Zelta aunāda, sengrieķu mīts
Mīta oriģināls ir zudis, taču saglabātas vairāku versiju kopijas. Interesanti, ka Argo kuģojums tiek minēts Homēra Odisejā (XII, 69.-72.). Te viņš stāsta par kuģi Argo, Jāsonu un kustīgo Simplegādas klinti, kas liecina par lielo mīta vecumu.
Saturs. Zeva svētnīca uz Lafistiona kalna Afamants grasījās upurēt savus bērnus Friksu un Gellu, taču Zevs tiem iedevis Zelta aunu, un ar tā palīdzību viņi aizbēga. Tie ieradās Kolhīdā, upurēja aunu dieviem un tā ādu izkāra Aresa alā.
Kaukāzā, Melnās jūras krastā, birzī karājusies Zelta Aunāda. Tā piederējusi Kolhīdas valdniekam. Aunādu apsargājis pūķis, kas nekad neesot aizvēris acu.
No visas Grieķijas pulcējušies drosmīgi ļaudis, kas bija nolēmuši doties tālajā un briesmu pilnajā ceļā, lai Aunādu iegūtu. Viņus vadīja dižciltīgs jauneklis Jāsons. Prasmīgais amatnieks Argoss uzbūvēja koka kuģi ar buru un airiem. Kuģis tika nosaukts būvētāja vārdā par Argo un braucēji par argonautiem.
Argonauti ilgi braukuši pa nepazīstamām jūrām. Viņiem bija jābrauc starp divām klintīm, kas te pašķīrušās uz abām pusēm, te ar briesmīgu dārdoņu triekušās viena pret otru. Argo tik tikko paguva izsprukt starp tām. Klintis vienīgi saspiedušas stūres galu.
Pēc daudziem piedzīvojumiem argonauti beidzot sasnieguši Kolhīdas valsti Kaukāzā. Turienes ķēniņš tiem solījis atdot Zelta Aunādu, ja Jāsons izpildīs viņa uzdevumus. Viņš bija pārliecināts, ka Jāsons, veicot uzdevumus, aizies bojā.
Taču ķēniņa meita Mēdeja nolēma palīdzēt Jāsonam un iedeva tam burvju ziedi. Jāsons ar to ierīvējās un ieguva pārcilvēcisku spēku: kājas viņam kļuvušas tik stipras kā vara stabi, rokas tik spēcīgas kā knaibles.
Ķēniņa kapli izlaida divus milzīgus vēršus, kuriem pa muti un nāsīm nākusi uguns. Noliekuši ragus, viņi metušies Jāsonam virsū, bet viņš no triecieniem pat neesot salīgojies. Pēc ķēniņa pavēles Jāsons notvēris vēršus, iejūdzis tos arklā, uzaris lauku un apsējis to ar pūķa zobiem.
No šī sējuma vispirms no zemes parādījušies šķēpa uzgaļi un cepuru augšdaļas, bet pēc tam izaugusi vesela armija vara bruņās tērptu karavīru. Tie metušies Jāsonam virsū. Jāsons karavīru rindās iemetis akmeni un tie sākuši cīnīties savā starpā. Pa to laiku Jāsons ar šķēpu visus tos nogalinājis.
Kaut gan Jāsons uzdevumus izpildīja, ķēniņš aunādu nav atdevis. Mēdeja ar burvestības palīdzību iemidzināja pūķi un argonauti tika pie Aunādas. Ķēniņš ar karavīriem dzinās kuģim pakaļ. Ar lielām grūtībām argonauti izglābās un atgriezās Grieķijā.
Jāsons („miera nesējs,” sengr.val.). Homērs kā ekspedīcijas vadītāju minējis Jāsonu, bet agrāk esot bijis Hērakls, vēl pirms tam – Briārijs.
Argonauti. Argonauti visi bija radinieki un Mīnija (Orhomēnas pilsētas ķēniņš) pēcteči. Seno autoru domas dalās par komandas vārdisko sastāvu. Homērs savā nelielajā fragmentā vispār nemin nekādus argonautu vārdus, tā, ka, visdrōšāk, vēlāko laiku varoņi tur vispār nav piedalījušies.
