Aliens

Veraņjabhanvara. Vinay pitaka. Mahā vibhanga. Patimokkha sutta. Paradžika.

Vinaja pitaka – (sanskr, pali - विनय, Vinay pitaka. Vinaja – burtiski, disciplīna, likums; tib. Djoalba, burtiski “noteikumu grozs}. Vinaja – “uzvedība,” “pienācīgā uzvedība” – disciplināru un tikumisku noteikumu apkopojums, lielākoties satur budisma adeptu un budistu kopienu organizāciju noteikumus. Taču Vinaja pitaka neaprobežojas tikai ar noteikumu uzskatījumu, tajā arī ietilpst katra noteikuma izcelšanās vēsture, precīzi aprakstīts, kā Buda Šakjamuni izlēmis jautājumus, lai plašajā un daudzveidīgajā mūku kopienā saglabātu harmoniju. Pētnieki uzskata, ka lielais vairums Vinaja pitakā ietilpstošo sacerējumu sastādīti ne agrāk par III gadsimtu pirms mūsu ēras, tas ir maksimums divus gadsimtus pirms to pirmreizējās rakstveida fiksācijas. Kitodo kompleksā Vinaja pitaka sastāda 111 marmora plāksnes. Vinajas pamatā ir patimokšas (pali), vai pratimokšas (sanskr.) noteikumu sistēmas. Veidojoties jauniem budisma virzieniem, veidojās arī jauni vinajas varianti, atbilstoši šiem virzieniem.

1. Tajā laikā, Atmodinātais, Visgodājamākais apmetās netālu no Veraņjas, Naleruiskas Nimba koka ēnā, kopā ar kuplu mūku pulku, piecsimt mūkiem. Tad arī brahmanis Veraņji padzirdēja:

“Gautama apcerīgais, Šakju dēls no Šakju klana, atrodas netālu no Veraņjas, Naleruiskas Nimba koka ēnā, kopā ar kuplu mūku pulku, piecsimt mūkiem. Par Visgodājamāko izplatījusies laba reputācija: “Viņš, protams Bhagavāns, svētais, pareizi paš-atmodinātais, pilnīgs zināšanā un uzvedībā, labestīgs, izpratis pasaules, nomierinošs tiem, kurus nepieciešams nomierināt, dievu un cilvēku skolotājs, atmodinātais, svētlaimīgais. Viņš izskaidro šo pasauli, pats to iepazinis tiešajā izpratnē, ar tās dieviem, Marām un Brahmām, ar tās dzimtām un to vientuļniekiem un brahmaņiem, tās valdniekiem un vienkāršajiem cilvēkiem! Viņš izskaidro Dharmu, lielisku sākumā, lielisku vidū, lielisku beigās; viņš izskaidro svēto dzīvi gan tās dziļākajā izpratnē, gan burtiski, pilnīgi nevainojamu, visaptveroši tīro. Protams, būtu labi satikt tik godājamu.”

2. Tad brahmanis Veraņji aizdevās pie Visgodājamākā un apmainījās ar viņu laipniem sveicieniem, un pēc laipnību apmaiņas, apsēdās līdzās. Pēc apsēšanās viņš vērsās pie Visgodājamākā: “Kungs Gautama, esmu dzirdējos šādi: “Gautama apcerīgais, nesveicina godbijīgi, nepieceļas un nepiedāvā sēdvietu brahmaņiem, kuri ir veci, gados, cienījami, mūžu nodzīvojuši, sasnieguši dzīves beidzamo stadiju.” Vai tā rīkojies, kungs Gautama, kā viņi runā? Vai Gautama nekad nesveicina godbijīgi, nepieceļas un nepiedāvā sēdvietu brahmaņiem, kuri ir veci, gados, cienījami, mūžu nodzīvojuši, sasnieguši dzīves beidzamo stadiju? Šeit kas tāds, kungs Gautama, netiek uzskatīts par labām manierēm.”

3. “Es neredzu šajā pasaulē, brahmani, ar tās dieviem, Marām un Brahmām, ar tās dzimtām un to vientuļniekiem un brahmaņiem, tās valdniekiem un vienkāršajiem cilvēkiem, tādus, kurus es varētu godbijīgi sveicināt, kuru priekšā nostāties vai kuriem piedāvāt sēsties. Tam, brahmani, kuru Tadhagata godbijīgi sveicinātu, kura priekšā nostātos vai kuram piedāvātu sēsties: tad tā galva sasprāgtu gabalos.”

4. “Godājamais Gautama bez garšas!”

