Mumijo
Irānā ir plaši izplatīta leģenda par šahu Firidunu, kas dzīvojis sensenos laikos. Reiz viņš kalnos Dorobas apkaimē valsts ziemeļos medījis džeirānus (kalnu antilopes). Vajājot antilopi, tas iešāvis bultu tās mugurā. Noasiņojošais dzīvnieks tomēr patvēries tumšā alā.
Pēc kāda laika šahs no jauna medījis šai pašā vietā. Piepeši viņš ieraudzījis ganāmies antilopi ar viņa bultu mugurā. Tomēr briesmīgais ievainojums nelikās traucējam džeirānu. Pārsteigtais šahs lika saviem kapiem dzīvnieku sagūstīt un ņēmās to pētīt. Antilopes brūce mugurā bija nosmērēta ar kādu tumšu vielu, kas pēc taustes atgādināja vasku. Šahs lika rūpīgi izpētīt alu un noskaidrojās, ka alas griesti klāti ar kādu tumšu vaskveidīgu uzslāņojumu. Tā piles sūcās no klinšu masīva pa daudzām sīkām plaisiņām.
Šaha kalpi ziņoja ķēniņam, ka šo vielu laizot slimie zvēri un skrubinot slimie putni. Slimības pārejot un pat lauztie kauli ātri saaugot.
Tā šahs aptvēra kādu dārgumu uzgājis. Viņš nolika pie alas ieejas sargu un nozīmēja īpašu kalpotāju, kura pienākumos ietilpa vākt tumšo brīnummasu un nogādāt to pilī.
Dorobas apkaimē Irānā to vācot vēl līdz pat šodienai.
Viduslaikos šī viela ieguva lielu popularitāti. Tika uzskatīts, ka „kalnu vasks” izārstē bezmaz vai jebkuru kaiti – pat paralīzi un depresiju. Tā cena kļuva pasakaina.
Interesanti, ka ap šo pašu laiku vārdi mūmija un mumijo kļuva par sinonīmiem. Lieta tā, ka VII gs. Ēģipti iekaroja arābi, kas sāka izlaupīt kapenes ar senajām mūmijām. Tika uzskatīts, ka mūmiju mumificēšanas procesā izmantots arī mumijo, kas padarot mūmijas pašas par dziednieciskām, respektīvi – „kapu mumijo.” Tomēr īsto mūmiju bija maz un tās veikli darboņi sāka viltot.
Mumijo un mūmiju tēma bija tik populāra, ka atstāja savas pēdas arī tā laika literatūrā. Tā piemēram, angļu dzejnieka Šellija darbā „Putns un būris” ir šādas rindas: „Pagatavo mumijo no mana ķermeņa un pārdod mani aptieķerim!” Šekspīra lugā Otello nodod Dezdemonai kā amuletu kabatlakatiņu, kas samērcēts „mitrumā no mūmiju sirdīm.”
Nopietnie ārsti noliedza saviem pacientiem lietot „mūmijas” dēļ lielā viltojumu daudzuma. Līdz ar to cieta arī īstā mumijo reputācija un tas tika izstrīpots no medicīnas grāmatām uz visai ilgu laiku.
XX gs. no jauna pieauga interese par mumijo. To uzgāja dažādās Zemes vietās: Afganistānā, Indijā, Nepālā, Mongolijā, Tibetā, Aizbaikālā, Altajā un pat Karalienes Modas zemē Antarktīdā. Tikai Vidusāzijā vien zināmas ap 60 tā atrašanās vietām. Mongolijā un Tibetā to sauc par – „klints sula” (baragšun), Birmā un Vjetnamā – „kalna asins” (čao tui), Sibīrijā – „akmens tauki” (brakšun).
Kirgīzijas kalnos ir ala, kur mumijo tek kaļķa velvēm līdzīgi kā parafīns no degošas sveces. Visi alas griesti klāti ar tumšām konusveida lāstekām 2 cm garumā. Šeit gaiss specifiski smako.
Mumijo Aizbaikālā uziet starp grūti pieejamām klintīm bezformīgu izaugumu veidā ar eļļainas masas notecējumiem. Tādu atradumu svars reizēm ir pat 15 kg.
Turkmēnijā juras laika kaļķu iežu nobrukumos ir sastopami sveķveidīgi savienojumi ķieģeļsarkanā krāsā. Saskaņā ar vietējo leģendu tās ir vietējā spēkavīra asinis, kas joprojām sūcoties no klints. Tas ir mumijo paveids, ko šeit sauc par kimijo.
Izpēte. Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka mumijo ir bioloģiski aktīvs produkts, kas satur 25-27 dažādus elementus. Tikpat esot dabiskajā asfaltā.
Visi mumijo paveidi ir visai līdzīgi pēc ķīmiskā sastāva, tie atšķiras tikai pēc attiecībām. Parasti mumijo satur kālija, kalcija, fosfora, stroncija un berīlija oksīdus. Mumijo spējot aizsargāt organismu pret mikrobiem, uz kuriem nedarbojas pat penicilīns.
Tomēr viņa rašanās mehānismi vēl nav izpētīti.
