Aliens

Golems. Zemledus makšķerēšana

„Ņem savu zizli un met to Vāravam priekšā, un tas taps par čūsku... un Ārons nometa savu zizli, un tas tapa par čūsku.”
„... pacel to zizli pār ūdeņiem, un tie pārvērtīsies par asinīm... Ārons tā darīja, un ūdeņi pārvērtās par asinīm..."
„... liec vardēm nākt pār Ēģiptes zemi... un Ārons izstiepa roku, un vardes nāca pār Ēģiptes zemi...”

Kārtīgā hagiogrāfiskā grāmatā tālākais skanētu tā: „Dievs parādās varens, un Ēģiptes burvji to nevarēja.” Te lasu savādāk: „Un Ēģiptes burvji darīja tāpat.” (2.Mozus 7.–10.nodaļas). Kaut kas te nav kārtībā. Nevar Valgundes klostera ikona „raudāt.” Nevar stigmātiķa rētu asinis tecēt uz augšu.

Esmu nopircis Maikla Talbota grāmatu „Hologrāfiskais Visums.” Lasu. Būdams students, Talbots runājis ar savu profesoru par Kastanedas grāmatām. Abi gājuši pa ielu aiz dīvainas it kā iedzērušas kompānijas, kurā bijusi arī sieviete ar lietussargu, lai gan laiks bijis skaidrs. Tad sieviete nosviedusi lietussargu Talbotam ar profesoru pie kājām. Citēju: „Mēs stulbi blenzām uz to, brīnīdamies, kāpēc viņa tā dara... tad pēkšņi notika kas neparasts. Lietussargs darīja ko tādu, ko varētu aprakstīt kā „gaismas mirkšķināšanu” - līdzīgi, kā to dara laterna uz ielas, pirms izdeg spuldze. Tas izdeva dīvainas krakšķošas skaņas, kādas dzirdamas, burzot celofānu, un pārsteidzošā, mirdzošas, daudzkrāsainas gaismas staru kūlī tā gali uzlocījās uz augšu. Lietussarga krāsa mainījās, tas pārveidojās par mezglainu, brūnu spieķi.” Citāta beigas. Vēlāk abi vērotāji protokolējuši, ko katrs redzējis, redzētais saskanējis. Diemžēl nav teikts, kas tālāk notika ar „spieķi” un dīvaino kompāniju. Tā atliek domāt, ka Kastanedas iespaida rezultātā tā bija vīzija, un nekāda taustāma spieķa tur nebija. Kā zināms, vīziju pasaule arī ir darbīga: suns visu dienu var būt apvainojies uz saimnieku, ja naktī nosapņojis, ka saimnieks pret viņu slikti izturas.

Citēju Talbotu: „Katru gadu maijā un septembrī Sv.Dženāro Domā – Neapoles galvenajā katedrālē – pulcējas daudz ļaužu, lai kļūtu pa aculieciniekiem brīnumam. Šis brīnums saistās ar nelielu flakoniņu, kurā atrodas kreveļaina, brūna viela, ko pieņem par Sv.Džennāro... asinīm. Saskaņā ar leģendu pēc tam, kad svētais bija nomocīts, kāda apkopēja kā relikviju savāca mazliet asiņu...

Brīnums ir tāds, ka divreiz gadā, kad sanākušie ļaudis, metot skatienus flakoniņa virzienā, visi kopā sauc – šī brūnā, sakaltusī substance pārvēršas burbuļojošā, spilgti sarkanā šķīdumā. 1902.g. grupa Neapoles universitātes zinātnieku veica spektrogrāfisko analīzi, laižot tam cauri gaismas staru, un tādējādi apstiprinot, ka tās bija asinis. Diemžēl, tā kā relikviju trauks ir tik vecs un tik trausls, baznīca neļauj to atvērt...

Vai tas ir brīnums? Vai to izraisa pats Sv.Džennāro? Manas sajūtas vēsta, ka iemesls tam drīzāk ir cilvēku, kuri vēro šo brīnumu, ticība tam. Es saku to tāpēc, ka gadrīz vai pusi no brīnumiem, kurus veikuši visu pasaules reliģiju svētie, ir atkārtojuši arī mistiķi...

Tad, kad asinis plūda no Terēzas Naumanes pēdām, tās vienmēr plūda pirkstu virzienā, neraugoties uz to, kā bija novietotas viņas kājas, tas ir, tieši tāpat, kā tās būtu plūdušas no Kristus ievainojumiem, kad viņš atradās pie krusta. Tas nozīmē – kad viņa sēdēja gultā taisni, asinis plūda augšup pretēji gravitācijas spēka iedarbībai. To redzēja neskaitāmi aculiecinieki, tostarp daudzas ASV militārpersonas, kuras pēckara laikā bij izvietotas Vācijā...

Jāns un Damme (Prinstonas Inženierzinātņu anomālijas pētniecību laboratorija) domā, ka viņu atradumi var izskaidrot tieksmi, kāda, šķiet, piemīt dažiem indivīdiem, tas ir, spējas sabojāt mehānismus tiem nepieskaroties. Viens no šādiem cilvēkiem bija fiziķis Volfgangs Pauli, kura talants šai lauciņā bija tik leģendārs, ka fiziķi jokodamies tādiem gadījumiem piešķīra nosaukumu „Paulī efekts.” Stāsta, ka Paulī klātbūtne laboratorijā vien jau izraisījusi gāzes aparātu eksploziju vai jūtīgas mērierīces salūšanu. Tomēr ir kāda lieta, kurā nevar vainot Paulī... (tā ir finansu krīze Latvijā – teikumu nobeidz golems).

Jāns un Damme piedāvā ideju, ka psihokinēze ir informācijas apmaiņa starp apziņu un fizisko realitāti. Par šo apmaiņu mazāk vajadzētu domāt kā par plūsmu, pastāvošu starp garīgo un materiālo, bet gan vairāk kā par rezonasi, kas pastāv starp abām vidēm.

Viens brīvprātīgais to aprakstījs šādi: „Tā ir it kā iegremdēšanās procesā, kas izraisa sevis apzināšanās zudumu. Kad esmu rezonansē ar mašīnu, es neizjūtu nekādu tiešu kontroli pār ierīci.”

Jāns un Damme uzskata: ja reiz visiem fizikālajiem procesiem piemīt daļiņas un viļņa divējādība, tad tāda piemīt arī apziņai. Kad tā izpaužas daļiņu veidā, apziņa atrodas galvā. Kad tā būs viļņu veidā, tā, līdzīgi visiem viļņveida procesiem, izraisīs tāldarbības iedarbības efektus.”

Tiktāl Maikls Talbots, grāmata „ Hologrāfiskais Visums,” izdevniecība Jumava.

Man arī bij iespēja vērot psihokinēzi vairāku sezonu garumā: Ziema, pēc suņa skaists ezeriņš. Esam ar kaimiņu nourbušies un noskraidījušies mēmi, mēģinot nobļitkot kādu līdaku. Makšķernieks dumjš, bet zivis ir gudras. Atbrauc Rogozins, pastaigā minūtes desmit un izvelk. Laipns, parāda bļitkas, mēģinām imitēt kustības. Zivis ir gudras, makšķernieks dumjš. Izvelk Rogozins. Bez kāda Talbota toreiz es teicu - burvestības te nebūs nekādas - Rogozins tās zivis vienkārši pierunā.

Kad virsledus makšķerniks iekļūst par zemledus makšķernieku, tad zivis ir pierunājušas viņu?

Pirmo reizi publicēts 08.12.2009 Aliens.lv iepriekšējā versijā.