Mirušo grāmata
Ēģiptiešu nosaukums – prt m hrw - „tie, kas atnes dienu” jebšu cits nosaukums – „vārds, kas tiecas uz gaismu.”
Raksturojums. Grāmatas ir himnu, lūgšanu, maģisku formulu, burvju vārdu, hieroglifu un zīmējumu apkopojums, kas, parasti bija rakstīts uz papirusa, un tika dots līdzi (paslēpts zārkā vai ietīts mūmijas autos) mirušajam ceļā uz aizkapa valstību.
Ar mirušo kultu saistītie maģiskie teksti dažādos Senās Ēģiptes vēstures posmos tika pierakstīti dažādi: Vecajā valstī – „Piramīdu teksti” (nemirstība bija tikai faraonu priekšrocība), Vidējā valstī – „Sarkofāgu teksti,” bet Jaunajai valstij bija raksturīgas „Mirušo grāmatas.”
Laiks. Jaunās valsts laikā no 1575.-1087.g.pmē. un Vēlā perioda laikā no 1087.-332.g.pmē. Citi dati vēsta, ka „Mirušo grāmata” tikusi izmantota laikā no 1600.g.pmē.-100.g.mē. Šie uzraksti hronoloģiski bija no V dinastijas beigām (~2400.g.pmē.) līdz VIII dinastijai (2200.g.pmē.).
Pats vecākais šāds papiruss tiek datēts ar XV gs.vidu pmē. Kopumā uzskata, ka saglabājušās ap 200 maģiskajām formulām, bet nekad tie visi nav sastopami vienuviet. Laikam jau katram mirušajam tika piemeklētas tieši viņam atbilstošas maģiskās formulas. Bagāto ēģiptiešu apbedījumos bija veseli tādu papirusu krājumi, kamēr nabadzīgiem – tikai standartveida raksti, kur viņa radinieki bija varējuši ierakstīt aizgājēja vārdu.
Tiek uzskatīts, ka pārrakstot daudzi no tekstiem ir zaudējuši sākotnējo autentiskumu, jo rakstveži nebija pazīstami ar seno terminoloģiju.
Agrīnie „Mirušo grāmatu” eksemplāri stipri atšķīrās viens no otra pēc satura un nodaļu skaita. Tās pieņemts saukt par „Tēbu izteikumiem.”
Laikā starp 1500.-500.g.pmē. kārtējo reizi „Mirušo grāmata” tika pārstrādāta un ieguva stingru kārtību un saturu. Pēdējā grāmatas versija tiek datēta ar tā saucamo „Saīsas periodu” – XXVI dinastijas laiku, tagad tās pieņemts saukt par „Saīsas izteikumiem.”
Pēc 1300.g.pmē. grāmatas sāka ievietot Ozīrisa statuetē, kas atradās kapenēs.
Formāts. Līdz mūsu dienām nav saglabājusies kā vienots sacerējums. Lai gan daudzi uzskata, ka tāda agrāk ir bijusi, mūsdienu grāmata ir restaurēta no daudzajiem Jaunās valsts laika uzrakstu fragmentiem, kuri saglabājušies uz kapeņu sienām, sarkofāgiem, vai uzrakstīti uz papirusa bija ietīti mūmiju autos.
Kopumā šie raksti bija smalks roku darbs – personalizēta aizkapa valstības karte, bagātīgi ilustrēta nāves robežas pārvarēšanas instrukcija, kas tika dota līdzi mirušajam.
Iesākumā tādas varēja atļauties tikai stipri turīgi cilvēki, vēlāk tika standartizētas un kļuva pieejamas arī citiem. Tie, kas iegādājās šādu Aizkapa ceļvedi, mirstot varēja justies drošāk.
Autors. Ēģiptieši uzskatīja, ka to pašrocīgi sarakstījis Tots. Tā eksistēja jau gatavā formā dinastikā perioda sākumā. Taču nepierakstītā formā eksistējis jau krietni pirms tā.
Saturs. Grāmata ir ceļvedis mirušo dvēselēm, lai palīdzētu tā ba nonākt aizkapa valstībā. Himnas, lūgšanas, maģiski vārdi apraksta miruša cilvēka dvēseles ceļojumu uz Tiesas Zāli, kur dievs Anubiss ar Totu rakstveža lomā un 42 Mirušo Tiesneši sver mirušā sirdi uz lieliem svariem.
Rakstos pausta ideja, ka mirušie, iziedami caur dažādiem pārbaudījumiem un iegūs patiesu brīvību.
