Aliens

Otrais krusta karš (1147.-1149.g.)

No austrumiem un dienvidiem kristiešu valstiņām uzmācās musulmaņi. Par II Krusta kara ieganstu kļuva Edesas (mūsdienu Saliurfa Turcijā) krišana seldžuku turku karavadoņa Zenga rokās 1144.gadā. Par kara mērķi tika pasludināta Bagdādes ieņemšana, lai mazinātu arābu kalifu varu reģionā.

Gatavošanās. Par II Krusta kara organizēšanu Iestājās Klervas Bernards, kas krustu šķērsu izbraukāja Franciju par to aģitējot. 1145.gadā Klervas Bernards pasludināja Otro krusta karu. 1146.gada Lieldienās Vēzeles pilsētā viņš pacēla krustu Ludviķa VII un tā galma priekšā, kā rezultātā visa franču aristokrātija nosolījās doties karagājienā uz Svēto zemi. Bernardu atbalstīja arī pāvests Eigēnijs III, kas bija pateicību parādā Bernardam par nokļūšanu Vatikāna galvgalī. Tika uz nebēdu tirgotas induligences un grēku atlaides.
1147.gadā pilnā sparā notika gatavošanās karam. Kad Vācijas imperators Konrāds III tomēr atteicās doties karagājienā, tad Klervas Bernards pats devās pie tā un spiešus piespieda tomēr piedalīties. Karagājienā ņēma dalību arī nākamais Svētās Romas impērijas ķeizars Frīdrihs I Barbarosa – Konrāda III brāļadēls.

Kara sākums. Sapulcējās ap pus miljona krusta karotāju. Konrādam III un Ludviķim VII nebija nekādas pieredzes karu vešanā. To vidū nebija arī vienotības – abi monarhi Krusta karā devās katrs atsevišķi.
Tikmēr Edesas iekarotāja nogalinātā Zengi vietā stājās viņa dēls Nuradins – talantīgs un ambiciozs cilvēks. Viņš pirmais ieviesa devīzi – „Kļūsim vienoti džihādā!”
Iesākumā kristiešu pusē nostājās arī vairākas seldžuku vienības, taču panākumi nebija ilgi, jo krusta karotāji sadūrās ar badu un slimībām.

Vācu krustnešu pārgājiens. Vācu krusta karotāji pārcēlās pāri Bosforam. Konrāda III armija apmaldījās kalnos. No kalniem turki tos apšaudīja ar bultām. Galu galā izmocītie krusta karotāji pagrieza atpakaļ. Aiz tiem palika līķu kalni – bojā gāja 30 000 kareivju, vācieši gandrīz pilnībā tika iznīcināti, atliekas pievienojās franču karagājienam.

Franču krustnešu karagājiens. Ludviķa VII karagājiens labi aprakstīts Dēlas Odona, Sendenī abatijas mūka hronikā. Tikmēr Ludviķa VII karaspēks pagāja garām Smirnai, Pergāmai un nonāca Efesā. Te bizantiešu imperators brīdināja, ka tālāk ceļā ir stājušies turki un piedāvāja karaļa karaspēkam še pārziemot. Taču Ludviķis VII atteicās un vēlējās turpināt pārgājienu.
Hronists Tīras Vilhelms rakstīja: „Tie [turki] iedzina mūsu karaspēku patiesi bēdīgā stāvoklī.”
Pirmā kauja starp musulmaņiem un franču krustnešiem notika Deservionas līdzenumā. No visa karaspēka tikai templiešiem bija kaujas pieredze. Turki tikām frančus bija pilnīgi sakāvuši. Tad Ludviķis VII lūdza templiešu lielmestram Everardam de Baresam palīdzību. Tie spēja saglābt karaspēka atliekas un pat aizvest tās līdz Antālijas ostai. Šeit franču baroni kategoriski uzstāja, lai Ludviķis VII dotos uz Franciju pa jūru, bet karaspēks lai ietu pa sauszemi. Ludviķis VII saņēma bizantiešu vietvalža solījumu pavadīt kājām palikušos kareivjus, virsniekus un svētceļniekus līdz Sīrijai, un aizbrauca. Bizantieši neturēja solījumu un visi krita no bada vai seldžuku gūstā.
Tikām Ludviķis VII, franču bruņinieki un templieši ar Everardu de Baresu priekšgalā trīs nedēļas peldēja pa jūru, kurā plosījās vētra. Neskatoties uz lielajiem zaudējumiem, krustnešiem atkal izdevās sapulcināt visai palielus spēkus: gan Jeruzālemes iedzīvotāji, gan templieši un hospitālieši deva daudz savu karotāju.
Un tā 1148.gadā šī armija nedevās vis atbrīvot Edesu, bet gan uzbrukumā Damaskai. Tas ārkārtīgi nepatika templiešiem, taču Ludviķis VII viņos neieklausījās. Tikām Damaskas aplenkums nevedās un ievilkās. Saracēņiem ieradās papildspēki.
Te vēsturnieki bieži raksta par templiešu nodevību. Viņiem piedēvēja naudas saņemšanu: trīs mucas ar zeltu, kas atverot esot kļuvis par varu. Skaista pasaka, bet nekas vairāk.
Realitātē templieši patiesi nevēlējās Damaskas ieņemšanu, jo Damaskas valdnieki simpatizēja Jeruzālemes karaļvalstij un bija tās sabiedrotie. To ieņemot, kristiešiem turpmāk vieniem pašiem būtu jācīnās ar Nuredinu.
Tādējādi templieši atkāpās no Damaskas un līdz ar to kara iznākums bija izšķirts – mājās bija jādodas arī Ludviķim VII. Everards de Bārs pavadīja karali uz Franciju.

Otrā Krusta kara rezultāti. Nekādi. Karagājiens beidzās ar neveiksmi, kā tam arī vajadzēja būt. Dumjš pasākums ar dumjiem mērķiem. Interesanti, ka tieši templieši izraisīja šī pasākuma neveiksmi. Toties musulmaņi tagad ieguva atelpu, ko tie izmantoja organizācijai.

Saites.
Krusta kari.