Refajieši, rapaīti
Rp - „ārstēt,” „dziedināt.”
Rapaīti, refajieši rietumsemītu un seno žīdu mitoloģiski personāži. Tie nosaukti par Kanaānas pirmiedzīvotājiem un milžiem veselu, apveltītiem ar milzu spēku. Toas pakļāvuši senžīdiem radniecīgie moābieši un amonīti, bet žīdu iziešanas laikā no Ēģiptes, bija izdzīvojuši tikai pavisam nedaudzi no viņiem, piemēram, Basānas ķēniņš Ogs.
Apokrifiskajos rakstos refajieši tiek tēloti kā "milži," kas nākuši pasaulē no sakariem starp "kritušajiem eņģeļiem" un cilvēku meitām. Šie briesmoņi bija 18 olekšu augumā un zobiem 16 rindās. Tie pirmo reizi uzturā sāka lietot gaļu, un no dzīvnieku medībām pārgāja pie cilvēku iznīcināšanas. Tieši refajieši esot izgudrojuši ieročus un sākuši asiņainus karus.
Refajieši vai rapaīti ir mīklaini personāži, un pētniekiem nav skaidrībs par tiem. Nav arī skaidrības par rapaītu un refajiešu līdzību, jeb, gluži otrādi, atšķirību.
Saskaņā ar Piekto Mozus grāmatu refajieši bija Kanaānas senākie iedzīvotāji. Tēloti kā milzīga auguma un liela fiziskā spēka cilvēki: „liela, stipra un augumā gara tauta kā ēnakieši [anakimi],” nefilinu milžiem līdzīgie dēli no pirmsplūdu laikiem. Ķēniņš Ogs bija vienīgais anakims, kas pārdzīvoja Plūdus patvēries Noāsa šķirstā. Kopā ar Noāsa meitu viņš radījis refajiešus, augumā garu un varonīgu vīru un sievu cilti.
Apokrifu Svēto gadu grāmatā teikts, ka refajiešu zeme atrodas no „amoniešu zemes līdz Hermona kalnam, un viņu ķēniņu pils atradās Ašterotā un Edrejā, un Beonā...” Apokrifu rakstos refajiešus uzskata kā milžus, kas dzimuši mirstīgām sievietēm no "kritušajiem eņģeļiem." Tie tēloti kā dīvaini briesmoņi 18 olekšu augumā, ar 16 zobu rindām. Tieši viņi bijuši tie, kas sākuši lietot uzturā gaļu un no dzīvnieku medībām pārgājuši uz cilvēku iznīcināšanu. Refajieši pirmie esot izgudrojuši ieročus un sākuši asiņainus karus.
Rapaīti.
1. Vēsturiskajā leģenda par Akhitu, viņa tēvs Danels tiek saukts par „rapaītu un harnomītu vīru,” kas liecina, ka rapaīti rietumsemītu mitoloģijā tika atzītas par cilvēkiem tuvām būtnēm.
2. Pēc kāda mīta rapaīti bija cilvēku kopa, kas sadarbojas ar tautas sapulci.
3. Ugartiešu mītu fragmenti vēsta par rapaīti un dievu ierašanos dieva Ela mājokli. Viņi apmeklēja arī pazemes valstību.
4. Ir saglabājies fragments ar lūgšanu Rapaītam - mūžības valdniekam.” Tomēr nav skaidrs vai Rapaīti šajā lūgšanas fragmentā ir pastāvīga ar nāvi un pazemi saistīta dievība vai arī tas ir tikai Bāla un Ela pagodinājuma vārds.
Refajieši. Par refajiešiem ziņas var atrast Vecajā derībā. Tās gan ir pretrunīgas. Pēc tās refajieši bija ”liela un...stalta tauta,” kas dzīvoja Palestīnā II g.tk pmē. un I g.tk pmē. mijā.
Vecajā derībā minēts arī tas, ka cilvēkiem maz līdzinājās četri Rafas dēli. Proti viņi bija ar titānisku spēku apveltīti milži. Viņu rokām un kājām bija seši pirksti.
