Rongorongo raksts
Ko hau motu mo Rongo Rongo – „runājošais koks” (rapanujiešu val.), vēl versija – „rokraksts deklamācijai.”
Hieroglifiem aprakstītas koka plāksnītes, kas atrastas pie vairākām statujām Lieldienu salā.
Vēsture. Šo rakstību esot radījis kāds Rongo ("spirālveida gliemežvāks") - visu polinēziešu pirmsencis. Tajās esot bijusi aprakstīta visa nogrimušās Hivas (Lemūrijas/Mu) vēsture un uzkrātās zināšanas.
Pēc leģendas šīs plāksnītes uz salu atvedis pirmais no Rapanujas ķēniņiem – Hotu Matua no Hivas valsts. Šo tradīciju glabātājs bijis kāds priesteris. Toreiz atvestas esot tikušas 67 audumā ievīstītas plāksnītes ar tekstiem astronomijā, medicīnā, vēsturē, ģeneoloģijā, lauksaimniecībā un reliģijā. Iesākumā Hotu Matua teksti bijuši pierakstīti uz viegli sabojājama materiāla, iespējams, koku mizām. Lai tekstus saglabātu, tos pārrakstīja uz koka plāksnītēm, kas pēc tam daudzkārtīgi vēl tika pārrakstītas.
Ķēniņa ļaudis uzskatījuši par pienākumu turpināt svēto tradīciju zīmju griešanai kokā. Šo tradīciju glabātājs bijis kāds priesteris. Lai rongo-rongo rakstība tiktu saglabāta, salā ik gadus tika rīkoti atiecīgi svētki. Tajos rakstības pārzinātāji pēc atmiņas deklamēja koka tāfelīšu tekstu fragmentus. Labākajie tika dāsni apbalvoti un saņēma bezmaksas ēdienu, bet pat par mazāko kļūdiņu sodīja pašu skolotāju.
Par to, ka saliniekiem ir pašiem sava rakstība, eiropieši uzzināja 1770.gadā, kad salā ieradies spāņu kapteinis Gonsaless lika vietējiem parakstīt pavēli par viņu jaunatklātās salas pievienošanu Spānijai. Salinieku pārstāvji spānim par pārsteigumu krustiņu vietā dokumentā ievilka dīvainas zīmes - langusta galvu, putnu u.c.
Vēl 1864.gadā franču misionārs E.Eiro redzējis daudz šo tāfelīšu. Uzskata, ka tādu bijis simtiem, pat tūkstošiem. Diemžēl pirmie salas kristīgie misionāri, ieskaitot pašu E.Eiro, uzstāja sadedzināt visus tos. Pēc peruāņu vergu tirgotāju sirojuma 1862.gadā nebija palicis vairs neviens šo zīmju pratējs. Paši dēlīši saglabājās tikko pāri 20 skaitā.
5 rongo-rongo dēlīšus misionārs Rusels (sastādīja pirmo rapanujiešu vārdnīcu) nosūtīja Taiti salas bīskapam Žosānam. Savukārt bīskapam Taiti salā izdevās uziet iedzimtu rapanujieti Metoro Tau a Ure, kas kādreiz bija skolojies šais rakstu zīmēs. Uz iezemiešu lasījumu pamata Žosāns sastādīja tādu kā rapanujiešu zīmju vārdnīcu.
Daļu saglābto rongo-rongo dēlīšu izveduši uz Eiropu un Ameriku tie kuģi, kas piestājuši pie salas XIX gs. pēdējā trešdaļā.
Šodien visos pasaules muzejos kopā esot mazāk par 10 (citur gan apgalvots, ka zinātnei pazīstamas tādas 21 gabala) tādu tāfelīšu. Mums tuvākā vieta, kur tāda izstādīta ir Pēterpils Krievijā. Tas esot salas misionāru „nopelns,” kas tos iznīcināja cīņā pret pagānismu. Pašreiz salas muzejā izstādītās plāksnītes ir tikai pirms dažiem gadiem tapuši dublikāti. Nav dzīvi arī vairs šo zīmju pratēji.Šodien visos pasaules muzejos kopā esot mazāk par 10 tādu tāfelīšu. Tas esot salas misionāru „nopelns,” kas tos iznīcināja cīņā pret pagānismu. Pašreiz salas muzejā izstādītās plāksnītes ir tikai pirms dažiem gadiem tapuši dublikāti. Nav dzīvi arī vairs šo zīmju pratēji.
