Izmaelīti
„Septiņnieka šiīti,” batinīti.
Viena no šiītu musulmaņu sektām, kas radusies ap IX gs. beigām.
Vēsture. Pēc 6.imāma Džafara nāves atkal notika strīdi par nākamo imāmu. Kandidatūras bija divas: abi Džafara dēli – Musa (atbalstīja „divpadsmitu šiīti” jeb „imamīti”) un Izmaēls (tā piekritēji ieguva nosaukumu „izmaelīti” vai „septiņnieka šiīti”). Lai gan Izmaēls bija vecākais dēls, taču viņš bija miris jau 760.gadā, tā ka praktiski nekādi nevarēja kļūt par imāmu.
Toties teika stāsta, ka 6.imāms Džafars atņēmis savam vecākajam dēlam Izmaēlam viņam piederošās tiesības mantot imāma amatu. Par iemeslu šādam lēmumam bijusi Izmaēla nepieļaujamā nosliece dzert vīnu, ko aizliedz Korāns.
Tomēr daļa šiītu tādu sava imāma lēmumu uzskatīja par nepareizu, jo uzskatīja, ka imāmam nebija tiesību atņemt savam dēlam to cieņu un varu, kas tam oiederējusi kā pravieša Muhameda tiešajam pēcnācējam. Bez tam Izmaēls, kā pravieša dvēseles nesējs, bijis, pēc viņu domām, neapgrēcīgs pat tajos gadījumos, kad tomēr veicis grēcīgus darbus.
Tomēr izmaēlisma izcelšanos nevar izskaidrot ar vēsturiskiem kurioziem. Patiesībā Izmaēls atradies tāda galējā šiītu grupējuma ietekmē, kas izrādīja neapmierinātību ar imāma Džafara bezdarbību un viņa piekāpīgo politiku attiecībā pret toreizēji valdošo Abasīdu dinastiju. Imāms Džafars centās apspiest opozīciju, nobīdot pie malas Izmaēlu, kas varēja kļūt par tās līderi. Cīņai vēršoties plašumā, aktīvākie šiīti, kas uzstājās pret svārstīgo un bezdarbīgo Džafaru, atkrita no šiītisma un nodibināja savu sektu.
Šo domstarpību rezultātā radās jauns sektantisks novirziens, kas ieguva nosaukumu „izmaelīti” jeb „Septiņnieka šiīti.”
Izmaelīti aizstāvēja jaunu imāma varas pārmantošanas līniju – caur Izmaēla dēlu Muhamedu al Mahdi.
Izmaelītu jaunie līderi bija fatimīdi. 893.gadā tie meklēja atbalstu pret abasīdiem Ifrīķijā pie Abu Abdulas al Šijas.
Uzskati. Izmaelīti atzīst tikai 7 imāmus, nobeidzot to dinastiju ar Izmaēlu, bet daži n o tiem - ar viņa dēlu Muhamedu, jo izmaēls miris ap 760.gadu, t.i. agrāk par savu tēvu Džafaru. Pēc atzīto imāmu skaita izmaelītus sauc par "septiņniekiem" jeb "septiņnieka šiītiem," atšķirībā no galvenā šiītisma virziena piekritējiem, kas atzīst 12 imāmus un tādēļ tiek saukti par "divpadsmitniekiem" jeb "divpadsmita šiītiem," reizēm arī par "imamītiem."
Vēlāk izmaelītu teologi izstrādāja sarežģītu reliģiski filozofisku sistēmu, pamatojoties uz dažām neoplatonisma un budisma tēzēm. saskaņā ar šo uzskatu sistēmu visa pastāvošā pirmcēlonis ir gars, bet matērija tiek uzskatīta par gara produktu. Šo garu izmaelīti identificē ar musulmaņu dievu, kam, pēc viņu priekšstatiem, nav ne veida, ne īpašību, ne kvalitāšu un ko tāpēc nevar uztvert cilvēka prāts. Cilvēks, saskaņā ar izmaelītu mācību, parādās virs zemes tikai tādēļ, lai uztvertu "dievišķo patiesību," ko secīgi sludinājuši dažādi pravieši. Vēl - cilvēka dvēsele, kas uztvērusi "dievišķo patiesību," var uzturēties ļiti daudzu cilvēku miesās, tai skaitā arī to, kuri bijuši vai būs laikabiedri kādam no septiņiem praviešiem (imāmiem?).
Saskaņā ar izmaelītu mācību, praviešu sprediķiem svētajās grāmatās ir apslēpta slepena jēga, ko nevar izprast vienkāršs ticīgais. Tiesības skaidrot svētos rakstus ir ņēmuši izmaelītu sektas vadītāji, tā nodrošinādami sev pastāvīgu ietekmi ticīgo masās. Izmaelītu teologi atraduši katrā Korāna vārdā un pat katrā tā burtā dziļāku (batin - arābu val.) jēgu. No tā cēlies viens no izmaelītu sektas nosaukumiem - batinīti.
Tiek apsūdzēti „duālismā,” t.i. mācībā, ka ļaunais un labais eksistē neatkarīgi viens no otra. Šāda nostādne tiek noliegta no Korāna puses, taču sastopama kā neatņemama persiešu zoroastrisma un arī manihejisma sastāvdaļa.
Izmaelīti mūsdienās. Izmaelītu sekta saglabājusi savu nozīmi arī mūsdienās. Vairākās patstāvīgās sektās sašķeltā izmaēlisma piekritējus var sastapt Sīrijā, irānā, Afganistānā, Omānā, Jemenā, Afganistānā, Zanzibārā, Austrumāfrikā kā arī Vidusāzijā, sevišķi kalnu Tadžikija - Pamirā. Visaktīvākie un ietekmīgākie izmaelīti ir Indijā - hodža sekta.
Saites.
Musulmaņu sektas.
