Nuradīns
Nur ad Din.
Nuradīns Mahmuds Zangi.
Zangīdu dinastijas Damaskas emīrs
Radniecība. Dēls – Al Salihs.
Dzīvesgājums. Talantīgs un apmāts cilvēks, devīzes „Kļūsim vienoti džihadā” autors.
Vēsturnieks Tariks Ali par viņu rakstīja: „Nuradīns bija ļoti dievbijīgs cilvēks. Viņš ne tikai nenodevās laicīgiem priekiem, bet arī necieta Bagdādes kalifu greznību, to spozmi, harēmus un tieksmi uz vīna dzeršanu. Mūsu vājuma cēloni viņš redzēja mūsu tautas nespējā pakļauties stiprai varai. Viņš bija augsti godājams visur, jo nekad ļaunprātīgi neizmantoja savu autoritāti un varu.”
Viņš bija arī labs karavadonis.
1149.gadā kaujā pie Inabas sakāva Antiohijas Raimunda vadītos krustnešus.
1157.gada 18.jūnijā kaujā pie Sv.Jēkaba brasla saņēma gūstā Tempļa ordeņa lielmestru Bertrānu de Blanšforu. Runāja ar sagūstīto lielmestru par iespējamo kopējo karagājienu uz Kairu, lai apvienotu visus musulmaņus.
1158.gadā saienībā ar Fatimīdu dinastijas Ēģiptes lielvezīru Talaju ibn Ruziku (tobrīd darbojās kā reģents mazgadīgajam Ēģiptes sultānam Ismaīlam) sakāva krustnešu floti Sīrijas (Šamas) piekrastē.
Kad 1162.gadā 32 gadu vecumā mira Jeruzālemes karalis Balduīns III, Nuradīns atlaida lielmestru Blanšforu – visai rets vēstures gadījums. Tikko no gūsta atgriezies lielmestrs Bertrāns de Blanšfors iekārdināja jauno karali ar karagājienu uz Kairu. Karalis kopā ar templiešiem devās uz Kairu, bet pa to laiku Jeruzālemes karaļvalstī iebruka Nuradīns. Viņš zibenīgi ieņēma Harimu ar Belinas cietoksni un aplenca Antiohiju. Kaujā pie Harimas viņš sakāva 600 templiešu bruņiniekus un 12 000 kājinieku seržantu.
Pēc uzvaras pār krustnešiem Nuradīns nostiprināja savus panākumus. Viņš vēlējās arī ieņemt Damasku, kas bija draudzīga Jeruzālemes karaļvalstij un Tempļa ordenim. Tādēl tam steidzīgi vajadzēja stāties savienībā ar ēģiptiešiem, lai varētu ielenkt Jeruzālemes karaļvalsti no visām pusēm. Tuvredzīgās Jeruzālemes karaļu politikas dēļ tas arī kļuva iespējams.
Ēģiptieši nosūtīja pie Nuradīna sūtni ar lūgumu pēc palīdzības. Viņiem tika nosūtīts spējīgākais no Nuradīna karavadoņiem – Saladīnu. No tā brīža arī sākās Saladīna pacelšanās un Nuradīna atkāpšanās no varas.
Saladīns bija arī veikls diplomāts un pamazām vienu pēc otra novāca no ceļa ietekmīgākos ļaudis. Pēc tam Saladīns pievērsās pašam Nuradīnam, kas nomira visai mīklainos apstākļos Alepā.
Pēc tēva nāves valstī sāka valdīt tā 12 gadīgais dēls Salihs (Al Salih). Ar templiešu un assasinu palīdzību tam 7 gadus izdodas atvairīt Saladīna varas tīkojumus, bet tad, 19 gadu vecumā 1181.gadā viņš mīklainos apstākļos gāja bojā un bija sācies Saladīna laiks.
Saites.
Zangīdu dinastija.
Krusta kari.
