Bon reliģija
Bon pa – „maģisku formulu deklinācija.”
Bon – kopējs termins dažādu Tibetas mistisko tradīciju apzīmēšanai līdz VII gs. sākumam, kad tās sajaucās ar budismu un izveidoja politeisku sintēzi.
Ar bon saprot garīgas zināšanas, dēmonisko spēku vadīšana, dvēseļu pārceļošana tajās vai citās materiālās formās. Šī pagāniskā kulta sekotāji visus priekšmetus uzlūko kā apveltītus ar dvēselēm. Tie ticēja, ka deklamācija vai monotona noteiktu tekstu izdziedāšana (mantras) veic spēcīgu iedarbību uz sadzīves garīgo un fizisko aspektu. Ar mantru dziedāšanu var uzlabot kāda atsevišķa indivīda likteni (karmu) vai izmainītas apziņas stāvoklī pacelt no zemes daudztonnīgus akmens blokus.
Vēsture. Paši tibetieši savu reliģiju uzskata par vecāko pasaulē, un apgalvo, ka "pasaules patiesības" atnesējs dzīvojis pirms 16 000 gadu. Šamaņu ekstāzes un skaņas manipulācijas mistisko reliģiju Tibetā ienesa kāds svešzemnieks Šenrabs Mivoče II gs.pmē. Tieši viņš apvienoja vietējos pagāniskos priekšstatus vienotā reliģijā – bon. Viņš apmetās Tibetas rieteņos – Šansunā, starp Kan Rinpoče (Kailasa) kalnu un Mafama (Manasarovara) ezeru. Šīs divas vietas vēl līdz pat šodienai tiek uzskatītas par svētām.
Tibetiešu vēsturnieks Norbu rakstīja, ka šo reģionu „no visiem viedokļiem var uzlūkot par Tibetas kultūras šūpuli.”
Pēc tibetiešu ķēniņa Trivera Čaručena pievēršanas misticismam, bon reliģija izplatījās pa austreņu un centrālo Tibetu, kur laida tik dziļas saknes, ka turpmāk sekojošie aizliegumi neko nedeva.
Pat pēc tam, kad ķēniņa svētnīca un lamaistu Gompa klosteri Totlingā tika izpostīti un pamesti XVII gs., bon ietekmē Tibetas budisms attīstījās krietni savādāk nekā citās zemēs. Bon un budisma sintēze arī bija tās unikalitātes pamatā. Nav īsti vēl saprotams, kura reliģija viena otru ietekmēja vairāk. Nekādu materiālu liecību par šo procesu nav atrasts, ir tikai mutiski vēstījumi.
Parasti uzskata, ka Tibetā ir četras garīgās tradīcijas, proti, - ņjingma, kagju, sakja un gelug, pie kam gelug ir agrākās kadam tradīcijas reformētā versija. Taču kad 1988.gada decembrī Viņa Svētība Dalailama sasauca Indijas pilsētā Sarnathā dažādu tradīciju tjulku (pārdzimušu lamu) konferenci, viņš pasvītroja, ka nepieciešams ieslēgt tibetiešu tradīcijās arī pirmsbudisma bona tradīciju, sakot, ka tādā veidā eksistē piecas tibetiešu tradīcijas. Viņš skaidroja, ka nav tik svarīgi, vai bonu uzskatām par budisma tradīciju vai ne. Tā bona forma, kas attīstījās XI gadsimta sākumā, ieguvusi daudz kopīgu īpašību ar budisma tradīcijām, lai būtu iespējams izskatīt visas tradīcijas kā kopīgas.
