Nīderlande
Valsts Rietumeiropā.
Galvaspilsēta - Hāga.
Iedzīvotāji - holandieši (12 800 000, 95%, centrālajā un ziemeļu daļā), frīzi (ap 400 000 Frīzlandē un Frīzu salās), flāmi (40 000, DR daļā).
Himna - Vilhelma dziesma, kas sacerēta 1574.gadā un tiek uzskatīta par vecāko himnu pasaulē.
Vēsture.
Hābsburgs Maksimiliāns I, kļuvis par Svētās Romas impērijas ķeizaru 1493.gadā, izdevīgi izprecināja savus radiniekus un ieguva Nīderlandi (arī Čehiju, kā arī Ungārijas un Spānijas troni).
Nīderlande Viduslaiku beigās. XVI gs. vidū šī mazā zeme bija visbiezāk apdzīvotā visā Eiropā – te dzīvoja 3 miljoni cilvēku, bija ap 300 pilsētu un 6500 ciemu. Čaklie nīderlandieši gadsimtu laikā bija atkarojuši lielas teritorijas jūrai, nosusinājuši tās un nožogojuši ar aizsprostiem un dambjiem.
Nīderlande bija viena no attīstītākajām un bagātākajām Eiropas zemēm. Pilsētās un ciemos radās manufaktūras, kurās ražoja vadmalu, buru audeklu un kuģu piederumus. Kuģu būvētavās būvēja ātrgaitas kuģus.
Nīderlandes tirgotāji rosīgi nodarbojās ar jūras tirdzniecību. Caur Antverpeni gāja svarīgi tirdzniecības ceļi un tā kļuva par pasaules tirdzniecības centru.
Un tā, Nīderlandē strauji attīstījās kapitālisms un te radās jaunas šķiras – buržuāzija un algotie strādnieki. Spēcīga feodāļu ietekme valstī vēl bija, īpaši dienvidos. Tiem joprojām piederēja lielākā daļa zemes.
Nīderlande Spānijas varā. XVI gs. vidū Nīderlande atradās feodālās un atpalikušās Spānijas valdīšanā. Nīderlande, kas sastāvēja no 17 nelielām provincēm, bija visvērtīgākais Spānijas īpašums. Tā deva karaļa kasei 4 reizes vairāk ienākumu nekā aizokeāna kolonijas, un nodokļi no nīderlandiešiem tika ievākti ļoti augsti.
Augstie nodokļi radīja neapmierinātību iedzīvotājos. Daudzas manufaktūras tādēļ nācās slēgt. Tūkstošiem cilvēku palika bez darba un maizes. Nīderlandieši ienīda spāņus un it īpaši viņu katoļu baznīcu. Buržuāzijas vidū un arī tautas masās izplatījās kalvinisms. Stāvoklis Nīderlandē palika pavisam smags, kad pie varas nāca karalis Filips II. Filips II ieviesa Nīderlandē inkvizīciju un sāka represijas pret ķeceriem. Visur ložņāja spiegi, kas izsekoja protestantus. Baznīcas tiesas pēc zvēriskas spīdzināšanas sadedzināja uz sārtiem simtiem cilvēku. Piedraudot ar nāves sodiem visā Nīderlandē tika aizliegts dot patvērumu ķeceriem vai tiem palīdzēt.
Šāda spāņu varas attieksme radīja lielu sašutumu nīderlandiešos. Arvien mazāk cilvēku nāca uz katoļu baznīcām. Cilvēku pūļi pulcējās pa naktīm un klausījās protestantu garīdznieku sprediķus. Vairākās pilsētās notika bruņotas sadursmes ar spāņu kareivjiem. Sardze tika apmētāta ar akmeņiem, tauta inkvizitoriem atņēma ķecerus. Brieda vispārēja sacelšanās.
Sacelšanās pret spāņiem. Sacelšanās uzliesmoja 1566.gadā. zemnieki, amatnieki un strādnieki ielauzās katoļu baznīcās un klosteros. Viņi sadauzīja svētbildes un statujas, padzina garīdzniekus, dedzināja baznīcas nodokļu maksātāju sarakstus. Baznīcās sagrābto naudu un dārglietas dumpinieki nodeva savām karaspēka vienībām bruņojuma iegādei.
