Aliens

Armēņu genocīds (1914.-1923.g.)

Armēniski - Հայոց Ցեղասպանութիւն.
Turciski - Ermeni Soykırımı.

Osmaņu impērijas īstenotā armēņu masu izīcināšanas kampaņa XX gs. sākumā - I Pasaules kara gados.

Armēņi apgalvo, ka laikā no 1914.-1923.gadam, īpaši jau genocīda aktīvajā fāzē no 1915.-1923.gadam represijās dzīvibu zaudējuši ap 1-1,5 miljoniem armēņu, vēl tūkstošiem tika atņemti privātīpašumi un viņi bija spiesti emigrēt. 

Genocīda iemesli. Vēsturiskās armēņu zemes atradās lielvalstu ģeopolitisko cīņu centrā. Jau agrāk, sākot no XVI gs. Osmaņu impērijas un Persijas konfliktu cēloņi bija armēņu apdzīvotās zemes. Turku-persiešu karu rezultātā, piemēram, Erevāna 14 reizes mainīja piederību. Karu beigu posmā reģionā iespiedās trešais spēlētājs - Krievijas impērija. Tā visupirms spēja sev pievienot Irānas Armēniju (kļuva par Erevānas un Nahičevānas apgabaliem), bet 1877.-1878.gadu krievu-turku kara rezultātā arī daļu Turcijas Armēnijas - Karsas apgabalu. Rezultātā XIX gs. nogalē Armēnija bija sadalīta divu naidīgu spēku - Osmaņu un Krievijas impēriju starpā.
Armēņu stāvoklis abās lielvalstīs sāka atšķirties aizvien vairāk. Krievijas varas iestādēm nebija lielu iebildumu pret armēņiem kā pret pavalstniekiem, pat pievēra acis pret armēņu nacionālisma uzplaiksnījumiem, jo cerēja šo kārti izmantot pret turkiem.
Tikām Osmaņu impērijā oficiāli pastāvēja armēņu autonomija, arī sultāna apstiprināta armēņu konstitūcija, tomēr attieksme pret armēņiem kļuva arvien naidīgāka. Izmaiņas bija skaidrojamas ar turku militārajām sakāvēm, musulmaņu bēgļu ierašanos no Kaukāza reģiona un armēņu simpatizēšanu Krievijas impērijai.
Izcēlās armēņu grautiņi, to vajāšana provincēs. Kurdu vadoņi centās izmantot situāciju, papildus jau esošajiem impērijas nodokļiem apliekot Mazāzijas armēņus vēl ar saviem. Tas noveda pie plašiem armēņu nemieriem 1894.-1896.gados. Tie tika nežēlīgi apspiesti, nogalināto armēņu skaitu min no 80-300 tūkstošiem (armēņu vēsturnieki saskaitījuši pat 350 000).
Nākamie vērienīgie armēņu grautiņi notika 1909.gadā - tolaik par sultānu bija kļuvis Muhameds V, vairāki desmiti tūkstošu bojā gājušo armēņu. Pie varas nākošie jaunturki ar saviem impērijas modernizācijas plāniem armēņu pašnoteikšanās tendences uzlūkoja par šķērsli.
Par pēdējo iemeslu uzskata to, ka I Pasaules kara laikā armēņi pēc būtības atteicās piedalīties karā pret Krieviju.

Genocīds. Par genocīda sākuma datumu tiek uzskatīts 1915.gada 24.aprīlis. Sākās sistemātiskas armēņu deportācijas un slepkavības, lai gan asiņainas represijas Osmaņu impērijā pret armēņiem bijušas jau arī agrāk. Tolaik Osmaņu impērijā dzīvoja ap 2 miljoniem armēņu, kuri pretojās turku mēģinājumiem tos islamizēt. Tagadējo sekulāro Turciju 1923.gadā izveidojušie jaunturki bija šī genocīda organizētāji un realizētāji. 
1915.gada 24.aprīlī Turcijas valdība apsūdzēja armēņus Krievijas atbalstā, apcietināja simtiem armēņu inteliģences pārstāvju, no kuriem daudzi tika nekavējoties sodīti ar nāvi. Visā mpērijā sākās armēņu grautiņi, slepkavošana un īpašumu izlaupīšana. Daudzviet armēņu pašaizsardzības vienības izrādīja sīvu pretošanos, dažos gadījumos pat sagrābjot pilsētas un sagaidot krievu karaspēka ierašanos.
Tādos apstākļos 1915.gada 27.maijā osmaņu turki pieņēma deportāciju likumu, kas politisku un drošības iemeslu dēļ paredzēja liela skaita iedzīvotāju (armēņi nebija tieši minēti) pārvietošanu uz citiem valsts reģioniem, galvenokārt Sīriju. Šādi lēmumi Osmaņu impērijā par tautu pārvietošanu nebija retums. Formāli uzskatīja, ka pārvietošana ir īslaicīga, tādēļ likums paredzēja uzskaitīt un saglabāt armēņu īpašumus.
Praksē viss izvērtās pilnīgi citādi - armēņus pārvietoja masveidīgi no Mazāzijas cauri tuksnesim uz Mezopotāmiju un Sīriju. Laupišanas un slepkavības vērsās plašumā. Tūkstošiem deportēto armēņu zaudēja dzīvību ceļā slimību, bada, bandītu uzbrukumu un pavadošo karavīru brutālās izturēšanās dēļ. Gan pa ceļam, gan nometnēs pārceļošanas galapunktos nebija elementāru dzīvošanai nepieciešamo apstākļu. Deportējošā armija pret armēņiem izturējās sliktāk nekā pret karagūstekņiem.
Vēsturiskajā Armēnijā, kas atrodas mūsdienu Turcijas ZA, genocīda slepkavībās un deportācijās armēņu kopiena tika pilnīgi iznīcināta.

