Karamīti
Populāra šiītu-reformistu sekta, kuru 890.gadā nodibināja ismailīts Hamdans Karmats Irākas dienvidos. Savu rezidenci Vasitas apgabalā viņš nosauca par „Izdzīto mitekli” (Dar al Hidžra).
Ticīgo musulmaņu prātos centās nostiprināt ideju par to, ka nepieciešams iziet grūtību ceļu, lai spētu nonākt pie glābšanas.
10.gs. šī sekta kļuva par ļoti ietekmīgu, bet bieži visai postošu, spēku.
902.gadā karamītu sekta nodibināja neatkarīgu valsti Bahreinā. Šī valsts draudēja izplesties, to atbalstīja arī Ēģiptes Tulunīdi.
Ar viņu palīdzību šiīti-ismailīti fatimīdi 909.gadā nodibināja savu kalifātu Ifrīķijas provincē (Tunisija).
923.gadā Bahreinas karamīti uzbruka Basrai un nopostīja pilsētas lielāko daļu. Pēc tam tie uzbruka svētceļniekiem, kas atgriezās no Mekas.
Lielvezīrs Ibn al Furats nekādi vairs nespēja tikt galā ar karamītiem, un tāpēc 925.gadā vērsās pēc palīdzības pie viena no tjurku karavadoņiem – Munisa. Tas devās visai veiksmīgā karagājienā pret karamītiem, taču jūnijā sagūstīja, spīdzināja un nonāvēja lielvezīru un viņa dēlu.
927.gadā karamītu armija jau draudēja Bagdādei, bet tjurki ar Munisu priekšgalā uzbrukumu atvairīja.
930.gadā karamīti aplenca Meku un paņēma no tās Kābas Melno akmeni. To aizveda uz mošeju Kufā. 951.gadā par akmeni piedāvāja izpirkumu, taču karamīti atteicās. Tā vietā viņi 952.gadā, Omānas armijas atbalstīti, devās triecienā Bagdādei, bet viņu uzbrukumu atsita buīda Ahmada ibn Buvaja karavīri.
