Aliens

Golems. SADARBĪBA vai CĪŅA?

1983.gadā, vecajā Lorenca villā Altenbergā, Austrijā, televīzijas kameru priekšā, notiek saruna starp diviem kungiem – dzīvnieku pētnieku Konrādu Lorencu un filozofu Karlu Poperu. Kā sarunas organizētājs piedalās Kreucers.

Tie, kas šos kungus zin, uzreiz sarosās – citi uz promiešanu, citi uz palikšanu. Tie, kas nezin, drīkst mazliet uzkavēties. Ja runas kļūst augstas pārlieku, drīkst pārslēgt kanālus.

Popers piesaka tematu: „Vislabākās līdz šim esošās pasaules grūtajā ceļā uz vēl labākām pasaulēm.”

Popers droši vien paredzēja, ka „sociālisms būs grūts un piepūles pilns ceļs no kapitālisma uz kapitālismu.”

Kreucers: „... saruna pie kamīna starp diviem seniem draugiem... Runa, protams, ir par evolūciju, Darvina teoriju. Gribu norādīt uz pamatproblēmu, kura visiem nopietni ņemamiem pētniekiem izvirzās priekšplānā: ortoģenēzes problēma, jautājums, kāpēc evolūcija ir noteiktā virzienā vērsta, kā arī, kā izskaidrojams evolūcijas temps. Ja evolūcija būtu izskaidrojama vienkārši tikai kā nejaušības, mutāciju un izlases rezultāts, tad būtu nepieciešami nevis četri miljardi gadu, bet gan simtiem miljardu gadu, lai rastos patlaban Zemi apdzīvojošās radības.”

Lorencs: „Fakts ir tāds, ka kopumā evolūcija virzās augšup... nav noliedzams, ka devona laikmeta haizivis ir augstākas dzīvās būtnes par kembrija perioda trilobītiem. Bet to, kas tieši ir kreatīvais, mēs nezinām.

Ilgus gadus milzīgā, izmisīgā pesimismā ticēju, gluži kā Žaks Mono, ka visa pamatā ir tīrā nejaušība. Taču tā nav tiesa, tas tā nav jau molekulārajās norisēs. Manfreds Eigens, matemātiķis, saka, ka jau molekulārajā jomā norisinās kaut kas tāds, kurā ir virzības jēga. Kopumā tas ir vērsts augšup, taču atsevišķajā visu nosaka nejaušība.”

Popers: „ Dzīvība meklē labāku pasauli.”

Lorencs: „Tas ir aplami, ja tiek teikts, ka dzīvība stulbi visapkārt izmēģinās un tomēr iet augšup... organismā rodas arvien pilnīgāks apkārtējās pasaules tēls, un tas rodas aktīvas izmēģināšanas procesā... Dzīvība kaut ko uzsāk, tā riskē ar kaut ko.
Tas ir viens no procesiem, kas padara evolūciju tik ātru, citādi, kā to apliecina radiologi, mums nepietiktu ar dažiem miljardiem gadu.”

Popers: „Dzīvība cer, dzīvība strādā, it kā būtu cerība atrast labāku pasauli, labāku ekoloģisko nišu.”

Austrijā, Lorenca villā filosofu kungi runāja par „Lamarka demonu” kurš nodrošina attīstību „uz augšu.”
Runāja par elan vital – dzīvības spēku, kurš darbojas šūnās.
Runāja par downward causation ideju, kad kaut kas iedarbojas „no augšas.”

Pirms „Sugu izcelšanās” pats Darvins arī sev bija vaicājis – no kurienes vispār dzīvībai tieksme attīstīties? Un pats sev bija atbildējis – no Dieva.

Grāmatā „Sugu izcelšanās” Darvins šo jautājumu vairs neuzdod. Darvina Evolūcijas Teorija māca citādi: ir nejaušas mutācijas, cīņa par eksistenci un dabīgā izlase. Tas arī nodrošina virzītu attīstību.

