Aliens

Faraona lāsts

Runa ir par visai mistisku u noslēpumainu parādību, kuras rezultātā nedabiskā nāvē bojā aizgājušas vairāk nekā 20 personas, kas piedalījās Tutanhamona kapeņu atrakšanā, kā arī citos arheoloģiskajos pētījumos. Kā šī leģenda radās, mūsdienās vairs nav īsti iespējams konstatēt, taču līdz pat XX gs. 30.gadiem tā periodiski tika iztirzāta pasaules presē.

„Nāve uz vēja spārniem steigsies pie tā, kurš traucē faraona mieru,” - tā bija rakstīts uz necilas māla plāksnītes, kuru uzgāja kapeņu priekštelpā. Pats Kārters atradumam nepiešķīra nekādu nozīmi, bet, tā kā darbus veica vietējie, tad, lai nesaceltu paniku, māla plāksnīte tika izņemta no atradumu saraksta.
Uz kāda amuleta, kas bija pietīts faraona galvai, arī bija rakstīts līdzīgs brīdinājums: "Es esmu tas, kas ar tuksneša balsi liek bēgt kapu apgānītājiem. Es esmu tas, kas stāv Tutanhamona kapeņu sardzē." Amulets atradās uz faraona mūmijas galvas zem kāda vainagveida polsterējuma. Arī šim atradumam pētnieki īpašu nozīmi nepiešķīra, jo viss faraona ķermenis bija notīts no vienas vietas ar amuletiem un simboliem. Amuletu atrada tad, kad faraona ķermeni aizveda uz Kairas muzeju izpētei un notina linautus.
Pētnieki iegāja kapenēs 1923.gada 13.februārī. tie bija 17 cilvēki. Kad pienācis zīmogu uzlaušanas brīdis, arheologus pārņēma neizskaidrojams nemiers. Neviens nevēlējās pieskarties svētajiem zīmogiem. Vēlāk pētnieki atzinās, ka bijusi sajūta, ka viņi nelikumīgi ielaužas svētuma mājoklī.

Tutanhamona kapene tika atklāta 1922.gada 4.novembrī, vēlāk atvērta un pētīta.

1.upuris - lords Karnārvons (06.04.1923.). Iemeslu šm mistiskajam stāstam deva lorda Kārnarvona – projekta „Tutanhamons” finansētāja, paragrā nāve. Viņš mira moskītu sakosts pēc 3 nedēļu slimības 1923.gada 6.aprīlī Kairas viesnīcā Continental.
Kad arheologi atklāja kapeņu durvis ar neskartiem zīmogiem, tie nosūtīja lordam Karnārvonam priecīgu telegrammu. Lords kopā ar meitu ieradās Luksorā, bet dažas dienas vēlāk steidzīgi sāka gatavoties aizbraukšanai. Tas izskatījās pēc panikas, un citiem radās iespaids, ka viņš nespēj uzturēties kapeņu tuvumā. Patiesi – lords aizbrauca no Luksoras pat nesagaidījis, kamēr tiks izcelti visi dārgumi. Drīz vien Ēģiptē pienāca ziņa, ka lords saslimis ar kādu dīvainu kaiti, un neviens nevar viņam palīdzēt.
Sīkākas ziņas par lorda slimību ekspedīcijas dalībnieki saņēma no viņa dēla. Brokastu laikā lordam paaugstinājusies temperatūra, tā kāpusi stipri un strauji, slimnieku kratījis drudzis, un viņš murgojis. Ārsti bijuši bezspēcīgi. Kopēja, kas bija pie lorda nāves brīdī, stāstīja, ka dažas minūtes pirms aiziešanas slimnieks sācis murgot un bieži minējis Tutanhamona vārdu.
Karnārvona sievai un kopējai šķitis, ka mirējs sarunājies ar kādu, ko redz tikai viņš. Pavisam īsi pirms nāves lords vēl brītiņu nācis pie samaņas un teicis: „Beidzot tas ir noticis, es dzirdēju aicinājumu, tas sauc mani līdzi.”
Ar lorda nāvi saistīts vēl tāds dīvains fakts, ka viņa nāves brīdī Kairā pazuda elektrība, pēc tam tāpat arī parādījās. To neviens nevarēja izskaidrot. Lorda dēls savā dienasgrāmatā min vēl tādu lietu, ka lorda foksterjers, kas saimnieka nāves brīdī atradies daudzu jūdžu attālumā, pēkšņi sācis skumji gaudot, piespiedies pie grīdas un nobeidzies tieši tajā pašā brīdī, kad miris viņa saimnieks.

