Teotivakāna
Teotiuakan - „vieta, kur kļūst par dievu” vai „ vieta, kurā mājo dievi” no nauatlu valodas.
Atrašanās vieta. Meksikā, 30 km uz ziemeļiem no Mehikas.
Pamatoti tiek uzskatīts, ka pilsēta ataino Saules sistēmu, jo tajā konstatēta arhitektūras mērvienība, kas atbilst 57 metriem un Saules sistēmas objektiem proporcionāli izvietoti objekti Teotivakānā.
Vēsture. Acteku leģendas vēsta, ka dievi šeit dzīvojuši jau Ceturtās Saules laikā. Acteki arī uzskata, ka milži kiname uzcēluši Teotivakānas pilsētu.
Ar C metodi noteiktais vecums patlaban tiek uzskatīts ap 1400.g.pmē. Mūsdienās hipotētiskā līmenī tiek uzskatīts, ka pilsētu būvējuši olmeki, lai gan nav precīzi zināms kāda tauta pirmsākumos šeit dzīvojusi.
Apmēram 200.g.pmē. tie, kuri valdīja Teotivakānā, to pameta. Pilsēta palika tolteku rokās. Vēlāk, nezināma iemesla dēļ, pilsētu pameta arī tolteki. Ir uzskats, ka tas notika ap 700. g.pmē., kad tolteki nodibināja Tollanu, kas bija Teotivakāna miniatūrā.
600.gads tiek uzskatīts par pilsētas ziedu laiku. Ir konstatēts, ka ap 650g.mē. pilsētā plosījies liels ugunsgrēks, kas atstājis degšanas pēdas uz monumentiem. Pēc atrasto skeletu kauliem un zobiem konstatēts, ka pilsētas iedzīvotāji cietuši no nabadzīgas pārtikas. Tad iedzīvotāji, nenoskaidrotu iemeslu dēļ, pilsētu pameta. Tomēr esot zināms, ka celtniecība pilsētā vēl noritējusi līdz pat 800.gadam, taču pēc tam pilsēta pārstājusi darboties.
Kad ieradās acteki, pilsēta jau sen gulēja drupās. Acteki kļūdaini uzskatīja, ka pilsētā apglabāti viņu senie dievi. Taču nav nekāda pamata pilsētu uzskatīt par senu nekropoli, jo līdz pat šai dienai nav uzieti nekādi apbedījumi.
Arhitektūra. Savā uzplaukumā tā bijusi lielākā Centrālamerikas pilsēta. Galvenie objekti: Saules un Mēness piramīdas, Ketcalkoatla piramīda, Mirušo ceļš.
Interesantākie atradumi. Čalčiutlikues statuja, Tlaloka statuja (patreiz atrodas pie Valsts Arheoloģijas muzeja Mehikā), ap 350 sienu gleznojumu.
Interesanti, ka uzietas telpas ar vizlas grīdu, tās ar caurulēm pievienotas pie Saules piramīdas pazemes telpas, kas uzvedinājušas pie domām par kādu nopietnu tehnoloģisku procesu. Izskaidrojuma šai lietai patlaban nav.
------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Teotivakāna – „vieta, kur kļūst par dievu” vai „vieta, kurā mājo dievi” no acteku vārda teotiuakan.
Atrašanās vieta. Meksikā, 30 km uz ziemeļiem no Mehikas.
Vēsture. Ar C metodi noteiktais vecums patlaban tiek uzskatīts ap 1400.g.pmē. Daži zinātnieki, pētot senākās struktūras, nonākuši pie secinājuma, ka tās ir ap 6000 gadu vecas. Tas sakrīt ar acteku leģendām, kuras vēsta, ka dievi šeit dzīvojuši jau Ceturtās Saules laikā. Tie šai vietā turējuši sapulci lai atjaunotu Saules gaismu pēc 1400.g.pmē. pienākušās Tumsas dienas. Tad arī tika uzceltas milzīgās piramīdas šodienas izskatā.