Eiropiešu pētījumi. Viens no pirmajiem par bon reliģiju ir rakstījis Laurencs Vodels (Laurence Austine Waddell), kurš savā grāmatā "Tibetas budisms jeb lamaisms" sniedzis tās īsu raksturojumu. Vodels ir rakstījis, ka līdz mūsu ēras V gs. tibetieši, kam nav piemitusi nekāda civilizācija, bijuši animisma un mežonīgu rituālu sekotāji, tas ir, šamanisti. Kā uzskata Vodels, tibetiešu reliģija ir divu reliģisku virzienu – vietējā bon un indiešu budisma saplūduma iznākums. Šis proces sācies VII gs., bet vēlāk, apmēram XI-XII.gs., ir sākusies bon izdalīšanās no vienotās budisma virzienu, skolu un sektu plūsmas: izdalījies kadampa, kagjupa, njingmapa, sakjapa un citi virzieni.
1950.gadā Tibetas reliģiju vācu pētnieks Helmūts Hofmans (Helmut Hoffmann) ir publicējis savu darbu "Tibetas bon reliģijas vēstures avoti." Šajā darbā ir sniegta bon reliģijas vēsture, galvenokārt no budistu avotiem, kā arī tās apraksts uz šo datu pamata. Hofmans pieņem, ka galvenie bon dievi ir Debess un Zeme. Bez tiem pastāv milzums visdažādāko garu: kalnu, mežu, upju, ezeru utt. garu, kā arī daudzi ļauni nelabie. Bon reliģijā ir bijusi un līdz šim laikam pastāv priesteru organizācija, kuras pārstāvji sazinās ar gariem, buras, cenšoties iežēlināt vienus un apspiest otrus. Hofmans, tieši šamanismam bon nepielīdzinot, piesardzīgi nosliecas uz to, ka savā sākotnējā jeb senajā veidā šī reliģija ir bijusi animistiska, kas raksturīgs daudzām pirmatnējām tautām. Viņš uzskata, ka bon, ja no tā izņemtu budisma elementus, kas tajā sākuši ieplūst sākot ar VII gs., būtu daudz līdzības ar šamanismu, ar pēdējo saprotot Urālu-Altaja tautu pirmatnējās reliģijas. Pie tam autors nepieņem domu, ka lieta varbūt nav nejaušās sakritībās, bet gan tur, ka visām Centrālāzijas tautām ir bijusi viena kopēja reliģija.
Runājot par bon reliģijas vēsturi, šā pētījuma autors, atsaucoties uz tibetiešu avotiem, norāda uz rajoniem, no kuriem šī reliģija varējusi ieviesties Tibetā: Tagzig (Tadžikijas) valsti, ar kuru viņš saprot musulmaņu apgabalus, kas piekļaujas Rietumtibetai, tjurku-mongoļu valsti Aša (austrumos no Tibetas) un valsti Šanšun (Žang-žung, Ziemeļrietumu Tibeta). Tieši pēdējās teritorijā kaut kur ir atradusies leģendārā Olmo valsts – Šenraba, bon ticības dibinātāja dzimtene.
Kā uzskata Hofmans, Olmo valsts atrašanās vietu ir noteicis prof.Tučči savas 1935.gada Tibetas ekspedīcijas laikā. Ka šīs valsts un tātad arī bon ticības centrs, izrādās, ir tibetiešiem svētā Manasarovara ezera apvidus Rietumtibetā. Bet tibetiešu viduslaiku avotos Olmo valsts bieži tiek minēta kā Irānas sinonīms. Autors šo pretrunu atrisina vienkārši un sevi neapgrūtinot: ar Irānu, protams, tiek saprasta musulmaņu pasaule, kas ir cieši pietuvojusies Rietumtibetai. Izdarījis šo asprātīgo pieņēmumu, autors ir radījis neatrisināmu pretrunu, un tieši – kāds sakars musulmaņu pasaulei ar bon, ja pēdējā uzplaukums ir ap mūsu ēras VII gs., bet radies ir vismaz piecsimt gadus pirms tam, ja ne agrāk?
