Aliens

Simeons, Augštūras (~1624.-1642.g.), svētais

Galvenais krievu Sibīrijas svētais.

1692.gadā Sibīrijas Merkušinas (Merkušino) ciemā Augštūras pagastā vietējās lauku baznīcas kapsētā no zemes izlīda zārks ar nesatrūdējušām cilvēka atliekām. Tā kā būtu svētais, taču neviens neatcerējās viņa vārdu.

Kamēr baznīca domāja, ko ar anonīmo "svēto" iesākt, kapa vietā sāka notikt izdziedināšanās brīnumi - pārsvarā ādasun acu slimības. 
1693.gadā Sibīrijas arhirejs nosūtīja uz Merkušinu klīriķi Matveju pārbaudei. Ieradies, Matvejs kā nākas nopētīja no zemes izlīdušo zārku ar nesatrūdējušo ķermeni, tādējādi secinot, ka izplatītās baumas atbilst patiesībai. Par to viņš uzrakstīja ziņojumu metropolītam. Uz "svētā" kapa uzlika stabu, un ar to arī baznīcas uzmanība šai vietai uz laiku beidzās.

Brīnumdarītāju pīšļu apliecināšana notika jau vēlāk, un tā saistāma ar Sibīrijas un Toboļskas metropolīta Ignātija (Rimskis-Korsakovs) vārdu. Viņš gan nemaz nebija taisījies to darīt, jo apbraukāja draudzes parastā darba kārtībā, un toreiz viņš devās uz Verhoturjes pilsētiņu jaunās baznīcas iesvētīšanai. 7 verstis no Merkušinas viņš apstājas atpūtai, un tad pie viņa piegāja Dalmatovas klostera ikumēns Īzaks ar stāstu par neparastajiem pīšļiem un uzaicinājumu tos apskatīt.
Tomēr pats metropolīts uz turieni nedevās, bet gan nosūtīja to pašu Īzaku ar 4 klīriķiem. 1694.gada 18.decembrī šī delegācija ieradās merkušinas kapsētā un ķērās pie lietas. Kad zārku izcēla no kapa, tapa redzams līķis, kura kaulus klāja miesa un trūdējušas drānas. Bija bojāti tikai vienas rokas pirksti. 
Īzaks metropolītam pastāstīja: "...zārkā uzgāja pilnīgi veselu ķermeni, izņemot pīšļos sabirušos vienas rokas pirkstus un drēbes, un ka apliecināšanas laikā viņi no ķermeņa jutuši jaukas smaržas."
Ignātijs pret tādu ziņojumu izturējās visai skeptiski, un grasījās turpināt ceļojumu uz Verhoturji. Tad piepeši, kā vēsta dzīvesapraksts, piepeši stipri sasāpējusies kreisā acs. Tad metropolītam kļuvis skaidrs, ka tas dēļ viņa neticības un nevēlēšanās apmeklēt svētā kapa vietu. Viņš ņēmās lūgties, lai Tas Kungs izārstētu viņa aci un nosolījās nonākt pie kapa. Tā arī esot noticies - sāpes pargājušas un metropolīts nogājis pie kapa.
Pie kapa viņš redzējis to, par ko viņam bija stāstījuši, un atzina to: "Liecinu arī es, ka patiesi tie ir taisna un labu darbu darītāja cilvēka pīšļi; it visā tie līdzinās seno svēto pīšļiem.

Svētā personība. Apprasījuši visus vietējos un tikai viens - 70 gadu vecais Afanāsija Čašegorovs atminējies, ka vārdu gan nevarot atminēties, bet bijis tāds cilvēks, bieži gājis baznīcā (bijis hristoļub), slimojis ar kādu vēdera kaiti (boļen črevom) un kā pirmais apbedīts blakus jaunajai baznīcai.
Tomēr pazaudētais vārds atminēts. Saskaņā ar metropolīta dzīves aprakstu, noticis brīnums. Tikko aizbraucis no Mikušinas, metropolīts Ignātijs iesnaudies. Vinam sapņojās daudz ļaužu, kas sauca pēc pravieša vārda. Un daudzo balsu starpā sadzirdēja balsi, kas sauca: "Par Simeonu viņu sauc." To atkārtoja vēlreiz, un arī trešo reizi, šoreiz maigi pamazinātā formā.
Vienlaicīgi viedu saoni bija redzējis arī ikumēna Īzaka piepalīgs Vasīlīds. Arī tas bija redzējis daudz ļaužu, kas taujājuši pēc brīnumdara vārda. Atskanējusi balss: "Kam dēļ jūs tik daudz taujājiet? Jau tapis jums zināms, ka viņu sauc par Simeonu."
Vēl vairāk - tāds redzējums gadījies arī Mikušinas Mihaila- Erceņģeļa baznīcas garīdzniekam, ka sapņojies, ka viņš stāv pie svētā zārka un nemaz nezina kā godāt aizgājušo. Un piepeši izdzird balsi: "Kamdēļ nesaproti? Piemini viņu kā Simeonu." Vēlāk noskaidrojās, ka šī vīzija pie viņa atnākusi tai pat vakarā kad pie Vasilīda.
Tā svētais tika pie vārda, bet par viņa dzīvesgājumu nav visai drošu ziņu. Tiek uzskatīts, ka viņš bijis ceļojošs drēbnieks, un Mikušinā parādījies 1624.gadā, kur arī pavadījis lielāko daļu dzīves. Šuvis kažokus pagasta zemniekiem no aitādām ziemā, bet vasarā zvejojis zivis. Nevēlējies saņemt naudu par šūšanas darbu - atstājis kažokus līdz galam nenošūtus un gājis prom no ciema. 
Miris 1642.gadā un apglabāts Merkušinas kapsētā. Domājams, bijis vietējās baznīcas būves aktīvists, par ko saņēmis godājamu vietu kapam.

