Viņa Svētība Dalailama. Mahamudra. Gelug - Kagju tradīcija
Materiālu iesūtījis Imants Kore.
Četri mandalas ziedošanas līmeņi.
...Pēc tam mēs izpildām mandalas – simboliskā Visuma attēlojuma, ziedošanas rituālu. Ir četri mandalas ziedošanas līmeņi: ārējais, iekšējais, apslēptais vai slepenais, un beidzot, beidzamās realitātes dabas līmenis. Katrs no šiem līmeņiem var tikt skaidrots dažādos veidos. Ārējā mandala sevī ietver visus Visuma fenomenus, tas ir, visus apkārtējos neapgarotos objektus, un visas šo pasauli apdzīvojošās dzīvās būtnes. Šī mandala parasti tiek simboliski attēlota kā Meru kalns, ko ieskauj četri kontinenti. Iekšējā mandala tiek veidota iztēlē, no domās atdalītiem mūsu ķermeņa locekļiem, kurus mēs pēc tam sev iztēlojamies izvietotus apkārt mūsu ķermenim un galvai, līdzīgi kā četri kontinenti izvietoti apkārt Meru kalnam ārējā mandalā. Apslēptā, vai slepenā mandala, sevī satur vissmalkāko prāta līmeni, kas pārvērsts tukšumu sasniegušajā svētlaimības apziņā, citiem vārdiem, smalkākais prāts, kurā tukšuma sasniegšana un svētlaimības apziņa ir neatdalāmi klātesoši. Patiesās realitātes dabas mandala veidojas no divām neatdalāmām daļām 1) svētlaimību piepildīto vissmalkāko prātu, tukšumu sasniegušo, un 2) visas parādības, kas rodas spontāni un vienlaicīgi ar to kā tā emanācijas. Atbilstoši Aku Šeraba Gjačjo skaidrojumam, abu pēdējo mandalas ziedojuma veidu pamatu sastāda, attiecīgi, svētlaimības – tukšuma neatdalāmības sākotnējā gudrība un vienotība, tas ir vienlaicīga nosacītās un absolūtās patiesības sasniegšana. Tādā veidā, izpildot slepenās mandalas ziedojumu, mēs simboliskā formā ziedojam savu sapratni par to, ka šā ziedojuma trīs sfēras: to izpildošais subjekts; objekts, kurš veic ziedojumu, un pati ziedotā mandala, vienādā mērā ir spēle, vai smalkākā sākotnējā prāta emanācija, kurā nesaraujamā vienotībā savijusies apziņa – svētlaimība un tukšuma sasniegšana. Līdzīgā veidā, ziedojot realitātes dabas mandalu, mēs simboliski ziedojam savu sapratni par to, ka trīs ziedojuma sfēras ir divu patiesību vienotības spēle, kuras dotajā kontekstā var izskatīt dažādos veidos, piemēram, kā absolūtā tukšuma un nosacīto parādību neatdalāmību, ārējo fenomenu izpausmju un sākotnējā prāta spēles, koros tukšums un svētlaime vienoti, un tā tālāk.
Šos četrus mandalas ziedošanas līmeņu var tāpat saprast Gungtanzanga četru tipu ziedojumu skaidrojuma kontekstā. Gungtanzangs bija Aku Šeraba Gjačjo divu skolotāju skolotājs. Atbilstoši viņa skaidrojumam, ārējā ziedošana sevī ietver visus ar sajūtu orgāniem saistītos iekārojamos objektus: viss, ko uztver ar redzes, dzirdes ožas, garšas un taustes palīdzību. Iekšējā ziedošana – attīrīšana un transformācija substancēm, kas saistītas ar garīgo būtņu apziņas plūsmu, tādi kā pieci gaļas veidi – vērša, suņa, ziloņa, zirga un cilvēka, kā arī piecas nektārā pārveidotās ķermeņa sulas – asinis, ekskrementi, sēkla, kaulu smadzenes un urīns. Šīs desmit substances simbolizē psihofiziskos agregātus (skandhas) un kaitīgos afektus (klešas), vai arī smalkā vadžras ķermeņa enerģētiskās plūsmas (prānas). Apslēptā, vai slepenā ziedošana sastāv no tukšuma un svētlaimības vienotības dziļās apzināšanās spēles, savukārt realitātes dabas ziedošana sevī satur divu patiesību – absolūtās un nosacītās – spēli to neatdalāmībā. Gungtanzangs pēc tam savieno šo divu patiesību ar objekta, kuram veic ziedojumu – tas ir, Budas, un viņa apgaismotās aktivitātes vienotību, atzīmējot, ka to saprast ir diezgan grūti.