Rodas Apolonijs savā darba „Argonautika” apgalvo, ka komandā bijuši Hērakls un Orfejs. Ferekīds uzstāja, ka Orfejs kuģojumā nav ņēmis dalību. Sicīlijas Diodors komandā ietilpinājis arī daiļā dzimuma pārstāvi – mednieci Atalantu, kas bijusi „ātra skrējienā.” Tāpat Tēzeja sakarībā Apolonijs no Rodas norāda, ka Tēzejs tai laikā bijis Aīdā un nodarbojies ar citām lietām. Tomēr Satijs vēlāk Tēzeju ir iekļāvis argonautu komandā. Hērakla klātbūtne ceļojumā arī ir visai apšaubāma – tā izskatās pēc vēlāka laika iestarpinājuma, kur viņš uzaicināts kā tā laika zvaigzne lielākai stāstījuma popularitātei. Tāpat Apolona priesteru klātbūtne ekspedīcijā varētu būt izskaidrojama kā propagandisks triks Dodonas un Delfu orākulu cīņā par grieķu sabiedrības uzmanību.
Izsenis 50 argonauti tomēr bijuši bezvārdu tēli. Tādēļ tiek vilktas paralēles ar 50 anunakiem divupiešu mitoloģijā.
Kuģis Argo. Argo kuģi uzbūvēja Glavks vai Argoss Jāsonam.
Argo kuģis pārveda Danaju un viņa 50 meitas no Ēģiptes uz Rodas salu. Skaitlis 50 visu laiku parādās šai leģendā. Nez kādēļ Argo kuģi uzskata par saistītu ar Ozīrisu un Izīdu. Arī argonautu airētāji ir 50.
Atēna paņēma Dodonā kādu īpašu ozola baļķi, ko ielika kuģim Argo par ķīli (pēc citas versijas ielika priešgalā). Pateicoties tam, Argo spēja kritiskā brīdī runāt un argonautiem un dot tiem padomus. Visādi arī palīdzēja Jāsonam un argonautiem viņu kuģojumā no Jolkas uz Tesāiju, uz Eiju Kolhīdā. Palīdzēja iegūt Zelta aunādu un pēc veiksmīgi pabeigtā ceļojuma pacēla kuģi debesīs.
Zelta aunādu dievs Hermejs uzdāvināja Friksam un Hellai. Tie abi devās uz Kolhīdu jāšus uz zelta auna, taču Hella pa ceļam no tā nokrita un, iekritusi jūrā, noslīka. Tā vieta saņēma tādēl nosaukumu Helesponta (mūsdienu Dardaneļi).
Sicīlijas Diodors („Vēsturiskā bibliotēka,” IV-47) un Tacits („Annāles,” VI-34) skaidro, ka patiesībā viņi abi uz Kolhīdu braukuši ar kuģi, kura priekšgals bijis rotāts ar auna galvu.
Friks nonāca Kolhīdā un Zelta aunādu uzdāvinaja tās ķēniņam. Tas sapriecājās un deva tam savu meitu par sievu. Tiem piedzima 4 dēli. Uz nāves cisām guļot, Friks deva svētību saviem dēliem doties atpakaļ uz Orhomenu un pretendēt tur uz troni.
Un tā, četri dēli devās ceļā ar kuģi Argo no Jolkas, bet visai drīz cieta kuģa katastrofā. Tos izglāba Argo komanda, kas tieši devās uz Kolhīdu pēc Zelta aunādas. Dēli atbalstīja viņus un pevienojās komandai.
Jāsonam bija jāiejūdz vērši un jāapar lauks. Tad viņš uzartajā laukā izsēja pūķa zobus un tie izauga par karavīriem ar kuriem pašam bija jātiek galā.
Zelta aunāda karājās Aresa grotā, ko apsargāja pūķis.
Mēdeja ar Jāsonu bēga no Kolhīdas.
Atgriežoties mājās, argonauti apmaldījās un nonāca pie Lībijas (Āfrikas) krastiem. Kādu laiku tie sēdēja uz sēkļa, bet tad pārnesa Argo kuģi pāri Lībijas tuksnesim.
Iespējams, ka leģenda par zelta aunādu radusies Svanetijā. Lieta tāda, ka sijājot zeltu izmantojuši aitas vilnas segas. Ko tādu piekopjot vēl mūsdienās, lai gan par to plaši nerunājot, jo zelta sijāšana notiek uz valstij piederošas zemes.
Avoti.
Homēra „Odiseja” (XII, 69.-72.).
Sicīlijas Diodors.
Rodas Apolonija „Argonautika.”
Ferekīds.
Pindars, „Ceturtā Pītijas oda.” Tā veltīta argonautiem.
Saites.
Sengrieķu mitoloģija.
