Maiju ceļi
5 ceļi ar cietu klājumu atiet dažādos virzienos no Tikalas. 16 tādu ceļu sākas vai beidzas Kobā, kas ir Kvintanas Rū pavalstī Meksikā. Viens no šiem Kobas ceļiem iet gar Čičenicu un tālāk – uz Maijapānu un Ušmalu 300 km garumā.
Uzbūve. Visi ceļi bruģēti ar varenām klinšu plāksnēm. Tās ir gaišā tonī un laika zoba izturīgas. Ceļš starp Kobu un Čičenicu ir 10 m platumā un sastāv no 7 posmiem, katrs taisns kā bulta, bet vērsts leņķī pret iepriekšējo. Pats garākais sniedzas 36 km. Purvainajos posmos veica stiprinājumu ar akmens blokiem.
Lai uzbūvētu šādus ceļus džungļos, kaut arī līdzenumā, maiji veikuši nivelēšanu. Dažās vietās konstatēti uzbērumi, pat līdz 5 m augstumā.
Vairākās ceļa vietās atrasti masīvi akmens ruļļi. Tā piemēram Ekalē (starp Kobu un Čičenicu) atrasts uz pusēm pāršķēlies akmens rullis, kurš sver 5 tonnas. Tā garums 4 m, tā vidū nav cauruma.
----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Visi ir dzirdējuši par apbrīnojamajān maiju civilizācijas pilsētām. Tomēr ne visi zina, ka viņi prata arī būvēt pamatīgus ceļus. 5 ceļi ar cietu klājumu atiet dažādos virzienos no Tikalas. 16 tādu ceļu sākas vai beidzas Kobā, kas ir Kvintanas Rū pavalstī Meksikā. Viens no šiem Kobas ceļiem iet gar Čičenicu un tālāk – uz Maijapānu un Ušmalu 300 km garumā.
Par lielāko maiju ceļu - sakbes sateces vietu uzskata Kobas senpilsētu. Džeimss Ēriks Tompsons, kas kopā ar jauno sievu taisījās še pavadīt medusmēnesi, uzzīmēja pilsētas plānu un apkārtnē uzietas vēl 15 sakbes.
Vēl vienu tādu ceļu uzgāja čehu amerikānists Miloslavs Stingls un viņa amerikāņu ceļabiedri-lidotāji Džons Roiss un Viljamss (Billijs?) Fērgusons, pārlidojot apvidu ar BeachKraft lidmašīnu XX gs. 60.gados. Ceļš stiepās no Kobas uz Šelhu (maiju osta), no turienes pagriezās uz pavisam netālo Tulumu dienvidos.
5 ceļi ar cietu klājumu atiet dažādos virzienos no Tikalas. 16 tādu ceļu sākas vai beidzas Kobā, kas ir Kvintanas Rū pavalstī Meksikā. Viens no šiem Kobas ceļiem iet gar Čičenicu un tālāk – uz Maijapānu un Ušmalu 300 km garumā.
Viens no ceļiem savieno Kabahu ar Ušmalu. To var iziet kājām sākot no maiju ciemata Nohkakabas, daži tā posmi ir saglabājušies. To sauc par "balto trasi."
Vēl viens 3 km garš Lielais Baltais ceļš ir Dzibilčaltūnas pilsētā.
Iškuna-Koba. Garākais/galvenākais(?) no ceļiem savieno Kobu ar Iškunu. Visur tā platums ir vienāds - 10,5 m. Ceļš atrodas pacelts virs apkārtnes un uzbēruma augstums ir stipri mainīgs: no 0,6-2,5 m.
Šo ceļu pilnībā pirmais apsekoja amerikānists Alfonso Vilja 1931.gadā. Kopā ar 12 maiju indiāņiem viņš 21 dienā nogāja 99 km garo ceļu no Iškunas līdz Kobai. Tātad - dienā nošpekoja 5 km.
Vienlaicīgi Vilja mēģināja ceļu arī attīrīt visur, kur tā balto virsmu klāja krūmi. Ceļš tika iezīmēts kartē, pa ceļam viņš zīmēja visus maiju pieminekļus ceļmalās.
Vilja pirmo reizi konstatēja apbrīnojamo maiju ceļu īpašību - tie tūkstošiem metru turpinājās bez neviena pagrieziena. Posmā no 32.-99.km (t.i. 69 km!) ceļš virzienu maina tikai vienreiz - un par nepilniem 4 grādiem. kopumā uz šī 99 km ceļa tādi pagriezieni ir 6. Domājams, ka šie sakbes pagriezieni veda ceļu gar tādām indiāņu apmetnēm, kas tagad izzudušas no zemes virsas. Neviens no šiem 6 pagriezieniem nepārsniedz 10 grādus.
Daudzviet ceļš iet pa purviem. Netālu no Kobes tas šķērso ezeru, un īpaši tam ir uzbērts ezerā dambis, lai saglabātu ceļa taisno virzienu.
Ceļš beidzas Kobā - astoņstūrainā laukumā, kurā sanāk kopā visi Kobā ienākošie ceļi.
Uzbēruma ārējās sienas veido labi apstrādāti kaļķakmens bloki. Starp tiem maiju ceļastrādnieki lika neapstrādātus akmeņus: lielos apakšā, bet jo vairāk uz augšu, jo mazākus. Augšā tie tika apbērti ar smalkām šķembām un aplieti ar sasmalināta kaļķa javu, ko maiji sauca par saksab. Tad virsmu rūpīgi pieblīvēja un nogludināja ar akmens ruļļiem. Vienu no tādiem ceļa ruļļiem uzgāja A.Vilja (M.Stingls saka, ka tas pagaidām ir vienīgais uzietais).
Ušmalas-Kabahas ceļš.
Uzbūve. Visu ceļu pamatā ir akmeņu savēlums, virspuse bruģēta/betonēta ar varenām klinšu plāksnēm (teikts arī - ar kaļķa betona jeb emplektona), kas norullētas ar smagiem akmens ruļļiem. Tās ir gaišā tonī un laika zoba izturīgas. Ceļš starp Kobu un Čičenicu ir 10 m platumā un sastāv no 7 posmiem, katrs taisns kā bulta, bet vērsts leņķī pret iepriekšējo. Pats garākais sniedzas 36 km. Purvainajos posmos veica stiprinājumu ar akmens blokiem.
Lai uzbūvētu šādus ceļus džungļos, kaut arī līdzenumā, maiji veikuši nivelēšanu. Dažās vietās konstatēti uzbērumi, pat līdz 5 m augstumā.
Vairākās ceļa vietās atrasti masīvi akmens ruļļi. Izteikti minējumi kā varēts ievērot tādu ceļu taisnību. Iespējams, senie ceļu ierīkotāji stāvot pa vidu starp pilsētām, naktīs nopeilēja piramīdu virsotnēs iedegtās ugunis.
Ceļaruļļi. Pirmo tādu atrada Alfonso Vilja uz ceļa Iškuna-Koba, tuvu pie Kobas drupām. Izskaldīts no kaļķakmens. Vairāk kā 4 m garš, gandrīz 1 m diametrā, 5 t smags.
Otrs Mazajam Zaļajam zināmais rullis atrodas Ekalē - starp Kobu un Čičenicu. Tā garums 4 m, tā vidū nav cauruma, sver 5 t. Tas ir pāršķēlies uz pusēm.
Saites.
Maiji.
Maiju kultūras centri.
