Aliens

Marsa vārdā, stāt! Pēc kādiem likumiem dzīvos jaunie marsieši?

Šķiet, nevienam nav šaubu, ka kaut kad netālā nākotnē, iespējams, pēc gadiem 20 vai 30, cilvēks dosies uz Marsu, lai izpētītu un, varbūt, pat kolonizētu Sarkano planētu. Tāpat, ar visai lielu pārliecību, ja vien nenotiks kādas tektoniskas ģeopolitiskas pārmaiņas, var teikt, ka pirmie tur nonāks pasaules lielākās ekonomikas un vadošās tehnoloģiju lielvalsts – ASV – pilsoņi. 

Jo vairāk tas kļūst skaidrāks tagad, kad pēc 10 gadu ilga pārtraukuma, ar īpaša, prezidenta Trampa 21.martā parakstīta likuma rīkojumu, NASA zinātnieki un inženieri, 2017.g. ASV budžeta ietvaros saņēmuši 19,6 miljardu dolāru lielu finansējumu, kurā atsevišķa pozīcija izdalīta tieši Marsa misijai. NASA nu var droši turpināt ceļu uz iepriekš nosprausto, bet Obamas administrācijas laikā sašķobījušos un izplūdušo mērķi – 2030.gados nosūtīt uz Marsu pilotējamu kosmosa kuģi ar astronautiem uz borta.

Nākošais solis tad būtu bāzes stacijas izveidošana uz planētas virsmas, liekot pamatu Marsa kolonizācijai. Lai droši aizsūtītu cilvēkus līdz Marsam, jāatrisina vēl daudzas būtiskas tehnoloģiskas un bioloģiskas problēmas, taču, domājot par nākotnes kolonistu dzīvi uz Marsa, svarīgi ir arī sociālpolitiskie aspekti. Uz tiem izdevumā “Space Policy” 2016.g. novembrī publicētā rakstā norādījuši un iespējamās problēmas ieskicējuši Ržežovas universitātes (Polija) pētnieki.

Cilvēks ir ļoti adaptīvs dzīvnieks, atzīmē poļu zinātnieki – tas ir piemērojies dzīvei visās Zemes ekoloģiskajās nišās. Taču mēs nezinam kā cilvēku ilgtermiņā ietekmēs dzīve no Zemes tik atšķirīgajos Marsa vides apstākļos. Ja gaisa temperatūru un mākslīgās atmosfēras gāzu sastāvu, dzīvojot zem kupola, var regulēt, tad vismaz pagaidām nav iespējams kompensēt gravitācijas starpību – uz Marsa pievilkšanas spēks, salīdzinot ar Zemi, ir tikai 38%. Ņemot vērā līdzšinējos pētījumus par Starptautiskās kosmiskās stacijas astronautu veselības izmaiņām, salīdzinoši ilgi atrodoties mikrogravitācijas apstākļos, jāsecina, ka Marsa kolonistiem vismaz pirmajās paaudzēs nāksies rēķināties ar muskuļu masas zudumu, izmaiņām orgānos, tostarp redzes pasliktināšanos. Arī privātā Marsa kolonizēšanas projekta “Mars One” īpašnieki paziņojuši, ka brīvprātīgajiem dalībniekiem iespējama muskuļu atrofēšanās un osteoporoze, taču par to nebūšot jāuztraucās, jo astronauti “tikšot labi sagatavoti kosmiskajam ceļojumam un dzīvei uz Marsa ar zinātniski pamatotas programmas palīdzību”. Kāda tieši šī programma būs, atklāts netiek un ļaunas mēles melš, ka tā pastāvot tikai sabiedrisko attiecību līmenī un viss “Mars One” pasākums ir viena liela krāpšana...

Ja par anatomiski fizioloģiskajām problēmām, kuras radīsies dzīvojot Marsa apstākļos, iespējams spriest pēc tuvajā kosmosā lidojušo astronautu veselības novērojumiem un eksperimentiem ar pelēm, tās audzējot bezsvara vidē, tad par to, kā atrašanās kolonijā uz Marsa ietekmēs cilvēku psihi un kā veidosies jauno marsiešu sociālkulturālie un juridiski politiskie dzīves pamati, šobrīd varam izteikt tikai pieņēmumus. Pētnieki domā, ka liela nozīme būs tam, vai kolonistiem būs iespēja atgriezties jeb tie dosies vienvirziena ceļojumā, pametot dzimto planētu uz visiem laikiem.

Ne tikai praktiska, bet arī psiholoģiska rakstura problēmas varētu radīt kāda dalībnieka nāve jau ceļojuma laikā. “Ne līķa izvadīšana kosmosā, ne arī tā atstāšana uz borta nebūtu labi risinājumi,” - uzskata raksta autori.