Kaut kāds X(?) upuris??? - Džordžs Herberts. Džordžs Herberts bija vīrs, kurš finansēja arheoloģiskos izrakumus Tutanhamona kapenēs (vai tad ne lords Kārnavons!?). Viņš arī bija pirmais, kuru skāra faraona lāsts, proti, viņš skujoties nejauši pārplēsa moskīta kodumu uz ādas un mira no asins saindēšanās vien dažus mēnešus pēc kapeņu atvēršanas. Leģenda vēsta, ka Herberta nāves brīdī viņa mājā mistiski izdzisa visas gaismas.

2.upuris - Arturs K.Meiss (1923.g.). Faraona mūmiju aizveda uz Kairas muzeju izpētei. Kad notina linautus, atradās otrais amulets uz galvas, kas solīja, ka būs ziepes, ja traucēs faraona mieru. Dažus mēnešus pēc tā nomira divi šīs procedūras dalībnieki – arheologi Arturs K.Meiss un Džordžs Džejs-Goulds. Abiem bija tādi paši slimības simptomi kā lordam Karnārvonam. Pie tam Meiss nomira tai pat Kairas viesnīcā kur lords - Continental. Te gan jāmin, ka Meiss jutās savārdzis jau ilgi pirms izrakumu uzsākšanas, kamdēļ pārtrauca dalību kapeņu pētījumos.
Šīs nāves visus stipri satrieca un te pirmoreiz parādījās versija par „faraona lāstu.”

3.upuris - Džordžs Džejs-Goulds (1923.g.). Faraona mūmiju aizveda uz Kairas muzeju izpētei. Kad notina linautus, atradās otrais amulets uz galvas, kas solīja, ka būs ziepes, ja traucēs faraona mieru. Dažus mēnešus pēc tā nomira divi šīs procedūras dalībnieki – arheologi Arturs K.Meiss un Džordžs Džejs-Goulds. Abiem bija tādi paši slimības simptomi kā lordam Karnārvonam.
Otra versija - Gūlds bija pārticis amerikāņu uzņēmējs, kurš Tutanhamona kapenes apskatīja 1923.gadā. Teju uzreiz pēc šā apmeklējuma Gūlds iegūlās slimības gultā un vairs nekad neatveseļojās. Viņš mira no pneimonijas vien dažus mēnešus pēc kapeņu apmeklējuma.
Šīs nāves visus stipri satrieca un te pirmoreiz parādījās versija par „faraona lāstu.”

4.upuris - angļu rūpnieks. Nākamais nomira angļu rūpnieks, kuru neinteresēja arheoloģija, bet gan tikai kapenēs apslēptās bagātības. Viņš bija turējis rokās gandrīz visus kapenēs atrastos priekšmetus.

5.upuris - rentgenologs Arčibalds Reiniks. Nomira rentgenologs, kas bija tinis ārā faraona mūmiju. Arčibalds Reiniks laikam.

X upuris - Ārons Embers (1926.g.). Amerikāņu eģiptologs Embers bija labos draugos ar daudziem arheologiem, kuri darbojās Tutanhamona kapeņu izrakumos. Viņš mira 1926.gadā, kad nodega viņa māja Baltimorā. Tiesa, viņš varēja mierīgi izglābties, bet viņa sieva mudināja viņu no liesmām glābt manuskriptu, pie kura viņš strādāja, kamēr viņa pati skries pakaļ dēlam. Viņi visi, ieskaitot kalpotāju, gāja bojā ugunsgrēkā. Kāds bija manuskripta nosaukums? «Ēģiptiešu mirušo grāmata».

X upuris - lorda Vestberija dēls (1929.g.). Lorda Vestberija dēls, kas savā laikā kā pētnieka Kārtera sekretārs piedalījās Tutanhamona kapa izrakumos, 1929.gada novembrī tika atrasts miris savā dzīvoklī, lai gan viņš iepriekšējā vakarā bija devies pie miera pilnīgi vesels. Viņa tiešo nāves cēloni neizdevās noteikt.

X upuris - Ričards Betels (1929.g.). Betels bija Džordža Herberta sekretārs, kā arī viens no pirmajiem, kurš iegāja kapenēs. Viņš mira 1929. gadā visai mīklainos apstākļos, proti, viņu uz Londonas džentlmeņu kluba grīdas atrada nosmakušu. Baumas, ka arī šo vīru skāris lāsts, sākās pēc tam, kad viņa mājās, kur glabājās daži Tutanhamona kapeņu artefakti, izcēlās vairāki nelieli ugunsgrēki.