Nīderlandiešu muižnieki bijās no tautas kustības un piepalīdzēja spāņu karalim. Filips II bija bezgala nikns par dumpi un kliedza: „Par to viņi dārgi samaksās! Dārgi!” un nosūtīja uz nepaklausīgo provinci izlases karaspēku ar nežēlīgo hercogu Albu priekšgalā. Ieradies Nīderlandē, Alba izvietoja karaspēku visās lielākajās pilsētās. Viņš sacīja: „Ikviens ir jāpiespiež dzīvot pastāvīgās bailēs, ka jumts pār viņa galvu var sabrukt.” Lai izrēķinātos ar neapmierinātajiem, nodibināja īpašu tiesu – „Dumpja lietu padomi,” kuru tauta nosauca par „asiņaino padomi.” Tās upuru skaits pārsniedza 8000 cilvēku. Pilsētu laukumos pacēlās daudz pīķu ar uzspraustām nocirstām galvām. Sārtos dedzināja desmitiem ķeceru.
Alba vēlējās ne tikai iebaidīt nīderlandiešus, bet iegūt arī daudz nodokļu karaļa kasei. Ar nāvi sodīto vidū bija arī bagāti tirgotāji un pat dižciltīgi muižnieki, kuru īpašumus ieguva karalis. Alba Nīderlandē noteica tik augstus nodokļus, ka tirgoties un ražot vairs nebija izdevīgi. Tamdēļ daudzi darbīgi cilvēki slēdza savus rūpalus un bēga uz Vāciju un Angliju.
Pretspāņu partizānu karš. Sašutuši par hercoga Albas nežēlīgajām darbībām, holandieši-flāmi devās mežos un tur veidoja partizānu vienības, kuras dēvēja par meža gēziem („skrandaiņiem”). Gēzi uzbruka spāņu karavīriem, nogalināja netaisnīgus tiesnešus, sagrāba ieroču vezumus.
Uz jūras darbojās jūras gēzi, kas ar saviem vieglajiem buru kuģiem uzbruka spāņu kuģiem un tos gremdēja. Dienu un nakti jūras gēzi braukāja pa jūru meklēdami spāņus. Daudz kuģu ar ieročiem un naudu Albas armijai kļuva par gēzu laupījumu. Gēzi bija kaujās rūdīti cilvēki, daudzi no viņiem bija zaudējuši roku vai kāju, taču joprojām palika ierindā.
1572.gadā jūras gēzi straujā uzbrukumā no jūras puses ieņēma ostas pilsētu Brili. Pilsētas ieņemšana bija signāls sacelšanās sākumam valsts ziemeļos. Spāņi it visur tika padzīti. Zemnieki ieņēma spāņus atbalstošo muižnieku īpašumus, pārtrauca maksāt baznīcai desmito tiesu un pildīt feodālās klausības. Baznīcām un klosteriem atņēma zemi.
Taču pašu flāmu buržuāzija baidījās no savas tautas. Tā pasludināja par ziemeļu provinču valdnieku visbagātāko un ietekmīgāko Nīderlandes zemju īpašnieku Orānijas Vilhelmu. Būdams godkārīgs un apdomīgs, viņš prata slēpt savus nodomus, un laikabiedri viņu iesauca par „Klusētāju.” Vilhelms cerēja uzvarēt spāņus ar vācu algotņu palīdzību. Taču algotie kareivji karoja slikti, toties tie nežēlīgi aplaupīja vietējos iedzīvotājus. Spāņu karaspēks ne reizi vien sakāva Vilhelma algotņus.
Galvenais spāņu pretspēks bija un palika sacēlusies tauta. Sākumā Alba nevājoši izturējās pret sacelšanos ziemeļos un Briles ieņemšanu un teica: „Tas nav svarīgi.” Taču drīzumā viņš saprata savu kļūdu un visus savus armijas spēkus vērsa pret dumpīgajiem ziemeļiem. Spāņi sagrāba vairākas nelielas pilsētas un pilnībā iznīcināja visus to iedzīvotājus. Taču tas izsauca vēl spēcīgāku tautas pretestību. Albam sāka trūkt līdzekļu karošanai un tas bija spiests griezties pie karaļa Filipa II ar naudas lūgumu. Saērcinātais karalis hercogu Albu atstādināja no darbībām Nīderlandē.
Pēc Albas aizbraukšanas spāņu karaspēka aplenca Leideni. Visi tās iedzīvotāji cēlās aizstāvēt dzimto pilsētu. Kamēr vīrieši cīnijās, sievietes un bērni būvēja jaunus nocietinājumus. Pilsētnieki nelokāmi atsita ienaidnieka uzbrukumus un paši devās drosmīgos uzbrukumos. Drīz vien aplenktajā pilsētā izbeidzās pārtikas krājumi un sākās bads. Spāņi ierosināja pilsētniekiem padoties, taču tie lepni atbildēja: „Kamēr jūs vēl šajās sienās dzirdēsiet suņu riešanu un kaķu ņaudēšanu, ziniet, ka pilsēta turas. Ziniet, ka katrs no mums apēdīs savu kreiso roku, lai ar labo aizstāvētu brīvību.”