Tagad ir zināms, ka vairums mutāciju ir kaitīgas – Černobiļas tuvumā dzīvokļi dārgāki nekļūst.

Ir aprēķināts, ka nejaušas (darvinistiskās) mutācijas notiek vienā no 10 miljoniem gēnu. Tik retu mutāciju rezultatā esošās sugas sarasties nevar, 4,5 miljardi Zemes gadu par maz.

Imūnreakcijās mutācijas notiek vidēji vienā no 1000 gēniem. Tātad imūnreakcijās mutācijas nav nejaušas. To pirmais atklāja Edvards Stīls 80–to gadu sākumā, jauns zinātnieks, kurš strādāja Kanādā pie darvinista, Nob. prēm. Laureāta Pītera Medavara.

Atklātā fakta neatbilstība darvinisma nejaušībām tā sanikno Pīteru Medavaru - laboratorijas vadītāju, ka Stīls ne tikai tiek padzīts no darba, bet Medavars viņam vispār aizliedz nodarboties ar zinātni.

Pats Medavars atkārto Stīla eksperimentu, un arī atklāj to pašu, – imūnreakcijās gēnu mutāciju frekvence ir 1:1000. Tomēr vecais buks, neraugoties uz eksperimentiem, nevar atteikties no darvinistiskā pieņēmuma – mutācijas ir nejaušas. Pretējo viedokli viņš nosauc par „intelektuāli nepilnvērtīgu koncepciju.”

Stīls spiests aizbraukt uz Austrāliju, kur darbu Universitātē dabū, tikai pateicoties Popera ieteikuma vēstulei. Kanādas darvinisti pasaules otrajā malā nespēj to aizkavēt.

Pāris gadus vēlāk to pašu, ko Edvards Stīls, atklāj Eiropā strādājošs japānis Tonegava: Filozofu kungiem un Stīlam bij taisnība - imūnreakcijās mutācijas nav nejaušas.

Par Stīlu vēlāk startējušais Tonegava saņem Nobela prēmiju, bet Edvards Stīls, kuram prēmija būtu atbilstoša vairāk, Austrālijā izdod grāmatu, kurā detaļās apraksta to, ko filozofu kungi sauktu par „šūnu domāšanu.” Proti, imūnreakcijās gēni nepārveidojas nejaušu „kļūdu – meklējumu” ceļā. Jauni gēni tiek būvēti no veco fragmentiem, mērķtiecīgi. Ir trīs veidu DNS bloki, no kuriem tiek vaidoti jaunie gēni. Ne nejauši, kā darvinismā, bet noteiktās proporcijās, kā nomoģenēzē.

Konrāds Lorencs pie kamīna teica: „Ilgus gadus milzīgā, izmisīgā pesimismā ticēju, ka visa pamatā ir nejaušība.”
Tāpat jaunībā bija ticējis par „Darvina buldogu” iesauktais Tomass Hakslijs. Jau Darvina dzīves laikā viņš pateicis slaveno frāzi – asu kā čekists : „Darvins vai Mozus – trešais nav dots.”

Droši vien arī šodien daudzi izmisīgi turās pie darvinisma tāpēc, ka „trešais nav dots," bet Mozus nav mūsējais.

Trešais ir dots – tā ir gēnu horizontālā pārnese.

Ir dots arī ceturtais – gēnu sakarīga atbildes reakcija uz iebrucējiem imūnreakcijās.

Hakslijs to uzzināt nepaguva, toties vēlāk, šķiet, bija noklīdis ceļā no darvinisma uz Mozu: „Vienīgais, kas mierina manu pesimismu un liecina par pasauļu Radītāju ir iespēja baudīt teātri un mūziku. Tikai neredzu, ar ko mūzika varētu būt noderīga cīņā par eksistenci.”

Es arī neredzu. Varbūt mūzika ir noderīga sadarbībā par eksistenci?

Pirmo reizi publicēts 22.04.2010. Aliens.lv iepriekšējā versijā.