Indiāņu leģendas vēsta, ka pilsētu cēluši milži, kurus acteki sauca par kiname. Iespējams, ka "atlanti" no tolteku Tollanas ir šo milžu attēlojums dabiskā lielumā. Pēc to aiziešanas pilsēta bijusi tukša un pamesta. Tādējādi šeit varēja parādīties tās nākamie iemītnieki.
Mūsdienās hipotētiskā līmenī tiek uzskatīts, ka pilsētu būvējuši olmeki, lai gan nav precīzi zināms, kāda tauta pirmsākumos šeit dzīvojusi, un kādā valodā tā runājusi. Olmeki esot pilsētu padarījuši par izglītības centru, jo visas celtnes tajā celtas pēc stingra matemātiska plāna.
Tālāk dažos avotos minēts, ka pilsētā ievākušies sapoteki un pārvērtuš vietu par veselības centru (stipri apšaubāma lieta! Red.).
Apmēram 200.g.pmē. tie, kuri valdīja Teotivakanā, pilsētu pameta, un pilsēta palika tolteku rokās. Viņu valdīšanas laikā no 3.-7.gs. bija pilsētas vislielākā uzplaukuma laiks. Vēlāk, nezināma iemesla dēļ, pilsētu pameta arī tolteki. Ir uzskats, ka tas notika ap 700.g., kad tolteki nodibināja Tollanu, kas bija Teotivakāna miniatūrā. 600.g. tiek uzskatīts par pilsētas ziedu laiku ar 200 000 iedzīvotāju.
Ir konstatēts, ka ap 650.g.mē. pilsētā plosījies liels ugunsgrēks, kas atstājis degšanas pēdas uz monumentiem. Pēc atrasto skeletu kauliem un zobiem konstatēts, ka pilsētas iedzīvotāji cietuši no nabadzīgas pārtikas. Tad iedzīvotāji, nenoskaidrotu iemeslu dēļ, pilsētu pameta. Domā, ka tad pilsētu sagrābušas mežonīgās ciltis no ziemeļiem, iespējams, otomi (tā domā V.Himeness Morēno).
Neliela dzīvu palikušo pilsētnieku grupa pēc mežoņu iebrukuma nodibināja Askapocalko pilsētu, taču tā nekad pat tuvu nesasniedza tādus izmērus kā Teotivakāna.
Tomēr esot zināms, ka celtniecība pilsētā vēl noritējusi līdz pat 800.gadam, taču pēc tam pilsēta pārstāja darboties.
Kad ieradās acteki, pilsēta jau sen gulēja drupās. Acteki kļūdaini uzskatīja, ka pilsētā apglabāti viņu senie dievi. Nav nekāda pamata pilsētu uzskatīt par senu nekropoli, jo līdz pat šai dienai nav uzieti nekādi apbedījumi.
Maiji uzskatīja, ka tieši Teotivakānā radušies pirmie cilvēki, Saule un Mēness, no šejienes sācies laiks, kas vēlāk aprakstīts viņu eposā Popol Vuh.
Atklāšana un izpēte. Pilsēta speciāli nav bijusi jāatklāj no jauna, jo par tās eksistenci zināja visi indiāņi un pirmie Meksikas iekarotāji. Domājams, ka atkāpjoties no Tenočtitlānas pēc "bēdu nakts" (noche triste) Otumbas virzienā, gar to gājis arī Kortess ar saviem kareivjiem.
Izrakumus veikusi Loreta Sežurnē.
Izpēte no gaisa. Veica Rotčesteras universitātes amerikāņu arheologs Renē Miljons. Viņš veica simtiem fotouzņēmumu no gaisa. Tajos tika redzami 5000 ēku kvadrāti. Pilsētas ielas krustojās perpendikulāri. 1971.gada pavasarī Miljons iedeva fotogrāfijas datorapstrādei. Dators noteica 300 podnieku un 400 obsidiāna apstrādes darbnīcu atrašanās vietas, kā arī sīku pilsētas ūdensapgādes plānu.