Tālākais. 1704.gada 12.septembrī Simeona ķermeni pārvietoja uz Nikolajevas klostera baznīcu. 1716.gadā baznīca nodega, bet futlāris ap pīšļiem necieta. Tikmēr iepriekšējā Simeona atdusas vietā Merkuševā atvērās brīnumdarītājs avots.
XX gs. sākumā Sv.Augštūras Simeons bija kļuvis par vienu no krievijas visvairāk godājamajiem svētiem, un svētceļnieku skaits gadā sasniedza 60 000. I Pasaules kara laikā skaits dubultojās un sasniedza 120 000.
Slavenais Grigorijs Rasputins arī dziedinājies pie tā: "Kad man bija 20 gadu, man dažādas tādas domas pa galvu maisījās, un šai laikā rūtīs ļoti sāpēja... Es aizgāju pie svētā pīšļiem Verhoturjē... Stingri tur palūdzos... Viegli palika."
Šis pats Rasputins arī pierunāji ķeizarieni pie pīšļiem novest troņmantnieku Alekseju. 1914.gadā Rasputins par ziedojumiem Nikolajevas klosterī uzcēla pili-mājiņu bez nevienas naglas. Tur līdz pilnīgai izveseļošanai būtu jādzīvo troņmantniekam. Šiem plāniem nebija lemts piepildīties, jo sākās I Pasaules karš.
Sv.Simeona svētbilde bija pirmā Rasputina dāvana ķeizariskajai ģimenei. Vēlāk šo mazo ikoniņu atrada cara ģimenes noslepkavošanas vietā Ipatjevu mājā.
1918.gadā (tai pat, kad nogalināja ķeizara ģimeni) pirmo reizi zārku atvēra ārkārtas izmeklēšanas komisija un tā saturu aplūkoja.
1920.gada septembrī Sv.Simeona piemiņas dienā klosterī sapulcējās līdz pat 15 000 svētceļnieku. Saskaņā ar jaunajām padomju pretreliģiskajām nostādnēm atkal atvēra zārku, šoreiz tā saturu izklāja pa galdu un rūpīgi izpētīja. Pēc tam gan kārtīgi salika atpakaļ, bet dārgo zārku (kriev. - raku) gan rekvizēja "badacietēju vajadzībām."
1924.gadā pīšļus apsekoja oblzdravotģela komisija. Tā nosprieda, ka "pieplakšanas" ceremonija pīšliem ir nehigēniska, tādēļ zārku aizzīmogoja un piekļuve pie tā tika stipri ierobežota.
1929.gada maijā pīšļus no klstera nosūtīja uz Tagilas muzeju pretreliģiskam darbam.
1935.gadā šo pīšļu sakarā izcēlās briesmīgs skandāls. Žurnālā "Sovetskoje krajeveģeņije" tika publicēts raksts par Tagilas muzeja ekspozīciju, un, kā noskaidrojies, pretreliģiskas propagandas vietā tur noritot sajūsmināšanās par lielisko svētā ķermeņa saglabātību un labās smaržas ostīšana. Padomju vara rīkojās nekavējoši - uzeja direktors tika arestēts, bet pīšļi nosūtīti uz to pašu Ipatjevu namu, kur tolaik atradās vietējās Bezdievju sabiedrības Urālu Pretreliģijas muzejs.
1946.gadā šā muzeja fondi tika izformēti. Pīšļi tika ievietoti Apgabala novadpētniecības muzeja krājumos.
1947.gadā Sverdlovskas un Čeļabinskas bīskaps Tobija varonīgi mēģināja pīšļus no muzeja izdabūt - viņš šai sakarā uzrakstīja vēstuli Sverdlovskas apgabala reliģisko lietu pilnvarotajam V.Smirnovam ar lūgumu atgriezt pīšļus baznīcai. Vēstule palika bez atbildes.
1989.gada 11.aprīlī pīšļi ticīgajiem beidzot tika atgriezti. Iesākumā tie atradās Spasa Labestīgā baznīcā Sverdlovskā.
1992.gada 25.septembrī tos pārvietoja uz Verohutoras Nikolajevas klosteri par jaunu iesvētītajā Krusta uzstādīšanas baznīcā. Runā, ka brīnumi turpinas...

Saites.
Kristiešu svētie.
Krievija.