“Ir, brahmani, veids, kā pareizi runājošais varētu teikt par mani: “Gautama apcerīgais bez garšas.” Brahmani, lai kādas garšas nebūtu redzamajam, skaņām, smaržām, garšām un sajūtām – attiecībā uz Tadhagatu, tās visas atstātas, nocirstas saknē, kā līdzīgi palmas kokam, tām atņemti cēloņsakarību nosacījumi tā, ka vairs nākotnē neparādīsies. Tas brahmani, veids kā pareizi runājošais varētu teikt par mani: “Godājamais Gautama bez garšas.” Bet, protams, ne to tu domāji.”

5. “Godājamais Gautama bez baudas!”

“Ir, brahmani, veids, kā pareizi runājošais varētu teikt par mani: “Gautama apcerīgais bez baudas.” Brahmani, lai kāda bauda nebūtu no redzamā, skaņām, smaržām, garšām un sajūtām – attiecībā uz Tadhagatu, visas atstātas, nocirstas saknē, kā līdzīgi palmas kokam, tām atņemti cēloņsakarību nosacījumi tā, ka vairs nākotnē neparādīsies. Tas brahmani, veids kā pareizi runājošais varētu teikt par mani: “Godājamais Gautama bez baudas.” Bet, protams, ne to tu domāji.”

6. “Godājamais Gautama ne – darbības sludinātājs!”

“Ir, brahmani, veids, kā pareizi runājošais varētu sacīt par mani: “Gautama apcerīgais ne – darbības sludinātājs.” Brahmani, es sludinu ne – darbību ķermeņa, runas un prāta destruktīvai uzvedībai. Es sludinu visu kaitīgo un iznīcinošo īpašību ne – izpaušanu. Tas brahmani, veids kā pareizi runājošais varētu teikt par mani: “Gautama apcerīgais ne – darbības sludinātājs.” Bet, protams, ne to tu domāji.”

7. “Godājamais Gautama iznīcināšanas sludinātājs!”

“Ir, brahmani, veids, kā pareizi runājošais varētu teikt par mani: “Gautama apcerīgais iznīcības sludinātājs.” Brahmani, es sludinu kaislību, naida un maldu iznīcināšanu. Es sludinu visu daudzveidīgo kaitīgo un kļūdaino īpašību iznīcināšanu. Tas brahmani, veids kā pareizi runājošais varētu teikt par mani: “Gautama apcerīgais iznīcināšanas sludinātājs.” Bet, protams, ne to tu domāji.”

8. “Godājamam Gautamam nepiemīt noslieces!”

“Ir, brahmani, veids, ar kā pareizi runājošais varētu teikt par mani: “Gautamam apcerīgajam nepiemīt noslieces.” Brahmani, man nav noslieces destruktīvai ķermeņa, runas un prāta uzvedībai. Man nav noslieces iegūt visas daudzveidīgās kaitīgās un kļūdainās īpašības. Tas brahmani, veids kā pareizi runājošais varētu teikt par mani: “Gautamam apcerīgajam nepiemīt noslieces.” Bet, protams, ne to tu domāji.”

9. “Godājamais Gautama ierobežots!”

“Ir, brahmani, veids, kā pareizi runājošais varētu teikt par mani: “Gautama apcerīgais ierobežots”. Brahmani, es skaidroju Dharmu kaislību, ienaida un maldu ierobežošanai. Es skaidroju Dharmu visu daudzveidīgo kaitīgo un kļūdaino īpašību ierobežošanai. Tas brahmani, veids kā pareizi runājošais varētu teikt par mani: “Gautama apcerīgais ierobežots.” Bet, protams, ne to tu domāji.”

10. “Godājamais Gautama atbalsta iznīcināšanu!”

“Ir, brahmani, veids, kā pareizi runājošais varētu teikt par mani: “Gautama apcerīgais atbalsta iznīcināšanu.” Brahmani, es sludinu, ka visas daudzveidīgās kaitīgās un kļūdainās īpašības jāiznīcina, kā arī destruktīvās ķermeņa, runas un prāta darbības. Brahmani, ka visas daudzveidīgās kaitīgās un kļūdainās īpašības nepieciešams iznīcināt, kas bija atstātas - nocirstas saknē, līdzīgi palmas kokam, tām noņemti eksistēšanas cēloņi, tā ka vairāk tās neparādīsies nākotnē, to es pasludinu par iznīcināšanas atbalstīšanu. Attiecībā pret Tadhagatu visas daudzveidīgās kaitīgās un kļūdainās īpašības nepieciešams iznīcināt, kas bija atstātas - nocirstas saknē, līdzīgi palmas kokam, tām noņemti eksistēšanas cēloņi, tā ka vairāk tās neparādīsies nākotnē. Tas brahmani, veids kā pareizi runājošais varētu teikt par mani: “Gautama apcerīgais atbalsta iznīcināšanu.” Bet, protams, ne to tu domāji.”

