Sjeradelasmesa
Pēc ārkārtīgi veiksmīgās olmeku senpilsētas Laventas izpētes amerikāņu zinātnieks Metjū Stirlings (Matthew Williams Stirling - vietējie indiāņi viņu dēvēja par „donu Mateo”) vairākus gadus ņēmās pētīdams citus tuvējos un tālākos dienvidu Verakrusas un ziemeļu Tabaskas pavalstu rajonus Meksikā, cerēdams ko vairāk uzzināt par paša tikko atklāto olmeku kultūru. Jāsaka, tas viņam izdevās tik reti veiksmīgi, ka laikabiedri piedēvēja tam bezmaz vai gaišredzību.
Pētījumi Sjerradelasmesas (Cerro de las Mesas) apkaimē. Šai apkaimē dons Mateo ieradās visai drīz pēc izrakumiem Laventā – kaut kad XX gs. 40.gadu beigās.
Iesākumā kādā uzbērumkalnā (angl. mound) viņš uzgāja vairākus savdabīgus māla traukus. Tos atverot izrādījās, ka katrā no tiem atradās cilvēka galvaskausa priekšējā daļa, kas bija ļoti akurāti nozāģēta, gluži kā ķirurģiskā operācijā. Laventas izrakumu pieredze Stirlingam bija parādījusi, ka šādos uzbērumkalnos olmeki parasti glabāja savus augstdzimušos mirušos.
Turpinot izrakumus viņš pirmā uzbērumkalna iekšienē uzgāja otru uzbērumkalnu - zemāku, kas bija apbedījuma kodols (līdzīgs sīpola galviņas divām pusēm), un tā centrā atradās skeleta atliekas. Tam bija noņemta galva līdz ar mugurkaulu (t.i. bez skriemeļiem) un ievietota jancīgā oranžas krāsas jūras gliemežnīcā. Apbedījuma gliemežnīcā, tāpat kā Laventas apbedījumos, bija sabērts spilgts cinobrs (sarkans dzīvsudraba minerāls, to lieto kā krāsvielu), ko olmeki laikam uzskatīja par mirušo krāsu. Cinobra slānī tika atrasta arī pērtiķa galviņa no nefrīta un vairākas nefrīta krelles koraļļu formā. Vislabāk no galvaskausa bija saglabājies apakšžoklis, izdaiļots ar zeltainiem pirīta gabaliem.
Nākamajā slānī zem mākslinieciski saliktās grīdas atradās uzbērumkalna dibens. Te Stirlings uzgāja 52 māla urnas (Mazais Zaļais īsti nesaprata, kur tieši uzgāja). Katrā no tām bija jauna vīrieša galvaskauss ar vairākiem kakla skriemeļiem. Visi apbedītie bija nogalināti vienlaikus – nocērtot galvas (varbūt ar uzietajiem nefrīta cirvjiem!). Tādējādi, domājams, tie bija upurēti pēc šejienes valdnieka nāves. Šie cilvēki varētu būt senā ķēniņa karadraudze vai arī priesteri. Interesants ir arī skaitlis 52, kas varētu būt ar sakrālu nozīmi un ir olmeku (vēlāk arī maiju) kalendāra pamatā.
Šis daudzo olmeku skeletu atradums vēl joprojām ir unikāls un nepārspēts. Tas tika veikts izpētot tikai vienu pašu uzbērumkalnu. Bez tam tas sniedz arī būtisku liecību par to, ka jau pašā senākajā zināmajā Centrālamerikas kultūrā bijušas raksturīgas cilvēku upurēšanas, kuras tik sparīgi pielietoja maiji un it īpaši - acteki.
Olmeku nefrīta mantiņu depozīts. Tikai dienu pirms prombraukšanas kāds Stirlinga vietējais asistents Migels parakās šai vietā vēlreiz uz labu laimi un uzdūrās mākslīgai struktūrai. Degot nepacietībā viņš kārpījās aši, mazliet atsedza šo veidojumu un atrada: mērkaķa figūriņu no nefrīta nokrāsotu sarkanu, tad bruņurupuča figūriņu un vēl veselu rindu priekšmetu.
Tad Migels pasauca šurp Stirlingu, kas pie ekspedīcijas inventāra krāmēšanas atstāja savu vietnieku, un devās šurp. Tālāk pats Dons Mateo: „Pēc saspringta darba, kam mēs veltījām visu rītu, mums izdevās attīrīt vietu ap māla kaudzi. Vēl puse stundas tika patērēta nefrīta priekšmetu izņemšanai.”
Pārlūkojot izrakto zemi kopumā, uzgāja 782 dažādus priekšmetus – olmeku sadzīves un rotas lietas. Tās bija gatavotas no dažādu nokrāsu nefrīta – sākot ar sniegbaltu un līdz pat lazurīta zilam. Līdz pat šim laikam konkrētais depozīts ir un paliek pats bagātīgākais, kas jebkad uziets Jaunajā pasaulē.
Tālākais. Šā spožā atraduma rezultātā slava par Stirlinga sekmēm izplatījās plašā apvidū un indiāņi paši nāca pie Dona Mateo ar ziņām, ka „šur un tur atrodas aprakta indiāņu mantība, kas varētu ieinteresēt senjoru.”
Viens no tādiem ziņojumiem bija izklāstīts vēstulē, ko 1945.gadā M.Stirlings saņēma no sava meksikāņu drauga Huana del Alto – zemnieki pie Sanlorencas bija uzgājuši kādus dīvainus akmeņus.
Bet tas jau ir nākamais stāsts.
Saites.
Olmeku civilizācija.
Laventa.
Sanlorenca.
