Neandertālieši
Homo neanderthalensis - "Neanderas cilvēks" (Kings, 1864.g.). Nosaukums radies no pirmā atraduma Neanderas upes ielejā Vācijā 1856.gadā.
Sinonīmi. Homo sapiens neanderthalensis (Campbell, 1966.g.). Tā neandertāliešus dēvē zinātnieki, kuri uzskata, ka neandertālieši ir nevis patstāvīga suga, bet Homo sapiens pasuga. Mūsdienās vairāki ģenētiski pētījumi liecina par krustošanos starp neandertāliešiem un cilvēkiem, un runā par labu šim apgalvojumam. Runājot par sugu nevis par indivīdu, parasti tiek lietota daudzskaitļa forma.
Homo sapiens krapinensis (Goryanovic-Kramberger, 1902.g.), Homo mousteriensis (Klaatsch et Hauser, 1909.g.), Paleoanthropus palestinensis (Keith et Mc Cown, 1939.g.) u. c.
Seno cilvēku suga, mūsdienu cilvēka paralēlais radinieks, kas izveidojās, atdaloties no Homo heidelbergensis, pirms 600-500 tūkst. gadu un dzīvoja pirms 500(300)-28 (24,5) tūkst. gadu, tātad vienlaicīgi ar cilvēka senčiem un pat ar mūsdienu tipa cilvēkiem Homo sapiens.
Atklāšana un izpēte. Pirmās neandertālieša atliekas tika uzietas 1856.gadā Neanderas upes ielejā pie Diseldorfas, Vācijā. Toreizējās zinātniskās autoritātes kādu laiku maldījās ap tām, nosaucot tās gan par dzīvnieku kauliem, gan podagras mocīta kazaka skeletu. Tikai vietējam skolotājam izrādījās taisnība - tā bija jauna cilvēka pasuga - Homo neandertalensis.
2010.gadā Svantes Pēbo laboratorijā Maksa Planka Evolucionārās antropoloģijas institūtā Leipcigā tika atšifrēts neandertālieša genoms un pierādīts, ka neandertālieši tomēr atstājuši kādu daļu savu gēnu mūsdienu cilvēkiem.
Franču paleontoloģe Marija Antuanete de Lumlē-Vudjēra (Marie Antoinette de Lumley-Woodyear), pamatojot savus uzskatus ar Heidelbergas un Gruzijas cilvēku atradumiem, izvirzīja savu hipotēzi par cilvēku evolūciju. Tieši šīs sugas, viņasprāt, bija pirmie eiropieši. Viens no viņas pirmajiem, šai tēmai veltītajiem darbiem iznāca jau 1973.gadā. Balstoties uz pēdējiem pētījumiem, M.A. de Lumlē-Vudjēra domā, ka Gruzijas cilvēki migrējuši uz rietumiem un „pa ceļam" no Kaukāza uz Rietumeiropu kļuva par Heidelbergas cilvēkiem, un tālāk – par anteneandertāliešiem, no kuriem ceļas ne tikai neandertālieši, bet arī kromaņjonieši – un šajā procesā nemaz nav obligāti minēt Āfriku (kaut viņa nenoliedz, ka Homo georgicus senči varēja nākt no Āfrikas, jo tieši Āfrika bija cilvēka pirmdzimtene).
Raksturojums. Saprātīga suga, ar ļoti šauru specializāciju - pielāgošanos dzīves apstākļiem tuvu ledājam. Viņu izplatības areāls ir noteikts kā šaura josla no Spānijas līdz Altajam un Vidusāzijai gar ledāja malu.
Pārtikā lietoja gandrīz tikai lielo dzīvnieku gaļu.
Īpašas pazīmes - specifiska zobu forma, ļoti masīvs galvaskauss ar izstieptu pakauša daļu, zemu velvi (nav attīstītas deniņu un paura smadzeņu daļas) un neattīstītu zodu (pat mazāk, nekā Heidelbergas cilvēkam), kā arī - no Homo sapiens ļoti atšķirīgas ķermeņa proporcijas.
Neandertāliešu genoms. 2006.gadā zviedru biologs Svante Pābo paziņoja par plāniem pilnībā atšifrēt neandertālieša genomu, bet 2010.gada maijā šī darba rezultāti tika publicēti žurnālā Science.