11. “Godājamais Gautama vairs nepārdzims!”

“Ir, brahmani, veids, ar kā pareizi runājošais varētu sacīt par mani: “Gautama apcerīgais vairs nepārdzims”. Brahmani, kam iznīcināta cēloņi nākotnes pārdzimšanai, tie nocirsti saknē, līdzīgi palmas kokam, noņemti eksistēšanas cēloņi, tā ka vairāk tās neparādīsies nākotnē, to es pasludinu par pārdzimšanu atstājušu. Attiecībā pret Tadhagatu visas nākotnes pārdzimšanas ir iznīcinātas, nocirstas saknē, līdzīgi palmas kokam, noņemti eksistēšanas cēloņi, tā ka vairāk neparādīsies nākotnē. Tas brahmani, veids kā pareizi runājošais varētu teikt par mani: “Gautama apcerīgais vairs nepārdzims.” Bet, protams, ne to tu domāji.”

12. “Pieņemsim, brahmani, vista izdējusi astoņas, desmit vai divpadsmit olas: ja viņa tās visas nosedz atbilstošā veidā, silda tās atbilstošā veidā, un perē tās atbilstošā veidā, tad attiecīgi cālītis, kurš pats pirmais pārsitis čaumalu ar knābi vai nagiem, un pirmais veiksmīgi izšķīlies – kā tiks nosaukts: vecākais vai jaunākais?”

“Tas tiks nosaukts kā vecākais, kungs Gautama, jo tas ir vecākais no tiem.”

“Tādā pašā veidā, brahmani, attiecībā pret neziņā esošajiem jau no dzimšanas, neziņas olā dzimušajiem, ieslēgtajiem, es pārsitu neziņas čaumalu, vienīgais pasaulē, nepārspējamajā, pareizajā paš – atmošanās veidā pilnībā atmodinātais. Brahmani, esmu pats vecākais, izcilākais pasaulē.”

13. “Tajā brīdī, brahmani, manī pamodās nenogurstoša izturība, izveidojās neaptumšota uzmanība, mans ķermenis bija mierīgs un rāms, mans prāts bija koncentrēts un vienots. Brahmani, atdalīts no jūtām, no kļūdainajām īpašībām, es iegāju un paliku pirmajā dhjanā, vienlaikus ar tiešo domāšanu un interesi, ar sajūsmu un svētlaimi, kas dzimuši no vientulības. Pilnībā apguvis tiešo domāšanu un interesi, es iegāju un paliku otrajā dhjanā, kurai piemīta iekšējā uzticība un apvienotā apziņa bez tiešās domāšanas un intereses, ar sajūsmu un svētlaimi, kas dzimuši no koncentrācijas. Kā arī, ar sajūsmas apspiešanu, es paliku nesatraucamībā, koncentrācijā un uzmanīgumā, joprojām ķermeņa svētlaimi izjūtošs es iegāju un paliku trešajā dhjanā, par kuru svētie saka: “Nesatraucamai un koncentrētai tai piemīt svētlaimīga pastāvība.” Ar apmierinājuma un sāpju atstāšanu, un agrāk izzudušo sajūsmu un bēdām, es iegāju un paliku ceturtajā dhjanā, kurā nav ne apmierinājuma, ne sāpes, tikai tīra nesatraucamība un koncentrēšanās.”

14. “Kad prāts tādā veidā kļuva koncentrēts, attīrīts, skaidrs, neaptumšots, brīvs no piesārņojumiem, elastīgs, pakļāvīgs, pastāvīgs, sasniedzis nesatraucamību, es to pavērsu manu iepriekšējo dzīvju uzzināšanai. Es atcerējos visu savu iepriekšējo dzīvju daudzveidīgumu, tas ir, vienu dzimšanu, divas dzimšanas, trīs dzimšanas, četras dzimšanas, piecas dzimšanas, desmit dzimšanas, divdesmit dzimšanas, trīsdesmit dzimšanas, četrdesmit dzimšanas, piecdesmit dzimšanas, simt dzimšanas, tūkstoš dzimšanu, simt tūkstoš dzimšanu, neskaitāmu daudzumu sabrukumu eonu, neskaitāmu daudzumu tapšanas eonu, neskaitāmu daudzumu sabrukuma un tapšanas eonu: “Tur es biju ar tādu vārdu, tādu izcelsmi, tāda bija mana pārtika, tāda bija mana baudu un sāpju pieredze, tās bija manas dzīves baigas; izzudis no turienes, es parādījos tur; tajā vietā es biju ar tādu vārdu, tādu izcelsmi, tā bija mana pārtika, tāda bija mana baudu un sāpju pieredze, tās bija manas dzīves beigas; izzudis no turienes, es parādījos šeit.” Tādā veidā, brahmani, ar visiem raksturiem, instinktiem un detaļām es atcerējos visu savu iepriekšējo dzīvju daudzveidīgumu.