X upuris - Obrijs Herberts. Lorda Karnārvona pusbrālis Obrijs Hērberts prāta aptumsuma brīdī veica pašnāvību.
Izteiktas aizdomas, ka arī Džordža Herberta pusbrālis Obrijs Herberts mira Tutanhamona lāsta dēļ, kaut arī tieši ar faraona kapenēm nebija saistīts. Kādas kaites dēļ Herberts vēlāk savā dzīvē kļuva pilnīgi akls. Ārsti uzskatīja, ka pie vainas ir viņa puvušie zobi, tāpēc, cerot, ka Herberts atgūs redzi, tie viņam no žokļa visus zobus izrāva. Protams, tas nelīdzēja, jo par Herbertu bija «parūpējies» Tutanhamons. Piecus mēnešus pēc sava nolādētā pusbrāļa nāves ar asins saindēšanos kapā gūlās arī viņš pats.

X upuris - Sers Brūss Ingems. Arheologs Hovards Kārters, kurš pirmais atklāja Tutanhamona kapenes, savam draugam Ingemam uzdāvināja kapenēs atrastu artefaktu – papīra (droši vien papirusa!) presi. Tā bija veidota kā mumificēta roka ar rokassprādzi, uz kuras bija iegravēts uzraksts: «Lāsts pār to, kurš pieskarsies manam ķermenim». Īsi pēc dāvanas saņemšanas Ingema māja nodega līdz ar pamatiem, bet, kad viņš to centās atjaunot, to nopostīja plūdi.

X upuris - Hjū Evelīns-Vaits. Britu arheologs Evelīns-Vaits piedalījās arheoloģiskajos izrakumos Tutanhamona kapenēs. Redzot, kā viņa biedrus pļauj Tutanhamona izkapts, viņš tik ļoti pārbijās, ka izdarīja pašnāvību pakaroties. Pirms tam viņš uzrakstīja pirmsnāves zīmīti, kurā bilda: «Es atklāju lāstu, kas liek man pazust.»

19.upuris - lords Vestberijs (21.02.1930.). Par to ar 1930.gada 21.februāri datētu telegrāfa ziņojumu no Londonas stāsta kāda vācu avīze: „Šodien 78 gadus vecais lords Vestberijs izlēca no septītā stāva pa sava Londonas dzīvokļa logu un bija uz vietas beikts.”

20.upuris - lēdija Elizabete Karnārvona (1929.febr.). Viņa nomira no kāda indīga kukaiņa kodiena 1929.gada februārī, tāpat kā viņas vīrs.

21.upuris. Eģiptologs Arturs Veigols nomira no kāda dīvaina drudža.

22.upuris. No dzīves šķīrās Arčiblds Duglass Raids brīdī, kad viņš gatvojās veikt kāds mūmijas rentgenuzņēmumu. Te nu gan laikam nav saistības ar Tutanhamona kapu.
Cita versija (bet tas laikam ir tas pats?) - Sers Arčibalds Duglass Rīds. Lūk, pierādījums, ka Tutanhamona lāstam nebija svarīgi, vai nolūkotais cilvēks iegāja vai neiegāja faraona kapenēs. Rīds bija radiologs un Tutanhamona mūmijai veica rentgenuzņēmumus. Viņš mira trīs dienas pēc procedūras veikšanas.

X upuris - Džeimss Henrijs Bresteds (1935.g.). Tolaik slavenais eģiptologs Bresteds, kad kapenes tika atvērtas, strādāja kopā ar Kārteru. Īsi pēc kapeņu atvēršanas viņš devās mājās, kur atklāja, ka viņa kanārijputniņu aprijusi kobra, kas turklāt joprojām sēdēja putna būrītī. Tā kā kobra simbolizē ēģiptiešu monarhiju, tika uzskatīts, ka šis negadījums ir Tutanhamona pirksts. Pats Bresteds mira 1935. gadā, īsi pēc atgriešanās no ceļojuma pa Ēģipti.

Riks Louri - pilots, kas pārveda Tutanhamona masku uz Eiropu, mira ar infarktu.

6 noziedznieki, kas gribēja nozagt Tutanhamona masku, gāja bojā. Trīs no viņiem nomira vēl līdz tiesai. Pēdējo no viņiem atrada jau pēc atbrīvošanas asins peļķē hoteļa istabā ar pārplēstu muti.