Astronomiskais plāns. Pamatoti tiek uzskatīts, ka pilsēta ataino Saules sistēmu. Pirmais šādu hipotēzi izvirzīja amerikāņu pētnieks Pīters Tompkinss. Tad to pastāstīja savam tautietim Hjū Harlestonam jaunākajam, kurš aizbrauca uz Meksiku un pētīja šo jautājumu 4 gadus. Tā kā bija profesionāls inženieris, viņš apgalvoja, ka nevar šādu plānu realizēt, ja nav pieņemta pamatmērvienība. To viņš arī sameklēja, tā atbilda mūsu 57 m. Visur ir šāds izmērs ar kārtu. Tā kā vienība bija liela un neērti izmantojama, Harlestons to dalīja ar 3 un ieguva 19 m, kuri tika izmantoti mazo ēku būvniecībā. Tālāk viņš to dalīja ar 6, pēc tam vēl ar 3, tādējādi iegūdams mazāko mērvienību, kuru lietoja senie celtnieki – hunabu (1,059 m, no maiju valodas „viens” vai „mērvienība,” kas bija paša Harlestona dots nosaukums). Kecalkoatla, Saules un Mēness piramīdu augstumi ir 21, 42 un 63 hunabi attiecīgi. Saules piramīdas katra stāva augstums ir 3 hunabi. Datoru aprēķinos konstatēts, ka Kecaloatla piramīdas pamata perimetrs ir tieši 1/100 000 daļa no polārā loka. Citadeles proporcijās Harlestons uzgājis uzreiz vairākus Pitagora trijstūrus, skaitli „pī” un tā atvasinājumus, kā arī gaismas ātruma lielumu – 299 792 km/h. Pēc tam izrādījās gandrīz vai neticamais: Citadeles piramīdas un platformas attiecas viena pret otru tāpat kā Merkūra, Venēras, Zemes un Marsa planētu orbītas.
Tālākie objekti hunabos (mērījumi laikam veikti no Citadeles centra, kurš, domājams, pieņemts par Sauli):
36 hunabi no Saules – Merkūram atbilstošs objekts Citadelē.
72 hunabi no Saules – Venērai atbilstošs objekts Citadelē.
96 hunabi no Saules – Zemei atbilstošs objekts Citadelē.
144 hunabi no Saules – Marsam atbilstošs objekts Citadelē.
288 hunabi no Saules – atrodas Sanhuanas upīte, vai kam atbilst? Laikam Asteroīdu joslai.
520 hunabi no Saules – Jupiteram atbilstošas nezināmas būves drupas.
945 hunabi no Saules – Saturnam atbilstoša būve (to Harlestons nav nomērījis, iespējms, pats izbijies no saviem mērījumioem). Vecākajos pilsētas plānos šī būve ir, taču vēlāk tā nojaukta, lai varētu pagarināt asfaltēto ceļu, domātu tūristiem. Tagad tās pamati atrodas zem asfalta.
1845 hunabi no Saules – Mirušo ceļu šķērso līnija no Mēness piramīdas centra. Tā atbilst Urāna orbītai.
2880 hunabi no Saules – nu jau aiz Mēness piramīdas Mirušo ceļš turpinās kā Ceremoniālais ceļš. Šai vietā jau uz Kerro Gordo pakalna atrodas sena tempļa drupas, kuras atbilst Neptūna novietojumam.
3780 hunabi no Saules – Plūtona orbītai atbilst Ksočitels („ziediņš”), savdabīga pimpjveidīga torņa atliekas. Pie torņa var piekļūt pa ceļu no Otumbas ciema puses, taču tā ir slēgta militāra teritorija. Ceļš pa kreisi ir necils, bruģēts ar akmeņiem. Tornis ir visai sens, bez logiem, bez durvīm. Vietām nokritis apmetums un redzami brūni melnie sienas akmeņi.
Tālāk tai pašā virzienā uz Mirušo Ceļa projekcijas atrodas indiāņu klinšu zīmējumi.