2010.gada maijā S.Pābo vadītā grupa atklāja jauna hominīda eksistenci - Deņisovas cilvēku. Šādu secinājumu varēja izdarīt pēc Deņisova alā (Altajs) uzietā kaula fragmenta DNS izpētes.
2016.gadā S.Pābo grupa publicēja darbu, kurā, pēc gandrīz pēc 2000 cilvēku genomu salīdzinošas analīzes, secināts, ka bijušas vismaz 3 epizodes, kad neandertāliešu krustojušies ar dažādām Homo Sapiens grupām.
2022.gada 3.oktobrī viņu nosauca kā Nobeļa prēmijas laureātu fizioloģijā un medicīnā - "par atklājumiem, kas skar izmirušus hominīdus un cilvēka evolūciju." Pateicoties saviem novatoriskajiem pētījumoem, S.Pābo izdevās sekvenēt neandertālieša genomu un konstatēts, ka neandertāliešu gēni nodoti Homo sapiens pēc to atmigrēšanas no Āfrikas apmēram pirms 70 000 gadu. Šo seno gēnu nodošanai ir liela fizioloģiska nozīme, piemēram, tā ietekmē to, kā imūnsistēma reaģē uz infekciju.
Atradumi. Patlaban uzieti ap 300 neandertāliešu skeleti teritorijā no Uzbekijas un Irānas līdz pat Vācijai. Vistālāk ziemeļos uziets kāds pie Hamburgas. Esot pat Dienvidāfrikā.
Neanderas ielejas atradums. 1856.gads, Vācija. Pirmais neandertālieša atradums.
Ferasī neandertālieša atradums. 1909.gads. Francija.
Kīkobas alas atradums. 1924.-1926.gadu ekspedīcijā. Krima.
Tešiktašas alas atradums. 1938.gadā šai Uzbekijas alā uzgājis A.Okladņikovs.
Okladņikova alas atradums. Altajs. Tajā uzieti 30-38 tūkstoši gadu veci neandertāliešu skeleti.
Goremas alas atradums. Gibraltārā - no atradumiem šai alā iegūts neandertālieša DNS. Patlban pēdējā zināmā vieta, kurā dzīvojuši neandertāļi "tikai" pirms 24 000 gadu.
Krapinas neandertālieša atradums. Horvātija.
Lazaretas cilvēks.
Altamuras cilvēks Itālijā. Dienviditālijas alā XX gs. 90.gadu sākumā uziets paleoantropa skeletu, kura taksonomiskā piederība atbilstošam mūsdienu cilvēka priekšteču atzaram līdz šim tikusi dažādi traktēta, vairākumam paleoantropologu to klasificējot kā "agrīno neandertālieti." Romas La Sapienza universitātes zinātnieki tagad noteikuši, ka šis indivīds patiešām bijis neandertālietis un dzīvojis pirms apmēram 150 000 gadu.
Altamuras cilvēka atliekas 1993.gada rudenī uzgāja itāļu speleologi, kuri apsekoja karsta procesā kaļķakmens klintīs pie Lamalungas ciemata netālu no Altamuras pilsētas Apūlijas reģionā izveidojušās alas. Nolaižoties kādā stāvā, aptuveni 8 metrus dziļā akas veida plaisā, alu pētnieki tās dibenā atklāja plašu apakšzemes tuneļu un telpu sistēmu. Viena koridora galā nelielas telpas stūrī gulēja koraļļu rifu atgādinošs skelets. Pirmajā acu uzmetienā redzams bija tikai galvaskauss, augšstilbs un vēl daži kauli. Pārējos kaulus pilnīgi vai daļēji bija pārklājušas speleotēmas - ūdenī izšķīduša kaļķakmens veidojumi. Spriežot pēc atraduma vietas, skeleta īpašnieks iekritis plaisā un, nespējot no pazemes labirinta izkļūt, no bada un slāpēm tur arī nomiris.
