Indas ielejas civilizācijas rakstība
Šī tā arī neatšifrētā rakstība esot radusies Mohendžodaras pilsētā, bet tikusi lietota visā Indas ielejas civilizācijas rajonā (Hārapā u.c.).
Pirmos šīs rakstības paraugus uzgāja XIX gs. beigās. Rakstības paraugi redzami uz atrastajiem zīmogiem, keramikas un vara amuletiem.
Noskaidrots, ka Indas ielejas rakstība ir sillabistiska (ne-alfabētiska) ar ideogrammu (zīmētu attēlu) piemaisījumu. Rakstībai nav konstatētas attīstības pēdas, jo simboli parādās jau noformēti gatavi visos sīkumos un nemainās. Tas varētu nozīmēt, ka tā saņemta gatavā veidā no kādas senākas kultūras.
Ja pieņem Lemūrijas hipotēzi, tad pa visu pasauli pēc kontinenta nogrimšanas Klusajā un/vai Indijas okeānos izklīda augstas kultūras cilvēki, kas savas kultūras elementus, tai skaitā arī rakstību, izplatīja dažādās pasaules daļās. Indas ielejas gadījumā tie varētu būt tie pašī Maldīvu salu redīni, kas bija jūrasbraucēju tauta un tamdēļ šai lomai vēl vairāk piemēroti.
Bijuši vismaz 5 nopietni mēģinājumi izlasīt Indas ielejas rakstību protodravīdu valodā. To centās izdarīt tēvs Hērass (Heras), somu komanda Asko Parpolas vadībā, krievu komanda Jurija Knorozova vadībā, Valters Feirserviss un I.Mahadevans. Ja viņu darba rezultātus vajadzētu sasummēt dažos vārdos, tad jāsaka, ka neviens no šiem pētniekiem nepiekrīt kāda cita atšifrējumam. Pat vēl vairāk - viņiem nav vienota viedokļa arī par Indas rakstības "dravīdiskajām" iezīmēm. Skaidrs, ka šāds scenārijs dravīdu tēzes attīstību diez ko neveicina, īpaši jau ņemot vērā, ka Parpola, Knorozovs un Mahadevans pie atšifrēšanas strādāja ilgstoši un intensīvi, izmantojot arī datoru palīdzību."
Līdzība ar citām rakstībām tālu pasaulē.
Lieldienu salas rakstība. 1932.gadā ungāru valodnieks Giljoms de Hevesī sniedza ziņojumu Parīzes Daiļrunības akadēmijā. Te viņš arī atzīmēja Indas ielejas rakstības līdzību ar rongo-rongo rakstību Lieldienu salā.
Pētnieks bija uzgājis 174 vienādus vai gandrīz vienādus simbolus no 745 (226 zīmes tika ņemtas no Indas ielejas un 519 – no Lieldienu salas).
Vairums Hevesī kolēģu arī uzskata, ka tik liela līdzība nevarētu būt nejauša. Hevesī salīdzinošo analīzi apstiprināja arī slavenais asirologs Stīvens G.Lengdons, kas viņa rezultātus nosaucis par „patiesi brīnišķīgiem.”
1970.gados tam piekrita Bils Belindžers.
Tomēr laiki mainījās un Hevesī un viņa pētījumi piedzīvoja nopietnus diskreditācijas mēģinājumus. To iniciators bija slavens etnologs Alfrēds Metro. 1938.gadā tas apsūdzēja ungāru pētnieku rakstības izmainīšanā un pat falsifikācijā. Starp zīmēm neesot nekādas nozīmīgas līdzības un visas esošās sakritības esot tikai nejaušības rezultāts un tādus varot atrast jebkurā rakstībā. Starp abām rakstībām esot tikai tādas līdzības, kādas ir starp jebkurām piktogrāfiskām rakstībām.
Metro apgalvoja, ka pats salīdzinājis šīs zīmes un secinājis, ka Havesī tās salīdzinājis ļoti nekārtīgi, kā arī visai brīvi ar tām rīkojies. „Neviens cilvēks, kas sevi sauc par profesionālu pētnieku, nevar nopietni izturēties pret līdzīgiem rezultātiem, jebkuru tālāku diskusiju par šo tēmu jāuzlūko kā viedokļu apmaiņa starp nekvalificētiem amatieriem.”
Tomēr daži visai atzīti zinātnieki iestājās Havesī aizsardzībai. G.R.Hanters savā vēstulē atbalstīja Havesī un norādīja uz aplamībām Metro spriedumos.
Neskatoties uz to, A.Metro tā arī nekad nepārskatīja savu viedokli, kas kalpoja nestandarta hipotēžu apkarošanai. Šai jomā viņam bija milzīgi panākumi. No tā laika politkorektajos arheologu saietos par Hevesī runāja tikai kā par ekscentrisku dīvaini, kura bezatbildīgā hipotēze tika sagrauta vēl pirms Otrā pasaules kara.