Viņa īpašā pēdējo divu ziedojuma tipu traktēšanas maniere nedaudz atšķiras no vispārpieņemtās. No svētlaimības un tukšuma neatdalāmības skatu punkta – domāts, ka prāts, kas sasniedz tukšumu, ir smalkākā apziņa – svētlaimība – kā apslēptā vai slepenā ziedojuma īpašību parasti izskata šīs neatdalāmības apziņu – svētlaimību (tas ir, tukšuma svētlaimības – tukšuma neatdalāmību), bet kā realitātes dabas ziedojuma īpašību – to sasniegtais tukšums. Tādējādi, pēdējos divus ziedojumus mēs izpildām kā līdzekli izprašanai, ka ziedotājs, ziedojuma objekts, un pats ziedojums ir tukšumu sasniegušās sākotnējās apziņas svētlaimības un šās apziņas sasniedzamā tukšuma spēle.
Gungtanzanga izskaidro četrus ziedojumus tik specifiskā manierē tāpēc, lai attiecīgi savietotu tos ar četrām Anutarajogas tantras iniciācijām. Ārējā ziedošana atbilst trauka iniciācijai, kurā tiek izmantots ārējais rituālais objekts – trauks. Iekšējā ziedošana atbilstoša apslēptajām, vai slepenajām iniciācijām, kurās tiek izmantotas slepenās substances, kas saistītas ar apziņas plūsmu. Apslēptais, vai slepenais ziedojums atbilst sākotnējās gudrības iniciācijai, ko saņem pateicotiessākotnējā prāta dižajās svētlaimības un tukšuma neadalāmības pārdzīvojumam.
Realitātes dabas ziedojums atbilsts ceturtajai iniciācijai, ko sauc par vārda iniciāciju, kuru sniedz ar vārdu, kuri norāda uz divu patiesību neatdalāmību, izskaidrošanu. Es pieņemu, ka mēs varam pieņemt šādu četru ziedojumu skaidrojumu, un pielietot to mandalas četru ziedojumu sapratnei, pa cik Gungtanzanga pēdējo divu
ziedojumu veidu skaidrojums ir ļoti līdzīgs Aku Šeraba Gjacjo skaidrojumam.
Kas attiecās uz realitātes dabas mandalu, tad mums mūsu attīstības līmenī ļoti grūti vienlaicīgi noturēt savā apziņā divas patiesības. Vienīgi viszinošajam Budam var piemist to vienotības tiešā un nekonceptuālā sasniegšana. Tomēr, augstākās Anutarajogas tantras līmeņa Guhjasamadžas tantras kontekstā, šīs divas patiesības var tikt vizualizētas kā iluzorais ķermenis un skaidrā gaisma. Bidzamajā, nobeiguma stadijā mēs šajā gadījumā iegūstam neatdalāmu pāri: skaidrās gaismas sākotnējo prātu, kas ir tukšuma apzināšanās svētlaimība, un vissmalkākās enerģijas – vēja plūsmas, kuras kļūst par cēloni iluzorā ķermeņa iegūšanai, un tāpat visu tīro un netīro parādību transformācijai sākotnējā gudrībā. Tāpēc es pieļauju, ka veicot beidzamās realitātes dabas mandalas ziedojumu, mēs varam ar simbolu palīdzību ziedot mūsu izpratni par to, ka ziedojumu izpildošais, objekts, kuram izpilda ziedojumu, un pati ziedošana sevī izpauž vissmalkākā prāta un vissmalkāko enerģiju – vēju spēli to neatdalāmībā.
Uztvere un parādības kā atspulgu spēle.
Lai pareizi ziedotu slepeno mandalu un realitātes dabas mandalu, nepieciešams saprast, kādā veidā visas parādības izpauž sevī tukšuma spēli, vai dižās svētlaimības sākotnējo prātu, vai divu patiesību neatdalāmību, vai vissmalkākā prāta un enerģiju – vēju vienotību. Priekšstats par to, ka visas redzamās pasaules parādības ir atspulgu spēle, vai sākotnējā prāta emanācija, vairākkārtīgi parādīsies mūsu turpmākajās sarunās, tāpēc centīsimies tiksim skaidrībā ar šo nevienkāršo jautājumu.
Tantru praktizējošie meditē uz sākotnējo gudrību, ko rada sākotnējā diženās svētlaimības gudrība un izšķirošās gudrības neatdalāmā vienotība. Tāpēc Tantras mācībās liela nozīme veltīta gan diženās svētlaimības gudrībai, kā tukšumam kā tās objektam; savā neatdalāmībā tie atgādina ūdeni, kas ieliets ūdenī. Visas parādības izpauž sevī spēli, vai tukšuma izpausmes. Piemēram, redzes uztveres tēlu iekšējā tukšuma daba patiesībā arī padara iespējamu to rašanos. Redzes tēli, kurus mēs uztveram, rodas pamatojoties uz faktoriem, kas ir atšķirīgi attiecībā pret pašiem faktoriem. Tādējādi, pilnīgi skaidrs, ka to rašanās iespējama tieši tāpēc, ka tie ir tukši no kādas neiespējama veida eksistences, piemēram, no tiem pašiem sevī piemītošas spējas spēka. Šādā nozīmē, tā kā visiem fenomeniem piemīt tukšuma daba, tie līdzīgi sava tukšuma spēlei. Un pa cik jau iepriekš tika norādīts, atbilstoši Tantras mācībai, diženās svētlaimības sākotnējā gudrība un tukšums kā tās objekts neatdalāmi pēc savas dabas, citiem vārdiem sakot, rodas vienlaicīgi, tad visas parādības, izskatāmas kā tukšuma spēle no to uztveres skatu punkta, tāpat arī var tikt uztvertas kā diženās svētlaimības gudrības spēle. Tāds ir pirmais uzstādījums.