Apūlijas galvaspilsētas Bari universitātes antropologi, kuri, saņemot no alu pētniekiem ziņojumu par atradumu, drīz vien sāka skeleta izpēti, sākumā apsvēra tā pārvietošanu uz citu vietu, taču, baidoties, ka, atdalot sacementētos kaulus no alas grīdas, varētu tos neviļus sabojāt, nolēma fosilijas pagaidām atstāt atraduma vietā - in situ. Tur, attālās vietas, kā arī speciāli ierīkota klintsaku sedzoša vāka sargātas, tās atrodas joprojām.
Gandrīz pilnībā saglabājies skelets Altamuras cilvēku ierindo Eiropas izcilāko paleoantropoloģisko atradumu sarakstā.
Zafaraija ala. Tā atrodas Spānijas Andalūzijā. Zinātnieki šeit uzgāja neandertāliešu atliekas un daudz viņu gatavoto priekšmetu. neandertālieši bija apglabāti un tiem kapā līdzi bija likti ieroči, trauki un neticami liels daudzums rotaslietu. Pie 7 izraktajiem skeletiem tika uzieti vairāk kā 13 000 greznumpriekšmetu - dzīvnieku ilkņi, pērles, gredzeni. Vadoņa kapā atradās gandrīz 2,5 m garš metamais šķēps ar mamuta ilkni. Pats pārsteidzošākais ir tas, ka mamuta ilknis bija ticis iztaisnots!
Vecuma pārbaudes uzrādīja, ka kāda žokļa vecums ir 27 000 gadu.
Gruzijā. Amerikāņu arheologs Daniels Adlers (Konektikutas universitāte) sadarbībā ar Dāvidu Lordkipanidzi un Nikolaju Tašabramšvili (abi no Gruzijas Valsts muzeja) pētīja Gruzijas alas. Tajās uzietas dzīvnieku atliekas un pētnieki nonāca pie secinājuma, ka tajās dzīvojuši neandertāļi, bet vēlāk - modernie cilvēki. Mednieku iecienītākais medījums bijis ibeksi - kalnu āži.
Sidonas (El Sidona) neandertālietis. Spānija, 43 000 gadu vecs. Atliekas iegūtas sterilos apstākļos.
Mežmaiskas alas neandertālietis. Kaukāzā atrasts 60-70 000 gadu vecs skelets. Arheologi Ļ.Golovanova un V.Doroņičevs no zinātniskās organizācijas „Pirmsvēstures laboratorija" Pēterpilī, vairākus gadus strādājuši Kaukāzā, pētot paleolīta laika pieminekļus. Viens no šiem pieminekļiem – Mezmajskas ala, atklāta 1987.gadā. 1993.gadā tur atrada neandertāliešu bērna skeletu, no kura izdevās paņemt DNS paraugus.
Kondelaragas neandertālietis.
Tagad zināmi vēl daudzi citi atradumi Eiropā, Āzijā un Āfrikā.
Antropoloģija. Vēl nesen neandertālieši tika uzskatīti par cilvēka senčiem. Taču tagad zinātnieki nākuši pie atziņas, ka viņi ir atsevišķs cilvēkveidīgo atzars un mūsu radinieki. Izšķirošos pierādījumus tam salūkojis zinātnieks Svante Pēbo 1997.gadā.
Tieši pēdējā laikā mainījušies mūsu uzskati par neandertāliešiem. Viņus vairs neattēlo kā pērtiķveidīgus pamuļķus, bet gan daudz līdzīgākus modernajiem cilvēkiem.
Vidējais neandertāliešu svars - 76 kg, augums vīrietim - 1,66 m, augums sievietei - 1,54 m, tātad augumā mazāki par modernajiem cilvēkiem. Tie ir druknāki - ar pamatīgu rumpi, druknāki un par 30-40% spēcīgāki par moderno cilvēku, kas, toties, ir garāki un ātrāki.
Skelets. Pirmo reizi neandertālieša skeletu kopā salikuši Ņujorkas Amerikāņu dabas vēstures muzeja antropologi, izmantojot 1909.gadā Francijā uzietos kaulus. Trūkstošās daļas tika savāktas no citiem atradumiem. Rekonstruētais skelets ir 1,64 m garš. Tapis redzams, ka tas pēc uzbūves būtiski atšķiras no modernā cilvēka. Visredzamākās nesakritības ir krūšu kurvī un iegurnī.