Abas rakstības ir sillabistiskas (ne-alfabētiskas) ar ideogrammu (zīmētu attēlu) piemaisījumu.
Teksti tiek rakstīti pēc „vērša aruma” principa – t.i. rindiņu virzieni ik pēc viena mainās uz pretējo. Katrās blakus esošās rindiņās to rakstu zīmes ir apgrieztas attiecībā vienai pret otru.
Kunu indiāņu rakstība no Panamas. Uz līdzību ar šo rakstību norādīja lingvists Ēriks fon Hornbostls, pie tam vēl 2 gadus pirms savu teoriju bija izvirzījis Hevesī (tātad 1930.g.?). Panamas variantā gan ir mazāk līdzību, taču tā vienalga saskatāma nepārprotami.
Hornbostls par to: „Tieši tāpat kā Lieldienu salā, kunu indiāņiem bija nepieciešams tekstu zināt, lai to „lasītu,” tas ir deklamētu to. Abos gadījumos rakstītie teksti tie deklamēti bēru laikā. Kunu indiāņu tekstos bija ceļa apraksts, ko izvēlas mirušā gars pēc nāves. Priesteris lasa tekstu no tāfelītes, kamēr līķi laivā pārved uz kapu. Es izmantošu iespēju, lai vērstu uzmanību interesantai un, iespējams, nozīmīgai līdzībai ar citu tautu bēru rituāliem, konkrētāk – par spalvotu kociņu izmantošanu. „Sešu dienu laikā pēc nāves, - pieminētajā fragmentā saka mis Rūtledža, - visi bija aizņemti ar nūjiņu (hei-hei) gatavošanu, kuru galos ir spalvu pušķis, pēc tam tās iesprauda visapkārt kapam.”
Kunu indiāņi kapā kopā ar nelaiķi lika četrus spalvotos kociņus, kas simbolizē četrus garus-aizsargus, kas ved dvēseles pa nāves ceļu.”
Lieldienu salā šādas spalvainās nūjiņas sprauda zemē, lai iezīmētu svēto vietu, kur rongo-rongo priesteriem veikt savas ikgadējās deklamācijas.
Pētnieks Eine-Helberts atzīmēja, ka Lieldienu salas rakstības ārējais izskats ir pārāks par kunu indiāņu saglabāto. Izriet secinājums, ka kunu rakstība bijusi vairāk pakļauta barbariskām izmaiņām un deģenerējās. Šādu secinājumu atbalsta arī paši kunu indiāņi – 1928.gadā kunu indiānis Nele arheologiem pastāstīja, ka pēdējais, kas zinājis visu simbolu pareizu rakstību, bijis leģendārs rakstvedis Nemekina. Viņš miris daudzus gadus atpakaļ.
Zālamana salu rakstība. Pētniece Ketrīna Rūtledža savā grāmatā „Lieldienu salas noslēpums” ataino 5 Zālamana salu rakstu zīmes, kas visai līdzinās Lieldienu salas Putnucilvēkam. Tā kā Putnucilvēkam līdzīgas zīmes laikam(?) sastopamas arī Indas ielejas rakstībā, tad Mazais Zaļais atļāvās pievienot arī līdzību ar šo rakstību.
Ķīnas-Vjetnamas rakstība. Dzirdēts, ka līdzības rakstībā konstatētas arī dažām tautiņām šai reģionā.
Hipotēzes.
Lemūrijas saknes. Šī, iespējams, pasaulē senākā rakstība nākusi kā kultūras mantojums no sen nogrimušās Lemūrijas/Mu/Hivas.
Indas ielejas izceļotāji sasnieguši Lieldienu salu. Šī hipotēze ir visai mazticama. Arheologi uzskata, ka pirmie polinēzieši Hotu Matua vadībā salā ieradās V gs. pirmajā pusē, kad Indas ielejas civilizācija jau 2000 gadu bija iznīkusi. Tādējādi šai hipotēzei vispār nav nekāda pamata. Migrācijai pretējā virzienā arī nav nekādu pierādījumu un jēgas. Bez tam ģeogrāfiski abas šīs vietas šķir 13 000 jūdžu – tās atrodas pilnīgi pretējās zemeslodes pusēs. Nu kur nu vēl neizdevīgāku ģeogrāfiju!
Saistība ar Maldīvu salu kultūru. Zināmas lingvistiskās paralēles ir izsekojamas ar seno redīnu tautu Maldīvu salās.
Kādā valodā runāja Indas ielejas civilizācija. Kaut kādā indoeiropiešu dialektā, kas ir zudis. Tam līdzinās kāda urdu valoda, kas no šī dialekta ir cēlusies.
Raksti.
Pētījums: Indas ielejas senās rakstu zīmes tomēr izmantotas kādas ezināmas valodas kodēšanai.
