Benedikts, Nursijas (480.-543.g.), svetais
Rietumeiropas mūku kustības reformētājs un klostera statūtu autors.
Radnieciba. Viņa izcelšanās tiek saistīta ar Nobiļu dzimtu. Tas būtu ticams, taču jāpatur prātā tā laika hronistu vēlme visas izcelšanās saistīt ar aristokrātu dzimtām.
Dzivesgajums. Zināms,ka viņš mācījies Romā.
Nezināmu motīvu dēļ patvēries Čočarijā. Vadījis nelielu klostera komūnu Vikovarā un vēlāk – Anjenas aizā, Subiakas tuvumā. Vēl šodien tūristiem rāda „svēto alu,” kur dzīvoji Sv.Benedikts.
Līdz ar mācekļu grupu (Maurs un Placīds) Benedikts dibinājis 12 klosterus Subiakas apkaimē. Vietējā klēra nenovīdība to spiedusi pārcelties uz Kasino, kur tuksnešainā pakalnā 529.gada Italija dibināja visievērojamāko benediktiešu ordeņa abatiju - Montekasino, kas pārdzīvojusi viduslaikus un saglabājusies līdz mūsdienām.
Tāpat viņš nodibināja un māsai Sholastikai uzticēja vientuļniecības centru sievietēm.
Avoti. Līdz mūsu dienām nonākušie dokumenti sniedz skopas ziņas par viņa dzīvi.
Pirmais viņu piemin Gregors I Lielais (590.-604.g.) „Dialogu” II grāmatā. Tā ir leģendāra, vēlu sarakstīta un maz ticama biogrāfija, kas sastādīta no Benedikta paveiktajiem brīnumdarbiem.
VI gs. sākumā izstrādāja jaunus „Noteikumus,” kas meditācijas un lūgšanu pienākumus papildināja ar jauniem – zemes kopšanas pienākumiem. Tam bija lielas ekonomiskas sekas.
Saites.
Benediktīņi.
Svētie, kristiešu.