Bafomets

Vārda nozīme. Vārds baffometi jeb bafomets ir cēlies no arābu abu fihamet – „Gudrības tēvs,” ko mauru Spānijā izrunāja kā bufihimat. Tieši šo noslēpumaino vārdu saracēņi izmantoja kā kaujas saucienu cīņās pret krustnešiem. Krusta karu hronists Anzelms fon Ribemonts vēsta: „Skaļās balsīs viņi piesauc Bafometu.”
Doma, ka tas bijis musulmaņu pravieša Muhameda vārda (Mahomets vai Mohammeds) sagrozījums, parādījās XX gs. Tā kā šo vārdu izmantojuši templieši, tad domā, ka zināšanas par terafīmiem (pareģojošajām galvām) viņi ieguvuši no arābiem. Šodien šī versija it kā jau ir atspēkota. Vārda bafomets valodnieciskie pētījumi tomēr neuzrādīja saistību ar Muhamedu vai citu līdzīgu šī vārda versiju. Pie tāda secinājuma nonāca franču filologi Žans Anrī Probsts-Birabēns un Dr.A.Metro de la Motē-Kaprons, kā arī vēsturnieks profesors Hanss Prucs.
Interesantu šī vārda skaidrojumu piedāvā Dr.Hjū Šonfīlds: iespējams, ka bafomets ir atbašā (pazīstams žīdu šifrs, ko esot lietojuši esēņi un pazinis Jānis Kristītājs un pat Jēzus?) rakstīts vārds, un tā izcelsme jāmeklē kaballistisko tekstu slepenrakstos. Žīdu alfabētu veido 22 burti, kas atbašā tiek šifrēti sekojoši – pirmie 11 burti tiek uzrakstīti alfabētiskā secībā, bet nākamie 11 apgrieztā secībā, t.i. vispirms tiek rakstīts pēdējais burts. Tādējādi veidojas burtu pāri, kas šifrējot vienkārši tiek samainīti. Tādējādi vārds bafomets žīdu atbašā tiek šifrēts no BPVMTh par ShVPIA. Šis vārds ir sophia – „gudrība” (grieķu val.). Tādējādi Dr.Šonfīlds uzskata, ka bafomets ir mākslīgi ar šifrējuma palīdzību darināts vārds. Jāsaka, ka pie līdzīgas interpretācijas jau 1826.gadā nonāca vēsturnieks profesors V.F.Vilke savā grāmatā „Templiešu ordeņa bruņinieku vēsture.” Doktors Hjū Šonfīlds atminēja šifru, kādu izmantoja rindā Nāves jūras rakstu. Viņš pierādīja, ka, ja bafometa vārdu uzrakstīt ar šo šifru, bet pēc tam transliterēt, tad rezultātā iegūst grieķu vārdu sophia – „gudrība.”
Vēl dzirdēta versija, ka vārds esot nepareizi izrunāti jūdu vārdi „gudrības vieta.”