Tālāk mēs varam runāt par uztveramajām parādībām kā par spēli, vai kopā dzimušā sākotnējā prāta skaidrās gaismas emanāciju. To dēvē par „kopā dzimušo,” tāpēc, ka katra indivīda skaidrās gaismas prāts ir bez sākuma un nepārtrauc savu eksistenci pat iegūstot budu stāvokli. Tas eksistējis vienmēr un vienmēr eksistēs, un nepienāks tā pārtraukšanas moments. Tādējādi, skaidrās gaismas sākotnējais prāts rodas vienlaicīgi ar katru pieredzes momentu un tam piemīt mūžīga, nemainīga daba. Prakses rezultātā, pielietojot atšķirīgas metodes, mēs panākam, ka šī skaidrā gaisma acumirklīgi rodas kā diženās svētlaimības apziņa. Tāpēc visu fenomenu rašanās to uztveršanas aspektā var tikt uztverta kā veidojušās kopā dzimušās skaidrās gaismas sfērā tādā nozīmē, ka visas parādības sevī izpauž tās emanācijas spīdumu. Visi ārējās pasaules fenomeni, radušies uztveres procesā, rodas, vai burtiski, iznāk no skaidrās gaismas prāta, un gala rezultātā tajā arī izšķīst. Visu parādību daba šajā kontekstā reducējas uz skaidrās gaismas prātu. Tāpēc var teikt, ka mūsu visu fenomenu uztveres pieredze ir bezsākuma prāta uztverošās spējas un tajā radušos parādību savstarpējā kopdarbība. Šajā kognitīvajā, bet ne substancionālajā, čitamatriskjā jēgā visi fenomeni ir skaidrās gaismas prāta acumirklīgo uzliesmojumu spēle.
Tālāk nedaudz iedziļināsimies šā jautājuma izskatīšanā. Uttaratantrā Maitreja apraksta elementu pakāpenisko izzušanu, to savstarpējo aprīšanu, kurā zemes elements pazūd ūdens elementā, ūdens ugunī, uguns vējā, bet vējš telpā. Tādā pašā veidā, bet apgrieztā secībā, viņi rodas viens no otra, sākot ar telpu un beidzot ar zemi. Un tā, ārējā līmenī, pasulīgā cikla beigās, elementi zeme, ūdens, uguns un vējš, citiem vārdiem – cietā, šķidrā, siltuma un gāzveida matērijas formas pakāpeniski izstarojas viena otrā, nobeidzot šo procesu telpas tukšumā.
Ārējās pasaules elementu rašanās un izzušana nosacītā veidā ir attiecināma arī uz to rašanos un izzušanu mūsu ķermenī. Patiešām, piemēram, cilvēka embrija attīstības procesā, to veidojošie pieci elementi pakāpeniski rodas viens no otra. Radušies no tukšas telpas, mūsu ķermeņi iziet attīstības stadijas caur gāzveida, siltuma un šķidrās formas, līdz cietajai formai. Pēc nāves tie izšķīst apgrieztā kārtībā – no cietā stāvokļa līdz tukšai telpai.
Taču, runājot par elementu rašanos un sabrukumu iekšējā līmenī, mēs ņemam vērā ne tikai materiālo sastāvošo, un kādu ēterim līdzīgu tukšuma veidu, bet tāpat arī kopā dzimušā skaidrās gaismas sākotnējā prāta kognitīvos procesus. Visi rupjie un smalkie prāta līmeņi un enerģijas atgriežas, izstiepjas un izšķīst iekšējā, viscaur tukšam vissmalkākajā skaidrās gaismas prātā, un pēc tam, pakāpeniski piepildoties, no jauna uzrodas no šā prāta. Apziņas paši rupjākie elementi ir tie, kuri nodrošina elementu ārējās izpausmes. Un tieši šādā veidā, mēs iespējams spēsim saprast, ka telpa, no kuras izstarojas ārējo parādību starojums un spīdums, un kurā tie pēc tam izšķīst, ir skaidrās gaismas sākotnējā gudrība.