Rakstības izpēte. 1864.gadā franču misionārs Eižens Eiro rakstīja, ka „visās mājās uz salas ir koka plāksnītes vai nūjiņas, klātas ar kaut kādiem hieroglifiem. Tās ir figūras ar uz salas nepazīstamiem dzīvniekiem. Katrai figūrai ir savs nosaukums.”
Nopietni pie Lieldienu rakstības pētīšanas ķērās bīskaps Terano Žosans, kura pārziņā sala atradās. Salas iedzīvotāji uzdāvināja viņam jostu sapītu no ticīgo matiem, kuri bija aptīti ap koka gabalu. Koks no augšas līdz apakšai bija noklāts rakstu zīmēm. Žosans to izpētīja un atzina par pašu īstāko hieroglifisko rakstu. Ar uzticības personu palīdzību Žosanam izdevās sadabūt vēl 5 dēlīšus apmēram 50 x 20 sm lielumā. Tie bija klāti ar zīmēm no abām pusēm, tās bija iegrebtas kokā ar haizivs zobu. Kopumā Žosans saskaitīja 1135 zīmes. Visbiežāk zīmes attēloja zivis, jūras moluskus, puķes, zvaigznes, pusmēnesi, dīvainas būtnes un cilvēkus – putnus. Rakstību viņam atšifrēt neizdevās, taču viņš sastādīja vārdnīcu, kurā bez zīmēm bija ierakstīti arī teksti ar visu tulkojumu. Šīs vārdnīcas kopijas joprojām klejo pa salu, bet bīskapa pierakstu oriģināli atrodas Vatikānā.
1932.gadā ungāru inženieris Hevešs piedāvāja salīdzināt rapanujiešu tekstus ar Mohendžodaras rakstu zīmēm, un to savstarpējā ārējā līdzība bija pārsteidzoša. Attālums starp šīm vietām ir 20 000 km (Mohendžodaro atrodas precīzi pretējā zemeslodes pusē). Nozīmīga ir arī laika starpība, jo Indas ielejā tā datēta ar 2800.g.pmē., kad Polinēzija vēl nebija apdzīvota (vai tad?).
Pēc argentīniešu profesora Hosē Imbeloni domām rapanujiešu rakstība ir atliekas no kādreiz lielas un izplatītas indoeiropiešu rakstības, kas aptvērusi Indas upes ieleju, Ceilonas salu (Brahmas kultūra III gs.pmē.), lolo tautas, kas dzīvo uz Ķīnas un Vjetnamas robežas un voleaji rakstības.
Norvēģu ceļotājs Tūrs Heijerdāls ieradās salā sameklēt bīskapa Žosana pierakstus. Divas vārdnīcas viņš arī atrada un atveda uz Eiropu. 1957.gadā iznāca slavenā norvēģu ceļotāja Tūra Heijerdāla ziņojums. Pēc viņa teorijas salinieki plāksnīšu tekstus nemaz neesot pratuši lasīt, jo nezinājuši zīmju nozīmi. Dziedot savas dziesmas un teikas, viņi tikai imitēja lasīšanu no dēlīšiem. Heijerdāls uzskatīja, ka tikai senajā Peru rakstīja ar tādām pašām zīmēm kā Lieldienu salā. Vienādie simboli bija: cilvēks, putns, garausains cilvēks, trīspirkstu roka, raudoša acs, cilvēks sirpjveida niedru laiviņā u.c. Daudzus no šiem simboliem var redzēt iekaltus Tiavanakas Saules vārtos, kuros pārsvarā ir rongorongo zīmes. Visizplatītākais rapanujiešu rakstības simbols Putnuvīrs vispār ir Tiavanakas svētnīcas galvenā ideogramma.
1958.gadā vācu etnogrāfs Tomass Bartels publicēja savus neparasti asprātīgos „pamatus Lieldienu salas raksta atšifrēšanai,” kuros sniedza daudzu zīmju skaidrojumu.
1966.gadā parādījās novērojumu pirmā zinātniskā analīze, kas pret Bartela uzskatiem bija noskaņota visai kritiski.
Tā šī rakstība nav atšifrēta līdz pat šai dienai, lai gan ik pa brīdim parādās kāda sensacionāla tulkošanas versija. Pēdējie šī raksta zinātāji miruši XX gs. 20.gados, un rakstu noslēpums līdz ar viņiem.
Rongo-rongo zīmes.
Pusmēness. Tādas formas krūšu nozīme bijusi visiem Rapanujas ķēniņiem, sākot no pirmā - Hotu Matua. Līdzīga krūšu nozīme vērojama uz Saules vārtu Tiavanakā centrālās figūras krūtīm.