Raksturojums. Elks, kuru pielūguši templieši. Ja tāds ir vispār eksistējis, tad tikai vienā eksemplārā un ar to bijuši pazīstami tikai augstākā ranga darboņi, tā saucamais „iekšējais loks.”
Dēļ tā templiešiem pārmeta elkdievību, „runājošo galvu” (terafīmu) pielūgšanu. Par tām teikts 1308.gada 12.augusta apsūdzības rakstā: „ka [templiešiem] katrā provincē bija elki, proti, galvas, dažas no tām ar trim sejām, citas ar vienu, un tādas ar cilvēka galvaskausu; ka viņi pielūdza šos elkus vai elku, it īpaši savās lielajās sapulcēs; ka viņi tās pielūdza kā Dievu; kā savu pestītāju;... ka viņi sacīja, ka galva tos varot izglābt; ka tā viņus varot padarīt bagātus; ka tā deva ordenim visas tā bagātības; ka tā liek ziedēt kokiem; ka tā dara zemi auglīgu” (apsūdzības 46.punkts).
No templiešu nopratināšanas protokoliem var uzzināt vēl citas detaļas. Elks tika aprakstīts kā „vara galva,” kā „Dieva draugs, kas sarunājas ar Dievu, kad viņš to vēlas,” un „pareģojumu formā atbild uz jautājumiem.” Tā virsma „spīdēja kā apzeltīts sudrabs,” bet tajā iestrādāti divi akmeņi pareģošanai, kas iespīdas kā žīdu šohamas akmeņi. „Acu dobumos spīdēja sarkani granāti kā debesu spožums”- teikts burtiski.
Elks tika ienests svarīgās ordeņa sapulcēs un tur tika pielūgts. Bruņinieki metās pie zemes, atmeta kapuces un lūdzās.
Pārmeklējot komturijas, neviens šāds elku tēls netika atrasts. Pratināšanās iegūtie elka apraksti bija visai absurdi: miroņgalvas, melni kaķi, nocirstu jaunavu galvas – kā nekā šīs liecības tika iegūtas ar spīdzināšanu. Ordeņa augstākie vadītāji pratināšanās par šo jautājumu atbildēja neskaidri, novirzījās no temata, lietoja vispārējas frāzes. Tā arī līdz pat mūsdienām šo elku nav izdevies atrast. Domājams, ka tāds bijis tikai viens pats, to varēja redzēt tikai paši augstākie ordeņa darbinieki, katrā ziņā kāds noslēgts personu loks. Liecības inkvizīcijas pratināšanās bija arī pretrunīgas: Andrē Armadi to apraksta ar trim sejām, bet Giljoms d’Arteblo - kā ar divām.
Nevar arī pilnīgi izslēgt, ka arestu laikā Bafomets tomēr nonācis Filipa IV vai Vatikāna rokās, un noslēpts Vatikāna slepenajā arhīvā. Taču nav pilnīgi nekādu piezīmju vai ziņojumu, kas kaut vai mazliet par to liecinātu. Domājams, ka templieši, paredzot vajāšanas, savu elku jau iepriekš nogādāja drošā vietā (varbūt Ozolu salā Kanādā?).
1877.gadā Dr.Mercdorfa publicētie Tempļa „Slepenie statūti” (kas laikam gan atzīti par viltotiem!) satur pirmo zināmo Bafometa aprakstu: „Elks... visu būtiskāko izsaka vārdi: „trīsvienīgs ir, par ko pasaule var būt lieciniece, un šie triji ir viens.”
Lūk kāds interesants dialogs pratināšanas laikā:
Inkvizitors: pastāsti mums par galvu.
Rauls de Gizī: Labi, galva. Esmu to redzējis septiņās baznīcās. To nesa brālis Hjūgs de Pero un citi.
Inkvizitors: kas tika darīts, lai to pielūgtu?
Rauls de Gizī: nu, tas notika tā; viņš parādījās, un ikviens krita ar seju pie zemes, atmetot savu kapuci, un lūdzās.
Inkvizitors: kā izskatījās tās seja?
Rauls de Gizī: briesmīgi. Priekš manis tā bija dēmona seja, kaut kāda nešķīstā gara seja. Katru reizi, kad uz to pacēlu acis, mani sagrāba tādas šausmas, ka tik tikko spēju uz to lūkoties. Es trīcēju pie visām miesām.
Ir zināma arī kāda interesanta templiešu leģenda par kapenē atrastu galvu.

Atradumi.
Somersetas galva. Somersetas Templikombā (kas tas tāds?) tikusi uzieta kāda galvas kopija, kas esot kaut kādā veidā līdzīga Turīnas līķautā esošajai. Šo galvu viņi esot uzskatījuši par Jāņa Kristītāja galvu. Nav zināms kā tā saistāma ar Bafometu.
Atradumi Parīzes Templī. 1307.gada 13.oktobrī karaļa kalpi kratīšanā uzgāja sudraba gliemežnīcu galvas formā, kurā atradās sievietes galvaskauss.
Bez tam te tika uzieta neliela lādīte ar uzrakstu: „58.galva” (Caput LVIII), kas laikam ir bijis vienīgais šāda veida atradums, lai gan, domājams, tādu lādīšu ir bijis liels daudzums.

Hipotēze.
Mannas mašīna. Ir hipotēze, ka Bafomets ir mannas mašīna, ko saņēma Mozus no citplanētiešiem. Šo mašīnu Igo de Pajēns ar citiem tempļa bruņiniekiem atradis Morijas kalna labirintos un atvedis uz Eiropu.
Zohara. Templiešu sniegtie elka apraksti labi saskan ar Zoharā aprakstīto Mannas mašīnu. Kāds templietis Gijoms de Erblē liecināja, ka Bafomets „spīdējis kā apzeltīts sudrabs,” Andrē Armadi teica, ka tam bijušas trejas galvas, Gijos Erblē - ka tikai divas.
Jēzus galva. A.K.Leiders savā grāmatā „Dieva galva” izsaka domu, ka Bafomets varētu būt mumificēta Jēzus galva un pēc ordeņa sagrāves tikusi noslēpta kādā Skotijas baznīcā.
Jāņa Kristītāja galva.