“Tā, brahmani, bija pirmā mana sasniegtā zināšana nakts pirmajās stundās. Nezināšana bija sagrauta, un radusies zināšana; tumsa bija sagrauta un radusies gaisma: kā notiek tam, kurš paliek uzmanīgs, dedzīgs un izlēmīgs. Tā, brahmani, bija mana pirmā pilnīgā izlaušanās, līdzīgi kā cālim no čaumalas.”

15. Kad prāts tādā veidā kļuvis koncentrēts, attīrīts, skaidrs, neaptumšots, brīvs no piesārņojumiem, elastīgs, pakļāvīgs, pastāvīgs, sasniedzis nesatraucamību, es to pavērsu būtņu izzušanas un parādīšanās izzināšanai. Ar svētās redzes – attīrītas, cilvēcisko redzi pārspējošu – es redzēju izzūdošās un parādošās būtnes. Es atpazinu ka būtnēm piemīt zema un augsta piedzimšana, skaistas un neglītas, laimīgas un nelaimīgas, atkarībā no to darbībām. “A vai! Tās dzīvās būtnes, kuras piepildītas slikto ķermeņa, runas un prāta uzvedību, apvaino svētos, pieturas nepareiziem uzskatiem, un veic darbības nepareizo uzskatu ietekmētas; tie ķermenim sabrūkot, pēc nāves, parādīsies ciešanu stāvoklī, nabadzībā, drupās, ellē. Savukārt, tās dzīvās būtnes, kuras piepildītas ar pareizu ķermeņa, runas un prāta uzvedību, neapvaino svētos, pieturas pareiziem uzskatiem, un veic darbības pareizo uzskatu ietekmētas; tie ķermenim sabrūkot, pēc nāves, parādīsies labklājības valstī debesu pasaulē”. Tādā veidā, ar svētās redzes – attīrītas, cilvēcisko redzi pārspējošu – es redzēju izzūdošās un parādošās būtnes. Es atpazinu ka būtnēm piemīt zema un augsta piedzimšana, skaistas un neglītas, laimīgas un nelaimīgas, atkarībā no to darbībām.

“Tā, brahmani, bija otrā mana sasniegtā zināšana nakts vidējās stundās. Nezināšana bija sagrauta, un radusies zināšana; tumsa bija sagrauta un radusies gaisma: kā notiek tam, kurš saglabā uzmanību, dedzību un izlēmīgumu. Tā, brahmani, bija mana otrā pilnīgā izlaušanās, līdzīgi kā cālim no čaumalas.”

16. “Kad prāts tādā veidā kļuvis koncentrēts, attīrīts, skaidrs, neaptumšots, brīvs no piesārņojumiem, elastīgs, pakļāvīgs, pastāvīgs, sasniedzis nesatraucamību, es to pavērsu zināšanai par netikumu pārtraukšanu. Es to atpazinu, kā tas ir: “tās ir ciešanas;” “tas ir ciešanu cēlonis;” “tā ir ciešanu pārtraukšana;” “tas ir ceļš, kas ved uz ciešanu pārtraukšanu.” Es to atpazinu, kā tas ir “tie ir netikumi;” “tie ir netikumu cēloņi;” “tā ir netikumu pārtraukšana;” “tas ir ceļš, kas ved uz netikumu pārtraukšanu.”

Manī, tādā vaidā zinošā, tādā veidā redzošā, mans prāts bija atbrīvots no sajūtu plūsmas, no eksistēšanas plūsmas, no neziņas plūsmas. Atbrīvojoties bija izpratne: “Atbrīvots.” Es atpazinu: “Dzimšana ir pārtraukta, svētā dzīve nodzīvota, uzdevums izpildīts, vairs nav nekas priekš šīs pasaules.””

“Tā, brahmani, bija mana trešā sasniegtā izpratne nakts pēdējās stundās. Neziņa bija sagrauta, un radusies zināšana; tumsa bija sagrauta un radusies gaisma: kā notiek tam, kurš paliek uzmanīgs, dedzīgs un izlēmīgs. Tā, brahmani, bija mana trešā pilnīgā izlaušanās, līdzīgi cālim no čaumalas.”

