Atēnu ķēniņi
Mītiskie Atēnu ķēniņi.
Kekrops.
Radniecība. Sieva – Gaja. No tās Kekropam dēls ar zivs asti – Erihtonijs. Bez tam Krekopam bijusi (laikam?) arī sieva Aglaura, no kuras tam 3 meitas – Pandrosa, Ahlaura un Hersa (visas gāja bojā no vājprāta).
Biogrāfija. Pirmais leģendārais Atēnu/Atikas ķēniņš bija Kekrops – ar zivs/reptiļa asti. Aristofāns apgalvo, ka Kekrops ieradās Atikā no Ēģiptes. Sicīlijas Diodors raksta, ka ēģiptieši par to bijuši vienisprātis. Minēts, ka viņš bijis autohtons – „radies no zemes.”
Viņš dibināja Atēnas, zemi nosauca par Krekopiju, un atēnieši vēl kādu laiku pēc tam sevi sauca par kekropiešiem.
Viņa laikā notika Atēnas un Poseidona strīds par aizbildniecību pār Atiku. Poseidons izsita klintī avotu, bet Atēna iestādīja olīvi. Tieši Kekrops panāca Atēnas aizbildniecību pilsētai, jo viņas labā atrisināja strīdu starp Atēnu un Poseidonu.
Kranajs. Sengrieķu mitoloģijā viens no pirmajiem Atikas ķēniņiem, kas valdījis pēc Kekropa (uzreiz vai vēlāk?).Autohtons - dzemdējusi zeme.
Viņa laikā bijuši Lielie plūdi.
Bijis precējies ar Pediādu no Lakedemonas, viņam bijušas vairākas meitas. Viena no tām bija Atīda, kas mirusi, būdama vēl meitene. Viņas vārdā savu zemi nosaucis par Atiku.
Kranaju padzinis Amtiktions, kas kļuvis par Kranaja meitas vīru.
Erihtonijs jeb Erehtejs. Ar laiku senie grieķi nolēma, ka šie ir divi dažādi cilvēki.
Radniecība. Tēvs – Kekrops. Māte – Gaja. Viņa meitas – Hiādes. Dēls – Pandions (bet, iespējams, tomēr Krekopa dēls, jo minēts, ka Erihtonijam bērnu neesot bijis).
Biogrāfija. Otrais Atēnu ķēniņš, arī ar zivs asti, tāpat kā tēvs. Pēc Sicīlijas Diodora ziņām Erihtonijs bijis ēģiptietis, kas sagrābis varu Atikā un iedibinājis Eleisīnas mistērijas.
Atēna lādīti ar mazuli Erihtoniju uzticējusi glabāšanā trim Krekopa meitām. Tās aiz ziņkārības to atvērušas, un par to Atēna tās padarījusi par vājprātīgām.
Objekti.
Erehteijona templis. Nosaukts otrā ķēniņa vārdā.
Egejs. Mītisks.
Arhontu pārvaldes laikmets (XI-293.g.pmē.). Sākumā uz mūžu, vēlāk uz 10 un 1 gadu vēlētas personas, vai vesela to kolēģija. ar kuru palīdzību tika realizēta Atēnu valsts pārvalde šai laikā.
Solons (594.-590.g.pmē.).
Skolnieki. Platons.
Biogrāfija. Cēlies no izputējušas, bet dižciltīgas ģimenes. Tirgonis un kuģu īpašnieks. Bijis ļoti atzīts un slavens atēnietis, radījis Atēnu valsts likumu sistēmu – demokrātijas pamatus šai pilsētvalstī. Drosmīgs karavīrs, dzejnieks un orators.
Dzimis 638.g.pmē.
Solonu 594.g.pmē. aicināja kļūt par Atēnu valdnieku, lai samierinātu samilzušās aristokrātijas un dēmosa pretrunas.
Izmantojot atēniešu tautas sapulces atbalstu, Solons realizēja valsts pārvaldes reformas. Tika atcelti zemnieku parādi. No vergu stāvokļa tika atbrīvoti atēnieši, kas par tādiem bija kļuvuši parādu dēļ. Turpmāk tika aizliegts brīvos atēniešus pārvērst par vergiem.
Reformu rezultātā Atikā nostiprinājās zemnieku saimniecības un palielinājās to skaits.
Lai nekļūtu par politisko intrigu upuri, uzreiz pēc likumdošanas radīšanas Solons pameta Atēnas un devās aizjūras ceļojumā, kā pirmo viņš apmeklēja Ēģiptes grieķu tirdzniecības pilsētu Naukratu Saīsas tuvumā ap 590.g.pmē. (min arī 570.g.pmē.). Ēģiptē viņš pavadīja vairākus gadus, to laikā viņš apmeklē Saisu, kur kontaktē ar priesteri Sonhisu, un Heliopoli, kur diskutē ar priesteri Psenofisu. Nav zināms tieši no kura priestera Saisas templī Solons uzklausa mītu par Atlantīdu. Iespējams, Solonam ir palaimējies, jo priesteris iesākumā stāsta nelabprāt, informācija paredzēta ierobežotai lietošanai. Lai nu kā, stāstītā dramatisms Solonu aizrāva un viņš nolemj šo leģendu izvērst par episku poēmu, līdzīgi „Odisejai.” Atgriežoties Atēnās Solons tā arī darīja, taču drīz pamet iesākto. Viņa pieraksti par Atlantīdas mītu caur Krītiju pēc 150 gadiem nonākuši Platona rīcībā, kurš, savukārt, pavēstījis to pasaulei. Solons bijis arī Līdijā, kur, iespējams, dzirdējis nostāstus par Tantalīdu un tulkojumu rezultātā uzdevis to par Atlantīdu.