Krūšu kurvis ir drīzāk konusveida nevis mucas veida, kā antropologi domāja iepriekš. Tiem bija īpatnēji galvaskausi ar platiem deguniem un uz priekšu izvirzītām pierēm.
Pilnīgas pārliecības par neandertāliešu skeletu vēl nevar būt, jo uzkonstruēts tikai viens tāds.
Smadzeņu tilpums ap 1700 cm3, t.i. tāds pats kā mūsdienu cilvēkam. Nav pārliecinošu pētījumu, ka sajaukušies ar moderno cilvēku.
Neandertāliešu dzīves ilgums. Pirmatnējā cilvēka eksistences apstākļi bija ļoti skarbi, viņu darinātie darbarīki no koka, akmens un kaula bija ārkārtīgi primitīvi. Saimnieciskās darbības veidi - vākšana, medības un zvejniecība bija lielā mērā atkarīgas no veiksmes un sezonalitātes, nespēja sniegt cilvēkam stabilu nodrošinājumu. Pilnības periodus nomainīja ilgstoša badošanās. Tā visa rezultātā bija liela mirstība - izpētītie kauli rāda, ka 55% neandertāliešu mira vecumā līdz 20 gadiem, gandrīz neviens no viņiem nav nodzīvojis līdz 50 gadiem.
Vēsture. Pētnieki par pirmsneandertāļu cilvēkiem uzskata atradumus Petralonā (Itālija), Štainhaimā (Vācija).
Neandertāliešu rašanās. Uzskata, ka cilvēku un neandertālešu evolūcijas ceļi šķīrās pirms 450 000 gadu. Paši neandertāļi parādījās pirms 230 000 (citur teikts - 300 000 gadu vai pat 130 000 gadu) gadu.
Pēdējā laikā parādījās darbi, kuros ir mēģināts neandertāliešu zara pārstāvjus sadalīt divās grupās. Piemēram, M.-A. de Lumlē (Marie Antoinette de Lumley-Woodyear...) senākus neandertāliešus, kas dzīvoja pirms 450-150 tūkstošiem gadu, nosauca par anteneandertāliešiem (pirmsneandertāliešiem). Viņa tos uzskata par īpašu grupu cilvēka evolūcijā. No viņiem apmēram pirms 250/200-150 tūkstošiem gadu cēlušies īstie neandertālieši. Agrīnie pārejas posma atradumi - Kondelaragas ala, Ēringsdorfas, Biašas, Lazāres u.c. atradumi. Īpaša vieta ir atradumiem no Sakkopasrores un Krapinas.
Neandertāliešu migrācija. Pētījumu rezultātā rādās, ka vairākums neandertāliešu izmiruši vai aizgājuši no Tuvo Austrumu teritorijām pirms 40 000 gadu, bet pirms 35 000 gadu tie izzuda arī Centrāleiropā.
Konkurence ar modernajiem cilvēkiem. Pēc moderno cilvēku parādīšanās Eiropā 40 000 gadu atpakaļ, tie zaudēja konkurencē un strauji sāka izzust. Pirmais modernā cilvēka emigrācijas vilnis notika pirms 46 000 gadu, kad no tā radusies Auriņjakas kultūra sāka konkurēt ar neandertāliešiem. Pēdējos savas eksistences 12 000 gadu pavadīja kopā ar modernajiem cilvēkiem. Ļoti iespējams, ka ar savu kultūru bagātinājuši modernos cilvēkus, kas līdz ienākšanai Eiropā bijuši visi primitīvi un cīnījušies tikai par izdzīvošanu.
Neandertāliešu izmiršana. Izmiršanas iemesli vēl nav skaidri. Iespējams, ka nevarēja pielāgoties aukstākajam klimatam, vai arī cieta sakāves militārās konfrontācijās ar jaunajiem ienācējiem. Izmira pirms 28 000 gadu, taču atsevišķas viņu sabiedrības grupas izdzīvoja ilgāk. Tā piemēram nesenie izrakumi Gorhemas alā pie Gibraltāras liecina, ka neandertālieši šeit dzīvojuši vēl 24 000 gadu apakaļ. Nav skaidrs, vai tos izkonkurēja modernie cilvēki, vai arī tie izmira laika apstākļu dēļ. Tādējādi apmēram 200 000 gadu neandertālieši bija vienīgie cilvēkveidīgie Eirāzijas iemītnieki.
