Osis, Kārlis (1917.-?), parapsihologs
- Detaļas
- 2725 skatījumi
Viens no retajiem pētniekiem, kurš pievērsās parapsiholoģijai.
Radniecība. Sieva - Klāra Zāle, dzejniece.
Dzīvesgājums. Dzimis 1917.gada 26.decembrī Allažos, Zvirgzdu mājās.
Latvijas universitātē studējis filozofiju, psiholoģiju un literatūru.
II Pasaules kara gados bēgļu gaitas viņu aizveda uz Vāciju, 1950. gadā Kārlis Osis Minhenes universitātē aizstāvēja disertāciju par tēmu "Ārpus juteklisko apjautu teorētiskās problēmas." Kopā ar viņu trimdā bija devusies arī dzīvesbiedre - romantiski noskaņotā dzejniece Klāra Zāle.
1957.gadā abi pārcēlās uz ASV, kur Kārlis sešus gadus darbojās kā Ņujorkas Parapsiholoģijas fonda priekšsēdētājs, bet vēlāk kā ASV Djūka universitātes pētnieks. Viņš pētīja ārpus jutekliskās apjautas. Kopā ar īslandiešu domubiedru psihologu Erlenduru Haraldsonu pētnieka izpētes objekti sniedzās līdz pat Indijai.
Kārļa Oša un Klāras Zāles kopdzīve pēc emigrācijas uz ASV nebija sevišķi laimīga, jo Kārlis Osis savā būtībā vispirms bija zinātnieks un tikai pēc tam vīrs un draugs.
Darbi.
"Ārpusjuteklisko apjautu teorētiskās problēmas." Disertācija, kas aizstāvēta 1950.gadā Minhenes universitātē.
“Nāves brīdī.” (At the Hour of Death) 1977.g. Starptautiski atzīts pētījums. Tajā kopumā ir izanalizēti 1004 pirmsnāves redzējumi, kuru laikā slimnieki, kuri vēlāk ar klīniskās reanimācijas metodēm tika atgriezti šajā realitātē, stāstīja par brīnišķīgiem dārziem, pļavām, vārtiem, caur kuriem var saskatīt skaistas lauku ainavas un pilsētas. Kārlis Osis secināja, ka šo klīniskās nāves vīziju raksturu nevar izskaidrot tikai ar ārstnieciskām procedūrām vai slimību izraisītām halucinācijām, jo lielāko daļu no tām slimnieki uztvēra, atrodoties pie pilnas samaņas. Pētnieki atzīmēja, ka 80 procentos gadījumu aizgājēji redz mirušo tēlus, turklāt 75 procentos tie sauc aizgājējus sev līdzi uz citu pasauli.
Savulaik tas ieguva plašu atzinību kā pirmais zinātniskais pētījums starptautiskā mērogā par vīzijām, cilvēkam mirstot.
Kādu laiku bijis zinātniskais direktors Ņujorkas fondā “Parapsychology Foundation,” vēlāk strādājis par pētnieku “American Society for Psychical Research.” Vairākas pētnieka grāmatas izdotas ne tikai ASV, bet arī citās valstīs.
Saites.
Parapsiholoģija.
Saskaņā ar ārstu un medmāsu ziņojumiem pacienti uz nāves sliekšņa pārsvarā nav izjutuši bailes. Biežāk novērota diskomforta sajūta, sāpes vai vienaldzība, bet 20 procenti no slimajiem izjutuši pat dvēseliska pacēluma sajūtu. Pārsteidzoša bija atziņa, ka mirstošajiem bieži vien bijušas vīzijas ar abstraktu saturu. Tikai dažas no tām atbilda tradicionālajām reliģiskajām koncepcijām, iemiesojot debesis, paradīzi, mūžīgo pilsētu. Interesanti, ka vairākumā vīziju aizsaule nebūt nebija iztēlota kā vienpusīga tiesas vieta, bet gan drīzāk kā sfēra turpmākajai personības attīstībai maksimālas pašrealizācijas virzienā.
Lielākajai daļai pacientu smadzeņu darbību neietekmēja ne sedatīvi vai kādi citi preparāti, ne arī augsta temperatūra. Tikai neliels skaits pacientu slimoja ar kaitēm (smadzeņu traumām, smadzeņu bojājumiem, garīgām slimībām, urēmiju), kas varēja šīs vīzijas izprovocēt. Lielākā daļa pacientu atradās pie pilnas apziņas, skaidri saprotot apkārt notiekošo un adekvāti reaģējot uz to. Pārsteidzoši, ka vīziju raksturīgās pazīmes bija apbrīnojami universālas - tās nebija atkarīgas no fizioloģiskajiem, kultūras vai personiskajiem faktoriem.
- Es izjutu pilnīgu mieru, manī nebija it nekādu baiļu. Šķita, es atrodos tunelī, kas sastāv no koncentriskiem stūriem, - atcerējās kāda sieviete, kura bija smagi slima ar kādu sirds kaiti. Savukārt meitene, kas cietusi smagā avārijā, stāstīja: - It kā no malas mašīnā varēju redzēt savu sakropļoto ķermeni, bet savādi, ka manī pret to nebija nekādu izjūtu - it kā šis ķermenis piederētu kādam citam cilvēkam vai arī tas būtu vienkārši priekšmets.
Šīs ir tikai nedaudzas liecības, kas Kārlim Osim sniedza pamatu izvirzīt jautājumu - vai varētu būt tā, ka cilvēka personība turpina pastāvēt arī pēc fiziskās nāves? "Mēs jautājām - vai cilvēks tiešām var atstāt savu ķermeni uz laiku (kā eksperimentos, kuros dvēsele atdalās no ķermeņa) vai arī pastāvīgi (kā nāves brīdī)?" rakstīja zinātnieks, atzīstot, ka pats kādreiz ir bijis skeptiķis, bet tagad ir pārliecināts, ka dzīve pēc nāves ir īstenība, kaut arī pārjutekliska.
Vai ir dzīve pēc nāves? Laikam jau neviens uz šo jautājumu nespēs sniegt absolūti viennozīmīgu atbildi. Tomēr nevar noliegt, ka ikvienam ir tiesības pārdzīvot mūžības elpu viņam pašam vispiemērotākajā veidā, un tad jau cita pasaule rādās pavisam reāla...