Taču pilsētas aizstāvju spēki gāja mazumā. Tad pilsētnieki pieņēma lēmumu: „labāk appludināt zemi nekā to zaudēt.” Jūras gēzi izjauca aizsprostus jūras krastā. Bangojoši viļņi šļācās pāri laukiem un ciemiem un spāņu armija bija spiesta atkāpties. Gēzi ienāca Leidenē un izmocītie pilsētas aizstāvji tos ar sajūsmu sagaidīja.
Tomēr Filips II nepiekāpās un karu turpināja. Spāņu karavīri jau ilgāku laiku nebija saņēmuši algu un patvaļīgi devās uz dienvidiem un sagrāva visbagātāko Dienvidnīderlandes pilsētu Antverpeni. Nomocīja un noslepkavoja 8000 pilsētnieku, nodega vairāk nekā tūkstotis māju. Pēc šīs sagrāves Antverpene panīka.
Spāņu zvērības Antverpenē izraisīja sašutumu arī valsts dienvidos un tejienes iedzīvotāji ķērās pie ieročiem. Daudzās pilsētās trūcīgie iedzīvotāji un amatnieki sagrāba varu, zemnieki sacēlās pret feodāļiem. Revolūcijas nobiedētie Nīderlandes feodāļi palīdzēja spāņiem apspiest dumpi, noslēdza vienošanos ar Filipu II un atzina spāņu karali par ‘likumīgu valdnieku.” Tā Fīlipam II izdevās paturēt savā varā Dienvidnīderlandi.
Holandes republikas dibināšana. Septiņas ziemeļu provinces 1579.gadā ar Ūtrehtas pilsētā ar līgumu nodibināja savienību cīņai pret Spāniju. Tās apņēmās „apvienoties cita ar citu uz visiem laikiem,” un cīnīties ar spāņu varu, kas „aizbildinās ar ieganstu, ka jāatjauno Romas katoļu baznīca.” Septiņām provincēm bija kopēja armija, valsts kase un valdība. Tā arī būtu uzskatāma par Holandes republikas dibināšanu.
Drīz vien Ziemeļnīderlande atteicās atzīt Filipu II par karali. Buržuāzija gribēja par karali pasludināt Orānijas Vilhelmu, bet viņu nošāva jezuītu iesūtīts slepkava. Tādējādi Ziemeļnīderlandē nodibinājās republika, kuras priekšgalā bija buržuāzijas ievēlēti cilvēki. Jauno valsti sāka dēvēt par Holandes republiku vai vienkārši par Holandi pēc vislielākās ziemeļu provinces nosaukuma.
Cīņas pēc Holandes republikas nodibināšanas. Jaunā republika vēl veselus 30 gadus cīnījās pret Spāniju. Tikai 1609.gadā Spānija parakstīja līgumu, ar kuru atzina Holandes neatkarību.
Pēc neatkarības iegūšanas strauji sāka attīstīties Holandes saimniecība. Atvēra jaunas manufaktūras un būvēja daudz kuģu. Holande tirgojās gandrīz ar visām Eiropas valstīm un tās flote bija lielāka nekā visu Eiropas valstu flotes kopā. Amsterdama bija kļuvusi par pasaules tirdzniecības centru Antverpenes vietā.
Holandiešu kolonijas. Holandieši izspieda no Indonēzijas portugāļus un turpmāk pārvaldīja lielu daļu garšvielu tirdzniecības. Holandiešu apmetnes radās Ziemeļamerikā un Āfrikas dienvidos. 1661.gadā holandieši noslēdza mieru koloniālajā karošanā ar Portugāli.
Pēc neveiksmīgiem kariem pret Angliju XVII gs. Holande zaudēja vairākas kolonijas Ziemeļamerikā.
1714.-1724.gados Austrijas vietvaldis Nīderlandē bija Savojas Eižēnijs.
Viņi ir nīderlandieši, kuri divus ar pusi gadsimtus atradās Habsburgu dinastijas varā, sāka runāt citā dialektā un kļuva par katoļiem, kamēr pārējie nīderlandieši ir protestanti.
1794.gadā par Nīderlandes ģenerālgubernatoru tika nozīmēts hābsburgs Jānis Kārlis Ludviķis.
Tā kā Lielbritānija bija starp Napoleona I Bonaparta uzvarētājām, tad, saskaņā ar Vīnes kongresa (1814.-1815.g.) rezultātiem Lielbritānija Holandei atņēma Ceilonas salu, Labās cerības ragu u.c. kolonijas.