Ir dati, kas liecina, ka daži neandertāliešu indivīdi izdzīvojuši līdz pat mūsdienām, piemēram Marokā.
Areāls. Saprātīga suga, ar ļoti šauru specializāciju - pielāgošanos dzīves apstākļiem tuvu ledājam. Viņu izplatības areāls ir noteikts kā šaura josla no Spānijas līdz Altajam un Vidusāzijai gar ledāja malu.
Apdzīvoja Eiropu, Vidusāziju un Tuvos Austrumus. Vistālāk uz ziemeļiem Eiropā atrasts arī pie Hamburgas, vistālāk uz dienvidiem - arī Dienvidāfrikā. Pēdējā laikā atzīts, ka tie dzīvojuši arī Krievijas vidienē. Ja apstiprināsies Svanti Pābo pētījumi, tad var izrādīties, ka neandertālieši dzīvojuši Sibīrijas dienvidos, Altajā, pie kam laikā, kad viņu sugasbrāļi Eiropā jau bijuši daļēji iznīcināti. S.Pābo pieļauj, ka neandertālieši varētu būt sasnieguši arī Mongoliju, kur valdīja Homo erectus un nonākuši pie Ķīnas sliekšņa. Iespējams, šajos rajonos tie nonākuši pirms apmēram 127 000 gadu, kad ziemeļu puslodē valdīja maigs klimats un Dienvidsibīrija bija visai piemērota dzīvošanai.
12 neandertāļu atlieku DNS izpēte novedusi pie tā, ka patlaban tiek izdalīti 3 vai 4 neandertāliešu DNS veidi, kas ir visai atšķirīgi. Tās varētu nosaukt par neandertāliešu tautām. Viens paveids apdzīvoja Eiropas rietumus, otrs - Vidusjūras dienvidu reģionus, trešais - Austrumeiropu un Tuvos Austrumus, iespējams, ka ceturtais - Rietumāzijā. Patlaban ir pāragri spriest par neandertāliešu dažādību kopumā, jo pētījumi šai jomā tikai sākušies.
Atklājumi Bizovajas apmetnē Ziemeļurālos vedina domāt, ka arī te dzīvojuši neandertālieši. Ja tas tiks pierādīts, tad neandertāliešu dzīves areāls stipri paplašināsies virzienā uz ziemeļiem.
Neandertāliešu saprātīgums. Vairāki pētījumi liecina par to, ka neandertālieši bija tiešām saprātīga suga. Zinātnieki tikai nevar vienoties par to, cik saprātīga – vai tā var līdzināties Homo sapiens vai nevar. Spriežot pēc neandertāliešu apbedījumiem, var teikt, ka abstraktā domāšana, kas liecina par saprāta attīstības augstu pakāpi, viņiem noteikti bija attīstīta. Par saprāta augstu attīstību liecina arī māksla. Pirms dažiem gadiem bija publicēts raksts par neandertāliešu mākslu sakarā ar krama priekšmeta atradumu, kas atgādināja cilvēka seju, bet acu vietā bija iespraustas kaula plāksnītes. 2010.gadā bija publicēts raksts par to, ka pirms 50 tūkst. gadu neandertālieši izmantoja dabiskās okera krāsvielas un izgatavoja krelles no krāsotiem gliemežvākiem. Tātad, arī māksla neandertāliešiem nebija sveša.
Uz Maltrevisas alas griestiem Rietumspānijā 2018.gadā ar urāna-torija metodi tika datēts plaukstas nospiedums ar vairāk nekā 64 000 gadu senumu, bet šo datējumu aplūkojamā pētījuma autori, iespējams neobjektīvi, vērtē kā apšaubāmu, kā arī norāda, ka, pat ja precīzs, tas saistāms ar neandertāliešiem. Tomēr parādās arī jauni atklājumi un jauni datējumi, kas liek pārskatīt atziņas ne tikai par alu zīmējumu senumu, bet arī par laiku, kad mūsu tiešie priekšteči kromaņjonieši parādījās Eiropā. Tātadšī plaukstas nospieduma autorība ir diskutabla - neandertālieši vai kromaņjonieši.
Neandertāliešu kultūras.
Mustjē kultūra.
