Aliens

Jetija spalvu paraugu DNS analīzes liecina, ka Himalaju Sniega cilvēks varētu būt zinātnei nezināms lāču hibrīds

Daudziem cilvēkiem, līdzīgi kā pasaulslavenajai primātu pētniecei Džeinai Gudolai, "gribētos, lai Sniega cilvēks pastāv" un šādas iespējamības ticamību ik pa brīdim pastiprina plašsaziņas līdzekļos publicēti paziņojumi, kas vēstī par noslēpumainām, lielām, matainam pērtiķim līdzīgām būtnēm, kuras pamanītas džungļu biezoknī vai uz šauras kalnu takas tāltālā, mazapdzīvotā zemeslodes nostūrī, jeb, gluži pretēji, mežiņā aiz personīgās mājas ASV Mičiganas pavalsts lauku apvidū.

Kas gan varētu būt šie radījumi? Līdz mūsdienām izdzīvojuši neandertāliešu pēcteči, zinātnei nezināmi hominīdi, primāti vai citu dimensiju apdzīvotāji - šīs ir tikai dažas no entuziastu izvirzītajām versijām.

Kā novērojumu pierādījumi nereti tiek demonstrēti jetiju (atkarībā no reģiona dēvētu arī par seskvačiem vai lielajām pēdām, alamiem, orangpendekiem, u.c.) pēdu nospiedumi, radījumu aplauztie zari un, īpašos gadījumos, atrastie ekskrementi vai spalvu kumšķi, kuri aizķērušies kokos, pašam nenotveramajam kriptīdam pazūdot, tā sacīt, "miglā."

Ja agrāk šādu paraugu bioloģisko piederību noteikt bija visai sarežģīti, tad mūsdienās, kad DNS atšifrēšana kļuvusi par plaši pieejamu analīzes metodi, tas kļuvis daudz vienkāršāk. Vienīgais priekšnoteikums - analīžu veicējiem jābūt profesionāļiem, par kuru zināšanām un godaprātu nerodas šaubas, kā tas bija, piemēram, gadījumā ar Teksasas veterinārārsti, personīgās ģenētikas laboratorijas DNA Diagnostics vadītāju Melbu Kečumu un viņas 2013.gada februārī pēc ilgām peripētijām (sk. "ASV kompānija izplata paziņojumu par Ziemeļamerikas jetija (seskvača) DNS atklāšanu," atklajumi.lv, 05.12.2012.) publicēto rakstu, kurā Kečuma, kopā ar līdzautoriem paziņoja, ka, sekvenējot 109, ASV teritorijā dažādās vietās paņemtus DNS paraugus, ieguvusi pierādījumus par Homo sapiens sieviešu un nezināmu primātu tēviņu hibrīdu grupu, kas, izveidojusies pirms 15 000 gadu un joprojām apdzīvo Ziemeļameriku. Kečuma ne tikai apgalvo, ka par seskvačiem jeb Lielajām pēdām dēvētās radības ir reāli pastāvošas, viņa arī pieprasa valstij nodrošināt to aizsardzību.

Neiedziļinoties Kečumas sāgas niansēs, šeit tikai pieminēsim, ka, pretēji vetārstes iepriekš teiktajam, raksts tā arī nesaņēma nozares ekspertu recenziju un tika publicēts nevis kādā akadēmiskā izdevumā ar atbilstošu reputāciju, bet kā vienīgais (!) materiāls par "zinātnisku žurnālu" nosauktā, kā vēlāk izrādījās - pašai Kečumai piederošā, - primitīvā un nekvalitatīvā dizainā ietērptā mājas lapā.  

Hipotētiskos seskvača DNS paraugus Kečuma citiem zinātniekiem analīžu atkārtošanai nedod, taču publicētās sekvences pārbaudot ar to pašu salīdzināšanas programmu, ko sakās izmantojusi Kečuma, "BLAST," Jaunzēlandes zinātnieks, evolucionārās ģenētiskas speciālists dr.Deivids Vinters, piemēram, konstatēja, ka tās sastāv no dažādu organismu DNS sajaukuma. Viņš noteica gan cilvēka (11.hromosoma), gan tādu dzīvnieku kā panda, suns, lācis genoma fragmentu klātbūtni. 60% no DNS vispār neatbilda nekādai no Zemes dzīvnieku grupām. Kā Kečumas pētījumu kritiski vērtējošie zinātnieki pamatoti norāda, tamlīdzīgi hibrīdi ir iespējami tikai fantastikas pasaulē. Iespējamais skaidrojums šādam ģenētiskam rosolam pēc Vintera domām ir tikai viens - DNS piesārņojums. Turklāt, pat pieļaujot, ka Kečumas paraugu vācēji un laboranti ievērojuši visas nepieciešamās drošības instrukcijas, vairāku organismu DNS atlieku sajaukums dabā ir parasta parādība. Korektu analīžu izdarīšanai tāpēc nepieciešama pieredze, zināšanas un tehnoloģijas paraugu attīrīšanai.

