Pajēns, Igo de (1118.-1136.g.)
Hugues de Payens.
Tempļa ordeņa pirmais lielmestrs no 1118. līdz 1136.gadam.
Radniecība. Sieva – skotiete Katrīna Sentklēra.
Dēls – Teobalds.
Dzīvesgājums. Dzimis 1070.gadā Pajēnas ciemā, kas atrodas 10 km uz ziemeļiem no Truā pilsētas Šampaņā un piederēja pie Šampaņas grāfu ģimenes atzara. Viņam bija īpašumi Tonerā un viņš bija Montiņī-Lažesas īpašnieks.
Par viņa bērnību un jaunību nekas daudz nav zināms, liekas, viņš bija labi izglītots – apguvis aramiešu un senžīdu valodas.
Ļoti iespējams, ka jau 19 gadu vecumā viņš piedalījās Pirmajā krusta karā Buljonas Gotfrīda vadībā. Pēc tam viņš atgriezās Francijā un iestājās grāfa Igo de Šampaņa dienestā, kur kļuva par viņa virsnieku un bija liecinieks Jeruzālemes ieņemšanai. Te pagāja 5 gadi.
1094.gadā kopā ar Šampaņas grāfu apmeklēja Kalnu veco – Hasanu viņa cietoksnī Alamutā, kur risināja ar viņu kādas sarunas.
1104.gadā kopā ar Šampaņas grāfu devās svētceļojumā uz Palestīnu. Atgriezās ar ceļabiedru Francijā un bija tur abi 1113.gadā. 1116.gadā viņš vienatnē vēlreiz devās uz Palestīnu un akal atgriezās, lai 1119.gadā Palestīnā atgrieztos jau kopā ar 8 citiem bruņiniekiem ekspedīcijas galvgalī. Domājams, ka pirmā ceļojuma laikā viņš padzirdēja žīdu nostāstu par Tempļa kalnā noslēpto Derības šķirstu, tādēļ organizēja tā meklēšanu vēlākos gados.
Igo bija precējies ar skotieti Katrīnu Sentklēru, un tiem bija dēls Teobalds. Vēlāk viņš savā ģimenes īpašumā Skotijā lika uzbūvēt pirmo templiešu preceptoriātu ārpus Svētās zemes.
Pēc ordeņa nodibināšanas viņš apceļoja vai pusi Eiropas, vervējot dalībniekus savam ordenim. Vispirms viņš uzturējās Šampaņā, galvenokārt Provēnā, pēc tam Anžū un Mēnā. Tālāk viņš devās uz Puatū un Normandiju. Tur viņu sirsnīgi sagaidīja Heinrihs I un sūtīja tālāk uz Angliju, tālāk uz Skotiju, Flandriju un 1129.gada janvārī viņš atgriezās Šampaņā. Tad kopā ar bruņiniekiem klejoja pa Ronas ieleju. Tad ieradās Palestīnā un piedalījās karagājienā uz Damasku.
1127.gadā viņš Anžū grāfam Filko V nodeva piedāvājumu kļūt par Balduīna II pēcteci Jeruzālemē.
Miris kā ordeņa lielmestrs 1136.gadā.
Avoti.
Volframa fon Ešenbaha grāmata par Svēto Grālu. Autors Igo de Pajēnu savā grāmatā attēlojis kā mācīto vīru Kiotu: „Kiots, godājams mācītais, ņēmās meklēt pēdas... latīņu grāmatās, cenšoties atrast ļaudis, kas atbilstu Grāla prasībām un kas ir līdzīgi šķīsti. Viņš izlasīja dažādu valstu hronikas, britānijas un citas, un iesākumā citas – Francijas un Īrijas. Un viņš atrada šos rakstus – atrada tos Anžū.
Saites.
Tempļa ordeņa lielmestri.
Krusta kari.
Tempļa ordenis.
