Aliens

Narkotiskie kulti, Ziemeļamerikas indiāņu

Šodien arheologi un botāniķi ir visai vienoti uzskatā, ka halucinogēni ir spēlējuši reliģiju formējošu lomu praktiski visās Jaunās pasaules indiāņu kultūrās, to skaitā, protams, arī ziemeļamerikāņiem.

Arheoloģiskie atradumi. Iespējas iegūt arheoloģiskus pierādījumus par to nebija lielas, tomēr Ziemeļmeksikas un Teksasas alās tika uzieti Sophora secundiflora (vairāk pazīstamas ar nosaukumu „meskāla pupas”) sēklu krājumi. Tas ir halucinogēns krūmaugs. Tā sēklas ir līdzīgas sarkanām pupām. Indiāņiem, kas dzīvo Pekas upes krastos teksasā, šīs sēklas tieši asociējas ar seniem klinšu zīmējumiem ar 8000 gadu vecumu. Tajos zīmējumos ir viss, kas rodams Citpasaulē – gari, entopiskie fenomeni, teriantropi. Šeit arheologi vēl pirms Luisa-Viljama teorijas parādīšanās tos traktēja kā šamaņu prakses vīzijas.
Interesanti, ka dažās vietās arheologi šīs sēklas pakāpeniski atklāja secīgos nogulumiežos sākot no 7000.g.pmē. līdz pat m.ē. XI gs. (Furst in Hammod, „Mesoamerican Archeology,” 190.lpp.)
Tāpat arī, spriežot pēc XIX un XX gs. etnogrāfiskajām liecībām, indiāņi turpinājuši lietot šīs sēklas ar mērķi panākt ekstāzi reliģiskas ceremonijas laikā.

Teotivakānā uzietas senas freskas un reljefi ar halucinogēno augu un psihoaktīvo sēņu attēliem – kopā ar neiedomājamu briesmoņu attēliem. Slavenais mikologs R.Gordons Vasons nācis pie secinājuma, ka „daudzu gadsimtu laikā Teotivakāna bija plaša svētnīca, kas bija veltīta diviem vai trijiem halucinogēno augu veidiem, kas vietējo iedzīvotāju vidū bija ļoti populāri.” (Wasson, „The Wondrous Mushroom,” 153.lpp.)
Laikā, kad acteki ar spāņiem nikni cīnījās centrālajā Meksikā, Teotivakāna bija jau pamesta, taču narkotiskie rituāli nebija tapuši aizmirsti un indiāņi tos turpināja praktizēt.

Acteki. Tie vislabprātāk lietoja ololiuki (ipomejas sēklas), kuras iedarbība stipri līdzinās LSD. Tāpat actekiem bija populāras arī dažādas psihoaktīvās sēnes – paši acteki tās sauca par „dievu miesu” (teonanaktl).
Zinātnieki izanalizēja mūku u.c. saglabātās liecības un secināja: „Svētie halucinogēni spēlēja nozīmīgu lomu ne tikai „prastļaužu” pareģošanas un dziedināšanas praksē. Tās bija daudz sarežģītāku ticējumu un rituālu neatņemama sastāvdaļa, un tika daudzskaitlīgā priesteru klana atbalstīta. Līdzīgi halucinogēni nodrošināja cilvēkiem sakarus ar drsudīgajiem acteku galvaspilsētas Tenočtitlānas dieviem.” (Furst in Hammond, „Mesoamerican Archeology,” 192.lpp.)
XVI gs. mūki par to raksta: „Ololiuki... laupa saprātu tiem, kas to lieto... Vietējās ciltis tādejādi sazinās ar sātanu... Viņus ved maldībās dažādas halucinācijas, ko viņi pieraksta dievībai, kas, pēc viņu ieskatiem, mīt šais sēklās.” (Schultes u.c., „Plants of the Gods,” 170.lpp.)
Vai arī: „Viņi raduši ēst svaigas sēnes, no kurām uz laiku zaudē saprātu... Ar šo sēņu palīdzību viņi novēro dažādas vīzijas un iegūst atklāsmes par nākotni – tā sātans runā ar viņiem šādā stāvoklī.” (Duran citēts no Wasson, „The Wondrous Mushroom,” 202.lpp.)
Sāguns savā hronikā: „Iesākumā viņi lieto sēnes... Kad sēņu iedarbība kļūst jaušama, vieni cilvēki dejo, citi raud. Taču daži, saglabājot kontroli pār savām sajūtām, pienāk pie mājas un sēst savās vietās. Viņi jau nedejo, bet tikai sēž un klanās... Kad sēņu iedarbība atslābst, viņi vēršas viens pie otra un stāsta par to, kādi nbijuši viņu redzējumi...” (Sāguns citēts no „The Wondrous Mushroom,” 206.lpp.)
„Kad priesteri vēlas kontaktēt ar saviem dieviem un iegūt no viņiem vēstījumu, tad ēd šo augu [ololiuki], lai sasniegtu izdalījumus. Un tad tie novēro tūkstošiem vīziju un sātanisku halucināciju...” (Francisco Fernandez citēts no Peter T.Furst, „Hallucinogens and Culture,” 67.lpp.)
„Tā ir viņu tradīcija – dejot un apreibināties ar dažu sēņu palīdzību. Pateicoties tām viņi redz milzum daudz vīziju un briesmonīgu figūru.” (citēts no Wasson, „The Wondrous Mushroom,” 218.lpp.)
Mūks Torbio de Benevente laikam gan atstājis pašu detalizētāko novērojumu: „Viņi apdullinās citā veidā... Dara to ar sēņu palīdzību... Tā kā šīs sēnes ir rūgtas, bet tās jāēd svaigas, pēc viņām vai kopā ar tām ēd nedaudz medu. Bet pēc kāda laiciņa viņi novēro tūkstosiem vīziju, galvenokārt – čūskas... Šīs sēnes viņi sauc par teunanakatl [teonanakatl], kas nozīmē „dieva miesa,” vai sātana, ko viņi pielūdz.” (citēt iekš no Wasson, „The Wondrous Mushroom”)

Attēls no Maljabečano kodeksa. Tajā redzams cilvēks, kas ēd sēnes. Aiz viņa briesmonis no Citpasaules.

