Asklēpijs
Dziedniecības dievs sengrieķu mitoloģijā, dziedināšanas mākslas pamatlicējs.
Sinonīmi un analogi. Senēģiptiešiem – Imhoteps.
Romiešiem - Eskulaps.
Radniecība. Tēvs - Apolons.
Māte - nimfa Koronīda, kuru Apolons nogalināja par nodevību. Citur teikts, ka tā mirusi Asklēpija dzemdībās.
Meita – Panaceja.
Ikonogrāfija. Asklēpiju nereti attēloja kā čūsku, bet vēlāku laiku mākslā viņš parādījās kā cienīgs vīrs ar bārdu, ar gudru un dziļdomīgu vaigu, ģērbies apmetnī, ar nūju, ap kuru apvijusies čūska. Obligāts Asklēpija atribūts bija čūska (pat divas), kurai Asklēpija svētnīcā nesa upurus. Tā kā Asklēpiju uzskatīja par Apolona hipostāzi, tad tiem mēdza būt kopīgas svētnīcas un atribūti.
Asklēpijam blakus redzama meita Higieja, veselības dieve.
Dzīvesgājums. Māte nimfa Koronīda mira dzemdībās, tādēļ mazo Asklēpiju aprūpēja kaza, kas to zīdīja, un suns, kas apsargāja kazu un bērnu.
Par Asklēpiju sāka rūpēties Apolons, kad zēns bija jau paaudzies, kas viņu nodeva audzināšanai un mācīšanai kentauram Heironam. Tas bija gudrs sirmgalvis, liels zinātājs medību lietās, nodarbojās ar zīlēšanu un vingrošanu, bet īpaši - medicīnu. Viņš bija atklājis apbrīnojamus mūzikas noslēpumus un spēja ar skaņām izdziedet slimos. Heirons mācīja Asklēpiju un uzticēja viņam visus noslēpumus, ko zināja.
Dieva dēls drīz vien pārspēja savu skolotāju. Viņš iemācījās atdzīvināt mirušos, un ļaudīs izplatījās priecīga vēsts, ka kāds ir atņēmis nāvei varu pār pasauli. Mirušie sāka atgriezties savās mājās.
Dievi uzskatīja, ka Asklēpija māksla ir bīstama, tādēļ Zevs viņu nogalināja ar zibeni.
Asklēpija kults. Slava par Asklēpiju no Tesālijas pamazām izplatījās pa visu Grieķiju. Noraidot poētisko leģendu par viņa nāvi, tauta ticēja, ka Asklēpijs dzīvo zemes dzīlēs, iemiesots čūskā, kas apveltīta ar attīstītu prātu un cilvēka valodu.
Asklēpija svētnīcas parasti tika celtas atstatu no pilsētām, pakalnos, svētbirzīs, sausā apvidū, ur pieejams tīrs avota ūdens. Svētnīcās dievkalpojumus noturēja priesteri, kas pēc profesijas bija dziednieki. Sākumā ārstniecības amatu piekopa nedaudzas priesteru ģimenes, un tēvs dēlam uzticēja tā noslēpumus.
Slimnieks, kas pārkāpa svētnīcas slieksni, tika pakļauts zināmām procedūrām, piemēram gavēšanai, peldināšanai un šķīstīšanas ceremonijām. Kad tās bija izpildītas, slimnieks nogūlās uz upurēta dzīvnieka ādas vai arī kādā no gultām, kas stāvēja ap Asklēpija statuju. Klusajā un tumšajā svētnīcā, pa kuras kaktiem lodāja iedīdīti svētie zalkši, slimais iegrima viedā miegā. Sapņos viņam rādījās dievība un sacīja, kas tam jādara. lai izveseļotos. Otrā rītā slimais izstāstīja priesteriem savu sapni, viņi to iztulkoja un sāka ārstēšanu.
Izdziedinātie, atstājot svētnīcas, atstāja tanīs pateicības dāvanas, meta naudu svētajā dīķi vai aprakstīja uz plāksnītē, savu slimību un atveseļošanās gaitu.
No IV gs.pmē. Asklēpija godināšana pieauga tik lielā mērā, ka dažiem viņš kļuva par visaugstāko, varbūt pat vienīgi dievību. Viņu sauca par pestītāju. Imperators Juliāns rakstīja: "Dieva dēls Asklēpijs nokāpa no debesīm un zemes un Epidaurā parādījās cilvēka izskatā. Te viņš auga, te mācījās un, apstaigādams zemju zemes, sniedza cilvēkiem palīdzīgu roku. Viņš atrodas visur, gan virs zemes, gan jūrā, bet ne pie katra viņš nāk. Viņš ir ne tikai sirgstošas miesas, bet arī grēcīgas dvēseles glābējs."
Pēc pastāvošās tradīcijas izdziedinātais kā pateicības dāvanu atnesa Asklēpijam gaili.
Ārstus sauca par asklepiādiem, tas ir, par Asklēpija pēctečiem, un a daļēji īs vārds saglabājies līdz mūsu dienām jokvārdā "Eskulaps" - dakterētājs.
Epidauras mistērijas. Īpaši populārs bija Epidaurā, kur Asklēpijs mēdza parādīties. Cilvēki ieradās no visas Grieķijas, lai izārstētos. Pazīstamākās svētnīcas atrodas Epidaurā un Kosas salā, kras ārstus-dziedniekus sāka dēvēt par asklepiādiem.
Senajā Romā Eskulapa kults tika ieviests III gs.pmē. sākumā uz vienas no Tibras salām. Tai vietā, kur palaida no Epidauras atvesto "svēto čūsku," un nodibinājuši Eskulapa svētnīcu.
Nospiedums civilizācijā.
Senie grieķi Čūskneša zvaigznāju, kas sadala Čūskas zvaigznāju divās daļās - galvā un astē, saista ar ārstniecības dievu Asklēpiju.
Aplūkojamie objekti.
Asklēpija svētnīca Epidaurā. Galvenā Asklēpija svētnīca helēņu pasaulē.
Asklēpija svētnīca Kosas salā. Uzcelta IV gs.pmē. un pēc tam vairākkārtēji paplašināta. Mūsdienās saglabājusies: paceļas augšup ar trim pakāpēm, uz kurām atrodas vairākas svētnīcas un paviljona tipa ēkas.
Asklēpija svētnīca Pergāmā. Pazemē, IV gs.pmē. Tā sastāvēja no 2 tuneļiem, katra 50 m garumā, un zāles ar 5 m augstām kolonnām.
Atradumi.
Kosas statuja. Marmors, II gs.pmē., V gs.pmē. oriģināla kopija. Stambulas Arheoloģijas muzejs.
Rīgas bareljefs. Bareljefs pie Latvijas Izglītības ministrijas ēkas ieejas, Rīgā, Vaļņu ielā.
Saites.
Sengrieķu mitoloģija.
Epidaura.