Pilnīgs pretmets Kečumas "seskvača projektam," kas jau no paša sākuma 2008.gadā piesaistīja virkni personu ar apšaubāmu reputāciju un izklaides industrijas darboņus, ir Oksfordas universitātes (Lielbritānija) un Lozannas Zooloģijas muzeja (Šveice) ģenētiķu kopīgi īstenotais hominīdu meklēšanas projekts, kura rezultāti brīvpieejas rakstā šī gada jūlija sākumā publicēti Lielbritānijas Karaliskās zinātņu biedrības izdevumā "Proceedings of the Royal Society B."

Projekts oficiāli tika uzsākts 2012.gada 14.maijā, kad tā iniciatori plašsaziņas līdzekļiem izsūtīja kopīgu preses relīzi, uzaicinot muzejus un privātpersonas (tai skaitā pazīstamo alpīnistu Reinholdu Mesneru, kurš, kā raksta savā grāmatā "My quest for the yeti," 1986.gadā pats kalnos sastapis jetiju, vienu eksemplāru nošāvis un uzskata, ka tas ir apdraudētais Himalaju brūnais vai Tibetas zilais lācis) "plašāka pētījuma ietvaros, kurā tiek pētīta ģenētiskā saikne starp mūsu pašu Homo sapiens sugu un citiem hominīdiem" iesūtīt ģenētiskai analīzei spalvu paraugus no zinātniski neaprakstītām sugām jeb "kriptīdiem." "Nāciet klajā ar liecībām, tā vietā, lai sūdzētos, ka zinātnieki jūs noraida," - Oksfordas universitātes ģenētiķis Braiens Saiks izaicināja kriptozoologus visā pasaulē, solot, ka saņemtie materiāli, kuri patiešām būs dzīvnieku mati, tiks atbilstoši attīrīti un izdalītais DNS sekvenēts, bet rezultāti publicēti ekspertu recenzētā zinātniskā izdevumā.

"Kā akadēmiķis es jūtu zināmu atturību," - teica Saiks, "ienākot šajā laukā, taču domāju, ka ģenētisko analīžu izmantošana pētījumiem piešķir objektivitāti, - tās nevar viltot." "Tāpēc es šobrīd nenostādu sevi nevienā no pretējām pozīcijām - es ne ticu šo radījumu pastāvēšanai, ne arī to noliedzu."

Pavisam Saika komanda izpētei saņēma 57 paraugus, no kuriem divi izrādījās dzīvniekiem nepiederoši - viens sastāvēja no augu materiāla, bet otrs - no stikla šķiedrām. No atlikušajiem 55 paraugiem ģenētiskai izpētei izvēlējās 37, balstoties uz to izcelsmes vietu un vēsturi. No paraugiem, izmantojot daudzpakāpju attīrīšanu un nukleotīdu pavairošanu, izdalīja sugu identificēšanai zinātnē pēdējos gados bieži izmantotu mitohondriju 12S rRNS (mitohondriju genoma sektors (gēns), kas kodē 12S RNS).

No septiņiem paraugiem nekādu DNS tā arī neizdevās iegūt, taču atlikušajiem 30 "Gene Bank" datu bāzē atrada 100% precīzas atbilstības, kas, kā norāda pētījuma autori, liecina par viņu izmantoto DNS attīrīšanas metožu kvalitāti. Viens no paraugiem piederēja eiropiešu izcelsmes mūsdienu cilvēkam, bet pārējie dažādiem zīdītājiem - lāčiem, vilkiem, zirgiem, aitām, kuru vispārzināmā ģeogrāfiskā izplatība atbilda vietām, no kurām nāca paraugi. Taču bija daži izņēmumi - divi no Krievijas iesūtīti paraugi piederēja Amerikas melnajam lācim un Ziemeļamerikas jenotam, bet divi Dienvidāzijas paraugi, no Ladakas Indijā (nr. 25025) un no Butānas (nr. 25191), kurus iesūtītāji bija nosaukuši par jetija spalvām, atbilda polārlācim (Ursus maritimus). Pie tam sakritība bija nevis ar mūsdienu polārlāču DNS, bet ar 40 000 gadu vecas pleistocēna fosilijas atbilstošo genoma sektoru. Ladakas paraugs bija iegūts no dzīvnieka, kuru pirms 40 gadiem bija nošāvis pieredzējis mednieks, kas ziņoja, ka lācis uzvedies atšķirīgi no viņam labi pazīstamā brūnā lāča Ursus arctos - attiecībā pret cilvēku tas bijis agresīvāks. Otrs U.maritimus paraugs bija atrasts augstkalnu (3500 m.v.j.l.) bambusa mežā, zaru veidojumā, ko iesūtītājs nosauca par migjura (butāniešu vārds sniega cilvēka apzīmēšanai) ligzdu (migu). 