17. Kad tā tika pateikts, brahmanis Veraņji sacīja Visgodājamākajam sekojošo: “Godājamais Gautama vecākais!

Godājamais Gautama izcilākais! Pārsteidzoši, kungs Gautama, pārsteidzoši! Kungs Gautama, gluži kā kāds pieceļ to, kas bijis pakritis, atklāj to, kas bija apslēpts, parāda ceļu tam kurš bija apmaldījies vai tumsā neiededzis eļļas lampu, tā ka redzošie sāk redzēt; tādā veidā godājamais Gautama ar dažādām metodēm izgaismoja Dharmu. Es, šis pats cilvēks, šeit pieņemu patvērumu pie godājamā Gautama, pie Dharmas un mūku kopienas. Lai godājamais Gautama mani atceras kā sekotāju, no šīs dienas, kā tādu, kurš pieņēmis patvērumu uz visu mūžu. Vēl vairāk, lai lietus sezonas laikā godājamais Gautama ar mūkiem kā apmešanās vietu pieņem manu mājokli.”

18. Visgodājamākais ar klusēšanu piekrita. Tad brahmanis Veraņji, sapratis Visgodājamākā piekrišanu, piecēlās no savas vietas, un godbijīgi atvadījies no Visgodājamākā, devās prom, turot sava ķermeņa labo pusi viņa virzienā.

Tobrīd Veraņjā valdīja bads, vispārējas grūtības, pilsētā bija ierobežota pārtikas pieejamība: nebija viegli uzturēt dzīvību pārtiekot no ziedojumiem.

19. Tajā laikā zirgu tirgotāji no ziemeļiem, ar piecsimt zirgiem, ieradās Veraņji, netālu no mūku lietus sezonas rezidences. Zirgu novietnēs viņi sagatavoja graudu mēru katram mūkam. Mūki no rīta, apģērbušies un paņēmuši savas bļodiņas, devās uz Veraņju pēc ziedojumiem. Nedabūjuši nekādu ēdienu, viņi devās uz zirgu novietnēm pēc ziedojumiem, un katrs no viņiem saņēma bļodiņā graudus, un atgriezušies birzī, viņi izbēra graudus uz koka miezeros un tad paēda. Godājamais Ananda, sasmalcinājis graudus uz akmens, pasniedza tos Visgodājamākajam. Visgodājamākais tos apēda.

20. Tad visgodājamākais izdzirdēja koka piestu skaņu. Zinot Tadhagatu, jautās, un zinot viņi nejautās; izprotot atbilstošu laiku viņi jautā, izprotot atbilstošu laiku viņi nejautā; jautājumi Tadhagatam vienoti ar mērķi, un neatdalāmi no mērķa. Atdalīt no mērķa ir kā sagraut Tadhagatas tiltu. Atmodinātie, Svētlaimīgie jautājumus mūkiem uzdod ar diviem mērķiem: “Vai mēs skaidrosim Dharmu?” vai “Vai mēs uzstādīsim noteikumus sekotājiem?” Tad Visgodājamākais vērsās pie godājamā Anandas: “Ananda, kas tā par koka piestu skaņu?” Godājamais Ananda Visgodājamākajam izstāstīja skaņas iemeslu. “Labi, labi, Ananda! Ananda, tā tava uzvara, labais cilvēk. Pēc tam cilvēki niecinās pat no rīsa ar gaļas piedevām pagatavotu putru.”

21. Pēc tam godājamais Maha Maudgiljana devās pie Visgodājamākā, piegājis godbijīgi viņu sveicinājis, apsēdās malā. Pēc apsēšanās, viņš vērsās pie Visgodājamākā: “Godājamais Skolotāj, šobrīd Veraņjā valda bads, vispārējas grūtības, pilsētā ierobežota pārtikas pieejamība, nav viegli uzturēt dzīvību pārtiekot no ziedojumiem. Godājamais Skolotāj, iekšā zeme auglīga, garšai gluži kā tīrs medus. Būtu labi, Godājamais Skolotāj, ja es apvērstu zemi un tad mūki varētu ēst pappaka augu sakņu serdes.”

Tad, Maudgiljana, ko tu darīsi ar būtnēm, kuru dzīvību nodrošina šī zeme?”

“Godājamais Skolotāj, es vienu roku padarīšu tik lielu kā zeme, un tos, kā dzīvību nodrošina šajā vietā zeme, es pārnesīšu ar vienu roku. Ar otru roku es apvērsīšu zemi.”

“Pietiek Maudgiljana, nevajag apvērst zemi. Būtnes var zaudēt prātu.”

“Būtu labi, Godājamais Skolotāj, ja visa mūku kopiena dotos uz Ziemeļu Kuru pēc ziedojumiem.”