1814.-1830.gados Nīderlandes karalistē ietilpa visa Brabante.
Pēc Beļģijas revolūcijas 1830.gadā vēsturiskās Brabantes provinces dienvidu daļa kļuva par neatkarīgās Beļģijas Brabantes provinci (platība 3400 kvkm, 2,2 miljoni iedzīvotāju 1976.g., administratīvais centrs Brisele), bet ziemeļu daļa - par Nīderlandes Ziemeļbrabantes provinci (platība 4900 kvkm, 2 miljoni iedzīvotāju 1976.g., administratīvais centrs Hertogenbosa).
2010.gada 10.oktobrī beidza pastāvēt Nīderlandes Antiļas, Kirasao un Senmartēnai kļūstot par Nīderlandes karalistes neatkarīgām valstīm, bet pārējās salas - Bonaire, Sabai un Sintēstatiusa, kļuva par Nīderlandes pašvaldībām. Līdz tam Nīderlande un tās bijušās kolonijas - piecas Antiļu salas un kaimiņos esošā Karību sala Aruba - bija neatkarīgas Nīderlandes karalistes dalībvalstis.
Neskatoties uz to, ka salas pasludinājušas savu neatkarību un noformējušas savas likumsargājošās iestādes un drošības dienestus, Nīderlandes karaliste joprojām atbild par savu bijušo teritoriju ārpolitiku, tāpat arī aizsardzību.
Avoti.
Nīderlandes vēsturi "Tēvzemes vēsture" (1-13, 1832.-1853.g.) sarakstījis nīderlandiešu rakstnieks Villems Bilderdeiks.
Administratīvais iedalījums.
Ziemeļbrabantes province.
Aplūkojamie objekti.
Dolmeņi.
Pilsētas.
Amsterdama.
Brige.
Roterdama.
Hāga. Faktiskā Nīderlandes galvaspilsēta, jo te atrodas Nīderlandes parlaments un valdība, te dzīvo monarhu ģimene.
Afsluitdijk dambis. 30 km garš.
Eindhovena. Eindhoven. Valsts dienvidos, osta Dommelas krastos, lidosta. 192 600 iedzīvotāji (1977.g., aglomarācijā 361 000). Elektrotehnikas un radiotehnikas rūpniecības centrs. 1891.gadā te dibināts Philips uzņēmums. Astronomiskā observatorija. Mākslas muzejs un Philips muzejs.
Keukenhof. Pasaulē lielākais sīpolpuķu dārzs - 28 ha platībā, slēgts. To sadala tipiskie Holandes kanāli un takas starp krokusiem, hiacintēm, tulpēm un narcisēm.
Zaanse Schans. Brīvdabas muzejs, kurā redzams, kā gatavo sieru un koka tupeles, maļ sinepes, apglezno porcelānu.
Madurodam. Holande miniatūrā.
Scheveningen. Izcilākais Holandes kūrorts pie Ziemeļjūras.
Edama. Edamer siera dzimtene.
Volendama. Zvejnieku pilsētiņa.
Markena sala. Pēc XII gs. plūdiem to ar cietzemi savieno 2 km gara zemes strēle.
Ģente. Torņu un brīvības pilsēta.
"Gentes altāris." Poliptihs Sv.Bavo katedrālei Gentē, pabeigts 1432.gadā. Nīderlandieša Jana van Eika ievērojamākais darbs. To sācis brālis Hūberts van Eiks. Virotņu altāri veido daudzfigūru kompozīcijas ainavā, interjerā, pilsētu skati, Ādama un Ievas kailfigūras, donatoru portreti.
Breda. Pilsēta kopš 1252.gada, atrodas valsts dienvidos, Ziemeļbrabantes provincē, osta pie Markas un Ā upes ietekas. Kara akadēmija, muzejs. Laikam šeit 1666.gada 4.aprīlī Anglijas karalis Kārlis II sniedza savu Bredas deklarāciju.
Enshede. Enschede. Pilsēta pie Vācijas robežas. Piestātne pie Tventes-Reinas kanāla. Iedz. - 141 400 (1977.g.). Rakstu avotos pirmo reizi minēta 1118.gadā, pilsēta kopš 1325.g.
Tradīcijas.
Bloomencorso ziedu parāde. To veido ziediem izpušķotas mašīnas. Parādes ceļa garums ir ap 40 km.
Raksti.
Nīderlandē elektrovilcienus sāk darbināt, izmantojot tikai vēja enerģiju.
Saites.
Holandieši.
Frīzi.
Flāmi.