Tabula, kurā salīdzinātas hunabu, km un astronomiskās vienības planētām, var apskatīt H.Hausdorfa grāmatā „Pasaules noslēpumainās vietas,” 161.lpp., kas izdota latviski.
Pilsētnieku etniskā piederība. Neskaidra. Daļa pētnieku tos nosauc kā pretotonakus, cita - ka prenauatlus. Pazīstamais maiju pētnieks R.Žirārs uzskatīja, ka pilsētu apdzīvojuši ļaudis, kas runājuši kādā no maiju valodām.
Teotivakānas saistība ar maijiem. Pētījumi un izrakumi pilsētas teritorija atklājusi daudz saistību ar maiju civilizāciju. Iesākumā tika uzieti viegli pārvietojami un tirgojami priekšmeti - zaļā obsidiāna izstrādājumi, krāsaini apgleznota keramika, dievību statuetes. Tādējādi visai viegli tika izvirzīta teorija par tirdzniecības sakariem starp maiju klasiskā laika civilizāciju un Teotivakānu. Taču jauni atklājumi šo teoriju sarežģīja. Lieta tā, ka maiju Kaminaluiju pilsētā (kalnu Gvatemalā) tika uzietas tipiskas Teotivakānas celtnes. Arheoloģiskie materiali liecināja par ciešiem šo divu pilsētu sakariem IV-VI gs. Tāpat kādā slēpnī Kopanā tika uzietas nefrīta plāksnītes ar galvenā Teotivakānas dieva (vēlakais acteku Tlaloks) analogu. Kopanas stēla Nr.6 ataino vēl vienu Meksikas centrālās kalnienes dievu - Šipetoteku.
Pētnieks Dž.Kublers, izpētot Palenkes freskas, norādījis, ka trijos reljefos no Krusta, Lapu krusta un Saules tempļiem redzams kāds teotivakāniešu pārstāvis, kura vārds nosacīti tulkojams kā "Piramīdu [pilsētas] ķēniņš." Tajos redzams, kā teotivakānietis nes upurus kopā ar toreizējo Palenkes ķēniņu Jaguāra Čūsku.
Tikalā uzietas divas stēlas, vienā no tām attēlots Tlaloks (stēla Nr.32), bet otrā - maiju ķēniņa priekšā stāv divi teotivakāniešu kareivji.
Teotivakāņu kareivji sastopami arī uz stēlām Vašaktūnā (stēlas nr. 26 un 5).
Tresislasas stēlā nr.2 redzamajam cilvēkam arī redzami meksikāņu vaibsti.
Daudzskaitlīgi teotivakāniešu keramikas atradumi Petenas pilsētās.
Maiju Jašhas pilsētas teritorijā tika uzietas tipiskas Teotivakānas talud-tablero sisitēmā celtas būves. Uz tādu saistību kultūras-ceremoniālajā jomā norādīja arī stēlas Nr.6., 8., 10. un 12. Uz to norāda arī pīpējamo trauku atliekas Jašhas ezerā (tādas esot uzietas arī Amatlilānas ezerā).
Altunhas pilsētā (mūsdienu Belizā) 1970.gadā D.Pendergasts piramīdā P8 uzgāja vīrieša apbedījums, kas bija pilns ar teotvakāniešu izstrādājumiem - zaļā obsidiāna statuetēm un keramiku.
Sebukanas keramiskajā kompleksā (400.-550.gg.) (viens no 8 noteiktajiem keramikas tipiem Bekanā) jaušama Teotivakānas ietekme.
Meksikas centrālajai plakankalnei atbilstošs māla trauks uziets Aktun-Balam alā (laikam jau maiju zemēs!).