Sava pētījuma beigās Hofmans aplūko bon baznīcas vēsturi no VII gs. līdz Jaunajam laikam uz reliģiskās un politiskās cīņas Tibetā vispārējā fona. Par iepriekšējo laikposmu nekas noteikts nav vēstīts, it kā trūkstot jel kādiem precīziem datiem: rakstība Tibetā ir parādījusies VII gs., un tikai kopš tā laika sākta hroniku rakstīšana un notikumu dokumentēšana, tostarp arī iepriekšējo, kas līdz tam saglabāti mutvārdos.
Pārējo Hofmana grāmatas daļu aizņem izvilkumi no tibetiešu avotiem, galvenokārt budistu, kuri tādā vai citā mērā satur ziņas, kas attiecas uz bon reliģiju un tās vēsturi. Tibetiešu oriģinālu izvilkumi tiek sniegti ar paralēlu tulkojumu vācu valodā.
В 1956.gadā tika izdota tā paša autora populāra grāmata "Tibetas reliģija," kurā bon reliģijai ir atvēlēta ievērojama vieta. Principiāli jaunus datus salīdzinājumā ar iepriekšējo grāmatu tā nesatur.
Bon reliģijas raksturojums ir sniegts arī R.A.Steina (Rolf Alfred Stein) darbā "Tibetas civilizācija." Pirmais, uz ko norāda autors, ir: par šīs reliģijas vēsturi zināms ļoti maz, bet par tās īpatnībām ir grūti pateikt kaut ko noteiktu. Kas attiecas uz šīs reliģijas senāko laikposmu, lieta ir vēl sliktāka. Var apgalvot vien, ka šī reliģija Tibetā nav bijusi vienīgā, un ka tā nepavisam nav bijusi primitīva.
Steins, pamatojoties uz tibetiešu tradīciju, teic, ka pirmo Tibetas valdnieku Njakhri (hronoloģija nezināma, bet iespējams, ka ap m.ē. I gs.) par valdnieku atzinuši dažādu cilšu un apgabalu bon priesteri. Šim valdniekam tiek piedēvēta Sumpa (Ziemeļaustrumu Tibeta) valsts pakļaušana, kurā valdījuši bonieši. Šā valdnieka laikā parādījusies “dievu reliģija”, tas ir, tas, ko mēs saucam par bon. Šā valdnieka pēcnācēju laikā ir uzaicināti bon priesteri no Irānas un Aša valsts (tjurku-mongoļu valsts Huhunora ezera apvidū), kuri iedibinājuši “dievu kultu dzīvajiem un apspieduši dēmonus mirušajiem." VII gs. pie valdnieka Sronczangambo boniešu stāvoklis ir bijis visai stingrs, bet pirmie spaidi pret bon attiecas uz valdnieka Tisrondecana valdīšanas laiku (VIII gs.).
Skarot bon izcelsmes jautājumu, Steins raksta, ka pastāv divas tibetiešu versijas par Olmo valsti – Šenraba, bon reliģijas dibinātāja, dzimteni. Saskaņā ar vienu no tām, šī valsts atradusies Šanšunā (Ziemeļrietumu Tibeta), bet saskaņā ar otru – Irānā. Norādot uz to, ka bon reliģijā var saredzēt irāņu, tas ir, maniheju jeb gnosticisma ietekmes, Steins tomēr uzskata, ka Indija bon reliģijai ir devusi daudz vairāk kā Irāna vai Gilgita.
Piezīme ir pilnīgi pareiza, bet tā attiecas, kā to saprot pats autors, vien uz bon vēlīnajā un mūsdienu stāvoklī.
Šenraba dzimšanas un dzīves vēsture, kā norāda Steins, ir izklāstīta bon sūtrā "Zermig," kas ir precīza Budas Šakjamuni biogrāfijas kopija. Bon variantā tiek runāts par divām pasaules gaismām – balto un sarkano – kas iemitinās Šenraba vecākos. Saskaņā ar otru versiju Šenrabs nolaižas no debesīm uz zemi varavīksnes veidā. Šīs leģendas apstiprina vēlīno avotu liecības, ka bonieši ir “mīlējuši debesis.”