“Pietiek, Maudgiljana, lūdzu nevajag visai mūku kopienai doties uz Ziemeļu Kuru pēc ziedojumiem.”

22. Kad godājamais Šariputta atradās nošķirtībā, lai meditētu, viņam radās šāda doma: “Kādiem Atmodinātajiem, Svētlaimīgajiem, svētā dzīve nav ilgstoša? Kādiem Atmodinātajiem, Svētlaimīgajiem, svētā dzīve ilgstoša?”

23. Tad godājamais Šariputta no rīta izgājis no nošķirtības, devās pie Visgodājamākā, un ieradies godbijīgi viņu sveicinājis, apsēdās malā. Pēc apsēšanās, viņš vērsās pie Visgodājamākā: “Godājamais Skolotāj, kad atrados nošķirtībā, lai meditētu, man radās šāda doma: “Kādiem Atmodinātajiem, Svētlaimīgajiem, svētā dzīve nav ilgstoša? Kādiem Atmodinātajiem, Svētlaimīgajiem, svētā dzīve ilgstoša?”

24. “Tā, Godājamais Skolotāj, Kādiem Atmodinātajiem, Svētlaimīgajiem, svētā dzīve nav ilgstoša? Kādiem Atmodinātajiem, Svētlaimīgajiem, svētā dzīve ilgstoša?”

Šariputta, Svētlaimīgajiem Vipasinam, Sikhī un Vessabhu svētā dzīve nebija ilgstoša: svētā dzīve Svētlaimīgajiem Kakusandhu, Kongamnam un Kāšjapa bija ilgstoša. (Minētie pagātnes Atmodinātie, budas pirms Budas Šakjamuni).

25. “Tad, Godājamais Skolotāj, kādi cēloņi, kādi nosacījumi tam, ka Svētlaimīgajiem Vipasinam, Sikhī un Vessabhu svētā dzīve nebija ilgstoša?”

26. “Šariputta, svētlaimīgajiem Vipasinam, Sikhī un Vessabhu nebija iemesla saviem sekotājiem izskaidrot Dharmu detaļās, un tur bija maz dialogu, maz dzejas un prozas, skaidrojumu, dzejoļu, izsaucienu, citātu, džataku (stāsti par Budas iepriekšējām dzīvēm), brīnumu, jautājumu un atbilžu saturoši dialogi. Viņu sekotājiem netika noteikti mācību noteikumi. Kodekss netika noteikts.”

27. “Pēc tam, ar šo Atmodināto, Svētlaimīgo aiziešanu, ar šo trīs Atmodināto sekotāju aiziešanu, nākamo paaudžu dažādo vārdu, dažādo dzimtu, dažādo izcelšanās sekotāji, kuri nākuši no dažādiem klaniem, ļāva svētajai dzīvei izzust. Šariputta, tas līdzīgi kā ja uz galda noliktas dažādi ziedi, savstarpēji nesaistīti ar auklu: vējš tās izraustīs, aiznesīs tālu, saraustīs tās pa daļām. Un kāpēc? Tāpēc ka tie nebija savstarpēji saistīti ar auklu. Šariputta, tādā pašā veidā ar šo Atmodināto, Svētlaimīgo aiziešanu, ar šo trīs Atmodināto sekotāju aiziešanu, nākamo paaudžu dažādo vārdu, dažādo dzimtu, dažādo izcelšanās sekotāji, kuri nākuši no dažādiem klaniem, ļāva svētajai dzīvei izzust.”

28. “Tāpat, šie Svētlaimīgie, ar saviem prātiem izprotot sekotāju prātus, bija pamudināti brīdināt savus sekotājus. Agrāk, Šariputta, Svētlaimīgais Vessabhu, cienīgs, pareizi paš – atmodinātais, drausmīgos džungļos, brīdināja un pārliecināja tūkstoš mūku kopienu, pilnībā ar savu prātu izprotot mūku prātus: “Domājiet tādā veidā, nedomājiet tādā veidā; rūpējieties par to, nerūpējieties par to; atsakieties no tā, ieejiet un palieciet tajā.” Pēc tam, Šariputta, ar Svētlaimīgo Vessabhu, cienīgo, pareizi paš – atmodināto, brīdinošu un pamudinošu tādā veidā, to tūkstoš mūku prāti caur pieķeršanās neesamību pilnībā atbrīvojās no netikumiem. Protams, Šariputta, drausmīgajiem džungļiem bija biedējoša daba: lai kurš arī neieietu džungļos, nebūdams brīvs no kaislībām, tam kā likums, visi matiņi uz ķermeņa sacēlās bailēs.”

29. “Tādi, Šariputta, cēloņi, nosacījumi tam, ka Svētlaimīgajiem Vipasinam, Sikhī un Vessabhu svētā dzīve nebija ilgstoša.”

