko gan Dievs varētu iesākt ar tiem spīdīgajiem karuļiem?

Kad ceļā uz Apsolīto zemi Mozus jūdi izkauj tautas, viņu rokās nonāk daudz laupījuma. Jahve labprāt savāc noteiktu mantas daļu. Tie nav tikai atsevišķi citāti, bet gan sistēma – „dievam” nepieciešami dārgakmeņi, juvelierizstrādājumi, cēlmetāli, smalki audumi un pat roņādas!!! Nu šitais ir īpaši labs! Vai nav kaut kur Bībelē kas minēts arī par ūdeļu, sabuļu vai vismaz trušu ādām? Kā nekā, mājās gaida Lilita... vai, atvainojiet - Ašēra! 

      "Ja tu būtu mana brūte, es tev trusīš' kažok' šūtu,
        Mīlu tevi, mīlu tevi, mīlu rītā vakarā..."  - tā mums dungo "Trīs no Pārdaugavas." Mazliet aizdziedājos, turpināsim...

Jahve prasa clvēku upurus. Ar materiālām vērtībām ir par maz – Jahvem nepieciešami cilvēku upuri! - „un cilvēku dvēseļu bija sešpadsmit tūkstoši, bet viņu novēlamā daļa Tam Kungam bija trīsdesmit divas dvēseles” (4.Moz.31:40). Kamdēļ Visvarenajam kas tāds būtu vajadzīgs?

Jahves varmācīgā un slepkavnieciskā daba. Visai bieži Bībeles VD aprakstīti pilsētu un veselu tautu iznīcināšanas gadījumi. Tas, kas iedvesmo Izraēļa bērnus uz varmācību, nav neviens cits kā pats Jahve. Cīņā ar amaliķiešiem Jahve aicina tos izdeldēt no zemes virsas tā, lai pat atmiņas nepaliktu. Nav diez ko jauki.

Jahve sūta savu eņģeli, lai padzītu hetus, amoriešus, jebusiešus, kanaāniešus u.c. (2.Moz.33:2), kuri tur dzīvojuši jau visai sen un žīdiem neko sliktu nav nodarījuši. Mozus vadībā izkāva midiāniešus: „Un tie izgāja pret Midiānu, kā Tas Kungs to bija Mozum pavēlējis, un viņi nokāva ikvienu vīriešu kārtas pretinieku” kā arī visas sievietes, kas nebija jaunavas (4.Moz.31:7 un tālāk).

Piektajā Mozus grāmatā visai plaši aprakstītas „nepareizo” dievu tautu apslaktēšanas.

Viendievība? Bez tam Jahve ir dikti greizsirdīgs, jo „tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā” (2.Moz.20:3). Ahā! Izmuldējies gan!? Tātad ir arī tomēr vēl citi Dievi! Protams – Marduks Bābelē, Bāls Libānā, un tie ir tikai daži. Jahve prasa pilnīgu pakļaušanos un negrib ciest no konkurences.

Iekšpolitika. Savu „izredzēto tautu” Jahve arī „audzina” pamatīgi. Laulības pārkāpējus – nogalināt, ja esi uzkāpis uz savas vēl visai foršās sievasmātes – nogalināt, homoseksuāļus – nogalināt, burvjus un garu saucējus – nogalināt (3.Moz.20:10 un tālāk). Mazākā necienīgā runa pret Jahvi – un Tevi nomētās ar akmeņiem (3.Moz.24:13). Nu labi, ka es šito rakstu ziemā, kad mums te visi akmeņi piesaluši!

Tāpat jānogalina tie un tās, kas kopojas ar dzīvniekiem un lopiņi arī jānokauj (3.Moz.18:30 un tālāk, kā arī 20:15 un tālāk).

Kad sacēlās levīti – 250 vīri, tie tika nogalēti ar Dieva uguni bez mazākās šaubīšanās (4.Moz.16:35).
Jahve izraēļiem lika turēt vergus. Vergi nebija nekādi cilvēki.