Kā mazināt savstarpējo konfliktu iespējas? Protams, ka izvēloties misijai pēc iespējas neitrālāk pret tādiem kontrastējošiem jautājumiem kā reliģija, politika u.tml. noskaņotus, uz sadarbību orientētus cilvēkus. Taču vai tas izdosies? Vai kosmiskajai odisejai galu galā nav nepieciešami arī ambiciozi, mērķtiecīgi, risku uzņemties tendēti vīrieši un sievietes? Kā to visu savietot? Atceroties arī to, ka cīņā par izdzīvošanu nelielas, izolētas grupas ietvaros parasti uzvar nevis altruisti, bet egoisti.

Cits jautājums ir par kolonijas legālo statusu. Protams, NASA programmas ietvaros gan kosmosa kuģī, gan misijas izveidotajā virsmas bāzē būs spēkā ASV likumi. Taču, ja notiek pagaidām maz iespējamais un “Mars One” patiešām izdodas izveidot privātu Marsa koloniju? Kāda likumdošana noteiks privātā kuģa iekšējo kārtību kā arī, laimīgi aizkļūstot līdz mērķim, no dažādām valstīm nākušo kolonistu sadzīvi? Kā noteikts 1967.g. parakstītajā “ANO līgumā par valstu rīcību un principiem, pētot un izmantojot ārējā kosmosa telpu, ieskaitot Mēnesi un citus debesu ķermeņus,” ārējo kosmosu, tai skaitā visus Saules sistēmas ķermeņus bez kādiem ierobežojumiem var pētīt visas valstis. Turklāt ārējo kosmosu un tā ķermeņus neviena valsts nedrīkst piesavināties vai kā citādi pārņemt savā jurisdikcijā. Kā redzams, 1967.g., mēģinot ANO līmenī sakārtot kosmosa izpēti un tā resursu potenciālo izmantošanu, netika pat pieļauta iespējamība, ka Marsu vai kādu citu debesu ķermeni nākotnē varētu apgūt privātas starptautiskas kompānijas.

Tātad, atgriežoties pie “Mars One” vai tam līdzīga projekta – pēc kādiem likumiem tiks izšķirti kuģa komandas un kolonistu savstarpējie strīdi un nodarījumi? Vai tiks veidota kāda jauna tiesību sistēma? Vai tai būtu jābūt demokrātiskai vai autoritatīvai? Kā sodīs zagšanu, kā slepkavību? Domāt, ka nekas tāds nenotiks ir absurdi. Kā būtu mērķtiecīgāk un lietderīgāk? Raksta autori uzskata, ka darboties spējīgas, efektīvas (t.i. atbilstošas kolonijas dzīves apstākļiem) Marsa tiesību sistēmas izveidošana būs viens no lielākajiem kolonistu izaicinājumiem. Jautājumu – vai šī sistēma jāizveido kādam no malas vai tas būtu jādara pašiem kolonistiem – pētnieki raksta ietvaros neaplūko.

Autori atsevišķi pieskaras kolonijas un metropoles attiecību jautājumam. Ja kolonija izdzīvos un veidosies nākamās, jau uz Marsa dzimušās paaudzes, tad kā šie cilvēki attieksies pret Zemi un zemiešiem? Jaunajiem marsiešiem būs nepieciešami īpaši pedagoģiskie modeļi. Kā noderīgu kulturoloģisku sabiedrības konsolidācijas rīku raksta autori piedāvā izveidot Marsa reliģiju. Šādai reliģijai, viņi raksta, vajadzētu pamatot misijas jēgu un mērķi, sniegt dziļāku skaidrojumu ikdienas dzīves grūtībām un ierobežojumiem, noteikt jaunās dzīves vērtības... Marsa reliģijas (gluži kā jebkuras valsts reliģijas un/vai ideoloģijas) stratēģiskais mērķis būtu sadarbības stiprināšana un eksistenciālās jēgas piešķiršana dzīvei.

Raksta noslēgumā autori secina, ka dzīve uz Marsa būs ekstremāla, nedroša, pilnībā atkarīga no tehnoloģijām, fizisko un sociālo apstākļu ziņā tieši nesalīdzināma ar cilvēces vēsturiski piedzīvoto uz Zemes. Cilvēks nav evolucionāri piemērots dzīvei ārpus Zemes, tāpēc, lai palielinātu izdzīvošanas iespējamību, poļu pētnieki iesaka topošajiem Marsa kolonistiem jau pirms izlidošanas, izmantojot tādas gēnu rediģēšanas tehnoloģijas kā CRISP, mākslīgi paātrināt bioloģisko evolūciju. Līdz ar to iespējams, ka jaunie marsieši, ja tādi izveidosies, pēc kāda laika ne tikai sociāli, bet arī bioloģiski, ģenētiskā līmenī atšķirsies no saviem Zemes ciltsbrāļiem.

Avots:
Konrad Szocik, Kateryna Lysenko-Ryba, Sylwia Banas, Sylwia Mazur. Political and legal challenges in a Mars colony. Space Policy. Volume 38, November 2016, Pages 27–29.

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.