Aliens

Budas izpaustā salīdzinājumu sutra

Sutra sarakstīta sanskritā. Tan dinastijas laikā (no 618. līdz 906.g.) pārtulkojis no sanskrita ķīniešu valodā tripitakas skolotājs I-cjzins. No ķīniešu krievu valodā iztulkojis D.V.Popovcevs. Latviski pārcēlis Imants Kore.

Tā es dzirdēju. Reiz Bhagavāns atradās Šravasti pilsētā, Džetavanas birzī, Anathapinndanas dārzā. Dižās kopienas [viņa mācekļu] ieskauts Visgodājamākais sacīja ķēniņam Prasenadžitam: “O dižais ķēniņ! Tūlīt tev pastāstīšu nelielu priču, kurā pastāstīts par kaitīgumu, kādu rada pieķeršanās samsāriskajām parādībām. Tagad tev ķēniņ, nepieciešams uzmanīgi noklausīties un labi pārdomāt dzirdēto!

Sen, sen, daudzas kalpas iepriekš bija viens cilvēks, kurš gāja caur bezgalīgu mežu. Viņam uzbruka satrakojies zilonis. Baiļu pārņemts cilvēks skrēja prom. Nekur nebija nekāda patvēruma. [Savā ceļā] cilvēks ieraudzīja tukšu aku. Blakus akai vijās kāda nebūt koka saknes. Viņš ielīda akā, pieķēries pie saknēm. Tur bija divas peles, balta un melna, kuras grauza tās koka saknes. Četrās sienās karājās četras indīgas čūskas, kuras tiecās iekost cilvēkam. Apakšā atradās indīgs nāga. Tas cilvēks izjuta šausmas no čūsku izskata. Viņš baidījās vai sakne nenolūst. Koka saknēs bija medus, un tas cilvēks spēja norīt piecas medus piles. Koks notrīcēja, un bites laidās lejup, dzeļot cilvēku. [Piepeši] radās kvēla liesma, sākot dedzināt koku.”

Ķēniņš vaicāja: “kāpēc gan tas cilvēks, tādu neiedomājamu ciešanu pārņemts, turpināja barot savas nožēlojamās vēlmes?”

Visgodājamākais atbildēja: “O dižais ķēniņ! Bezgalīgais mežs šeit nozīmē garo neziņas nakti, kura ilgst ilgi jo ilgi. Kas šeit stāstīts par to cilvēku, attiecināms uz ikvienu samsārā klīstošo dzīvo būtni. Zilonis nozīmē nepastāvīgumu. Aka nozīmē samsāru. Koka saknes virs bīstamās bedres nozīmē dzīvi. Baltā un melnā pele nozīmē dienu un nakti. Tas, ka tās grauž koka saknes, nozīmē domas par nāvi, [kura neizbēgami kaut kad pienāks]. Četras indīgās čūskas nozīmē četrus dižos elementus. Piecas medus lāses nozīmē piecus iekāres veidus (tas ir, iekāres, atbilstošas pieciem sajūtu orgāniem). Bites nozīmē izvirtušās un melīgās domas. Liesma nozīmē vecumu un slimības. Indīgā nāga nozīmē nāvi. Tāpēc, o dižais ķēniņ, tev jāzina ka dzīve, vecums, slimības un nāve ārkārtīgi šausmīgas! Tev nepieciešams pastāvīgi atcerēties par tām, un tu nedrīksti pieļaut pieciem iekāru veidiem sevi pārņemt!”

Pēc tam Visgodājamākais noskaitīja šādas vārsmas:

“Bezgalīgais mežš – ceļš neziņas dūksnājā. Ejošais cilvēks nozīmē vienkāršo dzīvo būtni.

Ar ziloni salīdzināts nepastāvīgums [visu samsāras parādību].

Aka nozīmē dzīves un nāves krastus.

Ar koka saknēm salīdzināta dzīve.

Divas peles – tās diena un nakts.

Tas, ka tās grauž sakni, simbolizē domu par neizbēgamo personisko bojā eju.

Četras čūskas – tie četri dižie elementi.

Medus piles nozīmē piecus iekāres veidus.

Ar bišu dzēlieniem salīdzinātas izvirtušās un melīgās domas.