Tāfelīšu materiāls. Plāksnītēs izmantotais koks ir Podocarpus - šis koks nav sastopams Lieldienu salā. Tas aug tikai tropos - Panamā, Moluku salās, Celebesā un Jaunzēlandē.
Hipotēzes.
Rongorongo rakstība nākusi kā mantojums no sen nogrimušās Lemūrijas.
Hivas valsts. Tās atrašanās vieta ir pilnīga mīkla. Tolaik tikai četrās vietās bija rakstība, kas kaut nedaudz atgādināja rapanujiešu: Indas ieleja, Dienvidķīnas teritorija, Panamas pāreja un senā Peru.
Nekur citur Klusā okeāna salās tāda rakstība nav sastopama. Vērojama pārsteidzoša Lieldienu salas rakstības līdzība ar Indas ielejas Hārapas kultūras rakstību. No 270 zīmēm, kas tur atrastas, kādas 130 ir atrastas arī Lieldienu salā. Tās nav tikai vienkāršas zīmes, bet gan augstākā mērā specializētas idiomas, būtībā hieroglifi, kas veidoti sarežģīti un daudzreiz atkārtojas. Piemēram, cilvēku stāvi, kas savās rokās dažādos stāvokļos „U” veida caurules. Vairākās caurulēs, šķiet, iekšā atrodas nirējs.
Līdzīgās rakstības pasaulē.
Mohendžodaras rakstība. Nekur citur Klusā okeāna salās tāda rakstība nav sastopama. Vērojama pārsteidzoša Lieldienu salas rakstības līdzība ar Indas ielejas Harapas un Mohendžodaras kultūru rakstībām. No 270 zīmēm, kas tur atrastas, kādas 130 ir atrastas arī Lieldienu salā. Tās nav tikai vienkāršas zīmes, bet gan augstākā mērā specializētas idiomas, būtībā hieroglifi, kas veidoti sarežģīti un daudzreiz atkārtojas. Piemēram, cilvēku stāvi, kas savās rokās dažādos stāvokļos „U” veida caurules. Vairākās caurulēs, šķiet, iekšā atrodas nirējs. Tuvāk par to esejā Indas ielejas rakstība.
Šo līdzību ievērojis ungāru inženieris Heveši. 1932.gadā viņš iepazīstināja Parīzes Academie des Inscription et Belles-Lettres ar vairāku rapanujiešu rakstu zīmju sarakstu. Rapanujiešu zīmes bijušas ļoti līdzīgas uzrakstiem un glifiem, kas atrasti uz zīmogiem tobrīd pētītajās senās Indas ielejas pilsētās.
Hārapiešu un Lieldienu salas rakstu zīmju ārējā līdzība ir pārsteidzoša, bet Rapanuja atrodas vairāk nekā 15 000 km attālumā no Indas ielejas. Turklāt Indas ielejas rakstu zīmes radušās trešajā gadu tūkstotī pirms mūsu ēras, tas ir laikā, kad Polinēzija, atbilstoši šībrīža zinātnes uzskatiem, vēl bija neapdzīvota. Tā kā pēc abu rakstību ārējās līdzības nevar izdarīt secinājumus par rapanuju indisko izcelsmi, par to, ka Lieldienu salas senči ieradušies no Indas ielejas.
Kritiķi gan norāda, ka Heveši, aiz pārlieku lielās vēlmes pamatot rapanuju rakstības indisko izcelsmi, rongorongo zīmēs esot saskatījis pat pērtiķus, ziloņus, u.tt. Kritiķi saka, ka Heveši nav ņēmis atšķirības starp abām kultūrām: rapanuji nav pazinuši īstas pilsētas, nav apstrādājuši metālus, nav pazinuši ne cūkas, ne suņus, par liellopiem nemaz nerunājot.
Kunu indiāņu rakstība Panamā.
A.... indiāņu rakstību Venecuēlā. Netālu no Kolumbijas robežas.
Zālamana salu rakstība.
Rakstība Karolīnu salās.
Peru. Te uzietas līdzīgas zīmes.
Dienvidķīna.
Saglabājušās rongo-rongo tāfelītes.
Pēterpils rongo-rongo. Krievu etnogrāfs N.Mikuhlo-Maklajs ar krievu korveti Vitjaz nonāca Lieldienu salā 1871.gada jūnijā, kad devās uz Jaungvineju. Vēlāk jau Papaetē (Taiti) viņš tikās ar bīskapu Žosānu, kurš viņam uzdāvināja vienu šādu dēlīti. Šodien tas tiek glabāts Pēterpils Pētera I Antropoloģijas un etnogrāfijas muzejā.
Saites.
Lieldienu salas kultūra.