Būtu pamats uzskatīt, ka visai drīz pēc traģiskajiem notikumiem Gvatemalā (vulkānu izvirdumi Čalčuapā u.c.), daļa maiju zemju tika tiešā veidā iekarotas no teotivakāniešu puses. Par iekaroto teritoriju centru kļuva Kaminaluiju pilsēta, kas kļuva par teotivakāniešu priekšposteni. Petenas maiju pilsētām radās uzbrukuma draudi, kamdēļ šur tur maiji sāka celt nocietinājumus ap pilsētām. Līdz turpmākai militārai sadursmei laikam gan nenogāja - Tikalā, Vašaktūnā un Jašhā varu sagrāba aristokrātijas grupējumi, kurus atbalstīja no Kaminaluiju pilsētas. Tā rezultātā maiju pilsētvalstīs sāka propagandēt teotivakāniešu reliģisko ideoloģiju. Tomēr drīz šī propaganda tika pārtraukta, stēlas sasistas un noslēptas. grūti noteikt vai tas notika vēl pirms Teotivakānas bojāejas, vai pēc tās.
Citādi bija Palenkē, Pjedranegrasā un Kopanā. Pirmajām divām bija kāda politiska vai pat dinastiska saistība ar Teotivakānu vai tās priekšposteņiem. Kopanā šāda ietekme izpaudās krietni vēlāk, sakarā ar Meksikas līča tautu pārvietošanos maiju zemju virzienā.
Teotivakānas pilsētvalsts sabiedriska iekārta. Par tādu arī nav nekādas skaidrības. Fakts, ka nekur pilsēta netika uzietas stēlas (tās vienmēr cieši saistītas ar pilsētvalstu ķēniņu kultu), lika izvirzīt hipotēzi, ka Teotivakānai tādu nav bijis un pilsēta pārvaldīta kādā demokrātiskākā veidā (padome, kolēgija, senāts utt.).
Arhitektūra. Savā uzplaukumā tā bijusi lielākā Centrālamerikas pilsēta: aizņēma 25 km2, dzīvoja līdz pat 200 000 cilvēku. Šai pilsētai nav bijis priekšgājēju un tā uzskatāma par senāko šai reģionā. Drupu lauks aizņem 17 km2, atsegta ir tikai pilsētas centrālā daļa.
Pilsētplānojumu veido Mirušo ceļš, kas orientēts pēc ziemeļu-dienvidu ass, un tai perpendikulārā Sanhuanas upīte, kas ir tikusi mākslīgi iztaisnota. Savukārt kulta komplekss novirzīts no ziemeļu–dienvidu ass par 15,5o (Dēnikens apgalvo, ka par 17o!).
Būvniecībā Teotivakāna izgājusi piecas stadijas. Domājams, ka pirmā būvniecība notikusi virs dabiski izveidotas alas (tur atrodas Saules piramīda). Ap 600.g. pilsētā bija jau 2600 lielas ēkas. Senatnē visas nozīmīgās celtnes bija koši krāsotas. Arheologi šodien nonākuši pie atziņas, ka pilsēta veltīta lietus dievam Tlalokam.
Iespējams, atstājot pilsētu, iedzīvotāji to apbēruši ar vairākus metrus biezu zemes kārtu - visai apbrīnojams aizsardzības pasākums.
Aplūkojamie objekti.
Mēness piramīda. Otra lielākā Teotivakānas celtne (pēc Saules piramīdas). Būvēta senāk nekā Saules piramīda, tās pakājē atrodas piesaistīts tempļu komplekss. 42 m augsta. Tās virsotne atrodas vienā līmenī ar Saules piramīdu, jo celta uz pamatnes, kas ir 30 pēdu augstāka nekā kaimiņu piramīdai. Pamata laukuma izmēri – 150 x 200 m.
Saules piramīda. Visaugstākā piramīda pilsētā, bet otra augstākā senā būve Meksikā pēc Čolulas piramīdas. Pamata laukums – 222x225 m (240x255 m pēc M.Stingla) = 49950 m2 jeb gandrīz 5 ha, augstums – 63 m (72 m pēc M.Stingla), tās virsotne atrodas 19 m augstāk par Mēness piramīdas virsotni, taču skatoties liekas tās vienādā augstumā. Tilpums – 10 miljoni kubikpēdu, apmēram 1 miljons tonnu. Uzskata, ka celta ap 100.g.