Šatelperonas kultūra.
Uluziānas kultūra.
Sadzīve un kultūra.
Mājokļi. Dzīvoja alās.
Uguns. Neandertāliešu uguns izmantošanas prasme ir pierādīta Paolas Villas (Kolorado universitāte) un Vila Robroksa (Leidenas universitāte) pētījumos. Neandertālieši pie ugunskuriem ne tikai sildījās un gatavoja ēst, bet pat veica sarežģītus ķīmiskus darbus – bedrēs zem ugunskura bezskābekļa apstākļos sildīja bērzu mizu, lai iegūt īpašu līmi uzgaļu stiprināšanai pie šķēpu kātiem.
Darbarīki. Lietoja akmens instrumentus: cērtes, akmens cirvjus, kasīkļus un arī daudz citu komplicētāku darbarīku. Meistaroja ieročus no kokiem ar kaula un krama uzgaļiem. Mācēja ģērēt un apstrādāt ādas, no kurām gatavoja apģērbus. Prata iegūt uguni ar berzes palīdzību.
Neandertālieši pie ugunskuriem ne tikai sildījās un gatavoja ēst, bet pat veica sarežģītus ķīmiskus darbus – bedrēs zem ugunskura bezskābekļa apstākļos sildīja bērzu mizu, lai iegūt īpašu līmi uzgaļu stiprināšanai pie šķēpu kātiem. Šī līme tika atrasta vairākās apmetnēs, kurās pēc neandertāliešiem dzīvojuši Homo sapiens pārstāvji, tāpēc bija pieņemts, ka tieši kromanjonieši nodarbojas ar „līmes ražošanu."
Medības. Bija prasmīgi mednieki un pielāgojās dzīvei Leduslaikmetā.
Sabiedriskā struktūra. Viņiem bija vadoņi un šamaņi.
Māksla. Zināmi viņu rokām darināti mākslas priekšmeti.
Uz Maltrevisas alas griestiem Rietumspānijā 2018.gadā ar urāna-torija metodi tika datēts plaukstas nospiedums ar vairāk nekā 64 000 gadu senumu, bet šo datējumu aplūkojamā pētījuma autori, iespējams neobjektīvi, vērtē kā apšaubāmu, kā arī norāda, ka, pat ja precīzs, tas saistāms ar neandertāliešiem. Tomēr parādās arī jauni atklājumi un jauni datējumi, kas liek pārskatīt atziņas ne tikai par alu zīmējumu senumu, bet arī par laiku, kad mūsu tiešie priekšteči kromaņjonieši parādījās Eiropā. Tātadšī plaukstas nospieduma autorība ir diskutabla - neandertālieši vai kromaņjonieši.
Neandertāliešu mitoloģiskie priekšstati. Uzietie neandertāliešu apbedījumi liecina par viņiem esošiem reliģiskiem ticējumiem. Apbedījumi uzieti alās, kas pie viena bijuši arī mājokļi. Ģindeņi gulēja nelielos padziļinājumos uz sāniem, mazliet saliektiem ceļgaliem. Zinātnieki domā, ka apglabājot miroņa rokas un kājas piesietas pie ķermeņa un ar to arī izskaidrojams ģindeņa saliektais stāvoklis. Padziļinājumi no virsas segti ar zemi un akmeņiem. Uzskata, ka līķa sasaistīšanā izpaužas pirmatnējā cilvēka bailes no mirušā, māņticīga attieksme pret viņu.
Ir liecība, ka Šveices Alpos dzīvojošajiem neandertāļiem pirms 43 000 gadu bijis Lāča kults ar iespējamu astronomisku zemtekstu. Tādējādi ir iespējams, ka tā ir senākā liecība par astronomiskām zināšanām cilvēku kultūrā.
Tešiktašas alas apbedījumam konstatētas apbedīšanas rituāla pazīmes, saistītas ar kalnu āža kultu. Tāpat interesanti, ka neandertāliešu zēna galvaskausam Tešiktašas alā bija apkārt 10 pa pāriem zemē iespraustu āža ragu. Kalnu āžu medības bija viena no galvenajām alas iemītnieku nodarbēm. Tādejādi topošais reliģiskais kults saistās ar medību galveno objektu.
Hipotēzes.