Turku viedoklis. Turku vidū nostiprinājies viedoklis, ka armēņu genocīds ir vēsturiski meli, jo nav bijis vērsts pret armēņim kā tautu. Atbilstoši Ankāras versijai, I Pasaules kara gados, kad armēņi sāka bruņotu cīņu par neatkarīgas valsts izveidošanu, atbalstot Kaukāza frontē uzbrūkošo Krievijas karaspēku, dzīvību zaudēja 300 000 armēņu (iespējams, 500 000) un aptuveni tikpat turku. Turcija kā Osmaņu impērijas mantiniece ir izteikusi līdzjūtību armēņiem, taču atteikusies atzīt to par genocīdu. Turki uzskata, ka tolaik gājuši bojā ap 0,5 miljoiem armēņu un tie bijuši I Pasaules kara upuri. Tolaik esot nogalināti tikpat vai vēl pat vairāk turku. 

Šī vēsturiskā notikuma dēļ nu jau veselu gadsimtu ir saspīlētas turku un armēņu attecības. Turcijas un Armēnijas starpā nav diplomātisko attiecību un abas puses iesaistītas niknā starptautiskā diplomātiskā cīņā par Erevānas centieniem armēņu slaktiņu turku Osmaņu impērijas laikā atzīt par genocīdu. 2009.gadā gan tika noslēgta vienošanās par diplomātisko attiecību nodibināšanu un robežpārejas atvēršanu, taču abu valstu parlamenti to neratificēja.

Starptautiskā situācija. Daudzas pasaules valstis, arī Kanāda, Francija, Itālija, Zviedrija un Krievija, ir pieņēmušas likumus, kas armēņu slepkavošanu Osmaņu impērijas pastāvēšanas pēdējos gados dēvē par genocīdu. Pēc šādu likumu pieņemšanas ir pasliktinājušās attiecīgo valstu politiskās un ekonomiskās attiecības ar Turciju.
1981.gadā toreizējais ASV prezidents R.Reigans savā runā par 1915.gada notikumiem jau lietoja vārdu "genocīds."
2012.gada sākumā Francijas Senāts atbalstīja likumu, kas paredz kriminālatbildību par armēņu genocīda noliegšanu (tāpat kā par žīdu holokaustu), kas Turcijai galīgi nepatika.
2015.gadā, kad apritēja notikuma simtgade, 21 valsts (arī Lietuva) bija atzinusi šos notikumus par genocīdu, pēdējā pievienojusies valsts bija Austrija. 2015.gadā savā runā par genocīdu to nosauca arī pāvests Francisks I.
2016.gada 2.jūnijā Vācijas parlaments atzina armēņu genocīdu, kas atkal saērcināja Turciju.
Krievija nosaukusi 1915.gada notikumus par genocīdu - bija Valsts Domes balsojums un prezidenta Putina parakstits lēmums.
Kopumā bez Armēnijas par genocīdu to ir atzinušas vēl 22 valstis.
ASV prezidents Dž.Baidens 2021.gada 24.aprīļa uzrunā šai sakarā nodēvēja armēņu slaktiņu par genocīdu. Iepriekš amerikāņu amatpersonas bija cītīgi izvairījušās no vārda "genocīds" lietošanas, kas bija skaidrojams ar nevēlēšanos bojāt attiecības ar Turciju (NATO locekle). Tomēr ASV prezidents nav parakstījis 2019.gadā ASV Pārstāvju palātas un Senāta vienbalsīgi pieņemto rezolūciju par 1915.gada notikumu atzīšanu par genocīdu. Savulaik to atteicās parakstīt prezidents D.Tramps.

Kā Latvija atzina armēņu genocīdu. Latvijas politika šai jautājumā ieturēja neitrālu pozīciju līdz 2021.gadam, kad "Jaunie Konservatīvie" Jura Juraša vadībā 23.aprīlī (dienu pirms armēņu genocīda piemiņas dienas) iesniedza savu visai nekorekto atzīšanas deklarācijas projektu. Tādejādi Saeimas Ārlietu komisija bija spiesta izstrādāt savu versiju. 2021.gada 6.maijā Saeima nobalsoja par armēņu genocīda atzīšanu, tā piebiedrojoties ap 30 šo genocīdu atzinušo valstu pulkam.
Jāatzīmē, ka Armēnija nekad nav atzinusi Baltijas valstu okupācijas faktu.

Upuru skaits. Armēņi uzskata, ka bojā gājuši 1-1,5 miljoni. Gan turki, gan arī rietumu vēsturnieki sliecas atzīt 0,5 miljonu skaitli.

Aplūkojamie objekti.
      Genocīda muzejs Erevānā. Armēņi tādu izveidojuši, to apmeklēt var bez maksas. Ir arī mūžīgā uguns.

24.aprīlī armēņi atzīmē genocīda upuru piemiņas dienu. Latvijas armēņi noliek ziedus pie hačkāra Rīgā, Bastejkalnā.

Saites.
Armēņi.