Citadele. Nekāda sakara ar cietoksni tai nav. Četrstūra teritorija ar Kecalkoatla piramīdu austrumu daļā. Tai pretī pāri Mirušo ceļam atrodas līdzīgs četrstūris, kas kalpojis kā administratīvais un tirdzniecības centrs.
Ketcalkoatla piramīda. Atrodas Citadeles teritorijā uz paaugstinātas platformas, veido tās austrumu daļu. Vēlākie būves slāņi ir daļēji atsegti, zem tiem atklājas pirmā pakāpjveida piramīda. Tās fasāde rotāta ar čūskām (Ketcalkoatla simbols) un stilizētām Tlaloka sejām uz bangojošu ūdeņu fona. Piramīdas celtniecība tiek piedēvēta toltekiem.
Pazemes tunelis. 2003.gadā pēc stiprām lietavām zem piramīdas iebruka zeme un atklājās pazemes tunelis. 2009.gadā sāka tā izpēti. Sākumā tajā ievadīja distansiāli vadāmu robotu "Tlaloks-II," kas nokļuva par 20 m tālāk, nekā to iespēja arheologi. Ar infrasarkano staru un lāzerkameras palīdzību tas atklāja krusta formas alu. Arheologi lēnām attīrīja visu 103 m garo tuneli un nonča krusta formas alā. Tur atrada apstrādātus gliemežvākus, jaguāra zobus, kaučuka bumbiņas, akmens skulptūriņas, obsidiāna bultu uzgalus, lāpstiņas, juvelierizstrādājumus un monētas (???). Alā bija izmētāti vairāki simti lodīšu (diametrā 3,5 līdz 12 cm), kas izskatījās kā no zelta - tās bija pārklātas ar pirītu.
Tai pat pazmē esot atklāts dzīvsudraba baseins (tādi esot uzieti jau iepriekš???). Dzīvsudrabu esot ieguvuši no kinovara, to sildot uz uguns.
Tlaloka templis.
Zemkopības templis. Tajā ir daudzkrāsainas freskas, kas ataino lauksaimnieciskās norises, ražas novākšanu.
Mirušo ceļš. Camino del los Muertes. Garums vairāk kā 3 km (5 km pēc M.Stingla), platums vairāk nekā 40 m. Pilnīgi taisns, kas ir liels būvnieku sasniegums. Sākas no Mēness piramīdas ziemeļos un ved uz dienvidiem (ir novirze no ass par 15,5 vai 17 grādiem). Tās malās novietojas altāri un kapenes, no kurienes arī nosaukums. Pēc 2000 pēdām aleja sasniedz Saules piramīdu austrumos no tās. Vēl pēc 3000 pēdām nonākam līdz Citadelei. Kritums no Mēness piramīdas pamatnes līdz Citadelei ir 50 pēdas. Stāvot ceļa dienvidu galā, rodas sajūta, ka tas aiziet debesīs. Ceļu no Mēness piramīdas uz ziemeļiem sauc par Ceremoniālo ceļu, kas būtībā ir Mirušo ceļa turpinājums.
Ūdensnovadīšanas sistēma. Tā sākas no cirkulārā kanāla ap Mēness piramīdu. Seši secīgi zemē iegremdēti mūra nodalījumi un slūžas ūdeni aizturēja, līdz beidzot novadīja Sanhuanas upē.
Dzīvojamās ēkas. Līdz 1983.gadam šeit bija atraktas 2010 dzīvojamās mājas. To iekšpusē atrastas istabu starpsienas un krāsnis. Caurmērā mājās bijis ap 30 istabu, taču ir atrastas veselas pilis ar 175 istabām. Mājām bija laba ūdensapgāde un kanalizācija.
Darbnīcas. Tādas noteiktas ap 600 gabalas, kuras izgatavotas statuetes, keramikas trauki, obsidiāna, bazalta un slānekļa darbarīki. Teotivakānas darbnīcu izstrādājumi uzieti visai attālos Centrālamerikas rajonos, kas liecina par pilsētu kā nozīmīgu tirdzniecības centru.
Atradumi.
