Dauzās kā Ārņa velns!
- Detaļas
- Publicēts 11 Jūlijs 2016
- Autors Aliens.lv
- 5719 skatījumi
Poltergeists jeb "trokšņainais gars" ir vispārpieņemts vienojošs apzīmējums tādām neizskaidrotām parādībām kā priekšmetu pārvietošanās, trokšņi ēkā, dažādu būvkonstrukciju bojājumi un pat fiziski miesas bojājumi cilvēkiem - skrāpējumi, kodumi, sasitumi. Aliens.lv lappusēs mēs centīsimies Jūs, cienījamie lasītāji, iepazīstināt gan ar pašas parādības izpētes vēsturi un pētnieku piedāvātajiem skaidrojumiem, gan ar interesantāko gadījumu izklāstu. Iespēju robežās atspoguļosim tieši Latvijā aprakstītos notikumus. Šoreiz piedāvājam nostāstu par "Ārņa velnu."
Ārņi Lenču muižai piederošā Mujēniešu vakā Valmieras pilsnovadā pieminēti jau 1688.gada arklu revīzijā. Mājās toreiz saimniekojis Ārņa Miķelis (Arne Michell). Mūsdienās Ārņu māju vietu iezīmē vien daži veci ozoli tīruma vidū - mājas nopostītas krievpadomju okupācijas laikā, kad melioratori tā vietā, lai nosusinātu dūkstājus bieži vien nodarbojās ar gadsimtiem senu latviešu saimniecību un apkārtējās kultūrainavas iznīcināšanu.
Par Ārņu poltergeistu, ko Mujānu pusē tāpat kā citviet Latvijā tautā senāk sauca vienkārši par "velnu," pierakstīti vairāki nostāsti. Pēc tiem var spriest, ka parādība bijusi apkārtnē plaši zināma. Viens no variantiem, piemēram, Latviešu folkloras krātuvē iesūtīts no Lizdēnu pamatskolas Rencēnu pagastā, kas gaisa līnijā no Mujāniem atrodas aptuveni 25 km attālumā:
"Mujēniešu pagastā atrodas Ārņa mājas. Kādreiz kungs izdzinis veco saimnieku un tanī vietā ielicis citu. Vecais saimnieks uzsūtījis jaunajam velnu, kas pastāvīgi dauzījies. Nu jaunajam saimniekam nebijis miera ne dienu, ne nakti. Cilvēki nevarējuši nemaz dzīvot. Viņi gribējuši velnu izdzīt, bet nezinājuši, kā to izdarīt. Beidzot kāds vecs burvis pamācījis, lai salasot lielu pulku cilvēku un visi lai dauzot ar rungām pie sienām. Ja velns esot rijā, lai ejot istabā (māja bijusi būvēta vecā stilā – istaba kopā ar riju), bet ja velns esot istabā, lai ejot rijā. Tā arī darījuši. Ilgu laiku tā vajājuši, bet tas vienmēr bēdzis. Tad izšķīrušies divās daļās – viena istabā, otra rijā. Nu sākuši dauzīties. Velns izbijies un aizbēdzis. Tanī apvidū vēl tagad ir sakāmvārds: „Dauzās kā Ārņa velns!”" (LFK 29 147, Vlm Rencēnu pag. Lizdēnu pmsk)
Šajā nostāstā parādās vairāki interesanti momenti. Pirmkārt, tas pauž uzskatu, ka "velnu" var uzsūtīt burvis, otrkārt, ka to var izdzīt, izmantojot līdzības principu - resp. pret dauzīšanos vērsties ar vēl lielāku trokšņošanu, sitot ar rungām pa sienām.
Velna uzsūtīšanu Ārnim apstiprina arī Valmieras puses novadpētnieka Kārļa Bukuma iesūtītais materiāls:
"Mujēnu pag. Ārņu mājā bija uzsūtīts velns, kurš pat dienas laikā gājis pa māju, gar sienām mocījis un biedējis cilvēkus; ar trokšņošanu un runu visādās balsīs. No malu malām braukuši velnu skatīt. Velna uzsūtītājs dabūjis zināt, ka kāds no jūrmalas brauks, kas velnu izdzīs, tas to izsaucis un velns par suni pārvērties izgājis. Jūrmalnieks nav varējis viņu panākt un sasiet." (LFK 23 5438, Vlm Mujānu pag.)
K.Bukuma stāstā "velns" ne tikai dauzās, bet arī runā "balsīs." Turklāt burvis izdzinējs nav vietējais, bet "jūrmalnieks," tātad visdrīzāk - lībietis.
To, ka Ārņa velns kā savulaik spilgta parādība bijis ļaužu atmiņā vēl XX gs. 60.gados, pierāda folkloristes Almas Ancelānes 1966.gadā pierakstītais nostāsta variants. Tas, savukārt, liecina, ka XIX gadsimtā, kad "velns," domājams, rībinājās pa Ārņa sienām, lauku cilvēki jau bijuši pietiekami skeptiski un centušies noskaidrot vai parādībai nav rodams kāds pavisam racionāls izskaidrojums:
"Mujāniešos ir tāda Ārņa māja. Teica, ka tur velns dzīvo. Vienmēr tā kā klapē. Nu reiz vieni ienākuši, grib dzirdēt, kā tas velns tur klapē. Viena večīna vērpuse. Visi dzird tādu sitienu, bet nevar zināt, kur. Viens teicis, ka tai večīnai tam ratīnam nav kāda pedere, kas tur sit. Kad večīna nevērpa, tāpat sit. Sit. Tas sitiens vienmēr tā bijis. Ārņa velns - teikuši." (LFK 1978, 2767 tc. Anna Miķelsone 83 g. v.)
Attēlā: Ārņu māju vieta. Kocēnu pagasts. 2007.gada rudens. Anša Opmaņa foto.
Avoti:
Dunsdorfs, E. Der Grosse Schwedische Kataster in Livland 1681-1710. Stockholm : Almqwist & Wikesll, 1974. - 145. lpp.
LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta, Latviešu folkloras krātuves arhīvs, 23., 29. un 1978. fonds.
Pirmo reizi publicēts 28.10.2012.