Florences kodekss. „Sātanisko” sēņu attēlojums. 

Halucinogēno sēņu kultūra Meksikas Oahakā. Halucinogēnus indiāņi izmantojuši jau ļoti sen dažādās reliģiskās ceremonijās. Viņi uzskata, ka slimības gadījumā slima ir cilvēka dvēsele, nevis miesa. Tādēļ sēņu halucinogēni atsvabina cilvēka garu un tādējādi to dziedē. Jautla de Himenesas apkaimē dzīvojošie indiāņi reizi gadā noteikti lieto halucinogēnās sēnes paharitos slimību profilaksei.
Sēnes tiek vāktas agri no rīta, bet tās ēd tikai naktī. Tūkstošgadīgo tradīciju nespēja izskaust pat misionāri. Ceļojumu sapņu pasaulē var veikt tikai pieredzējuša pavadoņa vadībā. Tagad šo lomu pilda Sofija Martinesa Kiroga, kas ir Marijas Sabīnes – burves, mazmeita. Sabīne padarīja rituālu pieejamu ārzemniekiem.
Šīs vietas padarīja slavenas Ņujorkas banķieris Gordons Vasons un viņa sieva Valentīna Pavlovna, ārste pēc profesijas. Laulātie pētīja sēņu nozīmi dažādās kultūrās un radīja jaunu zinātnes disciplīnu – etnomikoloģiju. Viņi atklāja indiāņu tradīcijās daudz kopīga ar Sibīrijas tautu rituāliem, kuros šamaņi ēda mušmires. Pirmo reizi Vasons atbrauca uz Oahaku 1953.gadā, taču indiāņu uzticību viņam izdevās iemantot tikai pēc 2 gadiem. Viņš iepazinās ar pieredzējušu burvi Mariju Sabīni. Viņš varēja piedalīties ceremonijā, kuras laikā tika ēstas „sēnītes”.
Daudzi patstāvīgie ceļotāji pieņēmuši pārlieku lielu sēņu devu un sajukuši prātā. Haluciogēnās sēnes var uzskatīt par narkotikām, jo satur toksīnus. Taču to lietošana nerada atkarību, nerosina agresiju. Pirms sēņu ēšanas diena jāpavada gavējot. Pašas sēnes ēd kopā ar zemi. Kādu laiku pēc rituāla arī atturas no ēšanas. 3 vai 4 dienas pēc rituāla iesaka atturēties arī no seksa.
Indiāņu bērni drīkst lietot sēnes no 12 gadiem ne biežāk kā reizi gadā. Paši indiāņi uzskata, ka procedūrai ir atveseļojošs raksturs. Indiāņiem tā ir iespēja kontaktēt ar augstākajiem gariem, iesākumā ar senajiem dieviem, pēcāk ar Kristu. Pēc leģendas sēnes izaug tur, kur kritušas ejošā Kristus sviedru un asins lāses. Šis pagānisma un kristietības mistrojums vilinājis uz Uautlu daudzas slavenības – piemēram, Džonu Lenonu un Bobu Dilanu.
Pirms procedūras nepieciešams veikt limpjū – attīrīšanos no ļauniem gariem. Tas maksā 100 peso (apmēram 5 Ls). Visa paharitos ( „putniņu” ēšana – tā to sauc vietējie masateki ) procedūra maksā ap 300 peso (ap 15 Ls).
Halucinogēna iedarbība iziet 3 stadijas. Iesākumā pārņem sajūtas, ka tavām sešām maņām pievienojušās vēl sešas – daba tevī ieplūst. Ārpasaule atrodas mums iekšā. Tad seko refleksijas stadija: aplūko sevi no iekšienes, nosaki trūkumus, par kuriem kauns atzīties pat sev pašam. No šīs stadijas var neiziet, ja porcija ir bijusi pārlieku liela. Procedūras beigās iestājas apgaismības un attīrītības sajūta, vēlme darīt tikai labu. Visam ceļojumam jānotiek tikai tumsā. Posthalucinogēnās reakcijas var būt pašas visnegaidītākās (melns skaņu lauks, piemēram). Procedūras laikā iespējamas vīzijas. 

Narkotisko kultu apkarošana. Kristīgajiem mūkiem un baznīcai pati par sevi bija nepieņemama ideja par to, ka ar augu narkotiku palīdzību var kontaktēt pa tiešo ar Garu pasauli. Tādēļ kristīgā baznīca to ņēmās apkarot, ka arī nopulgot tos, kas ar šo nodarbojās.
Liekas, baznīca bija guvusi pilnīgu uzvaru, līdz 1955.gadā R.Gordons Vasons ar kolēģiem atklāja, ka sēņu kultu praktizē masateku indiāņi Oahakas apkaimē Meksikā.