Dāvida dziesmu grāmatā teikts: "Vai tad Tu [Jahve] izdarīsi brīnumu mirušajiem, vai refajieši augšāmcelsies un Tevi suminās?”
Pravietis Jesaja par tālo eshataloģisko nākotni saka:”Tevī [Jahve] mirušie dzīvos un līķi augšāmcelsies, pīšļu iemītnieki atmodīsies un līksmos un refajiešu [valstību] Tu gāzīsi.”
Žīdu apokrifiskie sacerējumi un Talmuds vēsta, ka refajiešus dzemdējušas sievietes, kuras bija stājušās dzimumsakaros ar kritušajiem eņģeļiem. Viņu augums sasniedza 18 olektis un mutē bija 16 zobu rindas. Apokrifi vēsta, arī to, ka refajieši no saviem tēviem bija mantojuši ”noslēpumainas zināšanas." Ar šo zināšanu palīdzību viņi ieguva milzīgu varu par dabu, viņi pirmie izgudroja ieročus un uzsāka karus. Refajieši gāja bojā Pasaules plūdos.
Refajieši dzīvojuši Ašterot-Karnajimas pilsētā (Pirmā Mozus 14.nod.), tikai 16 km attālumā no Kaķu kalna.
Refajieši zināmi arī no nostāsta par Bālbekas cēlāju dievu Bālu. Kad cīniņā ar Motu viņš zaudēja dzīvību, dzīvē viņu atgrieza dziedniece Šapaša – „refajiešu valdniece."
Saskaņā ar VD, refajiešus pakļāvuši žīdiem radniecīgie moābieši un amorieši. Laikā, kad žīdi izceļoja no Ēģiptes, refajiešu esot bijis palicis pavisam maz - Basānas ķēniņš Ogs.
Refajiešu pilsētas.
Ašterota – Bībelē saukta arī par Ašterot-Karnajimas pilsētu. Nosaukta dieves Astartes vārdā. Atrodas tikai 16 km attālumā no „Kaķu kalna.”
Refajiešu ķēniņi.
Ogs – refajiešu ciltstēvs un pirmais ķēniņš. Ķēniņš Ogs bija vienīgais anakims, kas pārdzīvoja Plūdus patvēries Noāsa šķirstā. Kopā ar Noāsa meitu viņš radījis refajiešus, augumā garu un varonīgu vīru un sievu cilti. Jozuas grāmata saka: „Ogs, Basānas ķēniņš, kas bija nācis no refajiešiem, valdīja Ašterotā.” Viņš pārvaldīja apgabalu „līdz pat Hermona kalnam ziemeļos”. Pirmā Laiku grāmata Basānu pielīdzina Golānai.
Šapaša – refajiešu ķēniņiene, kas Bālu atdzīvināja no mirušiem, dziedniece.
Hipotēzes.
1. Ir izteikta doma, ka refajieši bija ar pazemes mirušo pasauli saistītas dievišķas būtnes.
2. Daudzi pētnieki uzskata, ka rapaīti bija ar auglības kultu saistīti priesteri vai elitāra karavīru grupa, kurai piedēvēja dievišķas, sakrālas īpašības.
3. Citi domā, ka vārds rapaīti ir reāla Palestīnas un Sīrijas areāla dzīvojuša etnosa apzīmējums.
4. Daudzi zinātnieki rapaīti atzīst par mirušajiem senčiem.
5. Rapaīti - dažādu dievu, arī Ela epitets.
6. Rapaīti bija dievu un cilvēku pasaules robežparādība: viņi bijuši cilvēki, dziednieki, kurus dievišķas izredzētības dēļ atzina par dievu pasaulei tuvinātām gandrīz dievišķam būtnēm. Tam vienlīdz bija pieejama cilvēku profānā pasaule un dievu sakrālā pasaule.
Saites.
Refajiešu apļi.