175.nodaļa – Ani papiruss. Te aprakstīts seno ēģiptiešu stāsts par Lielajiem plūdiem.
Pēc šiem tekstiem var spriest, ka nomiršanas procesam ēģiptieši piešķīruši milzīgu nozīmi.
Mazliet amizanti, ka „Mirušo grāmatas” sola to pircējiem viņiem labvēlīgu iznākumu, kā arī nodrošina tādus maģiskos tekstus, kas neļautu uz svariem novietotajai sirdij „izpļāpāties” par tās saimnieka grēkiem (respektīvi - apšmaukt Dievus!). Par savas sirds nodevību senēģiptieši bijuši visai stipri noraizējušies.
Papildus „Mirušo grāmatām” šai sakarā tika izmantots īpašs sirds amulets skarabeja (sūdvaboles) veidolā ar maģiska teksta iegravējumu.
Paradīze „Mirušo grāmatās” tēlota kā ideālā Ēģipte. Cilvēks tur satiekas ar saviem mirušajiem tuviniekiem, dienas laikā šķērso debesis laivā kopā ar Ra, naktī ceļo pa Mirušo valstību ar Ozīrisu. Paradīzē plešas auglīgi, apūdeņoti tīrumi un dārzi. Domājams, šādu priekšstatu iespaidā sengrieķi aprakstīja savus Elizejas laukus.
Mirušā ceļš pēcnāves valstībā. Grāmatā attēloti visi nelaiķa ceļojuma posmi Aizkapa valstībā.
„Mirušo grāmatās” aplūkoti sekojoši jautājumi:
• Kā atbaidīt dēmonus?
• Kā komunicēt un pareizi atbildēt uz piekasīgu dievību jautājumiem?
• Kā piekļūt ēdieniem un dzērieniem, lai ceļā uz paradīzi nebūtu jāpārtiek no savām čurām un kakām?
Kad dažādu veidu un līmeņu pārbaudes izturētas ir pienācis laiks pašam atbildīgākajam notikumam – Ozīrisa aizkapa tiesas sēdei un sirds svēršanas rituālam.
Tad dievi vērtē cilvēka uzvedību dzīves laikā – viņam sevi ir jāvērtē un jāpārliecina tiesas sastāvs, ka dzīvē nav pieļauts neviens no 42 grēkiem (slepkavība, dievu zaimošana, zādzība u.c.). Pēc tam vienā no svaru kausiem tiek likta cilvēka sirds, bet otrā taisnības, patiesības un tiesiskās kārtības dieves Mātas statuete vai tās simbols – strausa spalva.
Ja svaru kausi ir līdzsvarā, mirušais tiek attaisnots un saņem no Ozīrisa ceļazīmi uz svētlaimīgo pasauli. Ja sirds izrādās smagāka, mirušais tiek nolādēts un viņa sirdi aprij pie svariem dežūrējošais kolorītais nezvērs Ammits (tam ir krokodila galva, lauvas priekšpuse un nīlzirga pakaļa).
Hipotēzes.
Saistība ar Lielo piramīdu – pirmo reizi šādu domu izteica XIX gs. beigās U.Maršems Adams. Viņš apgalvoja, ka celtne simbolizē kādu rituālu kopumu, kas mums pazīstams kā „Mirušo grāmata.” Viņam piekrita arī slavenais eģiptologs Gastons Mapero.
Atradumi.
Britu muzeja papirusu kolekcija. Šis muzejs lepojas ar vienu no lielākajām senēģiptiešu papirusu kolekcijām pasaulē. 2010.gada beigās tas sarīkoja „Mirušo grāmatām” veltītu izstādi (līdz 2011.gada 6.martam), daudzi no izstādes papirusiem publiskai apskatei tika izstādīti pirmo reizi.
Ani papiruss.
Ēģiptiešu „Mirušo grāmatā” ir vesela nodaļa ar nosaukumu „Pārvēršanās par Ūdensliliju.” Tajā redzam Horu, kam tiek padoti divi trauki ar šķidrumu. Virs tiem uzzīmēti divi milzīgi N.caerulea ziedi. Ūdenslilijas ziedi norāda, ka traukos atrodas didi („dzīvības eliksīrs”).
Nedžemetes Mirušo grāmatas. Papiruss tapis ap 1050.g.pmē. Atrodas Britu muzejā.
Smilšakmens figūra. Šāda cilvēka formas smilšakmens figūra šodien aplūkojama Britu muzejā. Datē ap 350.g.pmē., Tēbas. Uz tās daļēji ir grāmatas 72.nodaļas teksts. Numurs: EA 34.
