Albāņi
Pašnosaukums - šķiptar.
Tauta Balkānos, Albānijas pamatiedzīvotāji, arī titulnācija jaundibinātajā Kosovas valstī.
Skaits. Albānijā - ap 2 400 000, 96% iedzīvotāju. (1975.g.)
Dienvidslāvijā - 1 100 000, galvenokārt Kosovā.
Grieķijā - 50 000, Epīrā u.c. kalnu rajonos.
itālijas dienvidos un Sicīlijā - ap 100 000 - 150 000, te gan saplūst ar vietējiem iedzīvotājiem.
PSRS - 5000. (1970.g.)
Izcelsme. Albāņu priekšteči ir senie ilīrieši, daļēji - trāķieši, etnoģenēzē piedalījušies arī slāvi.
XIX gs. vidū sākās albāņu nācijas veidošanās.
Vēsture. 1341.gadā Bizantijā sākās 6 gadus ilgstošs pilsoņu karš. Cīņā par troni Konstantinopolē iesaistījās serbu izcelsmes pretendents Stefans Dušans, kurš mēģināja radīt impēriju, sastāvošu no bulgāriem, grieķiem, albāņiem un arī serbiem.
1385.gadā ieņēma Serresu, Monastiru un Ohridu, pilsētas, kas ļāva osmaņiem nostiprināties Albānijā.
1389.gada 15.jūnija kaujā Kosovas laukā pret turkiem cīnījās arī albāņi. Kauja tika zaudēta un turki pārliecinoši sāka valdīt pār Balkāniem.
1448.gadā Eiropā atjaunojās karadarbība un Murads II sakāva albāņu un ungāru armijas.
1453.gadā uzreiz pēc Konstantinopoles ieņemšanas Muhameds II Iekarotājs iebruka Albānijā.
Kad 1911.gadā albāņi sacēlās pret turkiem, Melnkalnes valdnieks Nikola I palīdzēja albāņiem ar naudu, ieročiem un brīvprātīgajiem.
Valoda. Albāņu valoda, kas ir visai sena un nav slavizējusies Balkānu pussalas slāviskošanās procesā pirms 1300 gadiem, veido īpašu grupu indoeiropiešu valodu saimē.
Rakstība latīņu alfabētā kopš XV gs.
Albāņu etnogrāfiskās grupas. Tādas ir divas galvenās: gegi ziemeļos un toski dienvidos.
Daļa albāņu, īpaši kalnu rajonos, vēl nesen saglabāja ģints iekārtas dalījuma elementus.
Reliģija. Musulmaņi - 71%, pareizticīgie - 19% (Albānijas dienvidos un Grieķijā), katoļi - 10% (Albānijā un Ziemeļitālijā).
Tradīcijas.
Gjakmāre. Gjakmarre. Albāņu asinsatriebība, kas sakņojas vismaz 500 gadu senos goda kodeksos. Kodeksa kanoni attikušies uz visām sociālās dzīves jomām - precībā, mantojumu, paaudžu attiecībām ģimenē. Visdzīvotspējīgākā izrādījusies tieši asinsatriebības sadaļa. Kodekss nosaka, ka par katru grēku, cita cilvēka goda, miesas vai mantas aizskāršanu automātiski līdzatbildīga ir visa dzimta vairākās paaudzēs un arī tālākās radniecības pakāpēs. Kodekss nosaka,ka nevar tikt nogalināti bērni, sievietes un mācītāji. Vienīgais laiks, kad asinsatriebība bijusi apturēta ir absurdais komunisma celšanas laiks Envera Hodžas vadībā. Ir īpaši starpnieki, kas sarunās atriebību mēģina mīkstināt.