Daži no bon kosmogoniskajiem priekšstatiem pēc autora domām skaidri norāda uz to ārzemju izcelsmi. Saskaņā ar vienu no leģendām, pasaulē, kurā nav bijis ne veidola, ne realitātes, starp esamību un neesamību ir parādījies brīnišķīgs jeb brīnumains cilvēks, kas sevi nosaucis par Radīto, Esamības Valdnieku. Tajā laikā nav bijis ne gadalaiku, ne debesu parādību, ne atšķirības starp dienu un nakti. Meži ir auguši paši no sevis, bet nekādu dzīvnieku nav bijis. Dievi, kuri dzīvojuši augšā, nav bijuši vareni, tāpat arī dēmoni jeb pazemes dievi. Tad parādās divi gaismas stari, balts un melns, kas pārvēršas par diviem sinepju graudiņiem – baltu un melnu. Pēc tam parādās melns cilvēks vārdā Melnā elle. Tas, būdams ļaunuma radītājs, atdala dienu no nakts, sūta pērkonu un zibeņus, uzsūta cilvēkiem slimības un dēmonus, liek visiem nogalināt citam citu. Viņš ir nesaskaņu, cīņas un kara radītājs. Viņš stāv pret visu pārējo pasauli un ir neesamības iemiesojums. Tūlīt pēc viņa gaismas apņemts parādās baltais cilvēks, kuru sauc Valdnieks, kurš Mīl Esamību. Viņš iemieso labo un sniedz laimi visai pasaulei.
Saskaņā ar otru leģendu šo pasauli no sava ķermeņa radījusi dēmonu valdniece. Viņas galvasvirsa ir debesis, acis – saule un mēness. Kad acis atver, iestājas diena, kad aizver, iestājas nakts utt.
Šajās leģendās, kā pieņem Steins, var saredzēt maniheju jeb gnostiskas ietekmes. Kas attiecas uz citām, piemēram, kur neesamība un esamība rada olu, bet no tās savukārt rodas pasaule, tad tām ir pavisam skaidras paralēles ar senajiem indiešu tekstiem.
Savelkot kopā mūsu ziņu par bon reliģiju eiropiešu pētījumos apskatu, nākas atzīt, ka uz šo ziņu pamata ir grūti pateikt par bon kaut ko noteiktu. Īpaši lielu nesapratni izraisa paziņojumi ar atsauci uz Tibetas avotiem par divām domājamām bon dzimtenēm: saskaņā ar vienu versiju tā it kā būtu Ziemeļrietumu Tibeta, bet pēc otras Irāna. Tāpēc, vēršoties pēc sīkākām ziņām par bon reliģiju pie tibetiešu avotiem, pamēģināsim vispirms noteikt bon reliģijas rašanās vietu, jo visi autoritatīvākie tibetiešu avoti ir vienprātīgi par to, ka bon ticība ir parādījusies kādā svešā zemē ārpus pašas Tibetas robežām.
Bona reliģijā liela vērība piešķirta bēru rituāliem un dvēseļu pārceļošanai uz labākām pasaulēm, kas dara to līdzīgu senēģiptiešu reliģijai. Bez tam atrastas līdzības arī ar zoroastrismu un indiešu ticējumiem.
Norbu raksta par Mivoči: „Viņa misijas galvenais uzdevums bija eksistējošo rituālo tradīciju atjaunināšana un reformēšana,” bet ne to izskaušana. Tā piemēram, viņš nomainīja cilvēku un dzīvnieku upurēšanu pret upuri māla figūriņu veidā. Šo tradīciju joprojām ievēro dalailama un tā sekotāji.
Kundalini uguns tiek uzskatīta par pašu aktīvāko no tibetiešu bon reliģijas 5 elementiem.
Tradīcijas.
Mandalu veidošana.
Avoti.
B.I.Kuzņecovs. "Senā Irāna un Tibeta. Bon reliģijas vēsture." I,II,III daļa.
Saites.
Tibetieši.