Tā liesma ir vecums un slimības.

Indīgā nāga simbolizē ciešanas, kuras pārdzīvo miršanas procesā.

Gudrais tā skatās uz visām šīm parādībām:

Zilonis spējīgs šķērsot dzīves straumi!

To, kura prāts nav pārņemts ar piecām vēlmēm

Sauc par cilvēku, kurš ieguvis atbrīvošanos.

Neziņas okeāns – bīstama vieta.

Tur valda nāves valdnieks!

Tādu, kurš paliek mierīgs, uzzinot par briesmām, kurs sevī slēpj skaņas un krāsas,

Un nevēlas šķirties no tām, to dēvē par prithagdžanu (tas ir, parasto dzīvo būtni, iekārēm pieķērušos).

Kad ķēniņš Prasenadžita izdzirdēja Budas mācību par samsāras briesmām, viņš izjuta iepriekš nekad neizjustu vilšanās izjūtu [vilšanās visās pasaulīgajās parādībās]. Salicies plaukstas kopā pie krūtīm, ar patiesas godbijības sajūtu viņš teica Budam: “O Visgodājamākais! Tikko tu, o tadhagata, savu labvēlību izpaudis, pasniedzi šo brīnišķīgo Dharmas mācību. Es klanos tavā priekšā!”

Buda sacīja: “Labi! Labi! O dižais ķēniņ! Tu nedrīksti slinkot, bet praktizēt šo mācību, atbilstoši visam ko teicu!”

Prasenadžita un visi klātesošie tajā dižajā kopībā izjuta milzīgu prieku, ticību, pieņēma un sāka izpildīt.

Pabeigta Budas izpaustā salīdzinājumu sutra.

Tulkotāja piezīme:

Šī nelielā sutra interesanta gan kā pasaules reliģiju mijiedarbību paraugs, gan kā savdabīga parādība literatūras vēsturē. Ķīniski to pārtulkojis lieliskais mūks I-cjzins (635.–713.g.), pazīstamā ceļotāja uz Indiju, ūdens pulksteņa izgudrotāja mūka Sjuaņ-cjzana skolnieks. Sutrā izklāstīta slavenā līdzība par cilvēku, kurš akā paslēpies no satracināta ziloņa. Literatūras vēsturnieki parasti to dēvē “Līdzība par cilvēku, ko vajā nāves zvērs.” Līdzība daudzus gadsimtus ir viens no visbiežāk izmantotajiem sižetiem budisma mācībās.

Tā atrodama arī “Avadana-šatakā,” apkopojumā par Budas Šakjamuni iepriekšējām dzīvēm, sarakstītā sanskritā apmēram mūsu ēras III gs.

Vairāki eiropiešu pētnieki uzskatījuši ka šī līdzība ņemta no tautas folkloras. Bet tas tomēr maz ticams, drīzāk to tiešām izdomājis ja ne pats Buda, tad vismaz kāds no vēlākajiem budisma skolotājiem – līdzība tomēr ir pārdomāts, pastāvīgs literārs sacerējums. Gan pēc satura, gan kompozicionāli tā lieliski atbilst budisma mācības garam. Tautas folkloras stihija ir optimistiska, tā gandrīz nepazīst pasakas ar sliktām beigām un folklorai nav raksturīgs skatījums uz pasauli kā nebeidzamu moku un briesmu vietu. Un visbeidzot, galvenais arguments – līdzība praktiski nav fiksēta mutvārdu tradīcijā. Eksistē gan daži tās pieraksti, ko, vācot folkloras materiālus, veicis misionārs Douba dienvidu Indijā 1859.gadā, bet te visdrīzāk ir runa par dotā sižeta “nokāpšanu” tautas vidē no grāmatnieku, budistu vai džainistu tekstiem.

Dažādi šīs līdzības varianti atrodami arī indusu un džainistu sacerējumos. Tāpat sižets par nāves zvēra vajātu cilvēku, bija populārs rietumos, kur tas nonācis no šodienas Afganistānas teritorijas, ar arābu starpniecību transformējās kā stāsts kristīgās morāles traktātā “Stāsti par Varlāmu un Joasifu.” 

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.