Ūras zikurāts
Lielais zikurāts – „trīdesmita nams, lielās sēklas” (E.KIŠ.NU.GAL).
Vēsture. Zikurātu sāka celt Ūras III dinastijas valdnieks Ūrnamma (3.g.tk.pmē.). Tā bija vairāk nekā 20 m augsta kulta celtne, veltīta mēness dievam Nanam (Narram/Sinam). Zikurāta celtniecība turpinājās līdz 4.gs.pmē.
Šai templī par virspriesteri bija Sargona Imeita Eheduanna.
Atklāšana un izpēte. Zikurātu atraka 1922.gadā angļu arheologa L.Vūlija vadītā ekspedīcija.
Patreiz guļ drupās, taču vienalga paceļas virs apkārtējās ainavas un pārsteidz ar apmēriem.
Apraksts. Zikurāta pamatne ir kvadrātam tuvs taisnstūris. Tā dimensijas ir 56x52 m. Ūras zikurāta tagadējais augstums ir 21,33 m.
Zikurāts terasveidīgi pacēlies trijos stāvos. Nošķeltajā virsotnē atradās svētnīca, uz kuru veda trīs rindas stāvu kāpņu, katrā bija simts pakāpienu. Zikurāta pirmās terases sienas sedza 2,5 m bieza apdedzinātu ķieģeļu kārta. Mazliet ieslīpa, 15 m augstā terases siena bija ar nišām. Tā ir pilnīgi blīva celtne, bez iekšējām telpām un ejām.
Veicot mērījumus celtnē tika konstatētas novirzes un nepareizības, kuras arheologi sākumā nespēja izskaidrot. Atsevišķu stāvu sienas nebija vertikālas, bet gan nedaudz nošķiebtas, līdzīgi viduslaiku cietokšņu mūriem. Tās neveidoja taisnas līnijas, bet ieliecās līmeniskā lokā pret centru. Taču zikurāta rekonstrukcija rasējumā izskaidroja šis novirzes.
Celtne, kuru veidotu taisnstūraini cits uz cita sakrauti sešskaldņi, radītu smagnēju, nedzīva bluķa iespaidu. Savukārt fasādes nošķiebtās un iedobtās plaknes veidoja slaidas līnijas. Tas liecina, ka šumeru arhitekti bijuši ne vien lieliski celtnieki, bet arī iejūtīgi mākslinieki. Viņi labi pārzinājuši grandiozu celtņu kompozīcijas noslēpumus.
Zikurāta terases bija krāsotas dažādas krāsās: apakšējā - melnā, vidējā - sarkanbrūnā (citur teikts, ka vidējā arī bija melnā), augšējā - baltā (citur - sarkanā), pati svētnīca pašā virsotnē laistījusies gaišzilā glazūrā un kupola zeltījumā.
Krāsas pildīja ne tikai dekoratīvas funkcijas, tām bija arī zināma simboliska nozīme, kas saistījās ar šumeru priekšstatiem par Visuma uzbūvi. Melnā simbolizēja pazemes valstību, sarkanā (sarkanbrūnā) - zemi, bet zilā (baltā?) - debesis un sauli.
Zikurāta mūros bija šauras spraugas, kas atgādināja seno cietokšņu šaujamlūkas. Sākumā arheologi nevarēja izskaidrot to nozīmi un funkcijas. Tā bija mistērija, jo celtni veidoja ar ķieģeļiem aizpildīts masīvs, tāpēc
Dīvainās atveres nevarēja būt logi. Pēc ilgstošiem pētījumiem arheologi secināja, ka spraugas bija paredzētas ūdens novadīšanai no terasēm. Tālāko pētījumu gaitā arheologi noskaidroja, ka uz terasēm dārznieki bija sanesuši zemi un iestādījuši tur dārzu. Dabiski, ka tur iestādītos kokus un puķes vajadzēja regulāri laistīt, jo Mezopotāmijā lietus tikpat kā nekad nelija. Tieši tāpēc sienās bija ierīkotas atveres, lai novadītu lieko ūdeni, pretējā gadījumā ūdens būtu izskalojis zikurāta pamatus un celtne agrāk vai vēlāk būtu sabrukusi. Šo arheologu pieņēmumu pilnībā apstiprināja ķīļraksta plāksnītēs rakstītais. Vienā no tekstiem babiloņu ķēniņš Nabonīds paziņo, ka licis attīrīt no zariem uzpost Gik-par-ku templi. Šis templis atradies zikurāta pakājē. Acīmredzot dārznieki nogrieztos zarus metuši lejā, neskatīdamies, kur tie nokrīt.
Mēness dieva Nana rezidence. Zikurāts bija veltīts mēness dievam Nanam. Celtnē bija iespaidīga, tā vizēja bagātīgā krāsu gamma: melnā un koši sarkanā - terasveidīgās fasādes sienas, smaragda zaļumā - gaisa dārzi, bet zikurāta virsotnē zilgi zeltaini vizmodams, pacēlās svētnīca. Tā nebija vispārēja kulta vieta, bet gan paša dieva privātā rezidence, kur ieeja parastajiem mirstīgajiem bija liegta.
Svētnīca izmantota arī kā observatorija, kur strādājuši priesteri - zvaigžņu skaitītāji.
Šumeru reliģiskā procesija. Nozīmīgu lomu šumeru reliģiskajā rituālā spēlēja procesijas. Procesiju greznums, krāšņums un spožums bija paņēmiens, kā turēt smagi strādājošo tautu pazemībā un paklausībā. Ķēniņš, kas reizē bija arī priesteris, sevi dēvēja par „dieva nomnieku zemes virsū” un tautai tika sludināts, ka dievs ir zemes bagātību īpašnieks, ka valdnieks ir tikai dieva īpašumu pārvaldnieks. Tāpēc zemkopji un amatnieki atdeva dieva pārvaldniekam lielāko daļu sava darba augļu, ticot, ka tā viņi izpilda svētu un obligātu reliģisku pienākumu.
Tauta pulcējas zikurāta pakājē, vērodami reliģiskā rituāla norisi. Priesteru korim arfu, flautu un bungu pavadībā dziedot svinīgas himnas, pa kāpnēm augšup un lejup virzījās ķēniņa, priesteru un augstmaņu procesija. Procesijas dalībnieki bija ģērbušies ar zeltu un dārgakmeņiem izrotātās svētku drēbes, virs viņu galvām plīvoja tempļa karogi un līgojās dieva Nana emblēmas.
Iespējams, ka Jēkaba sapnis par kāpnēm, pa kurām augšup un lejup kāpj eņģeļi, atspoguļo senas atmiņas par šumeru rituālajiem gājieniem pa zikurāta kāpnēm. Šīs ainas no paaudzes paaudzē saglabājās tautu atmiņā no tiem laikiem, kad žīdu un arābu ciltstēvs Ābrams izgāja no Ūras. Tas ir viens no Jēkaba kāpņu izskaidrojumiem.
Saites.
Ūra.