Atzīmes akmeņos. Pilsētas apkārtnē atrastas daudzas zīmes, kuras saista ar pilsētas plānošanu un astronomiskiem mērķiem. Uz dienvidiem no Saules piramīdas klintīs iegriezta zīme – krusts divu koncentrisku apļu iekšpusē. Līdzīga zīme atrasta klintīs 2 jūdzes uz rietumiem. Līnija, kas savieno šīs zīmes ir paralēla austrumu - rietumu asij, bet šķērslīnija norāda uz ziemeļiem un dienvidiem. Dēnikens raksta par 3 m augstu monolītu, kas atrodas 7,5 km uz rietumiem no Saules piramīdas. Tas atrodas Sjerro Haraviljas kalna virsotnē, tanī rupjā grebumā simboliski attēlota Saule un vēl divi krustojošies gredzeni. Uz kaimiņu kalna virsotnes atrodas vēl viens monolīts ar iegrieztām zīmēm: krustoti gredzeni un trijstūris. Līnija, kura saveno gredzenu centrus, precīzi norāda uz Saules piramīdas virsotni. Ja pirmajā pavasara dienā novērotājs no Saules piramīdas galotnes lūkosies tieši uz rietumiem, tad redzēs, ka saule riet precīzi aiz šī monumenta. Līdzīgi „marķētie” monolīti atrasti arī Sjerro Čikonautla (14 km uz DR) un vēl tālāk – 35 km uz ZA no pilsētas. Kopumā zināmi vairāk kā 30 līdzīgi stratēģiski punkti tuvākā un tālākā pilsētas apkārtnē. To funkcija bija zvaigznāju, galvenokārt Plejādu, apzīmēšana. Pat 720 km attālumā pie Durango pilsētas tika atrasti līdzīgi nelieli zīmējumi. Pavisam fantastisks atradums ir "Medicīnas rats" (medicin Wheel), kurš atrasts Bighorna kalnā Vaijomingas pavalstī ASV, saistīts ar Teotivakānas koordinātu sistēmu norāda uz Aldebarāna zvaigzni.
Čalčiutlikue statuja. Milzīga saldūdens ūdeņu dieves akmens statuja. Tā tika atrasta Mēness piramīdas laukuma centrā, patreiz atrodas Valsts Arheoloģijas muzejā Mehikā. Statujai ir bijis zelta kulons, taču to izurbinājuši laupītāji.
Ap 350 sienu gleznojumu, bet arheologi uzskata, ka tādu bijis desmitiem tūkstošu.
Tlaloka statuja. Tā gan nav atrasta Teotivakānā, betr 20 km atstatus – Koatličanas ciemā. Svars 168 t, vecums vairāk kā 2000 gadu, dzeltenbrūnā krāsā, statujai zudušas rokas. Patlaban atrodas pie Valsts Antropoloģijas muzeja ieejas Mehikā, kur tas nogādāts ar speciālu 48 riteņu platformu. Tāpat pie Mēness piramīdas atrasta neliela Tlaloka statuja, visai līdzīga lielajai.