Ladakas lāča spalva bija zeltaini brūnā, bet Butānas - sarkanbrūnā krāsā. Tā kā sakritība ir pierādīta tikai salīdzinoši nelielā, 104 bāzu pāru garā segmentā, kurš tomēr nāk no īpaši konservētā (pasargāta pret mutācijām) 12S RNA gēna, tad raksta autori šo spalvu saikni ar polārlāci pagaidām uzskata tikai par pagaidu rezultātu. Izņemot šos datus un dažus anekdotiskus ziņojumus par balto lāču novērojumiem Himalajos un Centrālajā Āzijā, šobrīd nekas cits nav zināms par iespējamo Himalaju lāča radniecību ar arktiskajos apgabalos dzīvojošajiem brālēniem. Tāpēc raksta autori uzskata, ka abi minētie spalvu paraugi liecina vai nu par līdz šim nezināmu lāču sugu, baltajiem lāčiem, kas nemaz nav balti (krāsas variācija) vai arī U.arctos/U.maritimus hibrīdiem. Par tamlīdzīgu hibrīdu dzīvotspēju liecina šādu dzīvnieku populācija tā sauktajās ABC salās (Admiralty, Baranof, and Chichagof islands) Aļaskā. Jāatzīmē gan, ka tie ir mūsdienu, nevis fosilo leduslāču un brūno lāču hibrīdi.

Gadījumā, ja Ladakas un Butānas paraugi pieder hibrīdiem, pētnieki spriež, tie iespējams ir pēcnācēji citam krustošanās notikumam, kas noticis U.arctos un U.maritimus sugu nošķiršanās agrīnajā fāzē. Lai varētu izdarīt pilnīgāku un pārliecinošāku slēdzienu, nepieciešams iegūt dzīvnieku pilnā genoma atšifrējumu. Ja izrādīsies, ka šādi dzīvnieki Himalaju reģionā ir plaši izplatīti, tad pastāv liela iespējamība, ka tieši viņi, kā, vienīgi norādot uz zinātnei jau pazīstamām lāču sugām, domā arī R.Mesners, ir jetija leģendas pamatā.

Pētījuma kopsavilkumā Saiks ar kolēģiem raksta: "Izņemot šos divus paraugus (tos, kuru DNS norādīja uz piederību fosilajam polārlācim - red.), neviens no iesūtītajiem un sekvenētajiem spalvu paraugiem nedeva tādas sekvences, kuras nesakristu ar šobrīd dzīvojošu un zināmu zīdītāju, nereti mājdzīvnieku DNS. Lai gan mēs nedrīkstam aizmirst vispārzināmo patiesību, ka pierādījumu trūkums pats par sevi nav pierādījums kaut kā (šajā gadījumā - sniega cilvēka) neesamībai un šis pētījums nevar tikt izmantots kā anomālu primātu pastāvēšanas noliegums, tomēr mēs neatradām neko, kas apstiprinātu vai pieļautu to eksistenci," - zinātnieks norāda.

"Kriptozooloģijas kopienas pārstāvjiem un sniega cilvēka eksistences atbalstītājiem tā vietā, lai runātu, ka "zinātne viņus noraida," ir jāvelta lielākas pūles pārliecinošu liecību iegūšanai. Īpaši jau tāpēc, ka tagad ir pieejamas tehnoloģijas, kas, kā mēs savā pētījumā pierādām, ir pielikušas punktu desmitgadēm ilgušām problēmām ar precīzu sugu noteikšanu pēc DNS parauga un uzstādījušas precīzus standartus, kuri būs jāievēro tiem, kas nākotnē paziņos par nezināmu radījumu gēnu atšifrēšanu."

Augšējais attēls: blogspot.com

Avoti:
rspb.royalsocietypublishing.org
idoubtit.wordpress.com
csicop.org
nature.com

© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.