1. Daļa zinātnieku uzskata neandertāliešus par baltās rases senčiem.
2. Ir pētnieki, kas Sniega cilvēkus uzskata par izdzīvojušiem neandertāliešiem.
3. Doktors Eidens Mainels izvirzījis hipotēzi, ka neandertāļi visai aši evolucionējuši par modernajiem cilvēkiem intensīva kosmiskā starojuma rezultātā. Visai drosmīga teorija, bet nesaskan kaut vai fakts, ka uzieti arī 30 un 24 000 gadus vecas neandertāļu atliekas.
4. Neandertāļi izmiruši dēļ vulkānisma.
DNS. Neandertāliešu genoms sastāv no 3,7 miljardiem pamatpāru un tā atšifrēšanai (nepilnīgai!) bija nepieciešami 4 gadi.
Zinātniekiem izdevies iegūt neandertālieša DNS paraugu, kas dzīvojis pirms 100 000 gadu. Paraugu izdevās paņemt no kāda Beļģijas alā atrasta neandertālieša zoba. Patlaban tas ir vecākais paraugs. Analizējot šo, un arī citus – jaunākus paraugus (no Gorhemas alas, alas Horvātijā u.c.), secināts, ka neandertāliešiem ģenētiski bija vairāk atšķirību nekā sākotnēji domāts. Līdz šim zinātnieki atšifrējuši 123 DNS pamatpārus un salīdzinājuši tos ar jaunākiem (29–42 000 gadu) neandertāliešu DNS paraugiem. Pētījumi liecina, ka viņi vairāk atšķīrušies tālā pagātnē un pēcāk kļuvuši līdzīgāki.
Maksa Planka institūta evolucionārās antropoloģijas profesors Svanti Pābo arī veicis lielu darbu neandertāliešu DNS ieguvē. Viņa metode ir šāda: viņš paņem 200 mg parauga no pusaudža skeleta kaula, atdala no tā minerālus un iegūst DNS no mitohondrija. Šādā veidā viņš ar kolēģiem ieguvis 13 Eiropas neandertāliešu DNS. Analizējot paraugus, zinātnieki noskaidroja, ka viens īpatnis dzīvojis tagadējā Uzbekijā vairāk kā 1000 km uz austrumiem no Kaspijas jūras. Cits paraugs parādīja, ka īpatnis nācis pat no Altaja kalniem, kas atrodas vēl par 2000 km tālāk uz austrumiem. Mitohondriju DNS liecina, ka Altaja cilvēki tikai nedaudz atšķīrušies no Centrāleiropas neandertāliešiem.
Pēdējā laikā veiktie eksperimenti ir tuvinājuši varbūtību neandertāliešu klonēšanā, lai gan humanoīdu klonēšana vairumā valstu ir aizliegta.
Nu ziņo, ka zinātniekiem no Maksa Planka universitātes Vācijā izdevies atšifrēt neandertāliešu genomu, taču vēl ne pilnībā. Tas ticis iegūts no 38 000 gadu veca neandertāļa atraduma Grieķijā. 2006.gadā no tā ieguva DNS paraugus. No tā izriet, ka cilvēku un neandertāliešu genoms bijis vienāds par 99.5 %. Abiem bijis pat gēns, kas ļauj izrunāt vārdus. Patlaban izdevies noteikt 63% pamatpāru, un ar to jau pietiek, lai izdarītu dažādus vispārīgus secinājumus.
Ar šī "melnraksta" palīdzību esot izdevies noskaidrot, ka FOXP2 gēns atbildot par valodu.
Interesants atklājums ir arī tas, ka neandertāieša orgaisms nav spējis pārstrādāt piencukuru (laktozi). Tātad viņi nav varējuši dzert pienu (bet kā tad zīdīšana?).
Sajaukšanās ar modernajiem cilvēkiem. Vēl interesants jautājums, kuru cer noskaidrot ar genoma izpētes palīdzību, ir tas, vai cilvēki un neandertālieši ir sajaukšies, un ja ir - tad kādā mērā. Pēdējā laikā šai virzienā veikti dažādi pētījumi un konstatēts, ka 1-4% cilvēku Eirāzijā satur neandertāliešu genomu. Nu šis cipars rādās vēl lielāks.