Telpas ar vizlas grīdu. Blakus trešajai sekcijai, ja skaita no Saules piramīdas, XX gs. 30.gados tika atrastas divas(?) savstarpēji savienotas pazemes telpas, kuru grīdu kāja bieza vizlas kārta. Telpas var uzmeklēt, ja dodas no Citadeles puses un neaizejot 1 km līdz Saules piramīdai, pamana uzrakstu Mica! („vizla”- spāņu val.). Vizlas kameras no ārpuses nav redzamas, tās aizsedz divas metāla plāksnes, kuras aizslēgtas ar ķēdi. Vizla, jeb muskovīts, ir viens no krama paveidiem, kurš cauri nelaiž ūdeni, karstumu līdz 800 grādiem, kā arī ir ķīmiski noturīga pret organiskajiem šķīdinātājiem un vairumu skābju. Taču visvērtīgākā tās īpašība ir labs dielektriķis. Muskovīts ir izturīgs pret Volta loku, tā saukto lienošo elektrību, kura rodas materiālā plaisu vai mitruma dēļ un pretojas pēkšņām izlādēm. Bez tam vizla aiztur ātros neitronus un var tikt izmantota kodolrekciju palēnināšanai. Eksperti lēš, ka konkrētā vizla ir identiska Brazīlijā iegūstamajai, kas atrodas 3 000 km attālumā. Patlaban atklāti veseli 29 m vizlas klājuma, bet tas vizdrīzāk iet vēl krietni tālāk. Vizla – kālija alumīnija hidrosilikāts, iežos pavada granītu, reizēm ieslēgumu veidā. Brazīlijas vizlas sastāvā ir K, Mg, Al, Li, Ti un dzelzs oksīdi. Lielākās atradnes: ASV, Brazīlija, Indija, Madagaskāra un pie Baikāla ezera. Teotivakānā izmantots diezgan lielu izmēru muskovīts – liela izmēra vizlu saturošas plāksnes (30 x 40 cm), kas pat mūsdienās ir visai liels retums. Vizla likta pamīšus ar akmens plāksnēm.
No vizlas kamerām divas caurules ved uz telpu, kas atrodas zem Saules piramīdas.
Pēc vizlas kameru atklāšanas tās tika turētas noslēpumā, līdz 1984.gadā par to savā publikācijā uzrakstīja šveiciešu pētnieks E.fon Dēnikens. Šodien tās var aplūkot katrs interesents.
Lietus dieva Čaka maska uzieta Mēness piramīdas pakājē.
Stēlas. Interesanti, ka tādu Teotivakānā vispār nav atrasts, lai gan klasiskā perioda Meksikas pilsētās tādu vienmēr ir daudz.
Keramika. Vienā no Teotivakānas rajoniem tika uzieta svešas cilmes keramika - raksturīga Meksikas līča piekrastei, Gvatemalai un Jukatānai. Domājams, ka šeit tika dzīvojuši svešzemju tirgotāji.
Narkotisko augu freskas. Teotivakānā uzietas senas freskas un reljefi ar halucinogēno augu un psihoaktīvo sēņu attēliem – kopā ar neiedomājamu briesmoņu attēliem. Slavenais mikologs R.Gordons Vasons nācis pie secinājuma, ka „daudzu gadsimtu laikā Teotivakānā bija plaša svētnīca, kas bija veltīta diviem vai trijiem halucinogēno augu veidiem, kas vietējo iedzīvotāju vidū bija ļoti populāri.” (Wasson, „The Wondrous Mushroom,” 153.lpp.)
Laikā, kad acteki ar spāņiem nikni cīnījās centrālajā Meksikā, Teotivakāna bija jau pamesta, taču narkotiskie rituāli nebija tapuši aizmirsti un indiāņi tos turpināja praktizēt.
Nāves disks. Akmens disks ar galvaskausa reljefu centrā, no tā arī nosaukums. Uziets Teotivakānā 1964.gadā. Izstādīts Mehikas Valsts antropoloģiskajā muzejā.
Hipotēzes.
Piramīdas ir enerģijas akumulatori, kas to sakopo visas planētas vajadzībām.
Akmenī iemūžināta matemātiska un astronomiska simbolika, ko mums atstājuši Atnācēji no kosmosa.
Enerģētika. Sensitīvi apgalvo, ka, ja uzkāpj jebkuras piramīdas (Mēness vai Saules, citu jau nav! Red.) virsotnē un ar abām plaukstām pieskaras eneģētiskajam centram (virsotnei), tad pēc 1,5-2 minūtēm Jūs sāks šūpot perpendikulāri piramīdas vertikālajai asij. Tādējāda organisma uzlādēšana labvēlīgi ietekmējot veselību.
Mazais Zaļais 2002.gada aprīlī šo lietu izmēģināja, un jāsaka, ka ne vella mēs nesajutām!
Raksti.
Saules piramīda Meksikā var sabrukt kā smilšu pils.
Saites.
Tolteki.
Acteki.
