Aliens

Golems. Arī hipotēze

NASA: „Mūsu hipotēzēm tik daudz pierādījumu, ka tās jāuzskata par faktiem.”

Nu ja tā, tad te būs vēl fakti:
Pirms asteroīda krišanas virs Zemes valdīja subtropu klimats, arī uz poliem. Par to liecina dzīvnieku un augu atliekas. Eiropā dzīvo pērtiķi, ziloņi, nilzirgi. Polārajos rajonos lielos daudzumos apraktas palmu lapas, augļu koki, tropiskie jūras vēžveidīgie, koraļļu rifi un subtropu augi.
Bija ļoti silts, no Zemes cēlās migla, nebija redzama ne Saule, ne varavīksne. Zemes magnētiskā lauka spriegums pēdējos 1400 gados samazinājies uz pusi (ekstrapolācija no pēdējiem 150 gadiem). Tajā laikā magn.laukam vajadzēja būt ļoti spēcīgam – kopā ar tvaiku atmosfēru (aizsargā no ultravioletā staroj.) tas aizsargāja no kosmiskajiem stariem, to izsauktām mutācijām un novecošanās. Dzīvnieki bija lieli. Ķīnā ir atrastas gigantisku trilobītu (plakani tārpi) fosīlijas. Cilvēku (hominīdu?) bija maz, tie turējās atstatu no lielajiem plēsējiem. Teritoriālos apgabalus, kur mita plēsēji, tagad dēvē par laika periodiem – ērām.

Pārmaiņas notika pēkšņi? Pirms kādiem desmit gadiem, dzīvodams pie Lielupes, kādu nedēļu vēroju Heila – Bopa komētu pie nakts debesīm. Noass arī varbūt būs ko līdzīgu vērojis, un izdomājis – komēta nāk – jātaisa kuģis.
Vienu no lielo asteroīdu krāteriem 1905.g. Arizonā atrada inženieris un uzņēmējs Daniels Bērindžers. Krātera platums 1200 metru, dziļums – 180 metru. Šodien uz Zemes ir atrasti 120 lielie triecienkāteri, to skaits ik gadus palielinās. Cilvēkiem grūti pamanīt tieši vislielākos – neticamo izmēru dēļ. Piemēram, pirms 700 miljoniem gadu (pēc ģeologu domām) Karēlijā nokritis milzu akmens vai ledus gabals, radīdams krāteri 120 km. diametrā. Pirms 40 miljoniem gadu rajonam pārgājis ledājs, nobīdot pus kilometru biezo izmešu slāni. Tagad tur ir Janis Jarvi jeb Zaķu ezers. Ezera salu iežus pat nespecialists var atšķirt no gaišajiem krasta iežiem – salu ieži ir brūni, it kā apdedzināti.

Statistika liecina, ka krītošo šausmu lielums precīzi atbilst fraktāļu likumsakarībām – divreiz lielāks akmens nokritīs četrreiz retāk. Kurš no viņiem sagrāva pasauli?
Apmēram pirms 65 miljoniem gadu vienu kilometru liels debesu pārbaudījums gāzās zemē ar ātrumu 10 kilometri sekundē. Trāpīja daļēji jūrā, daļēji pa Jukatanas pussalas galu tagdējās Hiksolupas pilsētas tuvumā. Krāteri atpazina 1922.gadā, tā diametrs – 300 kilometri.
Kādas ir šādas debesu dāvanas sekas? Atbrīvotā enrģija ir lielāka par daudziem kodolsprādzieniem, kopā ņemtiem. Vētras, cunami, putekļi, aukstums un tumsa, vulkanisms, skābie lieti un ugunsgrēki planētas mērogā, zemestrīces, kontinentu dreifa sākums (zemes dalīšanās) un jaunu kalnu grēdu pacelšanās Zemes pamata plātņu kustības dēļ.

