Aliens

Alternatīvā vai aplamā vēsture?

2008.gadā es nopirku Dž. Duglasa Kenjona grāmatu „Aizliegtā vēsture.” Grāmatā apkopotas vairāku autoru rakstītas esejas par alternatīvās vēstures jautājumiem, kuras tie daudzu gadu laikā bija publicējuši minētās grāmatas autora rediģētajā žurnālā "Atlantis Rising." Grāmatā iezīmējas divas pamatidejas. Pirmkārt, pasaules vēsturi veidojušas globāla mēroga cikliski atkārtojošās katastrofas, kas iznīcinājušas augsti attīstītu civilizāciju. Atmiņas par šīm katastrofām saglabājušās, piemēram, daudzu tautu mītos par milzīgiem plūdiem. Otrkārt, civilizācijas sākotne ir atbīdāma daudz tālākā senatnē, nekā to postulē akadēmiskā zinātne. Šī zudusī kultūra, kas, kā uzskata britu rakstnieks Greiems Henkoks, bijusi augsti attīstīta un tehnoloģiski kompetenta, gājusi bojā globālā katastrofā pirms 12 000 gadiem. Šo grāmatu es vēl arvien mēdzu pāršķirstīt, taču tagad jau ar nedaudz kritiskāku aci.

Protams, diezgan daudz vietas grāmatā ir atvēlēts Atlantīdas jautājumam. Viens no kaismīgākajiem Atlantīdas aizstāvjiem ir Frenks Džozefs. Atlantīdas jautājuma pētniecības vēsturei ir veltīta viņa eseja „Atlantoloģija psihiski slimu vai iedvesmas pārņemtu cilvēku nodarbe?” Turpmāk gribu vērst jūsu uzmanību uz vairākām aplamībām Frenka Džozefa rakstā.

Savu apskatu Atlantīdas pētniecības vēsturē autors sāk ar Solonu, kurš VI gs. beigās pmē. apmeklējis Saīsas pilsētu Nīlas deltā, Ēģiptē un tur no Neitas priesteriem dzirdējis stāstu par Atlantīdu. Pierādījumu tam gan nav itin nekādu.

Tālāk Frenks Džozefs min Statiju Sebosu, grieķu ģeogrāfu (Frenkam Džozefam nav taisnība, Statijs Seboss bija seno romiešu ģeogrāfs) un nosauc viņu par Platona laikabiedru, kuru, sakarā ar viņa Atlantīdas aprakstu, esot pieminējis Plīnijs vecākais. Frenks Džozefs vai nu kļūdījies vai apzināti sagrozījis faktus, jo citur atradu, ka Statijs Seboss darbojies ap 100.g.pmē. Viņa izteikums, ka tas 40 dienas burājis no Gorgades līdz Hesperīdām, bija izraisījis daudzu pētnieku, īpaši Endrū Kolinsa interesi. Šodien ir grūti lokalizēt Gorgadu salu atrašanās vietu. Ir pieņēmums, ka Gorgades vai Gorgonu salas identificējamas ar Zaļā Raga (Cape Verde) salām, kas atrodas pie Senegālas krastiem Rietumāfrikā. Hesperīdas seno grieķu kosmogrāfijā atradās vistālāk rietumos un tas dažam labam ir ļāvis uzskatīt, ka Statijs Seboss aprakstījis ceļojumu, no Āfrikas uz „Rietumindiju.” Vēl Hesperīdas tiek identificētas ar Kanāriju vai Azoru salām. Tomēr tās ir tikai spekulācijas.

Vai Statijs Seboss, no kura darbiem līdz mūsdienām saglabājušies tikai Plīnija Vecākā citētie fragmenti, pieminējis arī Atlantīdu, nemaz nerunājot par detalizētu šās mītiskās salas aprakstu, nezinu. Zinu tikai to, ka viņa izteikumu par ceļojumu, no Gorgades uz Hesperīdu daži Atlantīdas pētnieki uztver kā atsauci uz šī hipotētiskā zudušā kontinenta eksistenci un to citē kā vienu no netiešajiem tā pastāvēšanas literārajiem pierādījumiem. Piemēram, Kolinss savā grāmatā „Gatway to Atlantis” Hesperīdas novieto Karību jūrā. Lai kā pūlējos, bet man neizdevās internetā atrast kaut ko vairāk par Statiju Sebosu.

Cits, "Aizliegtajā vēsturē" publicētajā F.Džozefa esejā izteikts sensacionāls apgalvojums vēstī, ka Milētas Dionīsijs, kurš savas rokas protēzes dēļ saukts par „Ādas roku,” vēl pirms Platona, ap 550.g.pmē. esot uzrakstījis darbu „Ceļojums uz Atlantīdu.” Dionīsija manuskripts ticis uziets rakstnieka un vēsturnieka Pjēra Benuā personiskajos dokumentos. Diemžēl tas pazudis, kad pēc Benuā nāves to sākuši izmantot restauratori un dažādi interesanti.

Meklējot, ko par šo grieķu autoru raksta citi, uzgāju Atlantīdai veltītu interneta enciklopēdiju antlantipedia.ie. Tajā uzzinām, ka Milētas Dionisījs, saukts arī par Skitobrahionu, dzīvojis II gs.pmē. vidū un sarakstījis grāmatu „Argonautika” (Patiesībā poēmu „Aronautika” uzrakstīja III gs.pmē. dzīvojošais Rodas Apollonijs). No Milētas Dionīsija darba Sicīlijas Diodors smēlies informāciju par amazoņu un atlantu karu.

Tomēr, ieskatoties ticamākos avotos, uzzinām, ka Miletas Dionīsijs dzīvojis V gs. pmē., iespējams, pirms Platona. Viņš bija grieķu vēsturnieks, kurš joniešu dialektā uzrakstījis grāmatu par Persijas vēsturi, sākot ar Dārija I nāvi. Taču Frenka Džozefa pieminētais manuskripts “Ceļojums uz Atlantīdu” nav atrodams Miletas Dionīsija darbu sarakstā. Neviens antīkais autors nav atsaucies uz šo it kā nozaudēto avotu, to nepiemin ne Miletas Dionīsija laikabiedri, ne viņa pēcteči tuvāko simts gadu laikā.

Nav iedomājams, ka Platons nebūtu atsaucies uz Milētas Dionīsija darbu savos dialogos “Tīmejs” un “Kritijs,” kuros viņš stāsta par Atlantīdu. Bet tā nav un līdz ar to var teikt, ka Frenka Džozefa rakstītais par nozaudēto Milētas Dionisija manuskriptu par Atlantīdu ir tikai moderns mīts. Es pats biju šokā, atklājot šādas faktu kļūdas, tikai negribēju atzīt, ka alternatīvas vēstures laukā ir maz nopietnu pētnieku, toties esošie ir cilvēki ar milzīgām, nepamatotām pretenzijām būt tiem vienīgajiem, kam izdevies atklāt „patieso cilvēces vēsturi”, ko oficiālie vēsturnieki, kas kalpo varai un naudai ļaunprātīgi noslēpuši no pārējās sabiedrības. Varat man pārmest uzskatu maiņu un teikt, ka esmu pārgājis ierakumu pretējā pusē. Tā nebūt nav. Joprojām turpinu interesēties par alternatīvas vēstures jautājumiem, taču mani vairāk interesē fakti, kaut netieši, taču ticami un kritiku izturoši literāri un arheoloģiski pierādījumi. Ezotēriskās liecības es neuzskatu par netiešajiem pierādījumiem, ko vajadzētu ņemt vērā.

Attēls: blogspot.com