Benedikts, Nursijas (480.-543.g.), svētais
Rietumeiropas mūku kustības reformētājs, Benediktīņu ordeņa dibinātājs un klostera statūtu autors.
Radniecība. Viņa izcelšanās tiek saistīta ar Nobiļu dzimtu. Tas būtu ticams, taču jāpatur prātā tā laika hronistu vēlme visas izcelšanās saistīt ar aristokrātu dzimtām.
Dzīvesgājums. Tā kā bija dzimis bagātā ģimenē, tad viņam bija iespēja gūt lielisku izglītību. Zināms, ka viņš mācījies Romā. Tomēr atteicās no zinību ceļa un nodevās reliģijai.
Nezināmu motīvu dēļ patvēries Čočarijā. Vadījis nelielu klostera komūnu Vikovarā un vēlāk – Anjenas aizas alā, Subiakas ciema (apmēram 70 km no Romas) tuvumā, kur pvadīja apmēram 3 gadus. Vēl šodien tūristiem rāda „svēto alu,” kur dzīvoji Sv.Benedikts.
Kad vietējiem iedzīvotājiem tapa zināms par Benedikta mūku kustību, tie viņu izvēlēja par Vikovaras klostera priekšnieku. Tomēr drīzumā Benediktam tapa skaidrs, ka šeit dzīvojošie mūki neievēro nekādus noteikumus un jaunā priekšnieka prasības tajos izsauca neapmierinātību. Tad benedikts atstāja Vikovaras klosteri un atgriezās pie vientuļnieka dzīves.
Pamazām pie vientuļnieka benedikta sāka ierasties citi kristiešu askēti un ar laiku izveidojās mūku kopiena. Savukārt Benedikts ņēmās izstrādāt kopienas dzīves noteikumus - nākošos ordeņa statūtus. Pēc ilgām pārdomām Benedikts noāca pie secinājuma, ka mūkiem sava dzīve jāvada ne tikai vientulībā un lūgšanās, bet arī jāveic labi darbi. Tādēļ mūki sāka mācīt un izglītot slavenu dzimtu bērnus.
Vietējam garīdzniekam nepatika tik aktīva benediktīņu darbība, un nenovīdīgais klērs samusināja kopienu pret vadītāju - tā piespieda Benediktu pamest šo vietu.
Kopā ar vairākiem domubiedriem viņš apmetās Montekasīno - nelielā Kampānijas provinces pilsētiņā. Romas patrīcietis Tertulls iedalīja viņiem zemi tuksnešainā pakalnā, kur 529.gada Benedikts nodibināja pirmo un visievērojamāko benediktiešu ordeņa abatiju - Montekasino, kas pārdzīvojusi viduslaikus un saglabājusies līdz mūsdienām. Šeit dibinātajā klosterī Benedikts dzīvoja un strādāja līdz pat mūža galam. Te viņš beidzot uzrakstīja klostera statūtus, kurus lietošanai pieņēma ne tikai Benediktīniešu ordenī, bet arī lielākā vairumā citu katoļu klosteru.
Līdz ar mācekļu grupu (Maurs un Placīds) Benedikts dibinājis 12 klosterus Subiakas apkaimē.
Tāpat viņš nodibināja un māsai Sholastikai uzticēja vientuļniecības centru sievietēm.
Bendiktīņu statūti. Tos Benedikts uzrakstīja paša nodibinātajā Kasīnas kalna klosterī. Statūti līdzinājās militārā ordeņa kārtības noteikumiem. Tajos noteikti kopējie pamatprincipi, kas mūkiem bija jāievēro savā ikdienas dzīvē. Bez tam, benediktīņu mūkam bija pienākums vadīties arī no Svēto rakstu vieduma un Baznīcas svēto tēvu ieteikumiem.
Saskaņā ar šiem statūtiem, mūkiem 7 reizes dienā bija jālūdzas - ne tikai par sevi, bet arī par visas pasaules glābšanu. Pašas lūgšanas bija kopēja dziedājuma formā. No lūgšanām brīvajā laikā mūkiem bija jāstrādā un jālasa, pie kam dažādās kalpošanas fāzēs tiem izdalīja lasīšanai dažādu literatūru.
Benedikta statūtu nobeiguma vārdi: "Tu, kas tiecies uz debesu tēvzemi, iesākumā ar Kristus palīdzību izpildi šos mazākos sākuma noteikumus. Un tikai tad ar Dieva aizgādību sasniegsi ko lielāku, pašas labdaru virsotnes."
Avoti. Līdz mūsu dienām nonākušie dokumenti sniedz skopas ziņas par viņa dzīvi.
Pirmais viņu piemin Gregors I Lielais (590.-604.g.) „Dialogu” II grāmatā. Tā ir leģendāra, vēlu sarakstīta un maz ticama biogrāfija, kas sastādīta no Benedikta paveiktajiem brīnumdarbiem.
VI gs. sākumā izstrādāja jaunus „Noteikumus,” kas meditācijas un lūgšanu pienākumus papildināja ar jauniem – zemes kopšanas pienākumiem. Tam bija lielas ekonomiskas sekas.