30. “Godājamais Skolotāj, kādi cēloņi, kādi nosacījumi tam, ka svētā dzīve Svētlaimīgajiem Kakusandhu, Kongamnam un Kāšjapa bija ilgstoša?”

31. “Šariputta, Svētlaimīgajiem Kakusandhu, Kongamnam un Kāšjapa bija iemesls saviem sekotājiem izskaidrot Dharmu detaļās, un tur bija daudz dialogu, daudz dzejas un prozas, skaidrojumu, dzejoļu, izsaucienu, citātu, džataku, brīnumu, jautājumu un atbilžu saturoši dialogi. Viņu sekotājiem tika noteikti mācību noteikumi. Tika noteikts Kodekss.”

32. “Pēc tam, ar šo Atmodināto, Svētlaimīgo aiziešanu, ar šo trīs Atmodināto sekotāju aiziešanu, nākamo paaudžu dažādo vārdu, dažādo dzimtu, dažādo izcelšanās sekotāji, kuri nākuši no dažādiem klaniem, saglabāja svēto dzīvi ilgu, ilgu laiku. Šariputta, tas līdzīgi kā ja uz galda noliktas dažādi ziedi, savstarpēji stingri sasaistīti ar auklu: vējš tās neizraustīs, neaiznesīs tālu, nesaraustīs tās pa daļām. Un kāpēc? Tāpēc ka tie stingri savstarpēji saistīti ar auklu. Šariputta, tādā pašā veidā ar šo Atmodināto, Svētlaimīgo aiziešanu, ar šo trīs Atmodināto sekotāju aiziešanu, nākamo paaudžu dažādo vārdu, dažādo dzimtu, dažādo izcelšanās sekotāji, kuri nākuši no dažādiem klaniem, saglabāja svēto dzīvi ilgi, ilgi.”

33. “Tādi, Šariputta, cēloņi, nosacījumi tam, ka svētā dzīve Svētlaimīgajiem Kakusandhu, Kongamnam un Kāšjapa bija ilgstoša.”

34. Tad godājamais Šariputta piecēlās no savas vietas, uzlika savu apmetni uz pleca, noliecās Bhagavāna priekšā sveicienā, un vērsās pie viņa ar vārdiem: “Godājamais Skolotāj, tagad ir pareizais laiks! Godājamais, tagad atbilstošais laiks! Svētlaimīgajam vajag noteikt mācību noteikumus sekotājiem, izsniegt Kodeksu, tā lai svētā dzīve spētu eksistēt ilgu laiku, tā lai tā spētu būt ilgstoša!”

35. “Pagaidi, Šariputta! Pagaidi, Šariputta! Neapšaubāmi, Tadhagata zinās tam pareizo laiku, Šariputta. Šariputta, Skolotājs nenosaka mācību noteikumus sekotājiem, neizsniedz Kodeksu, līdz tam brīdim, kamēr Kopienā vēl nav gadījumi, ka apstākļi veicina netikumu parādīšanos. Bet kad ir gadījumi, ka apstākļi veido pamatu lai netikumi rašanai Kopienā, tad Skolotājs, lai pretotos tādiem apstākļiem, nosaka mācību noteikumus sekotājiem, izsniedz Kodeksu.

36. “Šariputta, šeit nav gadījumu, kad Kopienā apstākļi veicinātu pamatu netikumu rašanās nosacījumiem, kamēr kopiena vēl nav kļuvusi diža, ilgstoši eksistējusi. Bet kad Kopiena būs kļuvusi diža, eksistējusi ilgi, tad būs gadījumi, ka apstākļi veidos pamatu netikumi rašanai Kopienā, un tad Skolotājs, lai pretotos tādiem apstākļiem, nosaka mācību noteikumus sekotājiem, izsniedz Kodeksu.”

37. “Šariputta, šeit nav gadījumu, kad Kopienā apstākļi veicinātu pamatu netikumu rašanās nosacījumiem, kamēr kopiena vēl nav kļuvusi diža, jo ilgstoši eksistējusi. Bet kad Kopiena būs kļuvusi diža, jo eksistējusi ilgi, tad būs gadījumi, ka apstākļi veidos pamatu netikumi rašanai Kopienā, un tad Skolotājs, lai pretotos tādiem apstākļiem, nosaka mācību noteikumus sekotājiem, izsniedz Kodeksu.”