Vai ir kādi pierādījumi tam, ka sekas bij globālas? Ir gan. Nobeļa prēmijas laureāts Luiss Alvaress atradis ļoti reta metāla irīdija slāni visapkārt zemeslodei noteiktā dziļumā. Irīdija saturs zemes garozā visur ir apmēram 0,003 daļas un miljardu. Šajā slānī ir 500 daļas uz miljardu. Irīdjs ir meteorītu sastāvdaļa. Datormodelēšana ir pierādījusi, ka akmens, kas izveidotu krāteri 150 km diametrā, paceltu putekļu slāni atmosfēras augšējos slāņos, pārtrauktu fotosintēzi uz daudziem gadiem, un pazeminātu temperatūru līdz mīnus 108 grādiem. Te ari ir atbilde „mamutu problēmai,” kuru neprata atrisināt ne Čārlzs Laiels, ne Darvins.
Popliteratūrā parasti piemin vienu Jamalas pussalā atrastu mamutēnu, kuru labprāt grauzuši suņi. Patiesībā Ziemeļsibīrijā un Aļaskā ir vienlaicīgi gājuši bojā miljoni mamutu, kuriem sasalumā labi saglabajušies audi un apmatojums. To kuņģī un dažreiz mutē ir saglabājusies nesagremota barība. Acu audi, asinsķermenīši un citas šūnas nav zaudējušas ūdeni – tas liecina par strauju sasalšanu. Laiels to skaidroja tā, ka mamuti, peldoties, ierauti aukstā straumē. Darvins atzina, ka neredz tam nekādu izskaidrojumu. Pēkšņās temperatūras maiņas varēja paraut sev līdzi arī aukstasiņu dzivniekus dinozaurus.

Labi, kodolziema un izmiršana, bet kāpēc mums plūdi? Tāpēc, ka ir lietišķie pierādījumi, kurus nekā citādi izskaidrot nevar. Pirmkārt – dzīvnieku fosīlijas.
Šodien fosīlijas masveidā neveidojas, izņemot nenozīmīgus gadījumus (kalnu un upju stāvkrastu nobukumi, vulkāniskie pelni u.tml.). Lai veidotos fosīlijas, jāpārtrauc skābekļa pieplūde, pretējā gadījumā organisms sapūst.
Tomēr Beļģijā ir atrasti demitiem tūkstošu dinozauru kauli un pat veseli skeleti trīsdesmit metru biezā slānī.
Ķīnas kalnos 4000 m augstumā vienuviet atrasts 70 000 dinozauru atlieku.
Losandželosas tuvumā desmitiem tūkstošu visdažādāko sugu dzīvnieku no dažādām klimatiskajām joslām (!) un ērām(!).
Kalifornijā atrastas vairāk kā miljardu liela zivju bara fosilas atliekas, kas klāj desmit kvadrātkilometru lielu laukumu. Izvijušies, saliektie ķermeņi (ir fotoattēls) neliecina par lēnu un pakāpenisku nogulsnēšanos pēc dabīgās nāves.

Tikai ar plūdu radītiem saskalojumiem un apbērumiem var izskaidrot šādas fosīliju kapsētas. Tas pats attiecas uz augiem: Augu fosīlijas.
Kokiem un zālei nogusnējoties purvā, veidojas kūdra un brūnogles, skābais ūdens neļauj sapūt (uz sauszemes sapūst). Bet tā nekad neveidojas akmeņogles. Laboratorijā akmenogli no koka var iegūt dažu stundu laikā, ar attiecīgu temperatūru un spiedienu (atsauce uz žurnālu Sedimentary Geology, vol.169, 2004.g.), bet nekur pasaulē nav tādu purvu, kuru apakšējā slānī būtu akmeņogles.
Ir gan akmeņogļu slāņi, veidoti no augiem, kas purvos neaug. Ogļu slāņos ir jūras organismu atliekas, tie purvos nedzīvo.
Pārkmeņojušies koki skaidri norāda uz pēkšņu un katastrofisku notikumu. Koki ir izrauti ar visām saknēm, aplauztiem zariem. Dažreiz tie stāvus, dažreiz uz leju ar galotni stiepjas cauri vairākiem akmeņogļu slāņiem (ir fotogrāfija). Tas liecina par koku vienlaicīgu sanesumu un apbēršanu, citādi būtu sapuvuši. Nogulsnējumu struktūra liecina par turbulentiem ūdeņiem.

Tā ir vēl viena hipotēze, neviens no mumsim tur klāt nav bijis. Bet, ja ir „viens likums, viena taisnība visiem,’’ tad arī „mūsu hipotēzēm ir tik daudz pierādījumu, ka "tās jāuzskata par faktiem.”

Konspektēts no:
M.Sc. Ben Hobrink „Radīšanas liecības.’’
Huse, M. Scott „Evolūcija zem mikroskopa.”
Staņislavs Ziguņenko „Slepkavas no Kosmosa.”
Autori atsaucas uz desmitiem citu autoru, visvairāk uz Dillow, J.C. The Waters Above.

Pirmo reizi publicēts 06.02.2010. iepriekšējā Aliens.lv versijā.