Nomira 559.g.pmē.
Darbi. Piedēvē poēmu „Atlantikos,” kura laika gaitā ir pazudusi.
Pisistrāts (560.-527.g.pmē.).
Biogrāfija. Atēnu tirāns no 560.-527.g.pmē. (ar pārtraukumiem).
Kļuva slavens ar uzvarām karā ar Megaru par Salamīnu.
Sagrāba varu ar diakriju un militārā spēka palīdzību.
Laurijas raktuvju paplašināšana un sagrābto Pangejas raktuvju zelta un sudraba bagātības ļāva Pisistrātam sākt valsts monētas – tetradrahmas, kalšanu.
Viņa valdīšanas laikā Atēnas kontrolēja Hēlespontu (Dardaneļus), uzturēja ciešas attiecības ar Samosas tirānu Polikrātu, Naksosas tirānu – Lihdamīdu, ar Tēbām, Tesāliju u.c.
Viņa laikā tika izveidots algotņu karaspēks, ņemts nodoklis 1/10 ražas veidā.
Pisistrāts saglabāja Solona konstitūciju, taču amatos izvietoja ielikteņus.
Viņa valdīšanas laikā Atēnas kļuva par Grieķijas kultūras centru. Tika rediģētas Homēra poēmas, dionīsiju laikā notika teātra izrādes. Uzbūvēja Atēnas Palādas un Pītijas Apolona svētnīcas akropolē, Dēmetras svētnīca Eleisīnā.Tika celts jauns tirgus, 9 cauruļu ūdensvads (eneakrunos), kas kalpoja līdz pat 18.gs. Turpinājās Pirejas ostas izbūve.
Perikls (443.–429.g.pmē.).
Biogrāfija. Atēnu valstsvīrs, stratēgs un talantīgs orators. Viņš bija cēlies no dižciltīgas un bagātas ģimenes, viņa muižā strādāja desmitiem vergu.
Daudzo Atēnu oratoru starpā viņš izcēlās un kļuva slavens ar savu daiļrunību. Izturējies mierīgi un majestātiski, bet, kad teicis niknu runu, tad grieķi apgalvojuši, ka viņš, līdzīgi Zevam, metis uz pretinieku pērkonu un zibeņus. Viņa autoritāte atēniešu vidū bijusi tik liela, ka jau līdzinājusies diktatora varai.
443.gadā Tautas sapulce ievēlēja Periklu augstākajā valsts amatā – par Pirmo stratēgu. Tā viņš kļuva par Atēnu un Jūras savienības vadītāju. Perikls centās apvienot zem Atēnu varas visu Grieķiju. Visādiem līdzekļiem viņš nostiprināja Jūras savienību un piesaistīja jaunus sabiedrotos. Dažas grieķu pilsētvalstis bija neapmierinātas ar atēniešu hegemoniju savienībā un mēģināja no tās izstāties. Tādus mēģinājumus Perikls bargi apspieda ar bruņotu spēku.
Sabiedroto teritorijās viņš nodibināja atēniešu-bezzemnieku kolonijas.
Tautas sapulcēs Perikls izvirzīja priekšlikumu būvēt Atēnās sabiedriskās celtnes un cietokšņa sienas.
Cicerons savā traktātā „Par valsti” stāsta, ka tieši pirms svarīgas kaujas atēniešiem ar ienaidnieku, noticis Saules aptumsums. Kapteiņi atteikušies vadīt kuģus, komandas viņus atbalstījušas, jo visi bijuši pārbijušies. Perikls labi pazinis filozofa Anaksagora uzskatus par saules aptumsumiem, tādēļ vienkārši uzmetis kādam kapteinim uz galvas savu apmetni un pajautāja, vai tas tagad varot redzēt sauli, ja tā spīdētu. Kapteinis, protams, atbildējis, ka ne. Tad stratēgs jautājis, ar ko šis apmetnis atšķiras no tā debesu ķermeņa, kas aizklāj sauli, izņemot izmērus. Atēnieši nomierinājušies, devušies jūrā un sakāvuši pretiniekus.
Dēmoss ļoti atbalstīja Periklu un 15 (13?) gadus pēc kārtas līdz pat politiķa nāvei pārvēlēja to par Atēnu Pirmo stratēgu. Perikls nomira 429.g.pmē.
Pēc nāves esot veikta viņa īpašumu pārbaude un secināts, ka viņš ne par matu nav palicis bagātāks.
Pēc atēniešiem neveiksmīgā Peloponēsas kara sekojošā Atēnu aplenkuma (405.-404.g.pmē.) rezultātā Atēnā pie varas nonāca tā saucamā "Trīsdesmit tirānu" valdība, ko ar militāru spēku atbalstīja spartiešu karavadonis Lisandrs.
Saites.
Atēnu valsts.
Senā Grieķija.