38. “Šariputta, šeit nav gadījumu, kad Kopienā apstākļi veicinātu pamatu netikumu rašanās nosacījumiem, kamēr Kopiena vēl nav kļuvusi diža, jo ļoti plaša. Bet kad Kopiena būs kļuvusi diža, jo ļoti plaša, tad būs gadījumi, ka apstākļi veidos pamatu netikumi rašanai Kopienā, un tad Skolotājs, lai pretotos tādiem apstākļiem, nosaka mācību noteikumus sekotājiem, izsniedz Kodeksu.”

39. “Šariputta, šeit nav gadījumu, kad Kopienā apstākļi veicinātu pamatu netikumu rašanās nosacījumiem, kamēr Kopiena vēl nav kļuvusi diža, jo plašas mācības. Bet kad Kopiena būs kļuvusi diža, jo plašas mācības, tad būs gadījumi, ka apstākļi veidos pamatu netikumi rašanai Kopienā, un tad Skolotājs, lai pretotos tādiem apstākļiem, nosaka mācību noteikumus sekotājiem, izsniedz Kodeksu.”

40. “Protams, Šariputta, Mūku Kopiena brīva no netikumības, brīva no nelaimēm, atbrīvota no kļūdām, tīra, stipra svarīgākajā. Protams, Šariputta, pat vis atpalikušais no šiem pieciem simtiem mūku – straumē iekāpušais, nav pakļauts pārdzimšanai nelaimīgajā stāvoklī, neizmaināmi tiecoties uz paš-atmošanos.”

41. Tad Visgodājamākais vērsās pie godājamā Anandas: “Ananda, Tadhagatas paradums ir nedoties tālāk neatvadoties no tiem, kuri piedāvājuši mītni lietus laikā. Ananda, pēc tam kad atradīsim brahmani Veraņji, mēs atvadīsimies no viņa.” “Jā, godājamais Skolotāj” Ananda piekrita.

42. Tad Visgodājamākais, apģērbies un savu bļodiņu paņēmis, ar nopakaļus ejošo godājamo Anandu, aizdevās pie brahmaņa Veraņji, un ieradies apsēdās paredzētajā vietā.

43. Tad brahmanis Veraņji aizgāja pie Visgodājamākā, godbijīgi sveicinājis, apsēdās malā. Pēc tam, kas viņš apsēdās, Visgodājamākais vērsās pie viņa: “Brahmani, tevis ielūgti mēs palikām lietus sezonas laikā; mēs atvadāmies, mēs vēlamies doties tālāk.”

44. “Tiesa, kungs Gautama manis ielūgts, palika lietus sezonas laikā; vairāk gan dāvanas nav bijušas. Es nevēlos skopoties, lai nebūtu dāvanas, bet namsaimniekam daudz pienākumu, namsaimnieka dzīve aizņemta. Ja būtu iespējams, vai godājamais Gautama, pieņems no manis cienastu rīt, kopā ar mūku kopienu?”

Visgodājamākais piekrita ar klusēšanu.

45. Pēc tam Visgodājamākais instruēja, pamudināja, iedvesmoja un priecēja brahmani Veraņji ar sarunu par Dharmu, tad, piecēlies no savas vietas, aizdevās.

46. Tad brahmanis Veraņji, pagatavojis savās mājās izmeklētu pamatēdienu un uzkodas, nakts beigās, paziņoja Visgodājamākajam: “Laiks, kungs Gautama. Cienasts gatavs.”

47. No rīta, apģērbies un paņēmis savu bļodiņu un virsējo tērpu, Visgodājamākais devās uz brahmaņa Veraņji māju, un ieradies apsēdās sagatavotajā vietā kopā ar mūku kopienu. Tad, brahmanis Veraņji apmierinājās un pašrocīgi pasniedza Visgodājamākajam, goda vietā, un mūku kopienai, izmeklētus pamata ēdienus un uzkodas. Kad Visgodājamākais beidza ēst, un atvilka savu roku no bļodiņas, brahmanis Veraņji viņam, kā arī katram no piecsimt mūkiem, uzdāvināja apģērbu. Pēc tam Visgodājamākais instruēja, pamudināja, iedvesmoja un priecēja brahmani Veraņji ar sarunu par Dharmu, tad, piecēlies no savas vietas, aizdevās.

48. Pēc tā Visgodājamākais uzkavējās Veraņji tik ilgi, cik vēlējās, devās ceļā uz Soreiju, Sankassu un Kannakudžu, ieradās Pajagapatihanā; ieradies Pajagapatihā, tur šķērsoja Gangas upi un devās uz Baranasi. Tad Baranasi uzkavējies tik ilgi, cik vēlējies, devās uz Vesali. Tur, Vesali, Visgodājamākais apstājās Dižajā Birzī, divslīpju jumta zālē. 

Latviešu mēlē pārcēlis Imants Kore.

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.