Jauni atklājumi par senākajiem zīmējumiem un to autoriem. Zinātnieki guvuši pirmos pārliecinošos pierādījumus tam, ka senākos zināmos alu zīmējumus radījuši neandertālieši - šeit. Atklājums mudina domāt, ka neandertāliešiem bijusi līdzīga mākslas izjūta (līdz arī to arī attīstīta simboliskā domāšana), kā mūsdienu cilvēkam. Alu zīmējumi, kuriem zinātnieki pievērsušies jaunajā pētījumā, radīti vidējā paleolīta beigās, laikā kad lielu daļu ziemeļu puslodes klāja apledojums, un tie atrodami trīs dažādās alās Spānijā - Pasjegas, Maltreviesas un Ardales alās. Zīmējumos attēloti dažādi dzīvnieki, ģeometriski motīvi, roku nospiedumi.
Līdz šim tika uzskatīts, ka visus alu zīmējumus radījuši Homo sapiens pārstāvji jeb kromaņjonieši, taču jaunā pētījuma autori uzskata, ka šis apgalvojums ir nepatiess un to radījusi neprecīza gleznojumu vecuma datēšana.
Britu un vācu pētnieki Spānijas alu zīmējumu vecuma noteikšanai izmantoja urāna-torija datēšanu, kas tiek uzskatīta par ļoti precīzu datēšanas metodi.
Datēšanā zinātnieki izmantoja sīkos karbonātu nogulumus, kas laika gaitā uzkrājušies uz gleznojumiem. Nogulumi satur radioaktīvos elementus urānu un toriju, kas ļauj noteikt nogulumu vecumu un līdz ar to - minimālo vecumu jebkam, kas atrodas zem nogulumiem.
Urāna-torija datēšanas rezultāti liecināja, ka zīmējumu vecums Spānijas alās ir vairāk nekā 64 tūkstoši gadu. Tas nozīmē, ka tie radīti apmēram 20 tūkstošus gadu pirms Homo sapiens ieradās Eiropā.
Turklāt iegūtie datēšanas rezultāti liecina, ka tie varētu būt pasaulē vecākie alu gleznojumi. Pētījuma autori uzskata, ka pastāv iespēja līdzīgus gleznojumus atrast arī citās alās Rietumeiropā, kur neandertālieši dzīvojuši, taču tam nepieciešami turpmāki pētījumi.
Aplūkojamie objekti.
Bizovajas apmetne. Krievija, Ziemeļurāli.
Kīkobas ala. Ukraina, Krima.
Mustjē ala. Dienvidfrancija.
Šanidāras ala. Irāka.
Tešiktašas ala. Uzbekija.
Oriņjakas grota. Francija.
Raksti.
Zinātnieks: neandertālieši izmira Homo sapiens atnestā epidēmijā.
Itālijā iegūts senākais neandertālieša DNS paraugs.
Kāpēc izmira neandertālieši: izvirduma hiotēze.
Vai neandertāliešu izmiršanas iemesls bija cilvēku-suņu sadarbība?
Neandertāliešu izmiršanu, iespējams, izraisīja mūsdienu cilvēku izplatītās slimības.
Francijas dienvidos dziļi pazemē uzieti noslēpumaini, agrīno neandertāliešu veidoti akmens apļi.
Kāpēc neandertāliešus interesēja putna spalvas?
Atšifrēts neandertālieša genoma uzmetums.
Ģenētiķi: neandertālieši sajaukušies ar modernajiem cilvēkiem.
Neandertālieši, līdzīgi kā mūsdienu cilvēki, spējuši radīt mākslu.
Neandertālieši dzīvoja nelielās grupās un bija kanibāli.
Neandertālieši un anteneandertālieši – cits skats uz cilvēka evolūciju.
Neandertālietis no Kīkobas alas Krimā: veselības stāvokļa rekonstrukcija.
Neandertāliešu apdzīvotais areāls, iespējams, paplašinās līdz Ziemeļurāliem.
Katrs 10 pasaules iedzīvotājs - neandertāliešu pēctecis.
Pāreja no neandertāliešiem uz mūsdienu cilvēkiem Rietumeiropā.
Saites.
Cilvēka evolūcija.
Cauršauts neandertālieša galvaskauss.
