Aliens

Zeltītās gaismas sutra (fragments)

Sansk.: Ārya suvarņaprabhāsottama sūtrendrarāja nāma mahāyana sūtra
Тib.: ’Phags pa gser’od dam pa mdo sde’i dbang po’i rgyal po zhes bya ba theg pa chen po‘i mdo

SESTĀ NODAĻA

TUKŠUMS

Pēc tam Bhagavāns teica šādus vārdus:
– Par dabas parādību (elementu, dharmu) tukšumu (vai tukšību) diezgan izsmeļoši runāts citās sutrās, [kuru skaits] nav prātam aptverams. Tāpēc šajā brīnišķajā, svētajā sutrā tukšās parādības skaidrotas vien nedaudz.

Būtnes ar nelielām prāta spējām
neziņas apmiglotas,
nav spējīgas izprast visas parādības,
kādēļ šajā brīnišķajā, svētajā sutrā
tikai nedaudz runāts par tukšajām parādībām.

Citiem līdzekļiem, veidiem un citu ieganstu dēļ
izklāstīta šī brīnišķā, svētā sutra –
(sutru) valdniece:
tā, lai visām būtnēm būtu saprotama,
un dēļ tā, lai radītu viņās līdzjūtības spējas.

Šis ķermenis ir līdzīgs tukšai mājai.
Sajūtas līdzīgas laupītājiem un zagļiem;
kaut visi viņi dzīvo vienā mājā,
tomēr viens otru nepazīst.

Redze dzenas pēc formām,
dzirde vajā skaņas,
oža grābj smaržas,
garšas sajūta pastāvīgi dzenas pēc garšām,

apziņa dzenās pēc apzināmā,
prāts izseko parādības (dharmas).
Katra no šīm sešām sajūtām
uztver savus objektus.

Svārstās prāts, kā ilūzija,
un sešas sajūtas vajā (savus) objektus –
gluži kā kāds cilvēks svaidītos tukšajā mājā,
dzīvojot kopā ar laupītājiem un zagļiem;
prāts, atkarīgs no sešiem objektiem
atpazīst sajūtu darbības sfēras.

Tā prāts, atkarībā no sešiem objektiem,
atpazīst sajūtu darbības sfēras:
formas, skaņas un smaržas,
garšas, apzināmo un tāpat parādību sfēru.

Prāts, iekāpis katrā no sešām sajūtām,
svārstās, kā (planējošs) putns;
un uz kādu sajūtu tas atbalstās,
tai sajūtai sniedz atbilstošas sev zināšanas.

Ķermenis – nekustīgs, bezdarbīgs,
bez būtības, veidojies no (noteiktiem) cēloņiem,
nereāls, pilnībā radies no priekšstatiem,
līdzīgs tukšai mājai un karmas mehānismam.

Zeme, uguns, ūdens un vējš,
dažādās tā vietās atrodoties,
pastāvīgi naidojas savā starpā,
gluži kā indīgas čūskas vienā būrī.

Divas no šīm četrām čūskām – elementiem
„lien” uz augšu, divas lejup;
Un pa divām tās „aizlien’ uz visām pusēm –
(tā) visas šīs čūskas – elementi sabrūk.

Zemes čūskas sabrukuma (taka)
un ūdens čūskas ved lejup,
bet uguns čūskas un vēja čūskas –
augšup debesīs.

Prāts un apziņa iet pilnīgā atkarībā
no iepriekš veiktām darbībām;
atkarībā no (uzkrātās) karmas,
tie iemiesojas eksistencē starp dieviem, cilvēkiem,
vai arī (kādā no) trim sliktajām sfērām.

Kad izsīkst gļotas, vējš un žults
[mirušais] ķermenis uzpūšas no urīna un smirdīgiem netīrumiem,
kļūst par atbaidošu tārpu kaudzi,
un to, gluži kā pagali, pamet kapsētā.

Dieviete, paveries uz visām šīm parādībām.
Būtnes, un tāpat indivīds
un visas parādības tukšas;
neziņas nosacīta to izveidošanās.