Jahves personība. Tā ir visai pretrunīga. Te Bībelē teikts, ka Mozus svētajā teltī diskutējis ar to kā ar draugu (2.Moz.33:2), te atkal tai pašā uzsvērts, ka Dieva seju nevar skatīt un palikt dzīvs (2.Moz.33:18-20). Šīs pašas 33.nodaļas 23.pants ir pavisam tiešs – „Un, kad Es pacelšu Savu roku, tu Mani redzēsi no muguras, bet Mans vaigs nebūs redzams." Interesanti, ka tas pats apgalvots „Eposā par Gilgamešu”: „Kas ielūkosies dieviem sejā, tam jāmirst.”

Jahve – Sātans? Šāds viedoklis patāv. Un patiesi, VD raksturojums vairāk piestāvētu pašam elles pavēlniekam nevis Dievam. Varbūt Jahve ir tas īstais uz Zemes nomestais eņģelis?

Gnostiskie pirmkristieši par to visu kaut ko ir zinājuši. Vai gan citādi vismistiskākajā JD grāmatā – "Jāņa apokalipsē" būtu teikts kaut kas tāds: „Es zinu tavus grūtumus un nabadzību, bet tu esi bagāts, un ka tevi zaimo tie, kas saucas par jūdiem un nav tādi, bet ir sātana sinagoga” (Atkl.2:9).

Vai arī: „Redzi, Es došu tev no sātana sinagogas, kas saucas par jūdiem un nav tādi, bet melo; redzi, Es darīšu, ka viņi nāks, metīsies pie tavām kājām un atzīs, ka Es esmu tevi mīlējis.”

Un tagad vislabākais. Dialogā ar jūdiem Eļļas kalnā Jēzus saka: „Jūs esat no sava tēva - velna, un jums gribas piepildīt sava tēva kārības. Viņš no paša sākuma ir bijis slepkava un nestāv patiesībā, jo patiesības nav viņā. Melus runādams, viņš runā pēc savas dabas, jo viņš ir melis un melu tēvs” (Jāņa ev., 8:41).

Tātad JD nepārprotami liecina, ka Jahve nav nekāds Dievs un jūdi, tam ticēdami, gājuši maldus ceļus. Tomēr, ja jau tā būtu, tad vai no kristiešu puses nav nelāgi turēties pie Vecās derības?
Ek, bībele, bībele... Nekonsekvence un murgainība - tas ir Tavs vārds!

Secinājumi. No VD lasīšanas var izdarīt tikai vienu secinājumu: VD mums attēlo „dievu,” kas kļūdās, maldās, izjūt nožēlu, dusmas, sarūgtinājumu. Viņš ir spējīgs izraisīt šausmīgas kataklizmas, vadīt tautu izslepkavošanas, taču nevalda pār laiku. Viss tas nekādi neatbilst mūsu uzskatam par Radītāju, kas valda pār Visumu. Viņš visu laiku kaut ko meklē, jo daudz ko nezina un par daudz ko nav pārliecināts. Izraugot savu izredzēti tautu, viņš no tās gaida tikai vienu: ar jūdu rokām iekarot plašus apgabalus, iegūt kontroli pār cilvēkiem, zemēm un dabas resursiem.

Hipotēzes

Orākulu šifrogramma. Katrs senās pasaules orākulu centrs esot ticis atzīmēts ar savu burtu, kurus visus kopā saliekot sanākot - JEHUOVAO, gandrīz vai žīdu dieva vārds. E burts bijis dots Delfiem.
Jahve - Atnācējs. Šis tēls nav bijis nekas cits kā paralēlās pasaules kāda no radībām, kas mūsu fiziskajā pasaulē centies selekcionēt sev akli pakļāvīgu ļaužu grupu, ar kuras palīdzību tikt pie šejienes resursiem un ietekmes.

Attēlā: XVIII gs.gravīra. Mozus pie Derības šķirsta.

Pirmo reizi publicēts: 06.09.2008 Aliens.lv iepriekšējā versijā