Slovēņi
Horutani, karantani, vindi - viena no dienvidslāvu tautām, mūsdienu Slovēnijas pamatiedzīvotāji.
Skaits. Vairāk kā 1 900 000. (1975.g.)
Slovēnijā - ap 1 800 000.
ASV - ap 250 000.
Austrijas dienvidos - 80 000, galvenokārt Karintijā.
Itālijā - vairāk kā 60 000.
Ungārijā - 5000.
Izcelsme. Slovēņi cēlušies no senajām slāvu ciltīm, kas VI-VII gs. dzīvoja Donavas vidusteces baseinā, Panonijas līdzenumā, austreņu Alpos (Karantanijā), Adrijas jūras piekrastē.
Slovēņu zemes gandrīz tūkstoš gadu bija vācu un ungāru feodāļu valdīšanā. Daudzi slovēņi tika asimilēti, citus ietekmēja itāļu un austriešu valoda un kultūra.
Vēsture.
Pirmā slāvu valsts. To sauca par Lielo Karantiju. To nodibināja slāvu ciltis mūsdienu Slovēnijas teritorijā 626.gadā.
Habsburgu laiki. 600 gadu bija Habsburgu impērijas sastāvā. Slovēņiem, kuri dzīvoja kompakti, izdevās saglabāt savu identitāti vāciskajā vidē. Piederība Hābsburgiem pasargāja slovēņus no turku kundzības.
Industriālā revolūcija XIX gs. Radās Austrijā un skāra arī slovēņus. Radās noskaņas slovēņiem dibināt pašiem savu valsti. Taču šiem plāniem nebija lemts realizēties tik ātri.
Serbu, horvātu un slovēņu karaliste. Kad pēc Pirmā pasaules kara Austroungārija sabruka, slovēņi ar serbiem un horvātiem apvienojās vienā valstī – Serbu, horvātu un slovēņu karalistē. Slovēnija iestājās Dienvidslāvijas karalistē 1920.gadā. Politiskais pārsvars tajā bija serbiem !929.gadā notika apvērsums, tika aizliegtas politiskās partijas un atlaists parlaments. Slovēņi un horvāti vēl vairāk tika izspiesti no politiskās dzīves. Valsts ieguva jaunu niosaukumu – Dienvidslāvija.
Otrais pasaules karš. 1941.gada aprīlī Slovēniju un visu Dienvidslāviju okupēja vācu, itāļu, ungāru un bulgāru armijas.Slovēņi devītajā dienā pēc okupācijas nodibināja galvaspilsētā tā saukto Antiimperiālistisko fronti. Visu kara laiku turpinājās cīņas, gan pret okupantiem, gan starp četnikiem un Tito partizāniem. Galu galā Tito ņēma virsroku, bet Dienvidslāvijas teritorijā. Cīņas turpinājās līdz pat 1946.gadam.
Jaunā Dienvidslāvija. Jaunā Dienvidslāvijas valdība zem totālas Tito kontroles tika izveidota jau 1943.gadā. Toreiz tika izlemts, ka pēc kara valsti sadalīs federatīvās republikās, kuru administratīvās robežas stingri neatbildīs etniskajām, jo Tito cerēja ar laiku radīt dienvidslāvu tautu. Slovēnija tomēr bija salīdzinoši etniski viendabīga, tur dzīvoja ap 83% slovēņu. Slovēniju iekļāva Dienvidslāvijas sastāvā otreiz – 1945.gadā.
Dienvidslāvijas savrupais ceļš. Sākumā Tito uzskatīja Staļinu par piemēru, taču jau 1946.gadā notika konflikts ar Maskavas diktatoru. Konflikta laikā tika pārtrauktas jebkuras attiecības ar PSRS. Diplomātiskās attiecības atjaunoja jau tikai Hruščova laikā. Tā kā Tito nevarēja rēķināties ar PSRS palīdzību, viņš mēģināja radīt īpašu sociālistisko ekonomiku. 1953.gadā oficiāli izsludināja lauksaimniecības kolektivizācijas atcelšanu, lai gan tādi plāni jau bija. Zemi varēja pirkt un pārdot. Tika izstrādāts jauns ekonomiskais modelis, kura autors bija slovēņu ekonomists Eduards Kardeļs.
Dienvidslāvijas noriets. Pēc tito nāves 1980.gadā saasinājās ekonomiskie un politiskie strīdi. Slovēnija un Horvātija pārtrauca centrālos maksājumus.
Neatkarības iegūšana. 1991.gadā Slovēnija pirmā no visām republikām pasludināja neatkarību. Serbija bruņotā veidā mēģināja atgūt kontroli, taču tur bija tikai 2% etnisko serbu. 10 dienu cīņu laikā krita 66 cilvēki un Belgradas bruņotie spēki pameta Slovēniju. Visi šie 66 cilvēku vārdi iegravēti Ļubļanas memoriālā, neņemot vērā to, kurā pusē tie karoja.
Šodien. 2007.gadā Slovēnija kļuva par pirmo Austrumeiropas valsti, kam tika uzticēta ES prezidentūra pusgada garumā.
Valoda. Tā pieder indoeiropiešu saimes slāvu grupas dienvidslāvu apakšgrupai.
Rakstība latīņu alfabētā, pieminēta no X gs. beigām līdz XI gs. sākumam.
Slovēņu etnogrāfiskās grupas. Krainieši, belokrainieši, prekmurieši, štīrieši, rezjaņi.
Reliģija. Galvenokārt katoļi, nedaudz protestantu un pareizticīgo.
Saites.
Dienvidslāvi.
Slovēnija.