Dižie elementi
nav ‘dižie radušies”.
Radušies no ne – radušā, tie nerodas.
Pa cik radoties, tie nerodas,
tad es tos [tikai] dēvēju par „dižiem elementiem”
(„dižiem radušies”).

[Nekāda parādība pati par sevi] neeksistē,
nekad nav eksistējusi;
[parādības] veidojas no neziņas nosacījuma.
Neziņa [tāpat arī] neeksistē [pati par sevi],
tāpēc es [to tikai] dēvēju par „neziņu”.

[Tāpat arī] – ierosmes spēki, apziņa,
psiho – fiziskais konglomerāts,
seši sajūtu orgāni, kontakts, sajūtas,
alkas, pieķeršanās, tapšana,
dzimšana, vecums un nāve,
ciešanas un bēdas...

Samsāras ciešanas nav aptveramas.
Samsāras ratā griežoties,
radušies no ne – radušos, nerodas;
tos izveido [tikai] kļūdainais prāts.

Atmet savu priekšstatu par „es”,
ar gudrības zobenu pārcērt aptumšojumu (klešu) tīklu,
redzi saistīto fenomenu kopuma sfēru kā tukšu,
pieskaries pie dižajām Atmošanās priekšrocībām.

Es atvēru nektāra pilsētas vārtus,
parādīju visiem nektāra trauku,
es iegāju tajā nektāra krusā,
baudīju nektāra sulu.

Es biju dižajās Dharmas bungās,
pūtu brīnišķīgajā Dharmas gliemežnīcā,
es lēju Dharmas lietu,
uzvarot ļaunākos ienaidniekus – aptumšojumus.

Es pacēlu augstāko uzvarošo Dharmas karogu,
glābu būtnes no nosacītās eksistences okeāna,
es aizsprostoju ceļu uz trim nelaimīgajām sfērām.

Dēļ būtnēm, kas cieš no aptumšojuma liesmām,
kam nav atbalsts un aizsarga,
es izdzēsu mokošo aptumšojumu liesmu
un dzirdīju tās ar nektāra atvēsinošo sulu.

Pie visa neskaitāmas iepriekšējās kalpas
es godāju neskaitāmu [skaitu] Pirmsvedēju,
Mahabhatas: (burtiski „dižie radušies”)
tiekdamies pēc Garīgā Ķermeņa (dharmakājas),
ar pastāvīgu disciplīnu praktizēdams Atmošanās labā.

[Tad es] atdevu [citiem savas] rokas, acis un kājas,
galvu, mīļos dēlus un meitas,
bagātību, dārgakmeņus, pērles, rotas un zeltu,
berilu un dažādas (citas) dārglietas.

[Ja kāds] spētu visā trīskārt tūkstošos pasauļu
nocirst visus mežus, kokus, krūmus,
nopļautu visas pļavas un zāli,
visu, kas vien aug uz zemes,
un, saberzis to visu pulverī
(smalkā), kā smalkākie puteklīši,
izveidotu putekļu kaudzi,
kas sasniegtu debess jumu,
[un] spētu sadalīt to trijās daļās,
[tad viena daļa būtu līdzvērtīga skaitam] putekļiem,
cik vien ir uz zemes,

bet visu trīskārt tūkstošu pasauļu [putekļu skaits]
nav apziņai aptverams; bet
ja visus putekļus mēģinātu saskaitīt
cilvēki, kuru dižā gudrība
tālu pārspētu visu būtņu [sapratni] –
ja pat vienam no viņiem piemistu tāda gudrība,
kāda piemīt visām būtnēm kopā ņemtām, -
iespējams, tie spētu saskaitīt visus [tos putekļus].
Taču nespētu tie (izskaitīt) Uzvarētāja zināšanas.

Dižā Muni gudrība –
kaut vai to, kas parādās vienā mirklī –
nav iespējams izskatīt
pat daudzu miljonu kalpu garumā.

Tulkojis Imants Kore.

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.