Dažu gadu laikā no dzīves atvadījās 22 cilvēki, kas pabijuši kapenēs vai piedalījušies Tutanhamona mūmijas izpētē. Tādējādi 1930.gadā no visiem tiem, kas tieši piedalījušies izrakumos, dzīvs palicis vienīgi Hovards Kārters. Pēc tam nāve sāka ņemt arī pētnieku tuviniekus.
Pasaules prese atkal pievērsa uzmanību „faraonu lāstam,” kad Amerikā nomira nelaimes gadījumā kāds Kārters. Vācu eģiptologs profesors Georgs Šteindorfs gan 1933.gadā konstatē, ka šim Kārteram nav nekā kopīga kā tikai uzvārds. Vēl viņš apgalvo, ka abi Vesteriji ne mazākā mērā nav biuši saistīti ar kapa izrakumiem un tā inventāru. Arī par faraona lāsta tekstu viņš saka, ka tāds nemaz neeksistē, tas nekad nav bijis izteiks un nav sastopams nevienā uzrakstā: „Ēģiptiešu apbedīšanas rituālā vispār nav rodams šāda satura lāsts dzīvajiem, ir vienīgi aicinājums izteikt mirušajam ceļā uz aizsauli bijīgus un labvēlības pilnus novēlējumus.”
Lorda Kārnevona brālis nomira pēc zoba izraušanas.
Viens no pirmajiem atklāto kapeņu apmeklētājiem bija Ēģiptes princis, kuru vēlāk nogalināja paša sieva.

"Faraona lāsts" turpināja darboties arī vēlāk.

„Faraona lāsts” skāra arī citu arheoloģisko objektu pētniekus. Tā piemēram, spēji mira vācu zinātnieks Oto Noiberts pēc tam, kad atvēra kādu apbedījumu netālu no Meduna piramīdas. Volters Boajans Emeruijs mira pēc tam, kad bija ieinteresējies par kādu Ozīrisa statueti.
12 no 14 poļu zinātnieki gāja bojā pēc tam, kad atvēra karaļa Kazimira IV kapeni. Izrādījās, ka vainīga bija nikna mikroflora.

Iespējamais zinātniskais izskaidrojums. 35 gadus pēc Tutanhamona kapeņu atvēršanas zinātniekiem prātā iešāvās doma, ka visa vaina varētu slēpties patogēnā sēnītē. Daudzi arheologi dažādos laikos un dažādās vietās cietuši no tā saucamās „alu slimības”, ko izraisa mikroskopiskas sēnītes, kas mīt sikspārņu organismos, putekļos un organiskajos atkritumos. Un vēl – slimība ir lipīga, tieši tā var izskaidrot, ka tā skārusi arī cilvēkus, kas tieši izrakumos nav piedalījušies.
1962.gada 7.novembrī Kairas universitātes biologs-mediķis Ezedins Taha papildināja šo versiju. Viņš ilgu laiku tika vērojis arheologus un muzeja darbiniekus, kas strādāja zālēs pie mūmijām. Gandrīz visu šo cilvēku organismos tika konstatētas sēnītes, kas rada elpošanas traucējumus, pat paralīzi un stipru drudzi. Starp šīm sēnītēm ir arī mikrobs, kas mīt slēgtās kapenēs un mūmijās. Tiek uzskatīts, ka mikrobs inficē visus cilvēkus, taču saslimst tikai cilvēki ar vājāku imūnsistēmu.
Taču izskaidrot tikai ar mikroba klātbūtni visu laikam nevar. Domājams, ka senie ēģiptieši bijuši meistari dažādu inžu lietošanā. Tādēļ visai iespējams ir, ka kapenēs tikušas izsmidzinātas vai kādā citā formā atradās stipras nāvējošas indes, lai tādējādi sodītu kapeņu apzadzējus pat „faraona miera traucēšanu.”
Tāpat ir arī versija, ka, iespējams, ēģiptieši izmantojuši radiāciju, lai gan par to trūkst ticamu ziņu.
Lai nu kā, pilnīgi apmierinoša izskaidrojuma par Tutenhamona kapeņu atklājēju nāvi nav vēl šodien. 

Tāpat ir arī versija, ka, iespējams, ēģiptieši izmantojuši radiāciju, lai gan par to trūkst ticamu ziņu. Kairas muzejā radiāciju konstatēja izstādītajām mūmijām.

Saites.
Tutanhamona kapene.